Rimants Ziedonis
OLA
Juŗa Nikīfa zīmējums
Drīz vajadzēja sākties lielajam pasākumam.
Laiks, par laimi varenā masu pasākuma rīkotājiem, bija labs, un šķita, ka tāds arī paliks. Stadions gaidīja milzumdaudz apmeklētāju, tie sarādīsies pat no tālākajiem apvidiem.
Drīz vajadzēja sākties lielajam pasākumam. Viss vēl pēdējo reizi tika pārlūkots, uzkopts, viens... viens... viens − tika pārbaudīti mikrofoni, pamirkšķināti prožektori. Televīzijas darbinieki cilāja kabeļus un regulēja kameras. Kāds pamēģināja, vai darbojas karogu uzvelkamās drātis.
Vēl maza stundiņa, un stadionā sarādīsies pirmie nepacietīgākie skatītāji.
Gar stadiona laukuma malām, vēl citās iespējamās vietās bija izliktas lakoniskas, tāpēc iedarbīgas reklāmas, šur tur spīdēja koši, mazi, vilinoši kioskiņi. Tajos − nozīmītes, kareklīši, vimpelīši, limonādes pudelītes, papīra tasītes, dažādi eklēreļi, kūčeles, pīrādziņi.
Tērpti vienādos baltos kostīmos, izrīkotāji sauca ruporos. Viņi sauca meistariem, kuri vēl kaut ko steidzīgi nesa, pārbīdīja. Viss jau bija gatavs. Piecas kā gaisa baloni milzīgas olas, arī uz tām reklāmas. Četri lieli postamenti laukuma stūros un viens mazāks, bet greznāks, apklāts ar purpura segu, laukuma vidū. Tam klāt trepītes, un netālu drukns, griezumiem rotāts krēsls. Virs krēsla bārkstiņu jumtiņš − saules, lietussargs reizē. Uz centrālā paaugstinājuma stabveidīgs postaments, kādi mēdz būt zem bistēm. Virs stadiona jau planēja lidmašīnīte, tā ik pa brīdim pāri skatītāju galvām nobērs vizošu papīrīšu mākoņus.
Drīz vajadzēja sākties lielajam pasākumam. Rīkotāji samanīja debesīs tumšu mākoni, kas mērķtiecīgi slīdēja stadiona virzienā. Tūdaļ satraukumā tika pielādēts lielgabaliņš, tika rūpīgi nomērķēts un izšauts mākonī. Tas apstājās, noraustījās un, nesasniedzis stadionu, noplandīja zemē kā mikla drapērija. Ppppūū, rīkotāji atviegloti nopūtās. Viņi smaidīja − viss norit labi. Kāds vēl uzrausās uz postamenta nolasīt no purpura segas papeļu pūkas, vēlreiz tika pamirkšķināti prožektori, paraustīti karogi, elektriskajā tabulā nozibsnīja paredzētie vārdi. Visbeidzot stadiona saimnieki, sakārtojuši vēl savus kostīmus, atvēra ieejas. Pirmās ieplūda Indijas skrejpīles, tūdaļ sekoja Tulas kaujas zosu pulciņš, tās gāja uz savām vietām, neskatīdamās, kur kāju sper un ko no kājām nogāž. Tikpat stingras un neapgāžamas parādījās spāņu melnās baltsejainās vistas, savu vareno enerģiju spāņu vistas izrādīja, vienīgi skaļi un draudīgi sitot knipjus.
Sadalījušās mazos pulciņos − katrā pa miljonam cauri visām ieejām stadionā sanāca Pekinas pīles. Nāca haki-kempbelas pīles, Zviedrijas zilās pīles, Burboņu − sarkanie un Kembridžas − bronzas tītari. Vistu tomēr bija visvairāk − Malajas kaujas vistas, leghornas, minorkas, Pleskavas īskājainās, suseksas, krevkeras, kuku-demalīnas, Ukrainas ausaines, Jurlovas dziedātājas, plimut-rokas, viadontes, rodailendas, Džersijas melnie giganti, šanteklēras, dominikas, faveroles, Jokohamas dekoratīvās, dekoratīvās-bezastainās... Murdoņa un klukstoņa arvienīgi pieauga. Būdamas ļoti smalkas un koptas, Jokohamas dekoratīvās vis nesēdās savās vietās, neapklājušas soliņu ar kādu avīzi, polietilēna plēvi vai mutautiņu. Baltās mājas pīles tūdaļ izvilka mazus, zeltītus binoklīšus un aplūkoja stadionu. Šķiet, viņas bija izbrīnītas, redzot iespaidīgi noorganizēto vistu un gaiļu pasākumu, bet nebūt netaisījās savu izbrīnu izrādīt. Pavisam citā stadiona malā izvietojās mercenes. Tās nevēlējās kontaktēties ar mājas pīlēm, kaut gan mājas pīles raidīja viņu virzienā ieinteresētus skatienus. Mercenes lietišķi izkārtoja līdzpaņemtās sviestmaizes, burciņas un termosus, kas nozīmēja, ka viņas kioskos neiepirksies.
Rīkotāji jau sāka tramdīt zvirbuļu barus, kuri neieradās kā visi citi pa ieejām, bet tāpat − no gaisa, bez biļetes. Zvirbuļi sasēdās kur nu kurais, nepiedienīgi lēkāja un ķīvējās. Ļoti bezkaunīgi uzvedās zvirbuļi, taču neviens neko citu no tiem arī negaidīja un tāpēc likās tos neievērojam. Baloži kā vienmēr sasēdās lētākajās vietās un, būdami pelēki, bikli dūdodami, muļķīgi mirkšķinādami acis, vēroja krāšņo publiku. Visiem par brīnumu ieradās arī ērglis. Sākumā iestājās nemierīga rosība, bet, redzot, ka ērglis šoreiz noskaņots miermīlīgi, visi norima. Ērglis patiesi bija noskaņots uzvesties korekti un draudzīgi, labi apzinādamies, ka ir ietekmīgs arī tāpat − bez nepārtrauktām agresijām, vēlēdamies ietekmēt sabiedrību demokrātiskā ceļā. Apkārt sēdošie no ērgļa tomēr pamazām un uzmanīgi atvirzījās, jo viņš nedaudz oda. Oda, kaut gan mājās bija rūpīgi sakopies, sakārtojies. Un tā nu viņš viens sēdēja, mazliet bēdīgs, mazliet aizskarts, tomēr cieši nolēmis nepadoties negācijām.
Bija gaidāms bruņurupucis. Ar bruņurupuci rīkotāji ilgi nebija varējuši tikt skaidrībā − lūgt viņu uz pasākumu vai nelūgt. No vienas puses − bruņurupucis jau nu nekāds putns nav, bet no otras − arī viņš dēj olas, un tātad viņam ir zināms sakars ar putnu kopību. Un, ja bruņurupucim ir zināms sakars ar putnu kopību, jālūdz arī viņš. Rupucim tika aizsūtīta rezervēta, lakoniska vēsts − lūdzam ierasties tad un tad, tur un tur uz mūsu lielo, svinīgo pasākumu, vistu un gaiļu koordinācijas centrs, − vairāk nekā. Līdzīgā neziņā rīkotāji nonāca, domājot par aligatoru, tomēr to izlēma neaicināt jau nu pārāk atsvešinātās mentalitātes dēļ. Aligatoru mentalitāte − viena no dīvainākajām mentalitātēm.
Izkliedzot kādas nepatīkamas vibrācijas, ieradās sikspārņi. Šie nejauceņi krita visiem uz nerviem kaut vai tā iemesla dēļ, ka sakarinājās visdažādākajās vietās ar galvu uz leju. Bez tam − vispārzināmas bija viņu muļķīgās pretenzijas. Jau pirms izrīkojuma tapšanas ietekmīgākie sikspārņu pārstāvji bija centušies panākt, lai pasākums tiktu rīkots otrādi − ar galvu uz leju. Tas viņiem atvieglināšot pasākuma norišu uztveri. Jā, tieši tādas bija viņu pretenzijas. Un tā sikspārņi vienmēr ir centušies panākt, lai viss notiek otrādi. Vēl viņi izraisīja apkārtējo antipātijas tāpēc, ka dzīvoja ar slieksmi uz dažādām tumšām vietām, tumsību un kas to zin kādām vēl perversitātēm.
Saule spīdēja, izgaismojot tai pretimesošās tribīnes un atstājot ēnā otru stadiona malu. Viens no kostīmos tērptajiem rīkotājiem veikli pieskrēja pie mikrofona un iepūta tajā − fff, fff. Jā, tas darbojās, un uz zālītē noklātā samta kājceliņa uzkāpa kāds gailis. Lēnām, svinīgi un cildeni viņš tuvojās mikrofonam, apzinādamies un likdams apzināties citiem mirkļa nozīmību. Viņš tuvojās cienīgi, bet nebūt ne plātīgi. Viņa svārks bija eleganti pelēks, tam pieskaņots gaiši zils krekls un atturīga tumša kaklasaite. Arī sekstē krāsu gamma bija apvaldīta, korekta.
− Vistas un gaiļi, dārgie ciemiņi... − orators iesāka un nogaidīja, lai apdziest pēdējie troksnīši.
− Vistas un gaiļi, dārgie ciemiņi... − elektriskajā tabulā tūdaļ parādījās teksta tulkojums vairākās valodās: Dear guests ... курицы и петухи ...
... mēs sveicam visus, kas ieradušies, lai klātstāvētu svinīgam, es pat teiktu − ļoti svinīgam notikumam. Negribētu šeit kļūt patētisks, bet kā lai nekļūstu patētisks, ja patētiskam šoreiz jākļūst.
Man ir grūti atrast vārdus, un es tos laikam tā arī neatradīšu... Bet, nē, es tos tomēr atradīšu, − gailis pacēla balsi un, izvirzījis kāju, saslējās, − ... Šis laiks... nu ja − šis laiks.
Mēs esam sanākuši šeit, lai svinīgi sagaidītu izšķiļamies piecbiljono cāli, lai klātstāvētu jaunas dzīvības nākšanai pasaulē. Un mēs visi, vistas un gaiļi, dārgie ciemiņi, ceram, ka jaunā spārnotā dzīvība pacelsies augstā lidojumā tāpat kā mēs, vecākie brāļi un māsas. Šiem vārdiem noskanot, mercenes sāka zobgalīgi pēkšķināt, bet strauss, kas sekoja elektriskajā tabulā mirguļojošajam teksta tulkojumam, nokāra galvu.
Es redzu, turpināja gailis, ka dažiem šeit trūkst tēlainās domāšanas un līdz ar to arī manu vārdu izpratnes. Vārdus pacelsies lidojumā mēs, vistas un gaiļi, saprotam pārnestā nozīmē. Ar tiem mēs saprotam augstu ētisku, morālu lidojumu.
− Nav ko vēlamo uzdot par esošo! − iekliedzās kāda Tulas kaujas zoss.
Jā, ko tur slēpt, teica gailis un nervozi pieskāra pierei spārnu, jā, liktenis nav mums atvēlējis pacelties spārnos, bet tāpēc mēs nezaudējam cerības, ka kāda no turpmāk radītajām olām dāvās mums cāli, kas sasniegs mākoņus. Un varbūt tieši šī piecbiljonā ola mūsu cerības attaisnos.
Strauss, arī pingvīni šai brīdī atzinīgi māja ar galvām, mežapīles tā kā sakaunējušās klusēja. Viss pasaulē tiek atalgots, un reiz izšķilsies cālis, kas mūsu kopību, kopību, kura gadsimtiem ilgi bijusi spiesta knābāt tārpus mēslu kaudzēs, pacels spārnos. Vai tas nevar notikt?
Un tā, ar smalku ierīču palīdzību ir noteikts, ka cālim jāizšķiļas šodien pulksten 21.05, tātad pēc pusstundas. Iespējama kļūda par kādām trim piecām minūtēm.
Svinīgi gaidīsim šo mirkli. Jūsu rīcībā ir suvenīru, uzkodu kioski. Turklāt − varat ieguldīt naudu derībās jautājumā par to, kas izšķilsies − gailītis vai vistiņa.
Līdz svinīgajam mirklim jums tiks sniegta neliela mākslinieciska programma. Orators paklanījās un iegāja kaut kur zem tribīnēm.
Tūliņ atskanēja fanfaras, un laukumā, rībinādamas bundžiņas, tērptas jaukos, īsos svārciņos un augstām huzāru cepurēm galvās, iesoļoja pusauga vistiņas. Viņas soļoja, veidodamas ģeometriski precīzus ornamentus, laiku pa laikam vienbalsīgi ieklukstēdamās. Bum-bum-bum, viņas nobungoja un visas reizē pietupās, bum-bum-bum, nolika bundžiņas zemē un draiski apskrēja tām riņķī. Rimušas sniegt priekšnesumus, vistiņas sastājās gar laukuma malām un uzsāka varenu rībināšanu. Tāda parasti skan, kad cirkusmākslinieks bāž galvu zvēram rīklē. Laukumā uzdrāzās trīs strīpaini kaķi, neganti ņaudēdami, tie skraidelēja pa laukumu. Uhhh, noelsās publika. Pliukšķinādams pātagu, kaķiem sekoja gailis. Apģērbies tradicionāli, bet akurāti un spodri − nepretenciozās cieši pieguļošās sarkanās biksēs, lielos zābakos ar piešiem, zeltītā vestē − gailis eleganti dzenāja kaķus no viena ķebļa uz otru, lika nīstajiem radījumiem dejot uz pakaļkājām. Publika bija īpaši sajūsmināta, kad kaķi, salikuši cits citam ķepas uz pleciem, lēca letkisu. Ārkārtīgi neganti ņaudēja kaķi, tomēr viņu acīs bija lasāma dziļa vienaldzība, kas publiku zināmā mērā kaitināja. Drīz vien kaķi tika izvadīti, un, lai atslābinātu publikas sasprindzinātos nervus, laukumā tika palaists mīlīgu cālīšu pulks. Izbiedētām platām acīm, stingos smaidos savilktiem knābīšiem tie gāja rotaļās, lēca pāri lecamauklām. Mazie jaukuļi ārkārtīgi iepriecēja skatītājus. Publika mātišķi lūkojās laukumā, un dažiem acis bija sariesušās aizkustinājuma asaras.
− Līdz svinīgajam mirklim atlikušas desmit minūtes, − skaļruņos noskanēja pareizi nostādīta balss, − kas vēl nav noguldījis likmes derībās jautājumā par gailīša vai vistiņas izšķilšanos, var to vēl paspēt izdarīt.
Stadionā iestājās dzīvāka rosme, neizlēmīgākie, tomēr izlēmuši, vēl pēdējā brīdī steidza piedalīties derībās, vēl iegādāties pīrādziņus, karodziņus, ko pavicināt, baloniņus, cepurītes, saldējuma turziņas, vimpelīšus, nozīmītes, uz kurām redzama balta ola, piecbiljonais cipars un jautājuma zīme. Citi iepirka dažādas dekoratīvas olas. īpaši pirka suvenīrolu, kurai sānos maza podziņa. Kad podziņu piespiež, ola atsprāgst un no tās, atsperes dzīts, izšaujas smaidošs, koši dzeltens cālis.
− Lūdzu, klusumu, − balss skaļruņos. Klusums.
− Un tagad lūgsim māti, piecbiljonās olas izperētāju, ieņemt goda vietu!
Parādījās balta vistiņa. Apjukusi, nezinādama, kurp iet, viņa mulsi mīņājās uz skrejceliņa. Tūdaļ pieskrēja kāds rīkotājs un, uzmundrinoši smaidīdams, aizveda vistu līdz griezumiem rotātajam krēslam, uz kura viņa neveikli uzspurdza un, acis nolaidusi, nervozi kārtodama lakatiņu, sēdēja.
Noskanēja viņai veltīti aplausi, un atkal iestājās klusums. Tika nodzēstas lampas, atsevišķu prožektoru kūļi izgaismoja vienīgi vistu goda krēslā, centrālo postamentu un kādu ieeju stadionā. Ieejā parādījās sporta biksēs ģērbts atlētisks gailis. Viņš turēja caurspīdīgu stikla kārbu. Gailis brīdi pastāvēja, pacēlis kārbu virs galvas, un, augstu cilādams kājas, sāka soļot pa skrejceļu riņķī laukumam. Gaismas kūlis viņam sekoja. Publika redzēja kārbā uz sārta spilventiņa guļam olu, piecbiljono olu. Urravodami visi cēlās kājās. Arī goda krēslā sēdošā vistiņa satraukti saslējās, snaikstīja kaklu līdzi soļotājam. Gailis gāja paceltu galvu, augstu turēdams stikla kubu. Pēkšņi viņš paklupa. Publika šausmās iespiedzās, tomēr gailis noturējās un gāja tik apkārt laukumam.
Bridi, kad gailis paklupa un satricināja kasti, cālis olā pamodās. Viņš modās arvien apjēdzīgāks, un vēl salipis kamoliņā, vēl nepakustēdamies, dzirdēja ovācijas, aplausu šalkoņu. Viņš vēl nedomāja, ko tas varētu nozīmēt, viņš vēl nemanīja čaumalu sev riņķī. Viņš vēl snauduļoja, ik pa brītiņam notrīsēdams. Dzeltenā krāsa snaudā tapa arvien bālāka, netīrāka, un cālis sāka sevi nojaust, sajust.
Sportiskais gailis, aplausu pavadīts, jau bija apsoļojis savu loku un nostājās pretim centrālajam paaugstinājumam. Skanot cildenajām fanfarām, viņš uzkāpa tajā, lēni, saudzīgi izņēma no kārbas spilventiņu ar olu un novietoja to uz stabveidīgā postamenta.
Cālis pakustējās. Izjuzdams spēju padrebēt, pakustēt, sasprindzināties, viņš tīksmi paplēta knābi. Viņš lēnām vērās vaļā kā kāpostgalva, pūta un staipījās. Staipīdamies viņš atsitās ar pakausi pret čaulmalu. Tas cāli samulsināja, un viņš atkal sarāvās kamoliņā. Pēc brīža cālis uzmanīgi pieskārās ar spārnu čaumalai.
− Tālāk, − balss skaļruņos, − putnu biedēkļa simboliskā sadedzināšana. Stadionā tika ienests un iesprausts laukuma vidū baismīgs putnubiedēklis. Milzīgs, vairāku gaiļu augumā. Putnubiedēkļa vecais, garais mētelis bija apkarināts ar konservju bundžām un dažādiem citiem spīguļiem, prožektoru apstaroti, tie atbaidoši mirguļoja. Zem mēteļa vīdēja zili strīpotais jūrnieku krekliņš, rokās plandīja sārtas lupatas, galvā caurumaina hūte, virs kuras dīcošs propellerītis. Klasisks bija veidots putnubiedēklis, nepārprotami agresīvs putnubiedēklis.
Pie mikrofona piestāja kāds cits gailis, ne mazāk respektabls kā iepriekšējais runātājs. Gadsimtiem ilgi − viņš uzsvēra savā runā − šis ķēms, vārda tiešā nozīmē ķēms, ir traucējis mūsu dzīvi, centies mūs psiholoģiski iedragāt, − vārdu ķēms gailis izteica paklusi, − vienmēr un visur, kaut dažkārt citādākos veidolos, šis ļaunprātības, garīgas un fiziskas kroplības iemiesojums ir centies mūs izolēt no labākajiem pārtikas avotiem, kurus pati daba mums patiesi taisnīgi atvēlējusi. Es saku mums, kaut gan putnubiedēkļi uz mums, vistām un gaiļiem, tik lielā mērā kā uz dažām citām putnu kopībām neattiecas. Varbūt tāpēc uz mums, vistām un gaiļiem, putnubiedēkļi neattiecas, ka mēs, vistas visas ... visas vistas, visi gaiļi savā gara skaidrībā ar dažādiem misticiskiem veidojumiem neesam iedragājami. Tas ir vispārzināms. Tomēr nevar neatzīmēt, ka arī mūsu, vistu visu ... visu vistu un gaiļu, rindās sastopami vājāki raksturi, kuri dziļi sevī ir saglabājuši bailes no putnubiedēkļiem. Tās ir ģenētiski mantotas no tiem laikiem, kad mūsu kopībā vēl valdīja gara tumsība, bailes neizskaidrojamu dabas parādību priekšā.
Jā, simboliski mēs tūdaļ sadedzināsim šo putnubiedēkļi. Dzimstot jaunajam brālim vai māsai, mēs sadedzināsim galvenajās līnijās jau iznīcināto baiļu pārpalikumus, mēs iemetīsim laika mēslainē apdeguli, necilas apsvilušas skrandas. Lai sadeg nīstais veidols! − Šai brīdī uzpūta vējš, iešķindējās putnubiedēkļi sakarinātās konservbundžas un runātājs ierāva kaklu.
Ugunsdrošā kombinezonā tērpts gailis aizdedzināja degauklu, un izbailēs pieklusuši publika vēroja, kā pa to dzirksteļodama skrien liesma. Puhhh, liesma pieķērās putnubiedēklim un, atstarodama bundžās, spīguļos, kāpa augšup pa mēteli. Skatītāji cieši saspiedās cits pie cita. Uguns stiepās augstu debesīs, izgaismodama putnu līdz baltkvēlei sakniebtos knābjus. Degošās drēbju planckas plandīja gaisā, šķiedās dzirksteles uz visām debespusēm. Putnubiedēklis sasvila, sašļuka arvien neiespaidīgāks, un publika kļuva arvien drošāka, atskanēja atsevišķi naidīgi izkliedzieni, svilpieni, lidoja serdes. Kad no putnubiedēkļa pāri bija palicis vairs tikai nokvēpis krusts, svilpoņai, rēkoņai pievienojās pacilājoša pūtēju orķestra mūzika un sajūsmināto skatītāju acīs parādījās spēka un fanātisma dzirkstis.
Stadionā iestūma atkritumu konteineru, un tajā, ovācijām, aplausiem skanot, tika samesti apdeguļi.
Tikām cālis olā, pieplacis pie čaumalas, klausījās. Viņš bija nedaudz satraucies un mēģināja atvērt acis, bet tas viņam nekādi neizdevās. Kas tās tur par skaņām? Kas gan tur varētu būt? Un es, kas es tāds esmu, cālis domāja un ņēmās sevi aptaustīt, knābis ... tāds knābis man ir, kājas tādas jocīgas, spārni, spārni ari ir, tas labi, spārni man ir.
Laikam esmu ļoti mazs.
Bet kas tad ir lielāks? Vai tur ir kaut kas lielāks par mani? Tur varētu vispār būt kāds lielāks, tāds kā es, bet lielāks. Kaut gan ... varbūt tur visi ir mazāki. Varbūt es esmu milzīgs? Jā, jā, droši vien. Visdrīzāk, es esmu milzīgs. Un, ja tur arī visi ir milzīgi, tas nenozīmē ka es neesmu milzīgs, cālis domādams atspiedās ar muguru pret čaulu un izstiepa kājas.
Publika pamazām norima, tomēr acīs saglabājās spožas pašapziņas, kopības sajūtas un spēka dzirksteles. Tika izziņots, ka līdz cāļa izšķilšanās brīdim atlikušas vairs tikai pāris minūtes. Visi gaidīja. Sekundēm skrejot, saspringums un interese arvien kāpinājās, neviens nenolaida skatienu no olas. Bija uzvilkti un fokusēti fotoaparāti, pielādēti salūta lielgabali. Pilnīgā kārtībā bija milzīgās dekoratīvās olas. Cālim izšķiroties, rīkotāji tās palaidīs gaisā. Gaisā šie olveidīgie baloni pārsprāgs, no tiem izspurgs milzums bezdelīgu un nodarbosies ar ornamentālo aerovingrošanu, veidos dažādus uzsaukumus un apsveikuma vārdus, kā, piemēram, SVEIKS, MĪĻOTAIS CĀLI!, URĀ, URĀ!, 5000...OLA! Līdzīga uzdevuma veikšanai bija saspringuši mazie sarkankrūtīši. Tie sēdēja cits citam cieši blakus vienā stadiona sektorā, to uzdevums − aizklāt un atklāt vēderus. Tādējādi šis sektors dos apburošu krāsu viļņošanās efektu un pat dažādas ainiņas − saullēktu, saulrietu u.c. Goda krēslā sēdošo vistu, šķiet, vairs nebaidīja milzīgā auditorija, goda vista, lūkodamās uz savu olu, satraukti cilājās.
Palikušas četras minūtes, noskanēja stadionā.
− Bet kas es tāds vispār esmu, − domāja cālis. −Skaidrs tātad ir vienīgi tas, ka es esmu milzīgs. Droši vien esmu kāds tāds, kas nemaz nav slikts. Jo, ja es būtu kas slikts, tad man nemaz nebūtu dota iespēja pamosties. Kāpēc es pamodos? Kas mani pamodināja? Es mierīgi gulēju, un nemaz nebija slikti, bet man, redz, radās sajūta, ka kāds mani velk aiz galvas ... nē, ne aiz galvas − vispār velk. Man šķita, ka kāds mani aicina, gaida, bet kas tad mani varētu aicināt un gaidīt? Kas tās tur par skaņām?
Varbūt pagulēt vēl drusku? Jā, kāpēc lai es vēl nepagulētu? − Cālis savilkās kaudzītē un mēģināja kādu brīdi snauduļot. Taču aizmigt neizdevās, un viņš pikts atkal saslējās. − Likties atkal gulēt, kad esmu tikko pamodies, − tas ir muļķīgākais, ko es varētu darīt.
Tātad esmu pamodies. Kad un kāds es aizmigu, kas bija pirms šī miega? − Cālis domīgi knābāja nagus. − Kaut kas taču es biju. Jau tad es noteikti biju kaut kas liels, pretējā gadījumā man tagad nebūtu tāda liela sajūta. Iespējams arī, ka es pirms miega nebiju nekas. Es sakrājos, es sapņoju, sapņoju, līdz beidzot izsapņoju pats sevi arvien dzīvāku un dzīvāku − tāds nu es tagad esmu, izsapņojis sevi dzīvu un taustāmu ... zzzī, cik grūti ir tā domāt!... jā, dīvaini, kaut kas jau te kārtībā nav ... nu, tātad − es biju sapnis, kas nosapņoja sevi dzīvu un taustāmu. Kā sapnim man tātad knābja, spārnu, nagu nebija. Nu man ir knābis, spārni, nagi, silts esmu, esmu dzīvība.
− Uzmanību! Palikusi viena minūte.
Elektrotabulā parādījās ātri ņirbošas sekundes: 59, 58, 57, 56,... atsevišķas balsis publikā sāka skaitīt līdzi, tām pievienojās citas, un drīz jau skaitīja viss stadions.
− Vai man te jāpaliek, − cālis domāja arvien ātrāk.
− Par šauru, par šauru. Bet varbūt man te jāpaliek, tā varbūt pienākas. Kas gan notiks, kad es pārsitīšu čaulu un, izrādīsies, būšu viens pats, vienīgais atļāvies izlēkt ārā, kamēr citi sēd sev atvēlētajās vietās. Varbūt tā pienākas − pamosties katram sev ierādītajā vietā, lai atpūstos brītiņu no miega, lai izstaipītos, padomātu un atkal aizmigtu, gulētu līdz īstajam, lielajam pamošanās brīdim. Brīdim, kad pamodīsies visi reizē un sapulcēsies, lai būtu kopā.
Ja nu mani neviens tur negaida? Ja nu es tur izlecu un visiem taisni pa kājām, taisni nelaikā, kad visi aizņemti skrien, rosās, aizņemti ar to, ka ļoti ir? Tomēr, vai es jau esmu? Es tikai esmu, bet viņi ļoti ir. Varbūt es, tā nelaikā izlecot, viņus saniknošu. Bet vai nu viņi niknosies tikai tāpēc, ka es esmu. Es tikai būšu, bet viņi niknosies tikai tāpēc, ka es esmu. Es tikai būšu, bet viņi ļoti ir. Es tikai būšu, bet viņi būs ļoti un tāpēc neniknosies... zzzi, grūti gan tā domāt, − cālis notrausa ar spārneli no knābja sviedru lāsi. − Vislabāk būtu, ja tur par mani neviens neliktos ne zinis. Tad es klusām izlēktu, klusām noslēptu čaumalu un, it kā nekas nebūtu noticis, it kā es nebūtu noticis, iejuktu viņos. Bet vai viņi visi ir vienādi un vai es ari esmu tāds pats? Ja viņi katrs ir citādāks un es tāds pats... zzzi, cik drausmīgi grūti ir domāt... tātad − ja viņi katrs ir citādāks un es ... zzzi... arī citādāks? Tad nav tik traki, tad mani neieraudzīs. Bet ja viņi visi ir tādi paši... un es... citādāks... tad mani tūliņ prasīs − kas es tāds esmu, kur cēlos un ko man vispār vajag... Ko es teikšu, ko man tur vispār vajag?... ja izrādīsies, ka es esmu tikai drusciņ citādāks, tūlīt iztaisīšos tāds kā citi. Kad viņi skanēs − AH, es arī AH, kad viņi − UH, es arī − UH. Kad viņi klusāk, es arī klusāk, kad viņi skaļāk, es arī tūlīt skaļāk. Un viss būs labi, neviens mani neieraudzīs, neviens man nekā neprasīs...
−... trīsdesmit viens, trīsdesmit, divdesmit deviņi, − cāļa domu gaitu pārtrauca jo skaļāk skaitošā daudzgalvainā publika. Cālis, pieaugot troksnim, rāvās čokurā, tomēr turpināja saspringti domāt, un turpmākā domu gaita viņu saspicēja, sapriecēja. − Bet kāpēc lai viņi mani neierauga, kāda tad man jēga vispār lēkt ārā no šejienes? Kāpēc lai es tikai esmu, bet kāds ļoti ir? Tā jau nevar. Pirmais, ko es tur darīšu, ļoti būšu. Lai tikai kāds pamēģina neļaut ļoti būt. Lai mani ierauga, lai man prasa. Gan es tūlīt sapratīšu − no kurienes un kas esmu. Un arī − tur vienam, vismaz vienam jābūt, kas zinās man to pateikt. Tūdaļ došos tam klāt, teikšu, lūk, te es tāds viens drusku esmu, bet kas, kas es esmu? Pietiks, ja atradīsies kaut vai viens, kam nekas nav pretī, ka esmu... − cālis ieklausījās milzīgajā troksnī, viņš mīdījās, gatavodamies lauzties no olas ārā, viņš apslaucīja ar spārnu knābi, sakārtoja savas dažas pūkas, pavingrinājās, saslējās, pastāvēja − knābis augstu pacelts, spārni gar sāniem.
Bet kā gan es tur kaut ko redzēšu? − Cālim, kad viņš vēlreiz mēģināja atvērt acis, pēkšņi ienāca prātā. − Nekas, gan jau viņas man tur atvērsies.
Tad viņš svinīgi ievilka elpu, atvēzēja knābi un... atkal apsēdās. Tā viņš, spārneļus salicis uz ceļgaliem, brīdi pasēdēja, lai saņemtos. Taču bailes viņu pārņēma arvien stiprāk. Nē, nē, tā nevar, jāceļas, jāsitas ārā, kamēr neesmu galīgi pārbijies, cālis stingri noteica, atkal saslējās, atvēzējās un...
−... septiņi, seši, pieci..., − sakāpinājušies skatītāji cits pēc cita slējās kājās un izkliedza pēdējās sekundes, pat mercenes − tās pārstāja ēst līdzpaņemtās sviestmaizes, strauss uzbudināts lēkāja, baloži aizmirsa bijību pret apkārtējo publiku, mājas pīles saauga ar saviem zeltītajiem binoklīšiem, goda vista nolēca no sava krēsla un grasījās skriet klāt postamentam, kur uz spilventiņa gulēja ola, taču kāds rīkotājs laipniem žestiem lūdza viņu ieņemt savu vietu.
Pieci, četri, trīs... divi... divi ar pus... viens .......
viens ar puuuus....... Pus viens ar puuuuus.................
................. NULLE!
Nulle! − vienbalsīgi nograndēja stadionā. BUMMS
− nenocietušies, rīkotāji izšāva vienu no lielgabaliem, stadions piepildījās ar dūmaciņu, gaisā uzplaiksnīja sarkanu raķešu buķete, kas izgaismoja skatītāju sejas sārtas. Sarkankrūtīši sāka atklāt un aizklāt savus vēderus, pa viņu sektoru skrēja sarkani krāsu viļņi. Rīkotāji turēja aiz virvēm milzīgās olas, kurās, nobriedušas aerovingrojumiem, sēdēja bezdelīgas. Tika gaidīta zīme, pēc kuras olas varēs palaist gaisā. Uz skrejceliņa kārtīgā, hierarhijas noteiktā rindiņā bija sastājies pulciņš īpaši nozīmīgu gaiļu un vistu. Viņu pienākums bija kopā ar goda vistu svinīgi tuvoties olai un atsvabināt cāli no čaulas, ja tas būtu iestrēdzis.
Dūmaciņa sāka izklīst, un noskaidrojās prožektoru gaismas kūļu krustpunktā balti spīdošas olas veidols. Urravas, troksnis strauji apsīka, atskanēja pa kādam vientuļam izsaucienam, bet apklusa arī tie. Uz brīdi iestājās pilnīgs klusums. Tas pārauga murdoņā. Ola stāvēja kā stāvējusi. Ne mazākās plaisiņas čaulā. 41, 42, 43, 44, 45 ... skrēja sekundes, īpaši ievērojamo gaiļu un vistu pulciņš joprojām stāvēja izejas pozīcijā. Skatītāji joprojām lūkojās uz olu. Visi gaidīja.
Pagāja minūte, divas, piecas, un noskanēja daži griezīgi svilpieni. Publika sāka izrādīt neapmierinātību.
Rīkotāji manāmi apjuka. Viņi saskrēja pulciņā un kaut ko pārsprieda. Drīz vien tika izziņots − objektīvu iemeslu dēļ radusies neparedzēta īslaicīga aizkavēšanās. Varam būt kļūdījušies vēl par kādām desmit minūtēm. Lūdzam nomierināties un neatstāt savas vietas. Atgādinām, ka vēl var noslēgt derības − gailītis vai vistiņa. Tagad − muzikālā pauze jūsu priekam un labam garastāvoklim.
Laukumā atkal izskrēja jaukās pusauga vistiņas, lēca ar auklām, žonglēja bumbiņām, balansēja uz vingrošanas baļķiem, sacentās, kura ilgāk noturēsies spārnos...
Tātad cālis atvēzējās un... šai brīdī izdzirdēja grandoņu, lielgabals bija izšāvis salūtu buķeti. Cālis sarāvās un atkal apsēdās. −... tas nu gan bija... oho, kas tas bija?... saņemsies, saņemsies, kas tad nu tur tāds var būt?... es izlēkšu ārā un tūliņ metīšos noslēpties. Nevar zināt, ko tur grib ar mani darīt, kas tur kādam padomā. Bet... tas izskatīsies smieklīgi, ja tūliņ bēgšu, domās, ka es tāds dīvains − nez kur metos...
Var būt, ka tur nevienam nekas slikts padomā nav. Es izlēkšu un lēnām, mierīgā, stingrā solī došos prom. Es nebēgšu, es mierīgi aiziešu, ne druskas neizrādīdams, ka man bail. Neviens mani neaiztiks. Tā nevar būt, ka kāds mani, tikko izšķīlušos, aiztiek. Bet kas to zin...
Saņemies, saņemies, − cālis sevi uzkurināja, − vislabāk būtu, ja es tur pats kādu kaut kā nobiedētu. Es nostāšos ieplestām kājām, atvēršu šausmīgi plati knābi un drausmīgi iekliegšos − UHH, RRIEBJAS. Kaut gan − diez vai kāds nobīsies.
Es izdauzīšu caurumu, bet ārā nerāpšos. Lai nāk man klāt. Palikšu te un izlikšos, ka guļu. Gulošu mani neviens neaiztiks. Bet kas to zin... ja jutīšu ko nelāgu, lēkšu pēkšņi ārā un metīšos prom.
Vispirms pieklauvēšu. Kas notiks, kad es pieklauvēšu. Vai tur kāds klausās, vai tur kāds pievērsīs tam uzmanību?
Lai cik jauki vingroja pusaugu vistiņas, publika tām drīz vien vairs nepievērsa uzmanību. Ilgstoši publiku nevarēja izklaidēt arī lielais bigbends, kurā muzicēja visiem pazīstami vistu un gaiļu džesa aizsācēji, rūdīti, lieliski improvizatori.
Publika sāka debatēt, trīt mēles.
− Vai zināt, − ierunājās kāda plimutroka, − dīvaino gadījumu, tepat kaimiņu novadā esot izšķīlies cālis, un viņam galvā bijusi rūtaina žokejcepure. Gaišākie prāti ir apmulsuši, domājot par šo gadījumu.
− Ha, − atsaucās Kembridžas bronzas tītars, − tas vēl nav nekas, es, piemēram, biju kādā priekšzīmīgā ģimenē, un tur taisni tai bridi gaidīja izšķiļamies cāli. Cālis izšķīlās, un kā jūs domājat − kas bija pirmais, ko viņš darīja? Viņš tūlīt pateica ārkārtīgi rupju vārdu klātesošajiem radiem. Man pat kauns to vārdu iedomāties, kur nu vēl atkārtot.
− Pasakiet, tītar, pasakiet, − vedināja apkārtesošie.
Nē, nē, tas patiešām ir ārkārtīgi rupjš vārds, − tītars atgaiņājās, tomēr iečukstēja vārdu ausī blakussēdošajai rodailendai. Tā nolaida acis.
− Ne mazāk apbrīnojams ir gadījums, kad kāda Jokohamas dekoratīvā vista izdēja tenisbumbiņu, − ierunājās Pleskavas īskājainā, − Jokohamas dekoratīvajām jau daždien kaut kas gadās, − viņa smīnēdama vēl piebilda.
− Bet vai zināt, − draudzīgi iespraudās ērglis, − ir tāds ozols, tajā ozolā karājas lādīte, lādītē pīle, pīlē ola, olā... − Zinām, zinām, − noteica pārējie intonācijā, kādā mēdz uzrunāt aprobežotus radījumus, − kas tad to nezina.
− Un kā jūs izskaidrotu Neizzināto lidojošo olu, tā saucamo NLO, esamību, − teica pūce, pamodusies, naktij nākot, − tas ir pavisam vienkārši,
− Tas viss nav nekas, ko jūs te runājat, neesmu neko dīvaināku un neizskaidrojamāku dzirdējis kā divus šādus, lūk, gadījumus, − uzsāka strauss, − kādam maitu klijānam reiz izšķīlusies ola, un tajā bijusi zīmīte ar šādu tekstu: Es izgāju. Piens ledusskapī, sviestmaizes zem salvetes. Nezinu, vai atgriezīšos.
− Nū, nū, mels, − klausītāji neticīgi šūpoja galvas.
− Un otrs, − turpināja strauss, − pelikānam izdējusies milzīgi savāda ola. Kad tā izšķīlās, pelikāns tajā ieraudzīja vēl vienu olu, un tajā izrādījās vēl viena un vēl viena, un vēl viena...
− Kas tad galu galā bija aiz visām šim čaulām?
− ... to nevar zināt, ola šķiļas un šķiļas vēl šobaltdien, nabaga pelikāns jau esot palicis drusku dīvains.
− Un kā jūs izskaidrotu Neizzināto lidojošo olu, tā saucamo NLO, esamību, − teica pūce, pamodusies, naktij nākot, − tas ir pavisam vienkārši, − viņa pati deva atbildi, − ja cālis ir stipri mazāks par olu, kurā viņš atrodas, tad viņam rodas iespēja izvērst un vicināt spārnus. Tādējādi viņš paceļas gaisā ar visu čaumalu. Vai retums cāļu pamostas, jau būdami izcili stiprinieki.
− Domāju, daži no minētajiem gadījumiem, − gurdi, autoratīvi teica kāda veca kuku-demalīna, − ir sekas jauno vistu vieglprātīgajai pieejai perēšanas režīmam. Tās ir perēšanas aritmijas sekas. Strauji un bieži siltuma kontrasti, kas rodas, te perējot, te atkal pēkšņi neperējot, vienmēr dod traģiskus rezultātus. Un, ja mēs runājam par šo te... kas sēž goda krēslā, tad viņas dzīvesveids ir vispārzināms. Es nebrīnīšos, − vecā kuku-demalina turpināja, rūpīgi un skaidri izceļot katru vārdu, ka šai te... varētu būt ari vanckars.
− Lūk, vārds vietā, tas būtu likumsakarīgi, ja tur atrastos vanckars, − dedzīgi atsaucās kāda cita vista, bet gaiļi, lietišķi sakniebuši knābjus, novērsās un klusēja.
− Vēl, starp citu, nav noskaidrots, − turpināja vista, − vai šī patiešām ir piecbiljonā ola. Nevar zināt, kādā veidā šī te... ir ieraususies goda krēslā. Zinām, kā šādas jaunas vistiņas pa dzīvi soļo...
− VANCKARS, − atskanēja griezīgs izsauciens.
− VANCKA-A-ARS, − tam pievienojās citi, un drīz jau viss stadions sauca šo vārdu.
Goda krēslā sēdošā vista nokāra galvu. Tad viņa nolēca no krēsla un, acis ieurbusi zemē, lēnām devās uz izeju. Un šai brīdī atskanēja klaudziens. Apstājusies goda vista cerīgi palūkojās uz savu olu un izmisīgi iesaucās: − NNU! Cāļuk, NNU!
Publika sastinga pusvārdā, pusžestā. Atskanēja vēl pāris klusu klaudzienu, un rīkotāji metās klāt salūta lielgabaliem un lielajām gaisa olām, īpaši nozīmīgie gaiļi un vistas atkal sastājās rindiņā, lai nenokavētu īsto mirkli...
− ...Lūk, apklusa, − cālis klausījās, − varbūt tur ir kaut kas viens liels, tāds, kas ir vienā gabalā, vienā balsī? Kā gan vairāki var tik vienādi skanēt? Kā vairāki var tā vienādi apklust? Vairāki nevar visi vienā brīdī apklust un nevar taču vairāki tik vienādi klusēti Tik vienādi skanēja − vanckars. Kas tas vispār ir vanckars?... O! Ooo, es taču lidošu, es izlēkšu, ieskriešos un uzlidošu gaisā. Nedomāju, ka spārni man ir tikai tāpēc, lai mierīgi karātos pie sāniem. Es varēšu lidot. Skaidrs kā diena. Esmu pilnīgi pārliecināts... nū, jā, bet kur ir teikts, ka es tur būšu tāds vienīgais, kas var pacelties gaisā. Visi varbūt tūlīt man lidos pakaļ... Lūk, atkal sāka skanēt. Ja nu tur skan viens liels un nedzīvs! Un es izlēcu un esmu viens pats dzīvs. Kā es varēšu viens pats ļoti būt? Zzzi, es pārāk daudz domāju, man sāk apnikt... Ja nu tur vispār nekā nav, vienīgi tādas skaņas, Uhh un Ahh, visādi blīkšķi, dūkoņa. Un... un... varbūt tur nemaz nav ārā, bet iekšā, es varbūt esmu ārā un tur ir iekšā. Un kāds, iespējams, grib iekļūt pie manis − labākajā ārā, kāds vispār ir. Zzzī... pietiks, pietiks... es patiešām esmu stipri savāds − nez kur gribu lauzties, nez ko te sadomājos. Kāpēc es vispār dīdos kā nemanīgs? Ko man tur vajag? Ne es zinu, kas tur ir, ne kas tur ar mani notiks, ne es zinu, vai man acis atvērsies, ne es zinu, vai varu lidot. Kā es lidošu, ja man acis neatvērsies? Un kā man var atvērties acis, ja es nelidošu? Pietiks, pietiks. Tepat ir labi.
Cālis, sagumis no savām domām, piedomājis pilnu olu, nopūtās, pabāza knābeli zem spārna un laidās atpakaļ miegā.
Publika kādu laiku vēl gaidīja, gaidīja un tad atkal sāka svilpt. Goda vista gausi atstāja stadionu, stāvot izejā, viņa vēlreiz paskatījās uz olu.
Skaļruņos noskanēja pēdējais paziņojums − naudu par iegādātajām biļetēm varat saņemt atpakaļ stadiona kasēs.
Skatītāji izklīda, atstājuši tribīnēs programmiņas, turziņas, papīrīšus, pa kādam ķēzījumam, pa spalvai. Sablīvējušās virs laukuma, vēl kādu laiku zummzēja skaņas. Vēl vibrēja stadiona konstrukcijas, pamazām atspringa, atslāba gaiss. Klusi džinkstēja izslēgtā elektrotabula, knakšķēja soļi, atdzisdami kūpēja tumšie prožektori. Lēnām ritēja minūtes, stundas, negrūzdamas, neraudamas cita citu, ritēja kārtīgi, nesaraustīti, līdzsvaroti. Sabiezēja krēsla, sabiezēja tīrā tumsa. Telpa sterilizējās.
Un kāds − kas gan to zina, kurš tas bija, − uzpūta stadionam dvašu, kāds pateica vienu vienīgu vārdu −
TAGAD.
Ola nodrebēja, cālis uztrūkās no snauda un iesaucās, − ārprāts, es gandrīz atkal aizmigu! Lai es te palieku un guļu? Lai es te aizmiegu saķepis? Lai es nekad neieraugu, kas tur ir? Lai nekad neviens man nepajautā, kas es tāds esmu? Lai es nekad neuzzinu, kas es tāds esmu!? Lai es ļoti neesmu un tur kāds ļoti ir! Es vispār neiedomājami uzvedos − notirpis te nīkstu un prātoju. Tagad gan. Tagad.
Cālis, vairs nedomādams, cirta knābi čaumalā. Vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Sirdīgi pīkstot, viņš lauzās ārā. Čaumala sadrupa, atlupa no cāļa kā apmetums, un viņš dziļi ievilka gaisu, kāri elpoja, mīdīdamies uz samta spilventiņa. Klusums un gaiss. Dzīvinoša gaisa plūsma apņēma cāli, cālis noskurinājās, un pamēģināja atvērt acis. Tas neizdevās. Tad viņš vēlreiz dziļi ievilka elpu, nolēca no stabveidīgā postamenta uz pauugstinājuma, no pauugstinājuma zālītē un, klusi pastāvējis, lēnām, uzmanīgi klunkurēja uz priekšu. Bīdamies kaut kur atdurties, viņš izstiepa spārneli un taustīja gaisu.
− Redz kā, var iet un iet un nekur neatdurties, − cālis priecīgi nodomāja un sāka klunkurēt ātrāk, vēl ātrāk, arvien ātrāk. Zzzī... viņš žigli skraidelēja krustu šķērsu pa lielo laukumu, baudīdams plašo telpu, sevi šajā telpā, sevi kustībā.
Skraidelēdams cālis atkal pamēģināja atvērt acis, plēta tās, cik tik spēka, piepūlē pīkstot (tāpat kā svarcēlājs iesaucas, svaru stieni ceļot). Un acis pēkšņi atsprāga vaļā. − O... Oo... − cālis rima skriet.
Viņš pārlūkoja milzīgo laukumu, skatījās stadiona tribīnēs un klusi noteica, −... ta nu ir sanācis, ka es šajā plašumā esmu maziņš.
Tad cālis pacēla acis debesis, un viņam aizrāvās elpa no milzīgās, tīrās, vienkāršās ainavas, no nenosakāmā kārtībā izvietoto zvaigžņu milzuma.
− Ooo... − viņš klusi iesaucās un nočukstēja, −... bet bija vērts. Bija vērts.
Šai brīdi stadionā aizelsies ierāpoja bruņurupucis.
− Atvainojiet, − viņš tūliņ sauca, − es laikam nedaudz nokavēju, es skrēju. Beidzot ievērojis, ka tribīnes ir tukšas, viņš sapīcis apstāja.
Cālis priecīgs devās rupucim klāt, − ei, vai jūs visi tādi esat, un... vai jūs te visi esat tādi kā tu? Un es, kas es tāds esmu?
− Kā es varu zināt, kas tu tāds esi, − nīgri atbildēja rupucis, − ...cālis, parasts cālis tu esi... kur tu tāds te vispār cēlies, ko tu te viens dari, ko tev te vispār vajag?
− Nu es te tā... − cālis apmulsa, − ... milzīgi priecājos, ka satiku tevi... es te pastaigājos, paskatos, palidot gribu... nu tā...
− Tu gribi palidot?! − nievājoši iesaucās bruņurupucis.
− Tu gan esi jocīgs. Kāpēc lai es nevarētu palidot? − atbildēja cālis, pamīdījās, ieskrējās − arvien ātrāk, ātrāk − un pacēlās spārnos. Viņš pameta loku virs stadiona un, kamēr bruņurupucis apgriezās, lai izsekotu lidojumam, bija jau augstu debesis. Lūkodamies, kā cālis pazūd milzīgajā telpā, rupucis, skumīgs un apjucis, ierūcās: Kas te galu galā bija... kas te vispār notika? Atkal neredzēju kaut ko svarīgu... Vai es, gliemezis nolādētais, nevarēju doties ceļā mēnesi agrāk?
1987.
Literatūra un Māksla 5.8.88.
