CIEMS UN PASAULE

Alberts Bels. Cilvēki laivās. Romāns. Rīgā: Liesma, 1987. 166 lp.

 

Pēdējos gados Latvijā izdotās grāmatas autori biežāk un precīzāk atzīmējuši darba tapšanas laiku. Paradums ir labi saprotams, ja domā par strauji pārvirzītajām atklātības un atļautības robežām. Ko pavasarī vēl nevarēja publiski teikt, to rudeni deklarēja sapulcēs, atkārtoja presē un televīzijas raidījumos un apstiprināja administratīvos paziņojumos. Kā nojautā par toreiz vēl tikai ievadītā pārmaiņu procesa turpinājumu Alberts Bels jau 1986. gada aprīlī Rakstnieku savienības kongresā ierosināja kāpināt izdevniecību lēnos tempus un pieņemtus manuskriptus laist klajā trīs mēnešu laikā.

Tādu veicīgu apgriezienu prasība ir pašsaprotama attiecībā uz publicistiska rakstura grāmatām, it sevišķi laikā, kad politiskā un sabiedriskā vide rūgst un pārveidojas. Birokrātiskā kavēšana ir vienmēr par sliktu, bet no otras puses jāšaubās, vai romānā un stāstā, dzejā un drāmā ir tik lietderīgi pievērst īpašu uzmanību mainīgas oficiālas vai pusoficiālas pielaidības izmantojumiem un pārkāpumiem. Var gadīties, ka atsevišķas uzdrīkstēšanās tad kļūst svarīgākas par darbu kopumā. Vai arī, ka izaicinājumu trūkums sagādā nevajadzīgu vilšanos, kavē uztvert citas kvalitātes.

Pirms pāris gadiem vienā un tanī pašā, ne sevišķi apjomīgā sējumā parādījās veseli trīs Alberta Bela romāni. Par vienu no tiem - divdesmit gadus aizturēto Bezmiegu - Valentīne Lasmane rakstīja JG 171. numurā. Šeit ir kārta runāt par sējuma tituldarbu, Cilvēki laivās, kam dots ļoti noteiktais datējums 1985. II - 1986. IV.

Filologi un vēsturnieki droši vien teiktu, ka Alberts Bels šinī darbā diezgan patvaļīgi sajaucis kuršus ar Kuršu kāpu kurseniekiem un kuršu valodu ar kursisku izloksni. Pret tādiem pārmetumiem rakstnieks ir gan mēģinājis nodrošināties ar paskaidrojumu, ka viņa romāns ir brīva fantāzija par kuršu tēmu. Ja tā, tad tomēr jāpiebilst, ka fantāzijas laivai ir prāva visvisādu datu un gadaskaitļu krava, kas gribot negribot norāda faktiska pamatojuma tieksmi. Un līdz ar to rodas neskaidrība par autora izdomas un vēsturiskās īstenības attiecībām.

Pie tām gan nav daudz ko kavēties. Alberta Bela ieceres galvenās līnijas mērķē tagadnē. Tādu pārliecību negroza apstāklis, ka romāna darbība norit pagājušā gadsimta vidū. Vieta ir par Melnkranti nosaukts mazs ciems Kuršu kāpās, kas toreiz bija Prūsijai pakļauts apgabals.

Melnkranti draud aprakt tuvējais kalns Svente, kas sācis slīdēt, jo laivu būvētājs Dardeģis ir nolīdis kokus kalna mugurā. Svente pārvietojas lēnām, bet neatlaidīgi, un ciema dienas liekas skaitītas. Te nelīdz nedz baznīcas mūris un mācītāja Blakfrosta dedzīgā ticība, nedz skolotāja Kuroņa vēsais prāts un iecirtīgās pūles sarosināt ļaudis kalna apturēšanas mēģinājumam. To galīgi izjauc Prūsijas varas vietējās pārstāves baroneses savtīgais noraidījums - smilšu posts pār Melnkranti reizē atnestu valsts pabalstu baroneses paputējušai muižai.

Ciema nelaimi izraisa nesaprātīgā izrīkošanās ar dabas bagātībām. Sventes smilšu milzuma uzmācība izsaka ekoloģiskus draudus, kas šodien ir visu apziņā kopā ar nemierpilno sajūtu, ka pasaule nevēlas un nespēj aptvert stāvokļa nopietnību. Šo nespēju Alberts Bels attēlo kā cilvēku instinktīvā egoisma, viņa šaurās, aptumšotās pašlabuma kāres radītu un nosacītu. Klāt vēl nāk ilgas nebrīvības gados veidojies aizspriedums, ka lielu notikumu gaita nemaz nav grozāma.

Kā Sventes smiltis pār Melnkranti, tā Prūsijas vara veļas pār visu Kuršu mari, atņemot tās iedzīvotājiem tiesības, apspiežot viņus saimnieciski un cenšoties izskaust viņu valodu. Pretestība nav liela. Pāriešana vāciešos dod augstāku sabiedrisku stāvokli un veicina turību. Nākotne nav mazo zvejniekciemu laivās, nākotne ir Kaŗalauču lielajās kuģu būvētavās.

Cilvēku alkatība ir vēl briesmīgāks smilšu kalns par Sventi - tādā līdzībā rakstnieks ietveŗ vienu no sava darba galvenajām domām.

Cilvēki laivās ir apjomā neliels romāns, kam dota smaga laikmetīgu simbolu un filozofisku atziņu nasta. Tiešā darbība norit iespējami sašaurinātā lokā - mazā ciemā, kuŗā tikai kādas desmit saimniecības. Arī intrīga Sventes draudu ēnā ir gandrīz izaicinoši elementāra. Tā grozās ap skolotāja Kurona mēģinājumu izkaulēt aitu pakaišus noplicinātā kalna pasegumam. No šī drastiski vienkāršotā priekšplāna, kuŗā spēle turklāt pa lielai daļai norit groteskā garā, autora starmetēja gaismas kūlis laiku pa laikam pārsviežas uz varenām kuršu leģendu, vēstures straumes un pasaules gaitas kulisēm aizmugurē, tām gan dabīgā kārtā pagūstot dot tikai deklaratīvu iekrāsojumu. Simt sešdesmit lappušu īsromāna apjoms nedod iespēju pietiekami izvērst pārnesumus no Melnkrantes sētām un ļaudīm uz globāliem horizontiem, pasaules neprātu un lielu varu draudiem mazām tautām. Tāda iecere prasa citu ēpisku elpu.

Lieki atkārtot sen zināmo, ka Alberta Bela valodai var būt liels suģestīvs spēks. Viņa liriskās rindkopas var izstarot brīnumainu svaigumu, viņa īsie teikumi var pulsēt aizturētā spriegumā, dzelt spīvā sarkasmā, pārsteigt lasītāju ar pēkšņiem atklājumiem. Vēlēšanās kāpināt stila intensitāti, raidīt vārdus kā bultas ir tomēr šoreiz novedusi rakstnieku pašmērkības riska zonā. Daudzie aprautie, atdalītie teikumi tur vairs neveido sparīgus domas un stāstījuma lēcienus, bet ieslīgst atkārtojumā, top par manieri. Tā soli pa solim rodas un apstiprinās iespaids, ka Cilvēki laivās ir darbs, kuŗā autors dažādās nozīmēs gribējis par daudz, aizgājis par tālu.

Tas jāsaka par romāna pārāk lielo, gandrīz pedagoģiski pārspīlēto skaidrību. Visu izlikt kā uz delnas nozīmē atsacīties no dziļuma dimensijas, no daudznozīmības, bez kuŗas arī prozas darbam sāk spīdēt konstrukcijas ribas. Un viennozīmīgais šeit nav lielās līnijas vien. Katram raksturam. katram indivīdam ir pievienota psicholoģiska atslēga, katrai rīcībai ir dots kodolīgs izskaidrojums. Tā, un ne citādi.

Iespējams, ka ar romānu Cilvēki laivās ir sniegta pagrieziena vieta. Viennozīmības posms liekas nostaigāts līdz galam. Tālāk nevarētu arī vest rakstnieka pēdējā laika darbos sastopamais, ne sevišķi laimīgais mēģinājums apvienot drūmu, liktenīgu tematiku ar anekdotisku stāstījumu un pusjoviālu ironiju. Traģikomikas pamati ir dziļāki un tumšāki. Albertam Belam šo slāņu attēlojums ir pa spēkam kā reti kādam latviešu rakstniekam, bet šoreiz viņš dzīles skaŗ tikai kā pāri slīdot.

 

Mārtiņš Lasmanis