PĀRDOMAS PAR SAULES DAINĀM

Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs. Saules dainas. Montreal: Helios, 1988. x, 266 lp.

 

Ar saspriegtu interesi ilgi gaidītās Saules dainas nu mūsu rokās. Izcili skaistais saulainais vāks, Ineses Jansones savdabīgais saules skatījums ilustrācijās, īpaši 38. lp ("Fiziskā saule"), 154. lp ("Teiksmainā saule"), 193. lp ("Personificētā saule"), 106. lp ("Divi sirmi kumeliņi") u.c., labais papīrs, skaidrā druka pastiprina lasītāju cerības, ka grāmata arī saturā ir tikpat skaidra un bagāta.

Pirmo reizi te tematisks dainu krājums veidots kā datoriem pieejama datu bāze; un var pievienoties autoriem, ka, publicējot Saules dainas reizē drukātā vārda un elektroniskā vidē, ar to viņi tiešām ieveduši jaunu pagriezienu mūsu folkloras publicēšanas vēsturē" (1. lp). Esmu arī pilnīgi vienis prātis ar V. un I. Freibergiem par datoru tehnikas priekšrocībām, kas atļauj materiālus vienmēr pārkārtot pēc vēlēšanās un pēc vajadzības.

Kaut gan izdevēji grāmatu sludina kā piemērotu visām paaudzēm, jo ilustrētās dziesmas ir domātas arī bērniem", tas nav nekāds maziem bērniem domāts tautasdziesmu krājums. Starp Ineses Jansones zīmētajām ilustrācijām tiešām viena otra ir ļoti labi izdevusies un bērna uztverei piemērota, piem., par sauli un lietu kā visa audzētāju (120), par pupu, kas izaug līdz debesīm (170), par sauli, kas brauc zivju kamanās (211), vai par sauli, kas guļ kuplā eglē (244), taču visumā dziesmas par sauli nav viegli ilustrējamas konkrēti uzskatāmā veidā, it sevišķi ne melnbaltā tehnikā; un arī pēc satura saules tematika tradicionāli ir tālāka latviešu bērnu pasaulei nekā dziesmas par dzīvniekiem. Protams, ikviens tautasdziesmu izdevums - ari šis - ir silti ieteicams visām paaudzēm, vēlams ikvienā latviešu mājā, kur satiekas dažādu paaudžu cilvēki un kur dainu pasaulē pakāpeniski var ieaugt ari vismazākie dzimtas locekļi. Tomēr pirmām kārtām Saules dainas ir ar zinātniskām metodēm veikta izlase, kas galvenokārt domāta pētnieku vajadzībām. No plašiem līdz šim pieejamiem krājumiem izlasot dziesmas par sauli, ir savākts pamata korpuss, kas mudina tālāk pētīt saules tematiku, pie tam to darīt var ne tikai personas, kas pašas piedalījušās izlases darbā, bet arī ikviens cits šās nozares profesionālis. Grāmatu izlasot no šāda zinātniska viedokļa, tomēr rodas zināma vilšanās sajūta.

Iecerēta ir vesela grāmatu virkne par saules dziesmām, un šī ir tikai pati pirmā minētajā sērijā. Tomēr gribējās cerēt, ka bez dziesmām, kas sagrupētas trīs nodaļās (katras nodaļas ietvaros alfabēta secībā), vismaz ievads dos arī kādus jaunus pētījuma rezultātus un metožu izvērtējumu. Manas kritiskās pārdomas par viena vai otra principa lietderīgumu skar ne tikai šo Vairas un Imanta Freibergu grāmatu, bet pētījumus par sauli vispār - un ne jau tikai par sauli vien, bet ari par citādu tautasdziesmu tematiku. Tādēļ pievērsīšos mazliet plašāk jautājumam par izraudzīto korpusu un materiāla apstrādi.

Rakstības ziņā autoru rakstītajam ievadam uzspiests spilgts emigrantu izdevuma zīmogs, kur izdevējiem ārpus Latvijas trūkst lietpratīga latviešu valodas korektora vai redaktora. Nepatīkami traucē milzum daudzās rakstības kļūdas - gan garumzīmju lietojumā, gan interpunkcijā, arī gramatisko formu un konstrukciju izvēlē. Komati likti tur, kur to nevajag; bet komatu trūkst tur, kur tiem jābūt. Tas pats ar garumzīmēm. Iespiesto Saules dainu lappuses, kurās esmu mēģinājusi izdarīt nepieciešamos pareizrakstības labojumus, atgādina pirmās korektūras, kādas mēdzam saņemt no ārzemju spiestuvēm.

Grāmatu lappuses sadalītas divās slejās; tās nav sevišķi platas, un, dalot vārdus ar aparātiem tīri tehniski, viegli rodas tādi latviešu valodai pretdabiski vārdu dalījumi kā "saz-arojums" (3), "ka-tram" (18), "nei-trālas" (19), vai ari vairāku vārdu sapludinājums bez atstarpes, piem., "itsevišķi" (13). Taču tas nebūtu tik svarīgi; tehnisko palīglīdzekļu izmantošana neglābjami rada šādas novirzes ikkatras valodas tekstā, un pie tā laikam pakāpeniski būs jāpierod.

Daudz vairāk traucē novirzes no latviešu pareizrakstībā sen nostiprinātām normām. Tā, piem., ar -ās rakstītas verbu formas "rodās", "jāizvēlās", "atklājās", sākās", "izpaužās", "atrodās", "uzkrājās", "iekļaujās" (pareizā -as vietā); reizēm rodas pat nelielas šaubas, vai rakstītāji domājuši tagadnes vai pagātnes laiku. Tomēr pa starpām gadās arī daža pareiza forma ar -as : "atrodas", "atklājas". Ar garu ā rakstīti arī divdabji "braucāmo", "dziedāmās", "nenoliedzāmi", kur tāpat būtu vajadzīgs īsais a . Kļūdas pa daļai izprotamas kā pārejas laika produkts, kad emigrantu izdevumos jaucas vairākas pareizrakstības sistēmas. Arī Saules dainu ievadā it kā mēģināts sekot četrdesmito gadu rakstībai ar ŗ un ch, bet blakus ir, piem., -grāfija (ar ā ), slāvu literatūra, bāze, sērija, kā šos vārdus kopš vairākiem gadu desmitiem raksta Latvijā; paturēta Montreāla" (Latvijā parastās Monreālas" vietā). Visvairāk tomēr traucē lielā nekonsekvence: pat vienā un tai pašā lappusē atrodam rakstījumus "princips" un "princīps", "tēmatiskie" un "tematiskie", "bibliogrāfija" un "bibliografija" utt. Liekas vai paradoksāli, ka ar datoru palīdzību bijis iespējams sameklēt duplikātus Kr. Barona un citos agrākos tautasdziesmu krājumos, kamēr ne cilvēciskais faktors, ne aparāti nav novērsuši jucekli pašu autoru rakstījumā. Kaut gan ŗ principā tur mīkstināts, tomēr atrodam iespiestu formu "atšķiras", bez gaidāmā mīkstinājuma. Ar sen akceptētiem norādījumiem par vārdu rakstīšanu kopā vai šķirti nesaskan, piem., "itkā", kautkur" un daži citi līdzīgi vārdu savienojumi, rakstīti vienā vārdā. Iebildumi varētu būt ari pret vienas otras gramatiskās formas izvēli, vārdu secību teikumā vai locījumu teikuma konstrukcijās. Teikumā "Saule parādās kā personificēta būtne ar cilvēcīgām īpašībām, izskatu, piederumiem ..." (13) labāk iederētos "cilvēciskas" īpašības, kā ieteikts jau 1944. gada un 1981. gada pareizrakstības vārdnīcās, paturot adj. cilvēcīgs" kā sinonīmu "humānam", turpretim "cilvēcisks" ir tāds, kas atbilst cilvēka rīcības veidam, ir raksturīgs cilvēkam. Kaut arī pēdējos gados latviešu rakstu valodā arvien vairāk nostiprinās akuzatīvs nominatīva vietā vajadzības konstrukcijās (man jālasa grāmatu/ man jālasa grāmata), tomēr Freibergu tekstā visnotaļ lietotais akuzatīvs vēl tikai pasvītro atkāpes no pašreizējām literārās gramatikas normām, piem., "bija jāatrod ... dziesmu vai dziesmu virkni " (= bija jāatrod dziesma vai dziesmu virkne); "metodi ... jālieto uzmanīgi" (= metode jālieto uzmanīgi); sal. arī smagnējo teikumu "dziesmas ... būtu bijis jāuzrāda kā vienas pamatdziesmas variantus (= dziesmas būtu vajadzējis uzrādīt kā vienas pamatdziesmas variantus; dziesmas būtu bijušas jāuzrāda kā vienas pamatdziesmas varianti). No latviskas valodas viedokļa kādas dziesmas labāk varēja būt reģistrētas nevis zem numura", bet "ar numuru"; neveikli skan norāde uz dziesmu krājumu, "no kuŗa šie teksti ir izvilkti" (8).

Turpretim nevarētu būt iebildumu pret autoru jaundarinājumiem - "cilvēkotā" saule, "formatēt" grāmatas tekstu u. tml.

Augstāk pieminētā haotiskā rakstība pati par sevi, protams, nerada grūtības saprast, kas domāts, tomēr lasītājam paliek iespaids par darbu, kas nav rūpīgi nostrādāts. Tādēļ dabiski rodas prasība pārbaudīt, cik uzticami ir pārrakstīti paši tautasdziesmu teksti, lai tos varētu izmantot par drošu materiālu tālākām analīzēm. Saules dainu kārtotāji par savu pamatprincipu deklarējuši, ka tekstu ortogrāfija nav standartizēta, bet "ir paturēta nemainīga tāda, kāda tā bijusi attiecīgajā krājumā, no kuŗa šie teksti ir izvilkti" (8). Izmēģinot pārbaudīju krietnu skaitu grāmatā nodrukāto tautasdziesmu ar to sākotnējo oriģinālu attiecīgajā agrākajā izdevumā. Atklājās daža laba nesaskaņa. Nav ko pievērst īpašu uzmanību tiešām pārrakstījuma kļūdām, kādas var viegli gadīties visur, piem., "dzīivojot" (= dzīvojot) (244).

Citi nesaskaņu piemēri:

Iespiests "Saules dainās"	oriģinālizdevumā, no kuŗa dziesma ņemta
prikškā (150. lp M2, 11:28)	priškā
prikšā (150. lp M2, 33:192)	priškā
utroji sodā ( " " )	utrojī sodā
mameņii (" " )	mameņīi
Viendēlām iedevuse (118. lp 22308)	Viendēļam iedevuse
Aiz dieveŗu cepurēm Tāli mūža vakaram (119. lp 27272 v3)	Aiz dieveru cepurēm Jali mūža vakaram
Sit koku pie kociņa (69. lp 31664 var)	Sita koku pie kociņa
Gaŗa manim šī naksniņa (48. lp 25017 v1)	Gara manim šī naksniņa
Slinka mana līgaviņa Nevērpj linu, pakulīnu (129. lp 26912 v1)	Slinka mana līgavina, Nevērpj linu, pakulinu.

Neņemos spriest, cik daudz nesaskaņu vēl atklātos, ja uzmanīgi turpinātu salīdzinājumus lielākā skaitā tautasdziesmu. Manu uzmanību vairāk piesaista kāds Freibergu apzinīgs grozījums viņu pārrakstītajos tekstos, proti, "Saules" vārda rakstījums ar lielo burtu tais dziesmās, kur pēc viņu interpretācijas runa ir par personificētu sauli: "Ņemot vērā mitoloģiskās Saules svarīgumu tālākiem pētījumiem, nolēmām personificētās Saules vārdu visur rakstīt ar lielo burtu, kā īpašvārdu" (13). Tas nozīmē, ka, neatkarīgi no tā, vai pamata tekstos "saule" rakstīta ar lielo vai mazo burtu, Saules dainu korpusā Freibergi visur, kur runa par personificētu Sauli, viņi pārveidojuši rakstību. Šis viņu lēmums ierosina īpašas pārdomas.

(1) Tas nozīmē, ka Saules dainās nodrukātie teksti vairs nesaskan ar tiem, kas atrodami agrākās publikācijās, no kuriem tie ņemti. Ja jau nu oriģinālu rakstība citādi ir paturēta pat līdz tādiem sīkumiem kā atveidojot Melngaiļa savdabīgo manieri, kādēļ tad taisni S saules vārdā mainīts? Pie tam šis grozījums jau vairs nav gluži formāla rakstura, bet saistīts ar interpretācijas maiņu.

(2) Praktiski tas daudzos gadījumos nozīmē, ka grozīta Kr. Barona interpretācija. Jo Barona krājumos atrodam saules vārdu rakstītu gan ar s, gan ar S , un aiz visa apsvērumiem katrā gadījumā stāvējusi viņa uztvere, kas iegūta ilga mūža pieredzē; bez tam viņš par sauli varēja spriest arī kā astronoms. Latvju Dainu 5. sējumā, nodaļā par Sauli, Mēnesi, Ausekli un citām zvaigznēm Barons raksta lielo S, bet ne tā citās nodaļās. Vai tā vieglu roku labot Barontēvu tomēr nav pārāk liela uzdrīkstēšanās no jaunāko pētnieku puses? Rezultāts nu ir tāds, ka saules nozīmes tulkojums Freibergiem reizēm saskan, reizēm nesaskan ar Baronu. Tā, piem., LD 33839 nodrukāts: Lec, Saulīte, rītā agri, turpretim Freibergi to pārrakstījuši ar s: Lec, saulīte, rītā agri. Savukārt otrādi: LD 27322, no kurienes dziesma Saules dainām ņemta, rakstījums ir ar s : Ai, saulīt(e), tu bij' balta, bet Saules dainu 155. lp tas pārveidots par S.

Grūtības, mēģinot analizēt nozīmes nianses un tām piemērot vienu vai otru rakstījumu, labi parāda Barona Latvju Dainās atrodamā 32269. dziesma:

Ai, kundziņ, bajāriņ,
Nešaut vīra vakarā,
Šaut rītā saulītē,
Lai saulīte gauži raud,

kur Barons abās pēdējās rindās "sauli" rakstījis ar mazo s. Šo dziesmu no Barona krājuma pārrakstījuši Freibergi, 3. rindā paturot s , bet 4. rindā liekot S, sal. 155. lp:

Ai, kundziņ, bajāriņ,
Nešaut vira vakarā,
Šaut rītā saulītē,
Lai Saulīte gauži raud.

(3) Vēl skeptiskāk jāraugās uz argumentu, ka Saule (ar lielo burtu) jāraksta tādēļ, ka tā personificēta un dara tādus darbus, kādus normāli veic cilvēks. Bet, vienkārt, personifikācija pēc latviešu valodas pareizrakstības likumiem nekad nav noderējusi par pamatu kāda vārda rakstījumam ar lielo burtu. Otrkārt, ja to pieņemtu par kritēriju, tad jājautā, kas viss tad latviešu tautasdziesmās nebūtu jāraksta ar lielo burtu! Jo tur visa daba, ikviena lieta ir dzīva, runā, kustas, darbojas: "gauži raud zīļu rota, pūriņā gulēdama", "ābelīte Dievu lūdza", "akmens galvu purināja", ūdris savu līgaviņu "straumītē vizināja", "vēzi, vēzi, sukā galvu", siļķītei div' meitiņas "staigā, gurnus grozīdamas", pretī nāca menču dēli, "cepurītes cilādami", "līdaciņa velējās zaļas niedras galiņā" un tā bez gala.

(4) Ja piemērojam modernu zinātnisku interpretāciju, ievērosim, ka Sauli un Mēnesi, arī Zemi astronomi konsekventi mūsu dainās raksta ar lielo sākuma burtu, sal. kaut vai teikuma "Zvaigžnotās debess" 1988. g. 120. nr. J. Klētnieka rakstā "Megalītiskā astronomija" (10-11): "Jau senākajā periodā šīs megalītiskās būves struktūra deva iespēju ne vien novērot Saules lēktu un rietu vasaras un ziemas saulstāvjos, bet arī fiksēt augstā un zemā Mēness vistālāk uz dienvidiem vai ziemeļiem novirzītos lēktus un rietus." Ja tā, tad jau vismaz tikpat labi pamatota Saules dainu nodaļā par kosmoloģisko sauli būtu bijusi rakstība ar lielo S.

Tādēļ man ieteikums: steigšus atlabot resp. atjaunot tekstos pilnīgu saskaņu ar rakstību oriģinālpublikācijā (no kuras Saules dainu teksti ņemti).

Joprojām man nav gluži skaidrs, cik pilnīgs īstenībā ir Saules dainās ietvertais materiāls. Daudzas dziesmas tur pārņemtas no Kopenhāgenā izdotajiem Latviešu tautas dziesmu krājumiem, kuru pamatā gan ir Barona Latvju Dainas, bet ne ar visiem variantiem. Saules dainu ievadā minētais paskaidrojums (5) "Šis sākuma kodols tika paplašināts, izrakstot ievērojamu skaitu dziesmu, variantu un arī dažu sīkvariantu tieši no oriģināliem Barona un Visendorfa sējumiem" liek noprast, ka izrakstītas tomēr nav visas LD dziesmas. Kuras ne? Un kādēļ?

Vieglāk attaisnot to, ka duplikāti nav atkārtoti, t.i. Saules dainās nav atkārtotas identas vai "gandrīz identas dziesmas", kas nodrukātas ar citiem numuriem tais pašos vai dažādos citos krājumos. Pats fakts, ka publicējumos atkārtojas pilnīgi vai daļēji vienādas dziesmas, ir labi pazīstams folkloristiem. Barona krājumos bieži vien pie attiecīgajām dziesmām jau atrodamas norādes uz citu kādu numuru ar līdzīgu tekstu; bez tam dziesmas atkārtojums tur mēdz būt ar savu pamatojumu (katra dziesma savā funkcijā, citādas situācijas kopsakarā).

Tomēr, dziesmas salīdzinot un apsverot līdzīguma pakāpi, pētniekam jābūt ļoti uzmanīgam. Tā piem., es šaubos, vai izdevīgi izraudzīts ir piemērs Saules dainās 15. lp no P. Šmita krājuma 45365 - Cūka, cūka, ne māsiņa, Mana brāļa (iespiests: braļa) līgaviņa, par kuru Freibergi saka, ka tā "ir tikpat kā identa ar Barona Nr. 23915". Uzšķirot attiecīgo tekstu Barona krājumā, atrodam: Cūka, cūka, ne māršiņa, Mana brāļa līgaviņa. Tiesa jau ir, ka mainīts tikai viens pats vārds, taču mainītais vārds nav sinonīms, bet pavisam citas radniecības apzīmējums. Un šai īpašajā situācijas kontekstā, kur "māte" nav sajaucama ar "vīramāti", nedz "māsa" ar "māršu", pareizajam radinieces vārdam ir svarīga loma visas dziesmas izpratnē. Vēl lielākas man šķiet tekstu atškirības divās dziesmās, kas iedalītas duplikātos, bet ņemtas no LD 23915 un 25061:

Cūka, cūka, ne māršiņa,
Mana brāļa līgaviņa;
Saulē, cūka, nogulētu,
Kad māmiņa necēluse.

Cūka, cūka, ne māršiņa,
Mana brāļa līgaviņa:
Saulē cūkas nogulētu,
Kaut māmiņa necēlusi.

Var jau būt, ka starpības pamatā te nejauša pārteikšanās vai pierakstīšanas kļūme, bet jēga ir pavisam cita - pirmajā dziesmā par cūku tiek nosaukta mārša, otrajā cūkas ir tās, kas varētu aizmigušo slinko gulētāju nogulēt. Tāpat diskutējams ir jautājums par to, cik identas ir duplikātu sarakstā minētās (LD 68 un 3699) dziesmas ar sākuma rindu Kas kaitēja man dziedāt Apaļā kalniņā un Kas kaitēja man dzīvot Apaļā kalniņā. Vienreiz ir runa par dziedāšanu, otrreiz par dzīvošanu, un Barons ievietojis katru dziesmu tai piekritīgajā nodaļā. Pirmajā piemērā - dziesmas labāk skan, ja dziedātāja pakāpjas kalnā; otrajā nemaz nav runas par dziedāšanu, bet par dzīvi jaukā, patīkamā dabas vidē.

Daudz svarīgāka par rakstības jautājumiem man tomēr šķiet dziesmu tekstu izpratne. Liels ieguvums Saules dainās ir katrai dziesmai pievienotā norāde par pagastu, kurā tā uzrakstīta; disketēs tas atļauj viegli savākt vienkopus visas dziesmas par sauli, kas nāk no tā paša novada!

Bet taisni lokālās īpatnības valodas ziņā sagādā vislielākās grūtības izlokšņu nepārzinātājam. Tā Saules dainu 8. lp Freibergi uzsver, ka "Vislielākā dažādība ir redzama dažādos ortogrāfiskos paņēmienos, ar kuŗiem dziesmu pierakstīšanas brīdī ir mēģināts atspoguļot latgaļu dialekta fonētiskās īpašības". Formulējums ir tik neprecīzs, ka rodas dibinātas šaubas, vai Saules dainu ierakstītājiem pašiem bijis īsti skaidrs, ar kādu materiālu viņi rīkojas.

(1) Pilnīgi nepareizi lietots termins "latgaļu dialekts", laikam domājot ar to augšzemnieku dialekta dažādās izloksnes. Jo krājumos ir jau ari Sēlijā un Austrumvidzemē, izloksnes formā, pierakstītas tautasdziesmas. Pie tam tieši senajā sēļu zemē Augškurzemē un Vidzemē Madonas pusē ir dziesmām sevišķi bagāti apvidi ar dzīvīgām tradīcijām līdz pat mūsu dienām. Barona krājumos tādu pierakstu ir daudz. Arī Saules dainās, piem., no LD 34028,3 pārņemtā dziesma ir pierakstīta augšzemnieku dialektā:

Valc, Saūlīt, balltu kraklu,
Mat mallnuoi jūriņā,
Lai velē Rīgas meitas
Sudrebiņa vāelītēm.

(sal. Saules dainās 246. lpp). Dziesma nāk no Sausnējas, Vietalvas, bet tie taču nav Latgales novadi!

(2) Aiz autoru teiciena "paņēmienos, ar kuŗiem dziesmu pierakstīšanas brīdī (pasvītrojums mans! VDr) ir mēģināts atspoguļot latgaļu dialekta fonētiskās īpašības" slēpjas, acīmredzot, doma, it kā dažādība augšzemnieku dziesmu pierakstos būtu radusies nejauši, kad nepieredzējis dainu vācējs mēģinājis individuāli atveidot dzirdēto. Bet tautasdziesmu pierakstos taču nav lietota kaut kāda normēta latgaliešu (vai kopaugšzemnieku) dialekta forma, bet gan katrā Latgales, Augškurzemes vai Austrumvidzemes novadā toreiz vēl dzīvā izloksne ar lokālajām izrunas īpatnībām, kas (gadījumu vairumā) uzrakstītājam bija labi pazīstamas.

(3) Tādā pašā veidā koriģējams ir arī Saules dainu kārtotāju vēlējums, kas izteikts ievada nobeigumā 22. lp: "Ļoti noderētu ari leksikons, kas sniegtu dainās lietoto latgalisko vārdu vidus dialekta ekvivalentus". Arī šeit laikam taču domāti augšzemnieku dialekta vārdi, jo Austrumlatvijas izlokšņu leksika stiprāk atšķiras no tās, ko pazīstam modernajā literārajā valodā. Jāpiemetina gan, ka vēlami būtu paskaidrojumi par it visiem vārdiem un formām, kas mūsu dainās maz pazīstami vai netiek vairs lietoti, arī par tādiem vārdiem, kas parādās tāmnieku un vidus dialekta dziesmās.

Kādas grūtības radušās arī Saules dainu kārtotājiem, liecina kaut vai turpat aprakstītā neizpratne par "blieķa dārzu". Ir jau labi un pareizi prasīt padomu par šo vārdu tādai folkloristu autoritātei kā Kārlim Arājam Rīgā, bet šis vārds "blieķis" (nevis "blieķa") gan bija sameklējams arī turpat Kanādā lielajā Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā un tās Papildinājumos. Bez šās vārdnīcas, kā arī J.Endzelīna Latviešu valodas gramatikas nav domājams neviens nopietns pētījums, interpretējot senisko tautasdziesmu tekstus.

(4) Skaidrojumi par tautasdziesmu metriku grāmatā ir pārāk īsi un vienpusīgi, lai lasītājam būtu skaidrs, kā vērtēt, piem., Austrumlatvijā pazīstamās bezcezūras dziesmas, sal. kaut vai 119. lp nodrukāto Kalupes dziesmu

Sasildi mani, sauleit,
Poš' vokora cēlineiti;
Apraugi mani, Dīveņ,
Poš' myužeņa gaļeņā. (27272 v2)

Ne šais, ne citos dziesmu formālās uzbūves jautājumos nav izmantotas speciālistu jaunākās publikācijas ārpus Amerikas.

Tautasdziesmu izlasi Darba vara lielu dara nav sastādījis Jānis Jansons, bet Jānis Alberts Jansons (sal. 9. lp un izmantoto avotu sarakstu).

Toties varbūt pati interesantākā atziņa grāmatā ir hipotēze un piezīmes par atmiņas procesiem dainu tradīciju apguvē, kur (17. lp) tiek pieminēti dainās izmantotie formuliskās uzbūves "ķieģelīši" - vārdu pāri, rindas un divrindes, kas ļaujas pārvietoties, veidojot atkal jaunas tautasdziesmu četrrindes. Šeit būtu bijis vietā domu izvērst plašāk, norādot uz likumību par zināmu secību, kādā dažādā garumā formulas tiek grupētas. Pēc autoru domām dainu tradīciju apguve atgādina procesu, kā bērns iemācās dzimto valodu, vienīgi ar to starpību, ka nesaistītā ikdienas valodā tas sastāvētu vienīgi no atsevišķiem vārdiem un izteicieniem. Īstenībā šis process tomēr - vismaz agrākos laikos Latvijā - bija ar plūstošām robežām starp abām sfērām: jau tādēļ vien, ka tautasdziesmu viena daļa noteiktās situācijās funkcionēja kā ritmiski sacītas vārdkopas ikdienas runas kontekstā. Dažam pētniekam, kam trūcis tiešas saskares ar folkloru un dzīvo tautas valodu, joprojām liekas, ka itin visi dziesmu teksti bijuši dziedami. Pārpratumu sekmē arī muzikoloģijā nelaimīgi izraudzītais termins "teicamās" dziesmas, kas nebūt nenozīmē to pašu, ko dziesmu norunāt, pasacīt, teikt īpašā ritmā. Var šo parādību saukt par divu žanru (parēmiju un dziesmu) funkciju saplūšanu, lai gan tāda interpretācija ne vienmēr ir nepieciešama. Sal. kaut vai pazīstamās folkloristes Almas Ancelānes liecību: "Teicēja Ziediņa par 'teicieniem' nesauc tikai sakāmvārdus un parunas vai arī citus īpatnējus izteicienus, bet klasisko t.dz. četrrindes, kam viņa nezina savu īpatnēju meldiju" (E. Kokare, "Lībiešu un latviešu sakāmvārdu paralēles", ZA Vēstis 10 (1988), 37).

Kā pareizi norāda Freibergi, viņu izvēlētais princips kārtot dziesmas alfabētiskā secībā palīdz vienkopus pārskatīt dziesmu vienādos sākumus (kas reizēm aptver tikai pirmo rindu, bet reizēm visu dziesmas pirmo pusi). Tomēr jāatceras, ka šis alfabētiskais kārtojuma princips - gan tikai atsevišķu nodaļu robežās - nebija svešs arī Kr. Baronam (vienīgi viņa Latvju Dainās , kā jau tai laikā, dziesmas ir kārtotas pēc vecā alfabēta).

Atgriežoties pie mana rakstiņa sākumā skartā jautājuma par tehnisko palīglīdzekļu izmantošanu un par pētniecības metodēm vispār, jāsecina:

(1) Tās tehniskās apstrādes metodes, ar kurām Freibergi ievadījuši saules dainu izlasi, droši būs nākotnes pētniecības darbu neatņemama daļa, vismaz kā svarīgs palīglīdzeklis. Bet arī visgudrākie datori nedomā (pagaidām) paši; tie nepazīst ne tos kultūras un dabas apstākļus, kādos radušās un dziedātas mūsu tautasdziesmas, ne arī to vārdu krājumu, kas bija toreizējo dziedātāju aktīvajā un pasīvajā vārdu krājumā. Tādēļ pētniekam tikpat - vai pat vēl vairāk - nepieciešamas ir zināšanas par senāko latviešu tautas valodu, par ko liecības var sameklēt, starp citu, lielākajās agrāko laiku vārdnīcās un gramatikās.

Taču būsim reālisti: stāvoklis 1989. gadā vēl ir tāds, ka folkloristiem un valodniekiem viņu darba istabā vēl nav ērti pieejamas aparatūras, lai katrs brīvi varētu sijāt, salīdzināt, programēt disketēs ierakstītos materiālus. No otras puses, kaut arī, runājot Freibergu vārdiem, "Mīlenbacha vārdnīcā vārdu izskaidrojumi ir vācu valodā un pati šī vārdnīca ir kļuvusi par bibliografisku retumu", tā tomēr ir šās nozares pētniekiem vieglāk piesniedzama nekā dārgās tehniskās ierīces. Valodu zināšanas nu tomēr ir nepieciešamas, un vācu valodā ir sarakstīti nozīmīgākie pētījumi par latviešu valodas agrākajiem posmiem, kuriem ir ciešāka laika saskare ar tautasdziesmu leksiku. Auglīgs pētniecības darbs tādēļ manuprāt iespējams vienīgi tad, ja tehniskās palīgierīces var kombinēt ar zināšanām par latviešu dzīves veidu, tradīcijām un latviešu valodas agrākajiem periodiem, kā arī ar skaidru ieskatu par agrākajām izlokšņu īpatnībām un to izplatību. Ja tehnikas speciālists šādas zināšanas nevar iegūt pats no pieejamām grāmatām, tad kopdarbā pieaicināmi speciālisti, kam tādas zināšanas un pieredze ir.

(2) Fakts, ka pat tik plašā izlasē kā Saules dainas nav ietilpināti itin visi teksti no Kr. Barona Latvju Dainām un bez tam tie, kas no turienes pārņemti, ne vienmēr ir gluži precīzi pārrakstīti (kā rādīja augstāk aprādītās analīzes), lieku reizi apstiprina prasību par LD pārpublicējumu faksimila tehnikā. Jāvēlas, lai tas notiktu labi drīz, un lai jaunais izdevums tiktu iespiests tādā metienā, ka kļūtu pētniekam ērti pieejams.

(3) Folkloristiem nav bijis nekāds noslēpums, ka ļoti lielais skaits tautasdziesmu pierakstu (ar ko mēdzam lepoties!) vienā daļā faktiski ir līdzīgi vai pat gandrīz identi teksti, kas atkārtojas. Saules dainu korpuss apstiprina to ar precīzākiem datiem. Tādēļ joprojām man liekas aktuāls tas priekšlikums, ko jau pirms vairākiem gadiem izteicu starptautiskā konferencē Stokholmā, proti, ka pietiktu pārtulkot visu Kr. Barona paša izraudzīto Latvju dainu izlasi , kas nav tik milzīgi nepārskatāms krājums, bet ietver visas galvenās pamatdziesmas. Pie tam tās, erudītā Barontēva izlasītas, tematiski saderīgās dainu virknēs sakārtotas, arī stipri vien atvieglotu tulkotāja darbu un samazinātu vajadzību pēc sīkiem komentāriem, jo dziesmas tur vijas ap notikumiem cilvēka dzīvē, kur viena dziesma papildina otru un dara tās vieglāk saprotamas. Tāda krājuma tulkojums dotu sakarīgu sava veida latviešu "lirisko tautas eposu", kas būtu mūsu senās dzīves ārējo apstākļu un garīgās pasaules atspoguļojums. Pie tam tas būtu kaut kas vienreizējs pasaules mutvārdu literatūrā.

 

Velta Rūķe-Draviņa