BALTIJAS GREDZENS

„Baltijas gredzens ir 7000 kilometru gaŗumā apkārt Baltijas jūrai... Gredzens ar sākumu un noslēgumu tā dzintara acī − mūsu dzimtajā Latvijā.” Tā šī pirmā autobrauciena reklāmas prospektā raksta viens no Baltijas gredzena dalībniekiem, Latvijas radio „Dzintarkrasta” programmas vadītājs Jānis Ūdris. Brauciens notika 1989. gada maijā, un ilga divas nedēļas. Ciemojoties Rīgā, JG redaktors Andrievs Ezergailis tikās ar Jāni Ūdri un uzdeva viņam dažus jautājumus.

 

JG: Kādēļ šāds brauciens notika?

Jānis Ūdris (tālāk JŪ): īsi sakot − lai nestu Latvijas un latvju tautas vārdu pasaulē. Diemžēl, pat tagad, kad informācija par Latviju rietumu pasaulē beidzamajos gados ir kļuvusi pilnīgāka, mums vietumis, piemēram, uz autoprāmja ceļā no Dānijas uz Zviedriju, nācās kādai zviedru velotūristu grupai skaidrot, ka Latvija atrodas tepat Baltijas jūras krastā. Bet labākā „anotācija” latviešu tautai izrādījās mūsu slavenās tautietes Lailas Freivaldes vārds − enerģiskā tieslietu ministre Zviedrijā, acīmredzami, ieguvusi lielu autoritāti.

Mērķis bija arī sekmēt starptautisko autotūrismu apkārt Baltijas jūrai − skaistajā 7000 km trasē, ko iebraucām, ilgus gadus tieši Padomju Savienības daļa bijusi „cietākais rieksts” − ar lielām formalitātēm un vāji izkoptu starptautiskā tūrisma industriju. Tagad lietas mainās uz labo pusi, reāli tiek domāts par tiešu kuģu satiksmi no Rīgas uz Stokholmu − taču gribējām šo procesu paātrināt ar konkrētu rīcību. Brauciens bija savā ziņā arī pārbaude pēdējo gadu straujajam demokratizācijas procesam mūsu valstī.

 

JG: Kā tad šis brauciens tapa, un kas piedalījās?

JŪ: Ideja nāca no Jelgavas, kur jau daudzus gadus darbojas autotūrisma klubs „Sigma” − tā dalībnieki veikuši daudzus eksotiskus maršrutus pa Krieviju un Mongoliju (braukuši pa tuksnešiem un taigām), taču gaŗākā ceļojumā uz rietumiem devās pirmo reizi. Pavisam bijām desmit vīri no Rīgas un Jelgavas. Galvenokārt − inženieŗi, lauksaimniecības speciālisti, kas savā laikā Jelgavā beiguši Lauksaimniecības akadēmiju. Bija arī vairāki Latvijas Kultūras fonda pārstāvji un, tātad, viens žurnālists.

Brauciena izkārtošanas galvenās rūpes uzņēmās Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība, tās prezidija priekšsēdētājs Ivars Vīķis kļuva par īstu mūsu brauciena krusttēvu. Galvenā problēma bija ārzemju jeb „cietās” valūtas sagādāšana − benzīnam un naktsmājām. Palīdzēja ārvalstu sabiedrības interese par mūsu braucienu. Pirmais ietekmīgais Baltijas gredzena sponsors kļuva firma Shell − braucām ar šīs firmas emblēmām uz mašīnām, viņa mūsu Ladas, savukārt, braucienā apgādāja ar degvielu. Lielu palīdzību sniedza arī lielākās Padomju Savienības autobūves firmas „VAZ” servisa centrs Rīgā − braucām ar četriem šīs firmas automobiļiem, un zināmā mērā reklamējām šīs mašīnas rietumos. Volksvāgena direktors stratēģijas jautājumos Bruno Rubess gan, uzņemot mūs Volfsburgā, draudzīgi pajokoja, ka mēs nebraucot ar „īstajām mašīnām”. Nu ko, nākamreiz kādā gaŗā ceļojumā labprāt dotos ar Volsvāgena ražojumiem.

 

JG: Cik tad bija tikšanās ar latviešiem ārzemēs?

JŪ: Vispirms jau Bruno Rubesu un viņa simpātisko kundzi Birutu, kuŗa mums uzdāvināja uzlīmi „Sveiks” − simbolisko latviešu pazīšanās zīmi Rietumu autostrādēs. Bija pamācoši redzēt dziļo cieņu, ko mūsu tautietis Bruno Rubess ar savu darbu iemantojis teicami nostādītajā autobūves gigantā.

Ļoti sirsnīga bija tikšanās ar latviešu sporta vecmeistaru Alfonu Priedīti Vesterosā, Zviedrijā − arī šis sirmais, taču vēl aizvien vitālais vīrs uzskatāmi rāda, ka latvieši ārzemēs pēc otrā pasaules kaŗa nav bijuši tikai ņēmēji − daudz lielāks ir mūsu tautiešu pienesums savu pašreizējo mītnes zemju ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē. Tā Alfons Priedītis Zviedrijā aizsācis basketbola un volejbola spēles tradīcijas, nesavtīgi daloties Latvijā uzkrātajā pieredzē.

 

JG: Kuŗi tad bija Baltijas gredzena zīmīgākie mirkļi?

JŪ: Vispirms jau − izvadīšana un, protams, sagaidīšana Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, kur sastapām negaidīti daudz cilvēku un patiesas sirsnības. Tur arī sapratām, ka šis ir ne vien desmit rīdzinieku un jelgavnieku, bet visas latviešu tautas brauciens − pirmo reizi taču mūsu nacionālajam karogam salutēja septiņu valstu robežsargi. Ārkārtīgi spilgti mums visiem prātā palicis arī bridis, kad tālu Zviedrijas ziemeļos sasniedzām polāro loku − tas bija jau brauciena beigu posmā, bijām krietni noguruši, taču tur arī pirmo reiz tā īsti izjutām, ka savu mērķi būsim sekmīgi izpildījuši. Laikam gan šajā vietā, uz tālās Ziemeļu šosejas Zviedrijā, pirmo reizi skanēja mūsu tautas lūgšana „Dievs, svētī Latviju”.

Latvijā iebraucot, mūsu pirmais ceļš veda Ainažu jūrskolas muzejā, kur Krišjāņa Valdemāra pieminekļa pakājē izbērām apkārt jūrai vesto zemi, pie Latvijas robežstaba Elejā paņemtu.

 

JG: Kas šajā braucienā tika iegūts?

JŪ: Vispirms jau, daudzas praktiskas atziņas turpmākajiem braucieniem. Mūsu pēdās jau pošas jauna latviešu grupa, nākamgad Rīgas antīko automobiļu klubs rīko starptautisku ralliju „Dzintara vikings” − apkārt jūrai, no Helsinkiem līdz Rigai. Ieguvām turpmākās sadarbības partnerus starptautiskajā tūrismā, kultūras sakaros. Pārvedām arī kinofilmu par lauku sadzīves kultūru Skandināvijas valstis − šīs atziņas būs īpaši noderīgas Latvijas jaunsaimniekiem. Pārliecinājāmies arī, ka tagad iespējams realizēt projektus, par kādiem agrāk varējām tikai sapņot. Taču galvenais − pierādījām, ka latvieši pirmie spēj paveikt to, ko līdz šim nav izdarījuši ne poļi, ne vācieši, ne dāņi, zviedri vai somi. Ka latvieši var būt pirmie.

 

 

MĀKSLINIEKU SAIETS KATSKIĻU KALNOS

Šī gada Amerikas latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) tradicionālais saiets Katskiļu kalnos Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes īpašumā Elkaparkā notika no 29. septembŗa līdz 1. oktobrim, pāris nedēļas agrāk nekā citus gadus. Iemesls datumu maiņai bija ALMAs priekšnieka Ģirta Puriņa došanās uz Rīgu oktobŗa beigās, lai tur noformētu savu personālizstādi. Saieta dalībnieku skaits bija paprāvs − ap 50 otu un fotoaparāta cilātāji. Ja pieskaita vēl vietējos mākslas mīļotājus − suni Čaku un vienreizējo cilvēku mīļotāju, meža zosi Pēk-pēk − tad galviņu skaits iznāk vēl lielāks...

Saieta norisē liela loma atkal tika ierādīta notikumiem un kontaktiem ar Latviju pagājušā vasarā. Centrālo vietu programmā ieņēma vitrāžista, mākslinieka Leonīda Linauta saistošais, virtuozais stāstījums par dzimtenes apmeklējumā piedzīvoto. Linauta konstatējums bija tas, ka neskatoties uz milzīgām grūtībām un materiālu trūkumu, Rīgas vitrāžisti rada ievērojamus darbus. Par saviem piedzīvojumiem Latvijas apciemojumā pastāstīja arī grafiķe Linauta-Korna un viņas vīrs Tobijs Korns. Amerikānis Tobijs deva trāpīgu pašreizējas saimnieciskās situācijas raksturojumu: saimniecība nevar sabrukt, jo nav kā brukt...

Saieta programmā ietilpa arī saistošs mākslas fotogrāfijas demonstrējums slīdnītēs, ko sniedza fotogrāfe Dace Marga. Sekoja tradicionālā mākslinieku jaunāko darbu attēlu parāde uz ekrāna. Savus darbus rādīja un attēlus komentēja Daina Dagnija, Boriss Mangolds, Egīls Matīss, Ausma Matcāte, Gabriēls Prancāns, Maira Reinberga, Gerda Roze, Ilmārs Rumpēters, Vigeo Saule un Voldemārs Avens. Tika rādīti arī „neklātienes” mākslinieku darbi: Ināras Cedriņas, Vijas Celmiņas, Artūra Damrozes, Dagmāras Igales, Valtera Lindberga, Olivera Roduma, Viļņa Strazdiņa un Imanta Tillera.

ALMAs pilnsapulcē galvenās pārrunas bija par piedalīšanos kopējā visu kontinentu latviešu mākslinieku izstādē nākamajā vasarā Rīgā. Iecerēto mākslinieku salidojumu Abrenē atlika uz 1991. gada vasaru.

Saieta norisē Valdis Kupris demonstrēja atvestās videolentes, kuŗās varēja redzēt Baltijas Ceļa ainas no 23. augusta demonstrācijas Latvijā, kā arī mītiņu Doma laukumā un citus notikumus pagājušā vasarā.

Sanāksmes telpās bija izstādīti Rīgas stikla glezniecības meistara Teņa Graša iespaidīgie logu meti, kā arī Jāzepa Pīgožņa un Konrāda Ubāna darbi.

Voldemārs Avens

 

 

PAMATOTA KRITIKA NO DAŽIEM NEPAMATOTIEM VIEDOKĻIEM VIDES AIZSARDZĪBAS JAUTĀJUMOS

 

I

(No Brīvās Latvijas Nr. 33, 11.9.1989.)

ŠOREIZ JAUNAJIEM VAJADZĒJA RĀDĪT CEĻU VECAJIEM: 8. VLJK REFORMĒ PADOMJU IEKĀRTU

Vēl nezinām, cik vienprātīgi ir pieņemtas 8. VLJK 15 rezolūcijas un kādas ir tās, kas noraidītas. Pieņemtās tad nu ir tā balss, ar ko jaunatnes pasaules kongress izsakās par Latvijas problēmām, ieskaitot „Latvijas tautu”. Latviešu tauta kā tāda nav pieminēta. Te neder salīdzinājums ar brīvās Latvijas satversmi, kas arī saka „Latvijas tauta”. Bet tā bija neatkarīgas valsts valoda, kas rūpējās par visiem Latvijas pilsoņiem.

... Bet rezolūcijas prasās pēc vēl nopietnākām piezīmēm. Vispirms tās neuzliek brīvās pasaules jaunatnei nekādus aktīvus polītiskus pienākumus.

...Tas viss. Padomju varai pret vairākām no šīm rezolūcijām nevar būt iebildumu. Arī tai patiktos ekoloģiska tīrība. Mēs pūlēsimies, tā teiks. Par kodolieročiem Gorbačovam jau ir sekmīgs dialogs ar ASV. Amerikas žīda Hamera „Occidental Petroleum” kongress apsūdz nevietā. Viņš kā sliktākais kapitālista tips grib pelnīt tur, kur var. Bija jāapsūdz ASV ārpolitika, kas saimniecisku aktivitāti okupētā zemē pieļauj. Te kongress varēja vēl lieku reizi pārliecināties, cik kaili izģērbts ir ASV Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas princips.

... Šis kongress, tātad, latviešu posta cēloņus nemin, bet tā vietā ir pilnīgi iegrimis okupantu radīto seku likvidēšanā.... Šoreiz jaunajiem bija izdevība vecajiem ceļu rādīt. Tas nenotika.

... Patiesībā jaunatnes kongress šādā ceļā iet tālāk nekā centrālās organizācijas. Lai arī nedarot nekā, tās Latvijas neatkarību vismaz neaizmirst pieminēt.

Kur ir tā jaunatne, kas vēl pirms nedaudz gadiem Rietumu galvaspilsētās aktīvi un efektīvi demonstrēja pret PSRS? Un lika politiķiem un presei domāt? ...

Viktors Upeslācis

 

 

*

Vai tad trimdas „politiķi” jebkad atļāvuši jaunajiem rādīt sev ceļu?! Ja veči paši joprojām vēl neuzdrošinās pateikt, kādu iekārtu īsti grib? ... Tagad pat nomenklatūra saprot, ka nevar vairs, kā visus 45 gadus līdz šim − sēdēt savu bunkuru priekšā un nelaist iekšā... Raksta parādīšanās liecina, ka jaunie tomēr likuši „politiķiem un presei” padomāt − kaut bez atļaujas ...

 

 

II

Ka beidzot atklājušies Latviešu nacionālās apvienības Kanādā padomes 1989. gada „vēlēšanu” īstie rezultāti, liecina parakstu un titulu kārtība uz ziedojumu pieprasījumiem:

T. Kronbergs LNAK Izglītības un Kultūras Fonda priekšsēdis

G. Siliņš LNAK valdes priekšsēdis un Izglītības un Kultūras Fonda vice-priekšsēdis

 

Kad perestroika iztaisīta jau pirms vēlēšanām, iebildumiem, protams, jāapklust.

 

 

III

Dziesminieka Eduarda Rozenštrauha dziesmas komponista paša Toronto septembrī dziedātā teksta parodija:

Pa kuŗu laiku piesārņoja jūru,
Pa kuŗu laiku pārkrievoja mūs?

(Oriģināli: Pa kuŗu laiku nosirmoja jūra
Pa kuŗu laiku nosirmojām mēs?)

Interesanti − vai Rozenštrauhs būtu lasījis Brīvo Latviju un mūsu ziedojumu pieprasījumus?

Vecais Santīms

 

 

 

 

Filmas un videokasetes no Latvijas, ieskaitot Rīgā darinātas leļļu filmas var dabūt no „Rīga - New York Film and Video Association”, rakstot V. Petrašēvicam, 315 W. 57th St. Suite 15-J, New York, NY 10019, USA.

 

Trimdas latviešu sabiedrības dokumentāciju, kā arī Latvijas notikumus, videolentēs ieraksta LATV, vadītājs Jānis Valdmanis, 4 Homestead Ave., Dundas, Ont. L9H 5Y7, Canada.