JG175 Valerija Bērziņa-Baltiņa. Lāčplēša tauta

Lāčplēša svētkos: garīdznieki, Latvijas valdības locekļi, armijas vadība un diplomātiskā korpusa pārstāvji Brāļu kapos 11. novembrī Latvijas neatkarības laikā.
Lāčplēša kaŗa ordenis. Ordeņa devīze: Par Latviju. Šī gada 11. novembrī paiet 70 gadi kopš nodibināta Latvijas kaŗavīru augstākā goda zīme: Lāčplēša kaŗa ordenis. Attēla vidū I šķira ar zvaigzni, pa kreisi II šķira, pa labi III šķira.

Valerija Bērziņa-Baltiņa

LĀČPLĒŠA TAUTA

Paražas jeb tradīcijas ir tautas gara spēka avots. Tauta, kas kopj savas tradīcijas, ir dzīva tauta. Kopjot tradīciju, der ieskatīties vienā no mūsu tautas kultūras dziļajiem avotiem: Andreja Pumpura latviešu tautas eposā Lāčplēsis. 1988. gadā šim eposam pagāja simts gadu kopš tā iespiešanas, tad tas arī kļuva par tautas atmodas un tautas pašapziņas pamatdarbu un pamatbalstu.

Latviešu kaŗavīra augstākais apbalvojums bija Lāčplēša ordenis. Tauta lepojās ar saviem Lāčplēša ordeņa kavalieŗiem. 11. novembris bija Lāčplēša diena, ko svinīgi pieminēja.

Pagājušo gadu arī okupētajā Latvijā Lāčplēša diena atgriezās kā svināma diena ar Latvijas valsts sarkanbaltsarkano karogu, ar brīvības tiesību atgādinājumu un apziņu, ka latviešu tauta ir Lāčplēša tauta. Viens no pēdējiem Lāčplēša ordeņa kavalieŗiem bija aicināts uzvilkt Rīgas pils tornī Latvijas sarkanbaltsarkano karogu.

Bet bija latviešu tautai tāds laiks, kad nebija vēlams, nebija gudri un bija pat bīstami minēt Lāčplēša vārdu.

Tagad Lāčplēša vārds latviešu tautā ir pilns jaunas dzīvības un nozīmības. Ar Lāčplēša vārdu tagad Latvijā saistās jauna nacionāla atmoda un jauna ticība un cerība nākotnei. Latvijā Andrejs Pumpurs nav aizmirsts. Sākot ar 1970. g. klusā darbā bija tapis un audzis Lielvārdē, Andreja Pumpura bērnības un jaunības zemē, Pumpura muzejs ar parku un skulptūrām, ar lielo Lāčplēša akmens gultu, ar teātŗa uzvedumiem, kam Lāčplēša tematika. Muzeju apmeklē ap 25 000 cilvēku gadā.

Sākot ar 19. g.s. Andreja Pumpura Lāčplēsis ar saviem sešiem dziedājumiem un 4790 dzejas rindām kļuvis par tautas atmodas spēka avotu. Eposs sakņojas mūsu folkloras bagātībā, latviešu tautas vēstures notikumos, tā laika mitoloģijas uztverē un paša autora radošajā iztēlē. Laika gaitā eposs ierosinājis, ietekmējis un atraisījis māksliniekos jaunu, tautā nebeidzamu varonības iztulkojumu. Lāčplēša gars radoši atraisījies dzejā, skulptūrā, mūzikā, atklājot tautas sirdi un dvēseli, tās ilgas pēc brīvības un neatkarības. Spēcīgi to ietvērusi savā libreta dzejojumā Latvijas dzejniece Māra Zālīte, likdama jaunekļu korim teikt vārdus, kuŗos Lāčplēša tēlā aptverta visa tauta:

Atceries, Lāčplēsi, kas tu esi!
Ilgi tu esi pa pilienam vākts.
Tu neesi viens pats.
Tu esi izdvests ar mūsu dvašām.
Tu esi atsaukts ar mūsu mutēm.
Visas mūsu mātes ir tevi auklējušas.
Tu neesi vien pats.   (18. lp)

Tātad Lāčplēsis ir tautas radīts, kas savā sirdī sarga un glabā vienu mērķi, vienu ideālu, ko izdveš tautas mute. Ne mazums ir to latviešu kas apgalvo, ka Lāčplēša tēls ir neaizskaŗams un svēts un sašutumā saceļas pret to, ja kāds šo tēlu necienīgi aizskaŗ.

Paturot prātā latviešu tautu, der Pumpura eposu iesākt ar viņa otra dziedājuma pirmajām dzejas rindām:

Sensenos laikos, Baltijas zemē,
Kur teka Daugava līčotiem krastiem,
Kur miežu līdumi liesmoti dega,
Dzīvoja laimīga latviešu tauta.

Šīs kādreiz laimīgās tautas liktenis, tās senatne, brīvība un nākotne ir šī eposa kodols. Senatne Pumpuram tāpat kā Rainim zaigo „burvīgā gaismā”.

Lai tauta dzīvotu, tad senatnē rastās tautas gara vērtības tauta nes un tai mūžīgi jānes tās tālāk no paaudzes paaudzē, no gadsimta gadsimtā, tādēļ Līgo vārds nezudīs arī / Mūžīgi tautiešu mutē! izsaucas Pumpurs I dziedājuma 150. rindā Sentēvu gara turpinājumā ir tautas nākotne.

Rakstnieks Jānis Kalniņš biogrāfiskā romānā Auseklis uzsveŗ Pumpura lielo pārliecību par senatnes nozīmīgumu tādiem Pumpura tek vārdiem: Nav nekā diženāka, ko pretim likt mūsu ienaidniekam, kas mūsu tautas attīstību un tamlīdz nākamību noliedz, kā liecības par tautas pagājības lielumu. (139. lp)

Runādams par tautu, Pumpurs apliecina, ka:

Tautas prāts ir Dieva prāts, viņai ir tiesības pašai
Tādēļ vadoņus savus un arī valdoņus iecelt
...un arī atcelt. (III dz. 657. rinda)

Tautas gudrajās, nemirstīgajās dziesmās − tas pašapziņas apliecinājums:

Šie vārdi vareni dziesmās
Vēlāki modinās tautu
No jauna gaismotā garā,
No jauna iet brīvības kaŗā. (I dz. 157. r.)

Apzinoties savas tautas seno pagātni, apgaismojas skats uz nākotni. Pagātnes mantojums bagātina nākotni.

Cilvēks, tauta, kas reiz bijusi brīva, nekad nesamierināsies ar nebrīvību. Nozīmīgais vārds brīvība Pumpura eposā atkārtots 12 reižu. Ir lietot vārds svabadība. Ticība latviešu tautas brīvībai Pumpuram nekad nezūd. Tiekoties ar latviešu studentiem Tērbatā, Pumpurs, tajā laikā būdams krievu armijas virsnieks, teicis: „Es vēl cīnos par krievu zemi, bet jūs, jaunie, būsit tie, kas cīnīsies par latviešu zemi.”

Kad Tumšais bruņinieks krizdams norauj Daugavas atvarā arī Lāčplēsi, tad Pumpurs te neredz neatkarības cīņas izbeigšanos. Pumpurs savu eposu beidz ar Daugavas laivinieka ticību, ka nāks laiks un tauta iegūs brīvību. Varoņgars, brīvības alkas nav nomācamas. Arī sena teika, ka Auseklis izglābs Lāčplēsi, apstiprina šo tautas ticību. Tagad, šajā ticībā dzīvodama, latviešu tauta nēsā Ausekļa nozīmīti. Pumpura eposa pēdējās dzejas rindas izskan ar uzvaras ticību:

Laivinieki tic, ka reizi
Lāčplēs’s savu naidnieku
Vienu pašu lejā grūdis,
Noslīcinās atvarā.

Pēdējā, 1988. gada, eposa iespiedumā vēl seko divas dzejas rindas:

Tad zels tautai jauni laiki,

Tad būs viņa svabada.

Šīs divas rindas nav sastopamas pirmiespiedumā (Krapes eksemplārs, J. Rudzītis Lāčplēsis 38. lp), kuŗā autors ar savu roku tās ierakstījis. Arī 1888. gadā cenzūra nav varējusi pieņemt brīvības domu.

Vēstures pavedieni, kas ieausti oposā, saistās ar 12. un 13. g.s., ar krustnešu ienākšanu. Raksturīgi, ka pirmos krustnešus, kas ienāk latviešu zemē, ir izglābuši paši latvieši, kad vētrainā nakti gājis bojā krustnešu kuģis.

Taču drīz vien latviešiem jāsaņem vaideloša drūmais pareģojums, ka:

Dievi gan kaŗos, dievi gan dzīvos,
Bet mūsu tautieši brīvību zaudēs.   (II dz. 61. r.)

Atbilde tomēr ir:

Pēc gadu simteņiem modīsies tauta
Un sevim brīvību izkaŗos atkal,
Pieminot sentēvu varenos darbus. (II dz. 73. r.)

Arī šeit ir pieminēti sentēvi, jo tikai tad Tauta zels un mūžīgi nemirsi (III dz. 404. r.)

Pumpura teiksmainais varonis Lāčplēsis cēlies no lāču mātes. Viņš ir dievu izredzēts tautas varonis, nācis no meža dziļumiem, apveltīts ar milzu spēku, kas slēpjas viņa lāču ausīs.

Reiz mežā pastaigājoties, audžu tēvam uzbrūk lācis. Lāčplēsis, glābdams viņu, saķeŗ lāci aiz žokļiem un pārplēš pušu. Lāčplēsis to darījis, ne jau gribēdams lāci nogalināt, bet aizstāvēdams un aizstāvēdamies. Latviešu tautas īstais varonis nav uzbrucējs, viņš ir uzbrucēja atvairītājs. Vēsture liecina, ka kāri, ko latvieši kārojuši, ir bijuši aizstāvēšanās kāri.

Lāčplēša savaldīgo un iejūtīgo dabu Pumpurs rāda tajā gadījumā, kur Tumšais bruņinieks atkārtoti izaicina Lāčplēsi cīnīties, pat apvainodams un izzobodams viņu. Apvainots Lāčplēsis sagrābj zobenu, bet iesākumā tikai atgaiņājas no uzbrucēja, jo Lāčplēs’s jau bez vajadzības Nemeklēja kaŗu vest.   (VI dz. 1040. r.)

Lāčplēša uzdevums un nolikums ir cīnīties pret ļaunumu, pret tumšiem spēkiem. Viņš iztīra zemi no mošķiem, pārvar jodus, uzceļ Gaismas pili, Viņam jāsarga tautas brīvība, jāuzvar ienaidnieks. Uzvara sagaidāma, ja:

Šai dienā visa tauta
Kā viens vīrs būs gatava
Mirt par savu brīvestību
Aizstāvēt līdz pēdīgam. (VI dz. 301. r.)

Ir arī mudinājums: Vienprātībā, saderībā Visiem kopā turēties. (VI dz. 82. r.)

Vienprātības un sadarbības domu Māra Zālīte liek izteikt savam Koknesim, kas aicina Lāčplēsi:

Cel dzimteni mums!
Es tev nesīšu kokus,
Lai mums ir viena sirds,
Lai mums ir tūkstoš roku!

Viņa balsij atbalso Raiņa sauciens no drāmas Uguns un nakts:

Modrējieties, lai nerod jūs gulošus, kad nāks
Lāčplēsis un vedīs jūs galīgā kaujā.
Iekš jums ir tā pils un tā atslēga.

Tātad gaidāmā Gaismas pils uzcelšana, brīvības iegūšana ir atkarīga no katra viena, no mums visiem. Tautas vienprātībā un kopējā nacionālā darbā meklējama aizslēgto brīvības vārtu pazudusī atslēga. Ar tādu apziņu tad arī Latvijā pagājušo gadu pieminēta Lāčplēša diena − vienībā un ticībā brīvībai kopējā nacionālā darbā, paturot acīs un prātā tikai vienu mērķi: brīvību.

Taču nodevējs Kangars klausās. Kangars zina, ka vienots, modrs, brīvības alcējs gars ir bīstams, tas apslāpējams. Grūti šo garu pieveikt. Ir jau visādi mēģināts: ar lodi, ar izsūtīšanu, ar svešinieku nometināšanu latviešu vidū. Ir vēl arī cits veids: sist cilvēka garu ar varas kāri, ar ikdienišķību, ar sīku nomales laimīti, ar izdevīgu siltu vietiņu, ar piemērošanos, ar vienaldzību: „Ko es, kas man, netraucējiet, man ir labi!”

Un reizēm pat stiprais savā cīņā kļūst vājš un pagurst, ja viņš mērķi izlaiž no acīm.

V dziedājumā Pumpurs stāsta par Lāčplēsi un viņa biedriem, kas, nonākuši jaukā salā, dzīvo laimīgā bezrūpībā:

Viņi būtu šinī jaukā salā
Laimīgi joprojām dzīvoj’ši.
Bet tāds nebij viņu visu likten’s
Mierā, laimē kaut kur nodzīvot.
Sirds tiem dzinās tēvu zemi redzēt,
Ņemt pie viņas cīņām dalību.   (465.-475. r.)

Te jāpiemin arī Raiņa Lāčplēša vārdi:

Kad laimīga, brīva būs Latvija,
Tad mana gaita būs nobeigta.

Šis mērķis liedz apstāties paguruma vai vilinājuma priekšā.

Kaut Lāčplēsim ir milzeņa spēks, Pumpurs atzīst, ka ar fizisku spēku vien nepietiek. Pašu lielāko spēku Lāčplēsī atraisa Laimdotas mīlestība un gudrībās, zinībās skolots prāts.

II dziedājumā mēs sastopam Lāčplēsi ceļā uz slaveno Burtnieku gudrības skolu, kur „Svētajie burti tikumus māca.” (113. r.) Raksturīgs te vārds tikums. Zīmīgi, ka šajā tikumu un zinību pasaulē Lāčplēsi ievada Laimdota, kas ir gudra Burtnieku mācību pētniece un zinātāja. Pumpurs nāk ar uzskatu, ka sieviete ir gara dzīves cēlāja un dzīves vērtību rosinātāja. Pumpurs vēl pastiprina šo uzskatu ar Lāčplēša apgalvojumu, ko viņš izsaka Staburadzei, viņa dzīvības glābējai, un Laimdotai, kuŗai pieder viņa sirds:

Abas jūs būsit mans augstākais skats
Un dzineklis tuvoties mērķim! (II dz. 731. r.)

Lāčplēša mērķi, izcīnīt tautas brīvību, Laimdota stiprina, būdama viņa mērķa, „augstākā skata” cēlāja.

No jauna to apstiprina Māra Zālīte Laimdotas lūgsnā, kuŗā tā saulei izlūdzas savai tautai garīgas vērtības, garīgu spēku: dvēseles skaidrību, gara gaismu un lepnumu, drosmi, arī naidu un:

Tec, saulīte, bet neatstāj mani,
Neatstāj visus mūs!
Dod mums ticību,
Dod mums cerību!
Mīla mums pašiem būs. (19. lp)

Lāčplēsis viņai atbild:

Laimdota mīļā,
Caur tevi es dziļāk
Savu tēvzemi dzirdu.

Zālītes notēlotais Lāčplēsis tuvs Pumpura Lāčplēsim, arī viņš nāk no mežu dziļuma, arī viņš ir tautas varonis ar vienu mērķi − tautas brīvību −, milzu spēku, taču spēks slēpjas viņa dzirdīgajās ausīs. Viņš dzird savu tēvzemi visiem laikiem cauri, un tauta jūt viņa tuvumu. Uzvarēts viņš nezaudē savu dzirdīgumu. Viņu vajag tikai skaļāk saukt. Un kā gan viņš varētu savu tautu nedzirdēt, kas krustcelēs kā „mazs bērniņš rotaļājas”:

Zem ratu riteņiem, zem pakaviem,
Zem dzelžu pēdām.
Laiks tam smiltis
Tek caur pirkstiem
Tā mūsu dzīvība,
Tā mūsu brīvība.

Laiks mērī tautas dzīvības ilgumu, laiks nosaka brīvības iespēju. Laiks nav aizlaižams gaŗām neizlietots. Laiku arī pravietiski atgādina Pumpurs, teikdams: Aiziet laiks, atiet laiks, bet nekad laiks nepaiet.

Tas, ko mēs radīsim savā dzīvojamā laikā, neaizies, tas paliks vai nu kā mūsu nebrīvība, vai brīvība.