Jaunā Gaita nr. 175, novembris 1989
Irēne Blūmfelde
CAURUMS
Mūsu abu neizrunātie vārdi nejaušās satikšanās mulsajā mirklī vēl trokšņo un ālējas manās smadzenēs. Tie dzelmīgi skan krēslainās pazemes stacijas gaŗajā telpā. Es gandrīz cita nekā vairs nedzirdu. Ne arī mēģinu no šiem vārdiem atgaiņāties. Tie manī uzšķīluši ilgi nejustu, aizmirstu spožumu, sakustinājuši apslāpētus spēkus, likdami man katru dienu mirt un augšāmcelties priecīgās mokās. Tie pālo kā žilbīgās pavasaŗa krāsas visapkārt - saule, staraino jauno lapu, dzietu un zāles tvirtais zaļums, pusplaukušo tulpju košums. Tikai šodien mākoņi neskrien augstu debesīs, bet brāzmains lietus sitas sejā un acīs, šļakst gājēju soļi pelēkās samirkušās ielās, pa gaŗajām un plati plūstošām peļķēm brienot. Vējš sviežas debesskrāpju logos.
Kāpnes uz pazemi ir slapjas.
Vai tā ir dzeja vai Jūs, kas dīvainā apburtībā mani aklina pret pārējo pasauli? Vai Jūsu domas man pāri laižas kā putnu bars pilsētas parkos un apstādījumos? Jeb vai es tikai pati ar sevi runājos, dzeltenās narcisēs skatīdamās - no ziemas miega modušās zemes sirds pukstos un pati savās asins šalkās klausīdamās?
Mirklis bija ārkārtīgi īss. Tik tuvu Jūs man nekad neesat stāvējis kā toreiz - man neviļus skatu sāņus pametot - vienkāršā spoguļa vizošā stiklā. Mēmā neticībā apgriežoties, es patiešām ieraudzīju Jūs sev otrā pusē dzīvu, ziņkāri nopietnām, daudzredzīgām acīm neatlaidīgi manī raugoties, kā nenovēršamību, kā likteni. Negaidītā pēkšņumā, izniris starp man pilnīgi svešiem cilvēkiem, Jūs kā sausus žagarus salauzāt īstenības un ilūzijas trauslo robežu. Jūsu seja, acis, taisnie pleci mani ieskāva no abām pusēm. Stacijas telpa salīgojās, raibā ļaužu drūzma zaudēja kontūras. Noreibušas vairākkārt apgriezās zaļās četrstūrainās dzelzsbetona kolonnas. Spirālēs satinās un samudžinājās manas domas. Peronam spēcīgi sašūpojoties, tik tikko nenokritu uz pazemes dzelzceļa sliedēm. Jūs nedrīkstējāt man pienākt tik tuvu, arī šeit pazemī ne. Jūsu pārdrošība mani nobiedēja. Neatturami un zibenīgi mana galva aizgriezās prom. Mans nobīlis nobiedēja arī Jūs. Tāpēc mēs nerunājām. Bet mūsu abu neizrunātie vārdi, paši par sevi apžēlojušies, aizliegtā un nevaldāmā priekā kopā saķērušies, trakoja telpā.
Es zinu - citā vietā spējā impulsā Jūsu roka kabatā atrastu cigareti un šķiltavas, bet pazemī nedrīkst smēķēt.
Pirkstiem un rokām nepieskardamies, Jūs aizdedzinājāt manas drānas. Veltīga bija mana cenšanās izlēkt no savas ādas, kas ari sāka degt.
Kad es atkal uzdrošinājos paskatīties, Jūsu vairs tuvumā nebija, bet kaut kur pūlī man pazīstams satraukti blāvoja dzelteni brūns plankums - Jūsu pleci, Jūsu svārki, Jūsu augums, un no manis attālinājās aizejoša melnmataini ķeraina galva.
Bet Jūsu skats spogulī ir manī apstājies kā mākslā iemiesots mirklis. Spožs mūžīgs. Kopš tā mirkļa Jūs vienmēr esat klātesošs. Arī bez spoguļa pazemes stacijas telpā. Tomēr pazemī jūtu Jūs skaudrāk.
Jūs es vairs neredzēju, bet nomoda sapnis mani nelaida vaļā. Mūsu abu neizrunātie vārdi joprojām šalca un riņķoja man apkārt, turēdami mani nepārtrauktā uzbudinājumā. Zaļās dzelzsbetona kolonnas vairs negriezās, bet ar pūlēm mēģināja noturēt pazemes stacijas smago konstrukciju. Ļaužu drūzmā atkal iezīmējās kontūras. Bija dzirdama čala. Tikai milzīgā ātrumā joņojošā vilciena pēkšņā apstāšanās samulsināja par jaunu. Ne pa labi, ne kreisi neskatīdamās un nepagūdama ievērot, kādā pilsētas virzienā vilciens traucas, iemetos pirmajās durvis, kas manā priekšā atdarījās, un braucu, īsti nezinādama kurp. Ļaudīm novērstu seju, alumīnija rokturī ieķērusies, šūpojos līdzi vilciena kratīgiem ritmiem, ļaudama domām žuburot un lapot un vītenī vīties ap Jūsu tēlu.
Virszemē izkāpusi, jutu, ka viegli drebu, lai gan nakts nebūt nebija dzestra. Ne par ko man negribējās iet mājās un iejaukties cilvēkos, vēlējos būt neatkarīga un savrup, lai neviens neizkliedētu manu noskaņu un Jūsu klātieni, no kuŗas man patiesībā bija jāvairās un jābēg. Tomēr nekas cits mani nesaistīja un neturēja. Kā bezgalība mani iekļāva domas. Ielas cieto asfaltu nejutu zem kājām, bet spoži uguns tilti mani nesa cauri pilsētai. Neskaitāmas reizes kā sen aizmirsta tirgus laukuma karuselī griezos un vizinājos mulsajā mirklī, līdz kādā ielu krustojumā sastapos ar vientuļu rožu pārdevēju. Gaŗāmejot manās acīs iezvīļojās un palika gaŗkātaino ziedu tumši sarkanā krāsa. Atcerējos Gertrūdes Šteinas vārdu virkni - Roze ir roze ir roze. Nerimtīgi atkārtodamās, tā neatkāpās, bet pārvērtās par dzīvu stādu, kas ar katru manu soli kļuva lielāks, sulīgiem stiebriem un stumbru izaugdams man cauri, un pret mūžīgu gaismu un debesīm kā milzīgs dzīvības koks zaros šūpoja visu gigantisko pilsētu ar torņiem, dziļajām ielu aizām, simtstāvu namiem un mani, smaržīgiem ziediem tiecoties atrast vietu, kur Jūs bijāt paslēpies.
Jūs esat dzejnieks. Jā, to jau es zinu. Bet ko Jūs darāt šai brīdī? Mūzu sveicināts, pie rakstāmgalda sēžot, pilns radīšanas gara šķirstāt savus papīrus un manuskriptus, tos vēlreiz pārlasot? Vai, ja kaprīzās mūzas nav labvēlīgas šobrīd, melnu stipru kafiju dzēris, pats sevi iedvesmojis, dievišķā viedumā dziļumiem atvēries un ārpasaulei zudis, vārdu aukā noreibis, pasauli atklājat par jaunu? Svešādos sapņos nomaldījies, pamests un viens klīstat tāpat kā es, un kādā nenojaustā brīdī, pavisam neparedzētā vietā mēs atkal satiksimies un varbūt sadosimies rokās, kas nedrīkst notikt.
Dienas un naktis skrien. Un es? Vai arī es, citādās dimensijās pārtapusi, ar gaismas staru ātrumu esmu izskrējusi laikam un telpai cauri un atrodos sākuma vietā?
Man nav cita iegansta, šodien neatliekamā nepieciešamībā atgriežos, lai vēlreiz izjustu un pārdzīvotu skurbā mirkļa debešķīgumu. Bijīgi, kā svētceļniece rituālu pildot, virzos pa kāpnēm uz leju. Vilciena gaidītājiem cauri vijoties, manas acis steidzas un nepacietībā pētī un skaita katru kolonnu. Klejo no vienas pie otras, kāri meklēdamas spoguli. Bet nav. Nav. Kur palicis spogulis? Mans Dievs, kur palicis spogulis? Es kļūstu nervoza. Kur spogulis? Beidzot gaŗš un plats stāvs meimurodams aizkūņojas no meklētās kolonnas, kad esmu tai pietuvojies. Man pārskrien trīsas, un es apspiežu kliedzienu. Izbrīnā mani apstādinājis un uz vietas pienaglojis baiss caurums. Stūraini ass, liels, tumšs caurums. Bezdievīgi smejošs, tas mani hipnotizē, sāpīgi durdams. Es nespēju pakustēties.
Paiet vairāki acumirkļi iekams attopos un atskārstu, ka kāds nebēdnis neapdomībā vai dumpinieks tīšām iemetis ko cietu un smagu pazemes stacijas spoguļa stiklā. Vai varbūt kāds saules brālis tur ietriecis stipru un enerģijas pārpilnu dūri?
Spogulis, kam bija jāstāv mūžīgā sardzē un nomodā par vārdos neizsakāmo mirkli, ir sašķaidīts. Varbūt tas noticis vakar vai pirms trim nedēļām, bet es tikai tagad ieraugu neesošās, sen aizslaucītās spožās lauskas un dzirdu, kā spalgā sadauzīto šķembu šķindoņa mežonīgi skrien pāri šaurajam peronam, atsitas un atbalsojas visos pazemes stacijas spraišļos, visos kaktos un stūŗos un, manās ausīs iecirzdamās, sagriež, gabalos sarausta un saplēš mistiskās burvības plaiksnīšanos, kas, kārtu kārtām ap mani aptinusies, visos audos dūca daudzas dienas.
Jūtu, ka tukšā un tumšā cauruma bezdibenīgā mute varmācīgi uzklūp un alkatīgi aprij manas slepenās burvības pēdējo plēni.
Pēkšņi bāra, pamesta, pūlī vienatnes šausta, kā statuja akla, kurla un mēma, stāvu uz vietas, ļaujot vilcieniem vienam pēc otra aizdrāzties bez manis, kā apburta vērdamās caurumā tai vietā, kur nenovēršams kā liktenis bija apstājies Jūsu skats.
Negrozāmā grimasē bez bēdām un skaņas nesaudzīgi skaļi smejas bezdvēselīgais caurums, mani mēdot. Bet es - izmisīgi - bezasaru raudās neglābjami jūtu, ka Jūs vairs neesat klātesošs. Dzelzsbetona kolonnu stingrās formas un veidi kā nesatricināmi pasaules balsti tur pazemes stacijas konstrukciju. Viss ikdienas nepieciešamībā kustas ierastā gaitā. Parasti cilvēki iet un nāk, smaidīdami satiekas uz perona, it kā nekas nebūtu noticis.
Cik aplami mānīgs un vārīgs atspīdums spoguļa stiklā ir bijis! - piepeša doma, kā spēcīgas rokas spējš grūdiens mani pamodina citai īstenībai. Es noskurinos un kļūstu svabada un - bez bēdām un prieka - neviena neievērota, sāku kustēties, it kā nekas nebūtu noticis.