45

 

„Ir neiespējami reformēt to komunistu sistēmu, kas patlaban turas pie varas Padomju Savienībā un Austrumeiropā. To sistēmu ir jālikvidē.” − Imre Pozgajs, Ungāru komunistu partijas politbirojā 1989. g. 28. maijā.

Varmācības upuŗus tauta nekad neaizmirst. Puse no Ungārijas 10 miljonu iedzīvotājiem vēl nebija dzimuši 1956. g. sacelšanās laikā, bet Budapeštā š.g. 16. jūnijā 100 000 tās un vecāku paaudžu pārstāvji pavadīja noslepkavoto vadoni Imre Naži uz jaunu, godā iezīmētu kapa vietu kā vienots apliecinājums, ka to laiku brutāli noslāpētās cerības atjaunojas.

Tā ir savāda un neaprakstāmi skumja jubileja. 1958. g. 16. jūnijā, divus gadus pēc krievu sūtņa Andropova rīkotā tanku iebrukuma, Naži un 276 citus ungāru patriotus, lielākoties komunistu partijas biedrus, staļiniskā terora akcijā pakāra − pēc cirkus prāvas ‘lēmuma’. Ietīts darvotā papīrā, sastiepļots, Nāžs uz mutes iemests bedrē − necilā nomales laukā, turpat kur Budapeštas zvēru dārzs noraka mirušus lopiņus.

Tagad, lūk, atklāts (!), ka prāva ‘safabricēta’ (tā kompartijas runas vīrs Laslo Mažors). Veicot pārmaiņas demokrātisku vēlēšanu virzienā, partijai jāizrok un jāaptīra kļūdas, jāmeklē ‘izlīdzināšanās’ ar tautu, un jācer, ka vēstures ‘tumšo brīžu’ apgaismošana to neapriebs vēl vairāk. Ungāru melnais humors saka, ka marksistu vēsturē tikai nākotne ir droša. Pagātne vienmēr mainās!

Bet tā lēni piepildot ‘plankumus’ − kaut cik patiesībai pielīdzinot ‘oficiālo’ pagātni, atzīstot ‘kļūdas’ (pie kuŗām, protams, vainīga bijusi maza, fanātiska frakcija, ar pamatideju viss kārtībā) − vai kompartija var tiešām ‘laboties’? Vai var runāt tikai par metodēm? Vai gala mērķi nemaz nav revidējami? Skatoties uz neticami slikto saimniekošanu līdz šim, ja rodas izvēle − kāpēc lai tauta kompartijai piešķirtu tiesības pat tramvaju vadīt?

Tagad − Polija un Ķīna. Lēna demokratizēšanās un varas pieteikums no mašīnpistoles stobra.

Polijas rezultāti skaidri rāda, ka brīva izvēle − lai cik pirmā gājienā ierobežota − ir komunisma antiteze. Ne tikai ar lielu vairākumu iecelti Solidaritātes kandidāti, bet pilnībā izstrīpots (saņēmis mazāk, kā vajadzīgos 50%) valdības t.s. nacionālo darbinieku saraksts. Demokrātijā tāds neuzticības pieteikums spiestu valdību kaunā aiziet. Polijas kompartija piedāvājusi Solidaritātei sadarbošanos − resp. vainas un problēmu sadali − bet Solidaritāte atbildējusi, ka veicinās reformas bez tālākiem kompromisiem. Vai − valdīs. Ungāru opozīcijas partijas pateikušas, ka tādās pusvēlēšanās nemaz negrib ielaisties. Bet vai varas orgāni atļaus īstas vēlēšanas, respektēs rezultātus? Vai pieņems jaunus saimniekus?

Rūgst. Un tikai tanki var demokrātiskas prasības samalt − kā nupat redzējām Beižingas ielās (atceroties Austrumvāciju un Budapeštu un Prāgu un...). Valdība, kas ar kailu varu vien turas, nav valdība bet cietumsargs − un tur, kur tā savu īsto seju parāda aiz tēmēkļa, tā zaudē pēdējo uzticības un cieņas kripatu. Tā ir pelnījusi un mantos nicināšanu. Lieku reizi pierādīts, ka tīksmināšanās ar ‘reformām’, kuŗām nav īsti demokrātisks pamats, ir ilūzija. Tālāka nedrošība, apātija un korupcija ir garantēta − ar neaprēķināmu postu tautas dzīvē. Kamēr civilizētā pasaule izteica sašutumu un aprāva kontaktus, PSRS tautas deputātu nams samierinājās ar remdenām rūpēm par jaunlīgto draugu ‘metodēm’ un Maskavas studenti rāmi klusēja. Protams, Kuba un Nikaragva Ķīnas senīlo vadoņu rīcību aplaudēja. Nekādu kontrrevolūciju, vot!

Varbūt ideoloģijai, kas ar ieročiem nākusi pie varas, nav iespējams noteikšanu mierīgi uzdot vai sevi nopietni reformēt bez ieroču cīņas − pat ja tauta, kuŗas vārdā it kā viss tiek risināts, vēlas maiņas. Hanna Arendta reiz lēsa, ka totalitāra vara var nostiprināties tik tālu, ka Orvela „zābaks sejā, mūžīgi” vairs nav noraujams. Nostiprināšanās metodes labi pazīstamas: informācijas kontrole un terors. Tuvplānā − meli un ‘vainīgo’ medības televīzijā. Laikam ejot − vēstures kropļošana, tautas domātspēju lobotomizācija.

Kā var notikt „reformas no iekšpuses” − ja tas nozīmē ‘svēto rakstu’ apšaubīšanu? Kādēļ citus viedokļus kā garšvielas vienmēr jāiekuļ kopējā putrā, kāpēc tādas paniskas bailes no ideju atklātas sacensības? Kas, galu galā, noteicējiem viņu privilēģijas piešķiŗ − pozicijas vai rezultāti? Visupareģojoša ideoloģija, liekas, der tikai kā kankarains plīvurs kailas varas vingrināšanai.

Dīvaini ir t.s. sociālisma līčloču tuneļi. No viena gala, politiskas reformas neved pie labākiem dzīves standartiem. No otra − uzlabojumi ekonomijā neved pie demokrātijas. Urbšanās uz to, kā nav? Ne vienādi, ne otrādi izvirpotais ‘sociālisma cilvēks’ nav apmierināts. Nekustīgs, nepateicīgs, atpakaļpalicis, īgns − viņš grib ... ko?

Nekas! Netrūkst akadēmiķu, kas mums turpinās liet, ka tas esot tikai laika jautājums, jāvērtē perspektīvi, esot jau dabīgi, ka šur tur kļūmes gadīsies. Profesionālo marksistu nopūta: kaut kur, kaut kad ... jā, tā solītā sociālisma uzvara taču nāks. Kaut kāda, cēla, nezināma viņa būs... Bet līdz tai − asinis un izniekotas paaudzes ir ieguldījumi, pat reakcionāro aprindu vaina (resp. „zinātniski noteiktai attīstībai” nedrīkst pretoties). Mērķis, tātad, attaisno visus līdzekļus un apoloģistiem jākūleņo līdz.

Labi − pie lietas. PSRS deputātu nams ar saprotamu īgnumu nolēmis izvirzīt komisiju, kuŗa apskatīs Baltijas ‘iestāšanos’ Padomju Savienībā.

No vienas puses − absurdais teātris: ‘jānoskaidro’ lieta, kas tikai krieviem nav skaidra. Pat Latvijas bijušie pagrīdnieki beidzot atzinušies, ka nekāda revolūcija nav notikusi, ienākusi sarkanarmija un cauri − bet ar melu atzīšanu vien laikam nepietiek.

Polītiskā tvērienā − ‘progress’. Ilgi aprakts jautājums izcelts dienas gaismā. Paši līgumu lauzēji tagad ‘skaidrosies’ un pieņems liecības no upuriem − bet nepareizā forumā: starptautiskus pārkāpumus parasti izmeklē starptautisks tribunāls. Taču − kādas te praktiskās izredzes?

Komisijas priekšsēdis Jakovļevs intervijā devis šādu atbildi jautājumam par Baltijas autonomiju: „Pašiem savu naudu un pastmarkas? Vai Kalifornijai ir sava nauda un pastmarkas?” Tāda a priori nostāja te būtu skandāls, izmeklēšanas komisijas priekšsēdi automātiski diskvalificētu − bet, acīmredzot, likumības ‘pārkārtošana’ otrā pusē vēl tik tālu nav paspējusi pilnveidoties. Mihails Gorbačovs pats − ko nu, protams, ka notika tā, kā rakstīts. „Kad biju pie Kola, prasīju, lai uzrāda baumoto Molotova-Ribentropa paktu, bet viņš nevarēja.” Tātad šo maldu pilno Baltijas sūdzēšanos paredzēts izventilēt un uz visiem laikiem izbeigt.

Bet nu VFR ārlietu ministrija paziņojusi, ka visi pakta dokumenti atrasti mikrofilmu archīvā, parādīti padomju diplomātiem un nosūtīti Gorbačovam. Turklāt − oriģinālā saglabājusies paktā sadalītās Austrumeiropas karte ar Staļina un Ribentropa rokraksta atzīmēm. Tikai svinagalva varētu vēl tiepties, ka „nekas tāds nav noticis” (Džemma Skulme: „Man nekādus dokumentus nevajag, es tur biju!”). Ir, mīļie, un tāpēc demokrātijas visu šo laiku neatzīst Baltijas okupāciju! Lai cik tas nepatīkami sanāktu, krievu prātiņam ir reiz jānāk mājās un visu liegšanu jāizbeidz. Ja tā − tad TE NU IR IESPĒJA JAUNDEMOKRATIZĒTAI PSRS VALDĪBAI ATZĪT UN IZLABOT STAĻINA-HITLERA KOPĪGO NOZIEGUMU: BALTIJAS IZTIRGOŠANU. Tas būtu vēsturisks pagrieziens.

Vairāk kā visi atbruņošanās līgumi, tas pieteiktu jaunu starptautisku laikmetu. Ne tāpēc, ka runa ir par Baltiju − bet tāpēc, ka signāls būtu kristālskaidrs: Padomju Savienībā tagad valda cilvēki, nevis bīstamas, bankrotējušas ideoloģijas kalpi. Izejot no patiesības, šiem cilvēkiem netrūkst drosme rīkoties un kļūdas labot. Šie cilvēki, cieņu sagaidot, arī saprot, ka citus jārespektē. Tādi cilvēki, un tikai tādi, var būt partneri „kopējās Eiropas mājās” − kuŗās ieročus nevicinās.

Tagad redzēsim, par cik pārmaiņām ir paliekoša nozīme un par cik notikusi tukša runāšana. Cik dziļi gājusi atklātība? Vai tā ir paguvusi izveidot kaut ko atbildības un goda apziņai līdzīgu paklausīgajās padomju masās un birokrātijā? Vai izvirzītie deputāti ir spējīgi (un vai tiem partija ļaus) ķerties pie svarīgākiem jautājumiem? Patiesību, mieru − vai impēriju? Ungārijas modeli? Ķīnas? Pasaules priekšā mūsu tautas liktenis ir saistīts ar šo kredibilitātes meklējumu: vai PSRS reiz varēs atzīt, ka Baltijas valstis nelikumīgi okupētas − bez kaut kādu drošības interešu traktēšanas? Sandors Račs Budapeštas bērēs: „Šie zārki ir krievu armijas nopelns”. Vai PSRS spēs atteikties no varmācības un sevis attaisnošanas? Tas nav ‘interns jautājums’. Tā ir rakstura pārbaude, un rezultātu reģistrēs pasaules mērogā.

Jakovļeva komisijas atzinumi ir tagad zināmi − un tomēr nezināmi. Izmeklēšana pabeigta, slēdziens punktu pa punktam nežēlīgi skaidrs: rupji pārkāpti starptautiski likumi un līgumi, Baltija nelegāli okupēta, nav notikusi nekāda „brīvprātīga pievienošanās” Padomju Savienībai. To pašu ar Saeimas lēmumu pateikusi Lietuvas valdība, oficiāli anulējot visu bēdīgo procesu − un par to saņemot parasto Maskavas rājienu. (Kāpēc tas ‘atklātības’ laikmetā nepārsteidz?)

Pilns ziņojuma teksts parādījies Baltijas presē, bet ne Krievijas. Ziņojumu parakstījuši komisijas Baltijas locekļi, bet ne krievi − Jakovļevu ieskaitot. Vai tagad komisijas ‘atklājumi’ (!) skaitās kā oficiāli, vai nē? Svarīgāk, vai krievu tautai dos iespēju tos lasīt un debatēt − jeb vai tai turpinās attiecīgi iekrāsotus ‘faktus’ pa spundi barot?

Pagaidām, ‘līnija’ ir šāda: jā, Hitlera-Staļina bodīte tomēr notikusi; taču, ievērojot Baltijas tautu brīvprātīgi parakstītos kaŗaspēka bāžu līgumus un vēlāk „sajūsmu atbrīvošanas brīdī”, nevar būt runa par nelegālu okupāciju; pie tam, komunistu režīmus apstiprināja demokrātiskas vēlēšanas. Laikam ejot, Baltija izveidojusies par lojālu, stratēģiski svarīgu un neatdalāmu PSRS sastāvdaļu un tāda paliks nu, varbūt šo to uzlabojot valodas un vides atsārņošanas ziņā. Viss cits ir „bīstama fantāzija” (tā Gorbačovs).

Tādu variantu varētu atmiekšķēt tikai īstas autonomijas nodošana visām ‘republikām’ jaunajā konstitūcijā. Bet ir jau dzirdēts, ka centrs ne uz mirkli nedomā strādīgās republikas (it īpaši Ukrainu) palaist savvaļā, vēl jo vairāk tādēļ, ka paklausīgie režīmi strauji izput Polijā, Ungārijā, Austrumvācijā un (cerēsim) Čechoslovākijā. Ko tad? ‘Jaunā’ PSRS vēl nav gatava iekšēji atcelt Brežņeva doktrīnu.

Kāda būs mūsu tautas reakcija? Kad mēs varēsim goda vietā apbedīt neatkarīgās Latvijas pēdējo ministru prezidentu, Kārli Ulmani, un daudzus citus? Un brīvi izmest visu ievazāto?

 

Juris Mazutis 1989. g. jūnijā − oktobrī.