KAD SMAGA

Kad smagu domu nasta

 tavu dvēsli māc

  par to, ka neesi

   neko no dzīves guvis,

    tuvs, tā pa īstam,

     it nevienam kļuvis,

      ne tev pa īstam

       tuvs ir kļuvis kāds,

        un likties sāk, –

         viens otrs mūža gads,

          jau būtu vai pat

           nodzīvots par ilgu,

            jo reizēm jūties tu

             kā vēja liekta smilga,

              brauc kuŗai pāri

               gausi dienu rats,

tad atceries,

Marku Aurēliju atceries:

„pēc īsa brīža tu nebūsi nekas un nekur.”

Seneka zināja

un

visiem vēstīja vēsti:

„Kas atklāj patiesību,

atklāj bieži to

tik savam postam.”

Tu nedomā liegties, tā noticis

ir arī ar tevi.

Ja neesi nekur tu savā dzīvē ticis,

aiz daudz kā tālu, tālu atpalicis,

tad nav neviena cita tev

uz ko ar pirkstu niknās dusmās rādīt,

kam teikt un sacīt:

– Tas tevis dēļ, tā tava vaina! –

kā vien tu pats,

kā visur, vienmēr, vienīgi – tu pats.

Tas akmens,

ko tavs mūžs tev rokā devis,

gribi vai ne,

tev jāmet,

tev jāmet tikai uz sevi.

Biju pamodies agri.

Biju ticis

paagrā rīta stundā

(patuvu četriem)

baloža dziedātas dziesmas, –

„Pus pūra pautu piedēju,

pus pūra pautu piedēju,

tukšs!”

pamodināts.

Tik skaidrā, tik skaistā,

tik saprotamā

latviešu valodā skanēja

baloža dziesma,

ka aizmirsu palabu laiku,

kur sen jau esmu,

kur mītu...

Satiekoties ar kaimiņu,

vienmēr pasacītā

„Good morning!”

pajautātā: „How are you?” vietā,

pasacīju – „ Labrīt!”

Pajautāju – „Kā klājas?”

Lai Izkapts kostu,

 tai jābūt iesietai kāsī.

  Tā jāizkāpina arī un jāuzstrīķē.

Tā Jau tas ir, –

 nenoviena nevar

  it neko prasīt,

pirms tas nav saņēmis to,

 kas tam pienākas

  tagad un te.

Bieži šo likumu, Dieva un dabas dotu,

 tīkas mums aizmest tālu

  pa roku galam,

savās cerībās tādēļ

 ne reti

  lai viltamies ļoti,

un neticētu pie reizes

 nekam vairs,

  nekam.

Ja jau Svētajiem rakstiem  i r  jāpiepildās,

 pastardiena ar pasaules galu

  n a v  novēršama,

četriem posta

 un nelaimes zirgiem

  šurpu  i r  jāatauļo,

septiņiem eņģeļiem

 Dieva dusmības kausi

  jāpārlej visam pāri, –

visiem baušļiem

 ar mierīgu sirdi

  varam tad sacīt ardievu,

nozīmes nav nekam, ko darām, kas esam,

 trešā daļa no zvaigznēm

  taču tik un tā kritīs uz zemi.

Un vai tad nav Džingishans, Jūda Iskariots,

 Hitlers, Staļins un Torkvemāda,

par izcili spēlētu spēli

Dieva rakstītā

 cilvēces traģēdijā

  ar Oskariem,  z e l t a  Oskariem jāapbalvo?

Gids aizgūtnēm stāsta:

„Un tagad no Miera telpas ieejam Spoguļu zālē,

aiz kuŗas nāks Kaŗa telpa.

Zāles gaŗums...” Neklausos tālāk.

Spoguļos pagātne atspoguļojas, Vēsturē spokojas

„Saules karalis” Ludviķis XIV, Ludviķi XV un XVI,

1789. gads. Brīvība. Brālība. Vienlīdzība. Un – Gijotīna.

1919. gada miera līgums, bargais un nepildītais –
ceļš uz Otru pasaules kaŗu pēc divdesmit gadiem.
Bailēs aizveŗu acis, lai nenāktos redzēt vēl baismākas
nākotnes                 ainas.

Kamēr vēl sludina Pastarās dienas atnākšanu,

kamēr vēl tautas nespēj sadzīvot mierā viena ar otru,

kamēr vēl ļaudis negrib īstenību redzēt un domāt –

optimismu vajadzētu aizliegt ar likumu.

Varbūt tad cilvēki mācītos peldēt pirms ūdens iesmēlies mutē,

varbūt nespēlētos ar sērkociņiem piepildot degvielu tvertnes,

varbūt nesapņotu par lidošanu uz sauli ar vērpjamiem ratiņiem.

Un varbūt nebūtu tik daudz liekulības un melu, vieglprātības,

tik daudz tuvredzīgo (lasi – lielidiotu), bet mazāk,

varbūt daudz mazāk vergu un masu kapu, un trimdinieku

virs zemes.

Savu dārzu man nerādi: labi iekoptās rozes,

grantētos celiņus, atzveltnes solus, noskūtos mauriņus,

apcirptos dzīvžogus, strūklaku, betona rūķīšus,

zelta zivtiņu duci.

Tava meža vētras aizlauztos kokus,

tavu purvu sūnu plakstiem pievērtās akaču acis,

tavu odžu vijīgo gaitu tavos ciņos es gribu redzēt,

jo gribu zināt,

cik droša Ir ieiešana

un palikšana tevī.

Snieg vasaras vidū –

snieg gaiši

kā dienā,

tā naktī –

uz rītu.

Snieg lūpu mitrums

un vārdi,

ai, vārdi,

kas sola un liedz,

kas čukst,

kas saka,

kas kliedz

un lūdzas –

dod,

ņem,

atdodies,

SNIEDZ!

Barojies, mūza, rudens miesām,

ļauj druvas gūžām vējos saļimt,

bērniem praulos iepilēt, augustu karsētās

ābolu smakās – pēc plūdiem

anemones iesēsies nogrimušos mežos,

Mūza. – Sārtas zivis izrāpsies no teikām

zvejnieku meitas izvarot, un mēmās dzejas

lapas pilsētu drupās viļņosies.

TRANSS

Fragments (pēc

Dzimtenes dzeltenās ārēs tup rijas

kā vārnas, un es – vīraka barots, es

izlidoju no vārnas it kā es būtu bijis

viņas gars. No vīraka ņēmis savu spēku

un spārnus, es glāstīju savas gaŗās trimdas

ar vanaga acīm, es ārdījos, es ķērcu,

es ielidoju manas tautas saules

meitās. Manis dēļ bēglis,

apkrāvies ar mantu, visu ziemu palicis

nabags, es ārdījos, ķērcu.

Dzimtenes žultainās ārēs stāv rijas, stāv

naktīs es ārdīdams ķērcu

stikla kalns saplīst

Griežas ūdens,

valriekstu čaulas griežas

kā bēgļu laivas griežas.

Svecītes,

gaismas bēgļu

buras, deg.

Izdeg. Iestājas trimda.

Atmestas valriekstu čaulas

Zeltzemes krastos pūst.

Tavās izplestās acīs tuksnesis

ieplūst, suņa zvaigzne ieved plūdus

Tavas mutes karstā klusumā.

Celt saules Tevī?

Visu nakti es redzu sapni un sapnī redzu

kā naktis Tavu aizmigušo ķermeni apmīļo.

Kad bargā ausma ievaino.

JŪRAS MĀTES

Kamdēļ jūs nebraucāt

manus krastus aplūkot?

es jūs ilgi gaidīju.

Gar kuģa malu baltas putas siekalo,

jūs gaidot. Tik ilgi jūs gaidot.

Naktī mani sedz pelēks dzestrums,

bet dienas gaisma nekad neatraisās.

Pār viļņu klajumiem

nāciet man līdzi.

Man pieder kapi,

asaras jūŗā lietas,

man pieder visas domas,

kas pār mani ir dzītas.

Netaupiet ne karogu, ne dziesmu,

ne dzintara gabaliņu.

Dodiet man visu, visu,

dodiet man sevis pašus.

No rīta gaismas līdz rīta gaismai

starp pasauli un nepasauli

mūs savieno jūŗas

sāpes un siekalas.

Debesis tik mainīgas svētdienas pēcpusdienā,

kad cilvēks vēlas klusumu un tukšumu,

bet mākoņi tramdās un svaidās ap sauli.

Zilgani pelēki drūmi mākoņi sedz sauli.

Lietus kā sprādziena šķembas sitas pret logu.

Paliek tikai mākoņi, kāpēc?

Kā zināt, vai saule vairs ārā nāks?

Vai būs apmākušās debesis un mitrs siltums

vai vienmuļš bezmākoņu zilums?

Vai logus atstāt vaļā vai pievērt ciet?

Tad vējš man atbild

ar dzidru svaigu gaisu –––

aizkari gar palodzi plivinājās,

kā meitenes brunči pa vēju svaidās un tinas ap kāju lieliem.

Novembŗa vējš,

jauna zeme, kur nepazīstu

ne ziemas plikos kokus,

ne vasaras mākoņus.

Svešu gaisu elpoju, sveša saule debesis,

kas māna mani,

kas slēpjas un dauzās ar mākoņiem,

danco, tad noslīd aiz kalniem,

pazūd un atstāj mani svešumā.

TĀLU, TĀLU

Melni zirgi, melni sapņi,

melnā naktī zvaigžņu nav.

Tautas brāļi kaŗā jāj,

Skan dziesma vēja zvārguļos.

Tālu, tālu bāliņš jāj,

Sveša zeme, svešas ēnas,

Pāri izdegušiem laukiem,

Pāri svešas tautas kalniem.

Baltas zvaigznes, balti sapņi,

rīta ausma bāla.

Naktī vēji pazuduši,

Bāleliņu mājās ved.

Ak, brāļi, jūsu saujās

ir tikai viltus graši!

Nekādā zelta mirgā

mums neatļaus būt  p a š i e m.

Un vārdu  b r ī v e s t ī b a  

te nelietīgi tērēs,

ar kungiem – mieru derēs, ar

sevi – nesaderēs.

Un kailā kalna galā

nāks vilks un nokauks gari,

un sudraba, tai birzī

Mēs atvizmojam katrs savā starā.

Es zinu, ka mums nebūs svētvakara.

Jo māja mums no liepu lapām celta,

Tās visas – sirdsveida. Neviena nav no zelta.

No lapas lapā rudens lietus lāso...

Ir mūsu mīlestība zemes krāsā.

Aust ciešanas, sārtsaules apmirdzētas,

Es pieņemu šo rītu,

mūžam svēto!

jumts pārvērties debesīs, puķes

stiepjas pa grīdu, ap stenderēm tinas,

izmisīgi lūkojas pretī, sažņaudz

ziedlapas trauslās elpas, kas ceļas

no sienām

puķes nobrāztām saknēm, puķes asiņojošas,

skumīgas puķes, lapām bālām un smalkām,

apvijas tumsai, kuŗa pa istabu staigā,

visām lietām pieskaŗas drebošu roku

visur apkārt no sienām – acis, acis un acis

šajā lielajā mājā, kur dzīvas kļūst visas lietas,

brīžam nāk saimniece, pamāj kādam ar roku,

pasmaida klusi un aizved sev līdzi aiz durvīm

1980

No cikla „Latgales

laiku grāmata”.

Mēs tik uz svētkiem,

mēs tik uz svētkiem pošamies!

Spēlē eņģelis Hamletu,

Latgales teātri neesošā.

Tukša skatuve tumšā,

tā nav skatuve – zeme.

Kā nokritis saimnieks pie sliekšņa

klusi mirst iemesls.

Kāpu kalnā skatīties

kas ar manu tēvu zemi,

norakts kalns, aizbērts strauts,

dzērve skrien raudādama.

Smagi un apsūdzoši

šalc manā pagalmā oši, –

nodevāt tēvu zemi,

nodzērāt tēvu zemi,

sauc cik saukdams, neatsauksies

atbalss, tālu aizklīstošā.

Tukšas sētas, pilni kapi,

tukšas sētas, pilni kapi,

klīst gar tumšiem logiem veļi...

Kas ar manu tēvu zemi?

Kas ar munu tāvu zemi? –––

Brīvību nevar izlūgties,

brīvība jāaudzē sevī.

Cik vērts ir šis ciešanu ceļš,

ja mūsu dvēseles neviz?

Ja mūsu dvēseles neviz

šai mijkrēslī, tumšā un baigā?

Ar nolauztām galotnītēm –

te nu mēs visi staigājam.

Tauta – nopostīts ābeļdārzs,

aplauztiem, nocirstiem zariem,

bet Dievs pār mums gaišu roku tur.

Gaišu un smagu. Nav jāaizmirst tas.

Jāstāda ābeles ciešanās,

ticības stādiņš, vārīgs un mazs,

citādi – kas mūsu dvēseles glābs,

nebrīvas tik,

un tik nabagas?

SIEVAS TELTIS

Gan mīlestībai maz te daļas,

Bij miesas vien un trakums kāds,

Tak toreizējās dienas skaļās

Vairs ikdienība nenomāc.

0, dzērām, kliedzām, uzlīksmojām

Ik sestdienas, kaut laiks bij bargs.

Un visas bēdas bij tad projām,

Tik kaut kur vēl kāds atskabargs.

Tā trakā asins veldzes slāpa

Un karstas elpas, jā, paties!

Drīz dziesmās viru reibums kāpa

Kā vējš, kas palmās iegulies.

Bet telšu pilsētā ar joni,

Pret vakaru, pie draugiem sērst,

Tad nāca sievu leģioni,

Gan līksmot, gulēties un ēst.

Nu tika negantībām vaļa

Kā straumei, kuŗa visu rauj.

Ir dienas vidum sava daļa,

Ir tumsībai, ko tumsa ļauj.

Hē, papagaiļu skaļās klaigas

To visu nespēj smiet, ne jaukt, –

Pat gardēnija brīnummaiga

Var aklā naktī ziedos plaukt.

Un spēkošanās gāja vaļā,

Kaut visu redzēt likts bij vīrs –

Pats kauslis – baigu kaušļu barā,

Tāds – raibās biksēs, oversīrs.

Bet kā lai tračus remdēt spētu

Un miesas apskurbumu to,

Kur pusnakts gaismā vaļā klātu

Redz mīļās gurnu mīlīgo.

Un čurkstēja tad pannās desas,

Un skābi kāposti, kāds prieks,

Bet stiprumiem, kas nepanesās,

Uz āru gāzties nebij liegts.

Jau mēness blāvas ēnas jauca

Pār pacifiku kluss un vārs,

Bet desmits skurbu balsu kauca

Un suns kāds, mīlestības bārs.

Mēs visi plonku gāzām iekšās,

Un viskiju ar sākām dzert.

Cits vaļājās pa durvju priekšu,

I kājām nespējot vairs spert.

Tak vēl uz tropu krūmiem kāri

Dažs dažu aizstiepa, paties!

Tiem pāri liecās džungļu zari

Un kookaburra iesnaudies.

Gan mīlestībai maz te daļas,

Bij miesas vien un trakums kāds, –

Tak toreizējās dienas skaļās

Vairs ikdienība nenomāc.

Ū, dzērām, kliedzām, uzlīksmojām!

Deviņacis krustā krīt, vēju vējos sagriež ziņas

Elku kalps un spīgana. Pīķa dāma klāt bez miņas.

Jāteniskās ceļā stāj četracis, kam tālu mājas.

O, cik spoža kļūst nu nakts! Dzīŗu nakts, kas pāri klājas.

Trauksmē ceļi zūd un viss bēg un mainās melu spēlēs.
Ātrās elsās vētra smok, iekaucas kā liesmu kvēlē.

Jāparaugās acīs gan, kam tā bikla baiļu jausma?

Apkārt spožas dzirkstis krīt, dzirkstis tik kā pekles ausma.

Ilgi nebūs atjauts vairs glāstīt tavu smalko delnu.

Viss pret visu pretī stāj, pretī stāj ar zibu melnu.

Izskrien Pīķa jātniece tur no svešas varas klāja,

Jājam tālu, tālums zūd. Tālums zūd un vajātāja. –

Acis apžilbināt var, – tavu velnišķīgu loku!

Izskrien Pīķa jātniece, krusta dūzis dreb tai rokās.

Veltīgs auļojums gan šis, veltīgs jājiens tālā silā.

Ēnās vien te pāri slīd, ēnās ēnu lokā zilā.

Tavās acīs miera nav, miera nav, tik uguns zaiga.

Rīts ar rietu satiekas, pāri nāves dūja maiga.

Apsnieg kumeļš, apsnieg viss, apsnieg tavi sīki pirksti.

I pat Pīķa jātniecei sniegi matos zib kā dzirkstis.

plonka – ļerga

kookaburra (kukaburra) – tropisks Austrālijas putns