Ildze Kronta

PORTRETSKICE POLITIZĒTA LAIKĀ

 

Ēvalds Vilks (1923-1976)

1923. gada 8. februāri Valkā galdnieka Lāča ģimenē pasauli ieraudzīja puika. Ģimene bija bērniem svētīta (piedzima 12, lieli izauga 8), pelnītājs viens, un puika agri tika likts pie darba. 1940. gadā viņš pabeidza vietējās arodskolas galdniecības nodaļu, taču jaunajam cilvēkam ar šo praktiskā aroda apguvi nepietika − viņš ir aktīvs padomju varas atbalstītājs komjaunietis, sūta korespondences uz Rīgu jaunatnes laikrakstam. Valcēnieša rakstīto ievēro, un Jaunā Komunāra redakcija aicina viņu darbā galvaspilsētā. (Lūk, ko nozīmē darbaļaužu vara!) Bet pie durvīm jau ir 1941. gada 22. jūnijs, jaunais žurnālists līdz ar citiem brīvprātīgiem atkāpjas, cīnās Igaunijā, kur viņu smagi ievaino, evakuējas uz Ļeņingradu, tālāk uz Krievijas iekšieni, strādā kolhozā, mācās partijas un padomju darbinieku kursos, ir komjaunatnes CK instruktors un 1944. gadā atgriežas Rīgā un turpina darbu laikraksta redakcijā (tagad tas jau iznāk ar nosaukumu Padomju Jaunatne). No žurnālistikas viņš nešķiŗas arī turpmāk − pēc nepilniem desmit gadiem pāriet uz žurnālu Zvaigzne, bet 1967. gadā − uz avīzes Literatūra un Māksla redakciju.

Tie ir fakti no prozaiķa Ēvalda Vilka (Lāča) biogrāfijas, un viņa rakstnieka likteni, manuprāt, nevar saprast, šiem faktiem gaŗām paejot. Tie daudz ko izskaidro gan viņa radošajā biogrāfijā, īpaši tās sākuma posmā, gan viņa personības traģēdijā.

1941. gadā kaŗā aizgāja zaļš jauneklis, 1944. gadā Latvijā atgriezās cilvēks ar smagu dzīves pieredzes nastu, un tomēr, gribas domāt, cilvēks, kas ticēja jaunās varas spējai celt, atjaunot Latviju. Cilvēks, kas bija iekšā toreizējā oficiālajā žurnālistikā, tātad arī mazāk vai vairāk spēja pildīt tai izvirzītās prasības.

Lai kā baiļu eskalācija būtu aizvērusi cilvēkiem mutes, tautā ejot, Vilks nevarēja patiesību nedzirdēt un neredzēt. Agrāk vai vēlāk viņam vajadzēja ieraudzīt pretrunu starp viņa partijas sludinātajām skaistajām cilvēkmīlestības tēzēm un cilvēku beztiesīgo, nožēlojamo stāvokli īstenībā. Lai arī kā viņš ticēja (centās vai gribēja ticēt?) ikreizējiem partijas plēnumiem un saprātīgākas politikas solījumiem, agrāk vai vēlāk Vilkam ar viņa aso jūtīgumu pret cilvēka sāpi, pazemojumu, netaisnību bija jānokļūst zināmā opozīcijā valdošajai ideoloģijai, (šīs viņa veltīgās cerības, starp citu, aizkustinoši atklājas Vilka literatūrkritisko apceŗu grāmatā No dzīves − par dzīvi [1980], grāmatā, kas liecina par viņa principiālo nostāšanos taisnības pusē ikreiz, kad literatūrai pārāk klaji uzbruka meli un demagoģija.)

Jebkuŗa vīrišķīga cilvēka vienkāršākais solis − nepiedalīties melos, neatbalstīt melīgu rīcību. Lai tas pasaulē notiek un pat lai valda pasaulē, bet ne ar manu piedalīšanos! Turklāt rakstniekiem un māksliniekiem iespējas lielākas − uzvarēt melus! − tādu ētisko imperatīvu izvirzījis Aleksandrs Solžeņicins.

Lai ir meli, bet ne ar manu piedalīšanos! − nez vai oficiālajā presē strādājošs padomju žurnālists tajos gados būtu varējis pēc šāda principa dzīvot. Bet nespēja to darīt, mokošs duālisms, melus un patiesību kopā jaucot, godīgākos sagrauza, iekšēji iznīcināja. Šis totalitārisma ideoloģijas morālais princips, ko tagad tik jauki apzīmējam par vārdu un darbu nesaskaņu, man liekas, mocīja Ēvaldu Vilku visu mūžu, un, kad viņš bija savam rakstnieka mācekļa posmam cauri izgājis, tad lozungu − uzvarēt melus! − viņa godaprāts atzina par vienīgo iespējamo.

Bet tas nebija viegli.

Vilks piederēja pie tās paaudzes, kas sāka darboties literatūrā pēc otrā pasaules kaŗa, sāka kultūras izretinātā gaisā, sāka it kā gandrīz no nulles punkta − pilnvērtīgas literatūras vēstures vairs nebija, daudzi 20.-30. gadu rakstnieki bija devušies trimdā, daļa Latvijā palikušo apmulsuši klusēja, vēl kāda daļa tika apklusināta, un visplašākie vārti pavērās vienīgi tā brīža uztverē ideoloģiski pareiziem vārdiem neatkarīgi no to mākslinieciskās kvalitātes. Tāda dīvaina un traģiska bija situācija latviešu literatūrā.

„Mani pirmie stāsti bija ilustratīvi,” vēlāk Vilks paškritiski vērtēja sākumu. Viņa pirmais stāstu krājums Cilvēki ar vienu patiesību 1949. gadā patiešām rāda, ka rakstītājs atrodas stiprā schēmu un priekšstatu gūstā; pamācošo direktīvu varā, un tikai paretam pazib kaut kas no tās patiesuma intonācijas, kas vēlāk Vilkam būs tik raksturīga.

Vilka otrais krājums Rudens dienās (1955) tiek apbalvots ar republikas prēmiju. Šodienas acīm skatoties, tajā izcilas mākslinieciskās vērtības laikam gan neieraudzīsim, bet piecdesmito gadu literārajā nabadzībā un oficiāli iestīvinātajā domāšanā tas vismaz iezīmēja kādu cilvēciski siltāku toni, normālāku cilvēka balss skaņu, te jau parādās tas Ēvalds Vilks, kuŗam bijība pret cilvēka dzīvi, „pazemoto un apvainoto” aizstāvība būs viņa rakstnieka būtība. Rudens dienās man liekas tāds krustceļu krājums, kuŗā vēl ir kaut kas no paklausīgā mācekļa, kas centies administratīviem norādījumiem sekot, un kuŗā jau jaušama strikta mākslinieka patstāvība. Patstāvība gan estētiskajos principos, gan ētiskajos ideālos.

Šī gan estētisko principu, gan ētisko ideālu patstāvība nepārprotamu stabilitāti iegūst krājumā Zaļais koks (1960). Stāstus vajag rakstīt pavisam vienkārši un par vienkāršām lietām − šādu domu Vilks atkārtojis vairākkārt, viņš ir reālpsicholoģiskās prozas pārliecināts aizstāvis. Tā ir Blaumaņa un Birznieka-Upīša tradīcija, turklāt ne tikai estētiskajā − dzīves patiesības un psicholoģiskās precizitātes, bet arī ētiskajā ziņā. To varētu nosaukt par totālu humānismu, sirds diktātu, sirds ideālismu. (Varbūt pati latviešu tautas vēsture likusi šādiem akcentiem literatūrā vienmēr būt izteikti stipriem?) Vilka labākos stāstus lasot, neatstāj sajūta, ka tie izauguši no sāpīgas labestības, no mīlestības uz cilvēku. Varbūt no šīs attieksmes arī nākusi tā liriskā intonācija, kuŗu piecdesmito sešdesmito gadu kritikai, kad estētiskos orientieŗus noteikt centās Kārlis Krauliņš, Jānis Niedre un viņu domu biedri, bija tik grūti pieņemt. Par Zaļajā kokā ievietoto stāstu „Viss notika vasarā” (1958), kuŗā mūs apņem dzīves akvarelisks plūdums, jaunu cilvēku pamodušos mīlestības jūtu krāsainā netveŗamība, Kārlis Krauliņš, piemēram, bargi noprasīja: „Bet kur tajā brīdī bija pats rakstnieks ar savu padomju patriota partejisko, kaujiniecisko nostāju? To neredzam. Viņš ļauj saviem varoņiem izrunāties, bet pats nebilst ne vārda.” (Lit. un Māksla, 1958. g. 22. nov.) Bet Jānis Niedre Vilkam tuvos vienkāršos cilvēkus ar viņu ikdienas rūpēm, priekiem un bēdām nodēvēja par „sīkiem nomales pilsonīšiem”, pārmezdams autoram, ka viņš tos rādot mīļāk nekā „spēcīgas pozitīvas personības”. (Šādi un līdzīgi izteikumi 50. gados bija nevainīgi ziediņi, salīdzinot ar tām odziņām, kas nāca 1963. gadā pēc stāsta „Divpadsmit kilometri” publikācijas.) Tas arī ir viens no vēstures tābrīža paradoksiem − oficiālā ideoloģija, kas sevi bija pasludinājusi par darba cilvēku interešu aizstāvi, un oficiālā kritika, kas šo ideoloģija aizstāvēja, vismazāk gribēja un spēja darba cilvēka patiesību uzklausīt. Savukārt Vilks bija pārliecināts, ka šī patiesība ir būtiska, un tas viņa duālismu padarīja īpaši smagu. Tieši vienkāršā darba darītāja sāpe, viņa aizvainojums, viņa pašcieņas aizskārums Vilkam sāpēja visvairāk, šajā ziņā klasiski ir viņa stāsti „Dambrāna pēdējais pirkums” (par veca zemnieka nespēju šķirties no sava zirga) un „Apvainojums” (par to, cik sāpīgi ievaino nevērība, nevērība pret cilvēka dzīvi).

Vilka humāniskā cilvēka koncepcija kazarmu sociālismā īsti neiederējās... Bet sešdesmitajos gados uz sava patiesības ceļa viņš jau bija nostājies stingri un konsekventi. (Kādā vēstulē skolotājai Birutai Cīrulei Ēvalds Vilks 1963. gadā raksta: „Jūsu vēstulēs ir kaut kas tāds skaidrs, tīrs, ļoti godīgs, ka gribētos tās turēt acu priekšā kā mazus zariņus ar tikko izplaukušām lapām. Es būtu laimīgs, ja varētu skatīties uz dzīvi ar Jūsu acīm, taču tas nav iespējams. Es esmu pārāk daudz redzējis. Un redzējis tieši tās dzīves puses, kuŗas parasti nevienam nerāda, bet slēpj tāpat kā savalkātu veļu. 18 gadus vecs es biju frontē. Es redzēju, kā nogalina, un pats darīju visu, lai nogalinātu. Es redzēju, kā dzīvs cilvēks deg kā lāpa, redzēju paniku uz grimstoša kuģa − to jau nemaz nav iespējams attēlot. ... Es zinu, kas ir bads, un pats Kirovā esmu gājis uz lekcijām, pieturēdamies pie žoga, lai nepakristu. Pirms pāris gadiem Rīgā daži jaunieši izlaupīja un aizdedzināja Jaunatnes teātri − es gāju pa viņu dzīvokļiem, un tad gribot negribot bija jādomā par pazīstamo Gorkija lugu (Dibenā − I.K.) un par Kuprina Bedri. Es nekad neaizmirsīšu kādu ziemas novakari Ērgļos. Tas bija tad, kad zemnieki ... brauca mežu darbos. Stiprs sals, viss piesnidzis, slieces čīkst, koki sprēgā. Ēdnīcā kopā ar tvaika mutuli ienāca mežinieki − kolhoznieki un lūgtin lūdzās, lai viņiem pārdod kādu klaipiņu maizes. Bet viņiem nepārdeva.” Ē. Vilks. Kopoti raksti. Rīgā: 1982. I sējums, 550.-551. lp)

Kārtējai triju nelielu stāstu grāmatiņai Piecas minūtes par vēlu (1961) − tajā visinteresantākais ir titulstāsts ar raksturu psicholoģiski asu sadursmi centrā − un pāris publikācijām periodikā seko stāsts, kas bija notikums 60. gadu literatūrā.

1963. gada marta numurā Karogs publicē „Divpadsmit kilometrus”, pirmo darbu latviešu prozā, kuŗā mēģināts izprast personības kulta metastāzes cilvēkos, cilvēcības deformāciju, kas nāk šai parādībai līdzi, un avotus, kas to baro. Ir mēģinājums izprast, ir patiess un pārliecinošs kolīziju zīmējums, trijiem bijušajiem klases biedriem ejot divpadsmit kilometrus, meklējot patiesības ceļu pagātnē un tagadnē un katram ļoti atšķirīgi šo patiesību izjūtot. Tagad − pēc gadsimta ceturkšņa − stāsts šķiet pavisam maigs un klusināts. Bet 1963. gadā, tajā slavenajā laikā, kad Hruščovs mācīja, kā strādāt radošajai inteliģencei Maskavā, tādas pašas pārmācīšanas procedūras tika organizētas arī republikās. Un Vilka stāsts trāpījās īsti uz zoba. Līdzās Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas un citu „noziedzīgajiem” sacerējumiem tas tika zākāts necivilizētai sabiedrībai piemērotos toņos pēc tiem vislabākajiem paraugiem, kas vienā sestdaļā pasaules valdījuši kopš 20., 30. gadiem. „Visspilgtāk neveselīgas tendences mūsu literatūrā izpaužas idejiski kaitīgajā Ēvalda Vilka stāstā ‘Divpadsmit kilometri’” − tā Augusts Voss autoritatīvi un kompetenti rezumēja Baltijas ideoloģisko darbinieku sanāksmē 1963. gada aprīlī (Pad. Latvijas Komunists, 1963. g. 5. num., 12. lp).

Spēle bija netīra (un visskumjākais, man šķiet, ir tas, ka šādās netīrās spēlēs no savām lomām neatsakās arī kolēģi rakstnieki), taču netrūka, protams, arī godīgu roku un plecu atbalsta, sapratnes.

Jau pēc 1976. gada − pēc Vilka aiziešanas aizsaulē − vairāki rakstītāji atkal un atkal atgriezās pie šiem notikumiem, domājot par to, cik lielā mērā tie ietekmēja rakstnieka likteni, vai tie neaizlauza radošo domu, vai nesaliekta palika ne tikai rakstnieka mugura, bet arī radošā spīts un spēks. Katrā ziņā tas nu ir neapstrīdami − par nacionālu bagātību talants uzskatīts netiek, ja ar šādiem rupja spēka paņēmieniem to cenšas „norūdīt”. Sacīdams par Ēvaldu Vilku, ka „mums visiem varēja būt atstāts vairāk,” Ojārs Vācietis, kuŗa vārdu „tautas ienaidnieku” rindā minēja blakus Vilka vārdam, pēc daudziem gadiem, kad par tiem notikumiem vēl bija aizliegts runāt, rakstīja: „Bija lērums smagā, rakstīt traucējošā, bija laikmeta uzliktie bargie pienākumi, bija sīki dūrieni un smagi belzieni no literatūras profānu un papagaiļu puses, bija daudz kā cita, kas varēja izpalikt.” (Ē. Vilks. No dzīves − par dzīvi. Rīgā: 1980. 5. lp)

... kas varēja izpalikt, bet neizpalika ... Kā neizpalika arī „Divpadsmit kilometru” sviešana ārā no grāmatām latviešu un krievu valodā, kā neizpalika 24 (!) cenzūras labojumi tad, kad stāstu publicēja krājumā Mežonis 1968. gadā.

Sešdesmito gadu otrajā pusē Vilkam iznāca divi krājumi: Lāga zēni (1966) un pieminētais Mežonis. Rakstnieks ir palicis uzticīgs sev, savai nepretenciozajai dzīves un mākslas patiesībai, tomēr dažu labu reizi, kā man šķiet, nemēģinādams atbildēt uz dziļāko jautājumu − kā vārdi rakstīti, filozofisko jēgu, kuŗu stāstnieka darbā vienmēr uzskatījis par būtisku un uz kuŗu savas daiļrades spēcīgākajā daļā arī atbildējis. (Šos vārdus vairāk attiecinu uz krājumu Lāga zēni − varbūt tomēr tajā jūtamas tādas skumjas 1963. gada atskaņas.)

Bet autora paša pēdējā sastādītajā grāmatā − izlasē Labs paziņa (1973) sastopamies ar Vilka daiļrades jaunu virsotni − ar stāstu „Pusnakts stundā” (1968), bez kuŗa nevarētu iztikt pēckaŗa Latvijas īsprozas izlase, ja tāda tiktu sastādīta. Zvērinātajam reālistam šajā stāstā nepieciešams nosacītais Vēstures tēls, nepieciešams stāstījumā par latviešu zemnieku, kuŗš nodod vācu iestādēm ebreju puiku − ganiņu, labi zinādams, ko tas nozīmē, kuŗš pēc kaŗa zaudē dēlu un jūt zaudējam zemi un tad arī atņem pats sev dzīvību, neredzēdams tai vairs jēgu. Šis stāstījums par zemnieku Oskaru Krūkli ietiecas smagu eksistenciālu jautājumu lokā. Par cilvēka vainu un atbildību Vēstures priekšā. Un par Vēstures vainu un atbildību katra cilvēka priekšā. (Un vismazāk te vajadzīgs parādisks patoss, iepriekšpieņemtas gatavas atbildes − vajadzīgas tieši Vilka neuzspēlētās, nopietnās patiesības alkas.)

Savā pēdējā stāstā „Kur aprakts suns” (1975) Vilks atkal cenšas saprast dažas padomju dzīvei un morālei īpaši raksturīgas parādības, un varbūt tas ir dziļi simboliski, ka ar šo jautājumu beidzas rakstnieka mūžs. Traģisks mūžs. Tāds mūžs, kuŗā laikmets ievelk liktenīgas līnijas. Bet Vilks taču bija šī laikmeta dēls, jaunībā tam piederīgs un ticošs, un tikai vēlāk izrādījās, ka pretrunas ir nesamierināmas, ka viņa patiesuma un godīguma mērauklas laikmetam ir nederīgas, ka totalitārismā tās ir liekas...

Taču šis Vilka godīgums un patiesums, viņa humānisms bija absolūti nepieciešami to gadu literārajā atmosfērā. „Godīgums” − tā Jānis Kalniņš nosaucis savu ievadapceri Ēvalda Vilka Kopotu rakstu pirmajā sējumā. „Kad lasām Ēvalda Vilka stāstus, šīs dzīves patiesīgums, šis lielais godīgums pret cilvēku un dzīvi lielā mērā ir tas, kas mūs saista un apbuŗ...” raksta Kalniņš. Grāmatas No dzīves − par dzīvi ievadā Ojārs Vācietis atzīst: „Viņam bija organiska un izteikta sava patiesīguma un spēka apziņa. Bez vārdiem. Asinīs. Kā zemniekam...”

Lai cik liekulīgas un neģēlīgas spēles lielajā dzīves teātrī tiktu spēlētas, atrodas cilvēki, kas spēj saglabāt savu neatkarību, savu „es” patību, un Vilks šajās 20. gadsimta otrās puses vēstures spēlēs Latvijā bija viens no tiem, kas mēģināja to izdarīt, vismaz mūža brieduma posmā noteikti.

Tagad lasītāju rokās ir Ēvalda Vilka rakstnieka mūža bilance − Kopoti raksti piecos sējumos (1982-1986). Tajos ievietoti visi 87 Vilka stāsti, arī tēlojumi, publicistika, literatūrkritiski raksti, vēstules, arī sastādītāja un komentētāja Harija Hirša apcere „Ar dzīves dedzinošo patiesību”. Sevišķi interesanti ir komentāri − bagātīga kritikas citējumu kolāža, tā lasāma kā dokumentāls vēsturisks romāns, kuŗa atsevišķas lappuses savā aprobežotībā brīžam šķiet gluži fantastiskas. Bet tā ir īstenība, kuŗai cauri vajadzēja iziet ne jau Vilkam vien. Varam jau šobrīd to nosaukt par kultūras negodu, bet nebijušus šos gadus padarīt nevaram. Īstenībā taču Vilks gribēja tik maz − godīgu patiesību par dzīvi, tikai noteiktos apstākļos par šo „mazumu” bija jācīnās un cīņa bija mokoša, smaga, rakstnieku pazemojoša, jā, arī iznīcinoša.

Pašlaik Latvijā it viss tiek politizēts un šajā „būt vai nebūt” brīdī tas ir dabiski.

Bet literatūra greizi politizēta ir bijusi visos tajos gados, kad tai tik sūri bija jālauž ceļš uz patiesību.