JG175 SKAŅAS UN ATSKAŅAS

Literatūrā un Mākslā š.g. 30. sept. izdevumā lasām par Latvijas Valsts Akadēmiskā simfoniskā orķestŗa ziemas sezonas pirmo koncertu, ko vadījis Imants Resnis. Programma atklāta ar Artura Grīnupa 9. simfonijas pirmatskaņojumu. Vispirms daži vārdi par komponistu Arturu Grīnupu.

Viņš dzimis 1931. g. Jaunībā apgūst kontrabasa spēli, paralēli mācīdamies Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē Latvijas valsts konservatorijā. Šo klasi viņš beidz 1958. g. ar savu 1. simfoniju kā diplomdarbu. Praktiskais orķestŗa darbs labi palīdz apgūt instrumentācijas techniku. Viņa partitūras skanīgas, daudzkrāsainas un laikmetīgas. Katru gadu viņš uzraksta vienu simfoniju, bet tad krīt nežēlastībā. Liekas, ka liktenīgā varētu būt 5. simfonija (1961. g.) ar kauguriešu nemieru tematu. Vēl savu atklātību gaida Grīnupa pēdējo divdesmit gadu dzīves un darbu norises. 1970. g. Arnolds Klotiņš raksta (Latviešu Mūzika III) par Grīnupu, pieminot satura atkārtošanos, pašironiju un vēlas objektīvāku psicholoģisko izteiksmību. Pēc tam gandrīz pilnīgs klusums. Pamazām viņa vārds aizmirsās.

Tagad pēkšņi Grīnups parādās ar savu 9. simfoniju. Koncerta recenzents Andrejs Seļickis viņa darbu apzīmē kā skaņās izteiktu Gulagu. Ja kādreiz nāks tiesa un tiesās šo sistēmu, simfonija skanēs, jo tā ir vienlaicīgi apsūdzība un liecība. Bet ja tiesātu latviešu mūziku, šis darbs būtu starp tiem nedaudzajiem, kuŗu dēļ mūsu mūzika varbūt spētu izglābties.

Neapšaubāmi koncerts bija notikums pats par sevi, spilgti parādot vajātā latviešu komponista Grīnupa attaisnošanu latviešu mūzikas dzīvē. Tāpat ievērību izpelnījās komponista Pētera Aldiņa Pavasara cikls solistiem, korim (Valsts akadēmiskais koris „Latvija”) un orķestrim. Šis darbs apzīmēts kā ļoti tiešs, sirsnīgs, nepretenciozs, vienkāršs, kur atsevišķos posmos pavīd neoklasicisma, baroka, renesanses stilu alūzijas. Komponistam Aldiņam jābūt lepnam, ka viņš stāvēja plecu pie pleca ar komponistu Grīnupu. Sakarā ar šo koncertu L. un M. slejās atrodam arī Pētera Bankovska kā koncerta apmeklētāja iespaidus:

Vai esam jau miruši?

... Neesmu fanātisks koncertu apmeklētājs, vēl jo mazāk varu lepoties ar kaut kādu muzikālo izglītību, tomēr atļaušos dažas piezīmes šajā sakarībā. Tiesa gan, atšķirībā no mūzikas kritiķiem nerunāšu ne par A. Grīnupa 9. simfonijas pirmatskaņojumu, ne par P. Aldiņa Pavasara cikla saistību ar masu kultūru, ne par mūsu orķestŗa (diriģents I. Resnis) visumā godīgo, tomēr indiferento attieksmi pret tādu, manuprāt, šedevru kā Z. Kodaī Variācijas par ungāru tautasdziesmas „Lido, pāv” tēmu. Ir jāsaka daži vārdi par publiku.

Koncertsezonas atklāšana jebkuŗā civilizētā un kulturālā valstī saistās ar svētku jēdzienu. Jau nedēļām, pat mēnešiem iepriekš izpirktas biļetes un abonementi. Mūziķi pacilātībā strādā mēģinājumos, diriģentam pasūtīta jauna fraka. Arī spēlējamo skaņdarbu klāstam jāapmierina visplašākais prasību diapazons (jo uz atklāšanas koncertu taču daudzi ierodas, lai parādītos sabiedrībā, ierodas cilvēki, kam muzikālo interešu spektrs, iespējams, ir pašaurs).

Un, ieejot koncertzāles foajē, apmeklētājam pretim veļas balsu murdoņa, viņu apņem dāmu parfīmu smalkās smaržas, acis žilbst speciāli gadījumam šūto vakartērpu krāšņumā un kungu stīvināto pletkreklu žilbinošajā baltumā.

Rīgas šārudens koncertsezonas atklāšanas vakarā nekā tāda nebija. Nebija ieradies neviens partijas vai valdības vadītājs, neredzēja Rīgas mēru un tā tuvākos līdzgaitniekus, par patlaban tik nozīmīgo sabiedriski politisko kustību un jaundibināmo partiju līderiem pat nerunājot. Tāpat trūka Rīgā dislocētā kaŗaspēka virsniecības, milicijas un drošības iestāžu amatpersonu klātbūtnes. Vārdu sakot, no gaidītā prominentā spožuma nebija ne vēsts. Vispār nebija nekā, ja neskaita kādus trīsdesmit cilvēkus zālē un kādus četrdesmit vai piecdesmit − balkonā. Tie bija jau minētie Konservatorijas pasniedzēji, daži komponisti un muzikologi un pāris duču „parasto” klausītāju.

Un tad, raugoties baigi groteskajā ainā, kad A. Grīnups cauri pavisam tukšajai zālei devās uz skatuvi, lai pateiktos orķestrim un diriģentam par viņa darba pirmo (un, iespējams, pēdējo) atskaņojumu, man iešāvās prātā doma, ka tādas var izskatīties kādas tautas kulturālās eksistences beigas: vecīgi, nedroši soļi cauri puskrēslā iegrimušai telpai un mākslīgi aplausi, lai vismaz radītu ilūziju, ka telpā vēl kāds ir.

Vai tiešām mūsu tauta kultūras pasaulei ir jau mirusi? Vai tiešām, taisnīgi pārmetot staļiniski brežņeviskajai sistēmai tās nivelējošo, antikulturālo būtību, neko nedarīsim, lai atsvabinātos no tās smacējošā iespaida? Vai nāksies atzīt, ka esam jau pagalam?

Dažbrīd tā vien gribas atmest visus jautājumus un iesaukties: „ Jā, lai uzgavilē visas pasaules ļaunie spēki, viena citkārt kulturāla sabiedrība ir nobendēta!”

Pietiks. Raksts paskaidro arī, ka koncertā nav ieradies neviens rakstnieks, gleznotājs, profesors, mācītājs. Tātad esam zaudējuši arī cerību.

*

„Velns, kas par techniku! Nu mūsējiem būs jānoraustās”, tādas vēstules rindas man rādīja Jānis Cīrulis piecdesmito gadu sākumā. Vēstuli bija rakstījis Alberts Jērums, runājot par Anglijas latviešu dziesmu dienām. Jērums te attēloja jauno latviešu komponistu Tālivaldi Ķeniņu. Drīz pēc tam Ķeniņš ieradās Kanādā, un viss pārējais jau jums ir zināms. Šogad profesors T. Ķeniņš atskatās uz 70 mūža gadiem. 70 gadus kādreiz var sasaistīt ar dziļu vecumu, lēnu gaitu, kā to savā laikā vēroju Jāzepa Vītola 70 gadu jubilejās 1933. g. Ne vēsts no tā šodien T. Ķeniņa gaitā. Spirgts, kustīgs un možs Ķeniņa 70 gadu atceres ceļš. Vispirms uz Latviju, kur koncerti, godināšana konservatorijā u.c., intervijas utt. Tad novembŗa koncerts Toronto, un, droši vien, daudzi jauni darbi komponista rakstāmgalda atvilktnēs.

Ap Ķeniņa vārdu ir izveidojies zināms rakstītāju pulciņš, kas it kā izsaka, ka tauta viņu nesaprot, tikai rakstītāji paši ļoti zinīgi. Varbūt te ir zināma patiesība, jo Ķeniņa mūzikas valstība nav tikai no latviešu šīspasaules. Es domāju, ka Ķeniņa mūzikas vērtēšanai jānoris nevien Kanādas, bet arī pasaules mūzikas mērogā. Šaurs nacionālais aspekts un trafaretas klišejas to nepaveiks. Kanādā Ķeniņš tūlīt atrada pareizo ceļu, ieslēgdamies kā Kanādas, tā Eiropas vispārējā mūzikas pasaulē, atteikdamies no latviešu provinciālās mūzikas lauriem. Līdz ar to viņš pacēla Latviju un tās vārdu. Bagātīgi izglītots. Te varam runāt pat par vairāk kā 10 gadu kompozīcijas teorijas studijām gan Latvijā, gan Francijā. Kanādas augstākās mācību iestādes durvis tūlīt vērās un uzņēma Parīzes konservatorijas laureātu, Vakareiropas jaunās mūzikas dalībnieku, eleganto divvalodu reprezentantu T. Ķeniņu. Nekad viņš nenoliedza sevi kā latvieti, bet, tāpat kā J. Vītols, aicināja savu tautu neizplēnēt muzikālā lētumā, vieglumā.

Es zinu vismaz divus spējīgus latviešu mūziķus, kas apraka savu talantu šaurā „kristīgi-nacionālā” kultūrā. Paši rīkodami, paši dziedādami, paši solus nonesdami, paši pēcāk vērtēdami. Paši saprazdami tikai mūža pēdējās stundās, ka nebija vērts. Jo latvietim šodien ir jābūt arī pasaules cilvēkam! Drīz jau klāt būs 2000. gads. Šinī zīmē sveicināsim Tālivaldi Ķeniņu. Viņš savu mūziku deva visai pasaulei. Šinī mūzikā dzirdam mūsu moderno dzīvi: nervozo pilsētas pirmdienas rītu, Lielo ezeru vētraino scēnu, ikdienas mocības, dažbrīd svētvakara pārdomas. Bet par visām lietām: dzīvību.