Uldis Siliņš

NEKAS NAV MŪŽĪGS, DZIESMINIEK

 

Klusē kalni, klusē lauks,
Klusē tālie sili.
Tālu mana dzimtene –
Meži, meži zili.

Teodors Tomsons (1909-1988)

Bēres. Mēs, Sidnejas latviešu vīru koris, stāvam luktā un dziedam Teodoram Tomsonam viņa sacerēto un Bruno Skultes komponēto dziesmu „Aijā”. Mācītājs runā, bet nesaprotu ne vārda, jo šādos brīžos vienkārši izslēdzos un sāku domās pārcilāt visu, ko vien par aizgājēju zinu, un par šo latvju dzejas vētras putnu ir tiešām ko atcerēties.

Pirmoreiz Tomsonu satiku Vircburgā ap 1948. gadu. Biju atbraucis ciemos no angļu zonas. Patiesībā nevis satiku, bet redzēju uz skatuves. Ar Trejmeitiņām viesojās Eslingenas operešu ansamblis, un Teodors spēlēja tēvu. Viņam bija patīkams tenors.

Protams, Tomsona vārds man toreiz gluži svešs nebija, jo kas gan vācu laikā netika dziedājis viņa populāro grāvēju „Divi bija” ar džimlairūdi pēc katra panta. Kā saka, tā laika „hit-parādē” viņš kotējās ļoti augstu.

Pirms ķēros pie šīm rindiņām daudz runāju ar dzejnieka draugiem un paziņām, ar Ināru Tomsoni, kā arī izmantoju Dr. O. Grestes archīva materiālus, galvenokārt skaņu ierakstus. Par Tomsonu kā cilvēku domas dalījās, bet neviens neapšaubīja viņa talantu. Viņa krāsainā personība varēja radīt gan patiku, gan nepatiku, bet vienaldzīgu neatstāja nevienu. Esmu mēģinājis šos pirmreizinātājus pievest pie kopsaucēja, bet cilvēks nav matemātiska formula. Ne vienmēr divreiz divi ir četri, un vai zīmētais portrets ir īstais Tomsons, varu tikai minēt.

1909. g. Gara ielā, Valmierā, kurlmēmā kurpnieka Tomsona ģimenei pievienojas dēls Teodors. Apmeklējot Valmieras komercskolu, viņš sāk mācīties vijoles spēli. Skolu nepabeidzis, viņš deviņpadsmit gadu vecumā kājām ierodas Rīgā „ar siļķi un divi kukuļiem rupjmaizes”, un, kā pats stāsta, līdz 20 gadu vecumam vienmēr bijis izsalcis. Iestājas Tautas konservatorijas vijoles klasē, bet studijas drīz jāpamet, jo nevar samaksāt skolas naudu.

Atmiņu skicē „Trubadūram aizejot” (Kliedziens, 1989) viņš stāsta, ka abi ar vēlāk ļoti populāro mūziķi Alfrēdu Vinteru divdesmito gadu beigu posmā strādājuši nakts maiņā kokzāģētavā Mīlgrāvī. Kad Lieldienu priekšvakarā padzirdējuši, ka nakts maiņai neizmaksās algu, metušies visi ar Tedi un Alfrēdu priekšgalā uz biroju. Tomsonam rokā bijis miets. Algu dabūjuši gan, bet pēc Lieldienām abi par „musināšanu, vardarbībām un regulāru malkas zagšanu” atlaisti no darba. (Tiesa − ziemas rītos abiem esot paņēmies līdzi pa šķilai.) Tad „iekūņojies” Strūgas ielas maiznīcā par izvadātāju (ar rokas ratiņiem). Kad simtiem apalīšu nonāk nepareizās rokās − atlaists. Piecas dienas linu eļļas fabrikā. Atlaists. Grāmatu kolportieris pie Grāmatu Drauga. Kādu laiku strādā pa vasaru dārzniecībā, pa ziemu maiznīcā. Nobeidz vakara vidusskolu. Sekmīgi iztur pārbaudījumus Latvijas Valsts konservatorijā, kur 5 gadus mācās dziedāt. Pametis studijas, viņš dzied Nacionālās operas korī un pēc tam Rīgas Radiofona korī. Apprecas. Dzejo. Ap 1936.-1937. g. laikraksts Latvija publicē viņa pirmo dzejoli „Kapos, mirušo piemiņas vakarā”. Tomsona pacilātību nokauj draugs un dzejnieks Pēteris Iklāvs, sakot, ka „tā jau daudzi raksta, drukā ar; par tīru dzeju runājot, dzejas gan tur nav” un iesaka Tomsonam mest dzejoļu kladi krāsnī.

Rīgā Tomsons apgrozās mākslinieku-bohēmiešu sabiedrībā. Tur ir Oskars Norītis, Ernests Rirdāns, Pēteris Iklāvs, Jānis Grots, Kārlis Padegs. Ēriks Raisters grāmatā Kad mēs jauni bijām stāsta, ka Tomsons jau toreiz nekāds eņģelis nav bijis un ticis raidīts ārā no traktieŗiem.

Par viņa kaŗa gaitām nav īstas skaidrības, jo viņš par tām ļoti maz runāja. Zināms tikai, ka bijis kaŗa ziņotājs 19. divizijā.

1943. gadā Rozes apgādā iznāk viņa kaŗavīru dziesmu krājums Kaŗa zābakos ar Ernesta Rirdāna ilustrācijām. Grāmatiņā ir 13 dziesmas, ieskaitot skaisto, vēlāk Bruno Skultes komponēto „Raganu kalna balādi”, kas tur nemaz neiederas.

Pirms Rīgas krišanas Tomsons izbrauc ar kuģi uz Vāciju. Kā viņš ticis ārā no armijas, nav zināms, un stāstam, ka dezertējis, negribas īsti ticēt. Sieva viņam līdz neaizbrauc, bet tas ir stāsts pats par sevi. Uz kuģa izceļas kautiņš, un atlikušo ceļu viņš nobrauc ogļu bunkurā. Un labi, ka tā, jo kuģi bombardē, un ogļu bunkurs izrādās tā drošākā vieta.

Vācijā Tomsons apprecas otrreiz, pēc paša izteicieniem, lai tiktu iekšā Eslingenas nometnē. Eslingenā viņš centīgi dzejo un apmeklē masieŗu kursus, ko asprātīgi aprakstījis dzejolī „Masieŗa dziesmiņa” (Spēle, 1971):

Vispirms ar eflerāžu,
Tad uzsākt petresāžu!
Tad locītavas liekt
un berzēt, staipīt, stiept.

1947. g. Dzintarzemes apgādā iznāk viņa dzejoļu krājums Salta elpa.

Eslingenā Tomsons starp mūsu dižliterātiem ar savu bravūrīgo uzvešanos un ķecerīgajiem uzskatiem nav nemaz populārs, kā to liecina Elzas Ķezberes vēstule Jaunsudrabiņiem (Tā mums iet): „Vai, dārgie − tas man jāpastāsta vēl. Redzēju Eslingenā vienu gluži ērmotu cilvēku. Tādu Teodoru Tomsonu. Teica jau, ka esot plātīgs zellis. Bet redzētais un dzirdētais pārspēja visas iedomas. Tāds vienaldzīgs šnites ļaužs, ar Ūsiņam, biezām zolēm, baltām biksēm. Teica: latviešiem esot tikai 3 dzejnieki. Viņš pats, Virza un Medenis. Tā kā Medenis un Virza miruši, tad esot tikai Tomsons. Neviens viņu nevarot imitēt, jo neviens tik smalku dzeju nesaprotot. Rainis neesot nekāds dzejnieks, nekā neesot latviešiem devis, tik atdarinājis vāciešus. Lasīt Poruku un Bārdu nozīmējot parādīt sliktu gaumi, tās esot lētas, zeltītas pastkartes. Skalbe neesot dzejnieks. Tikai par pasakām varot runāt. Visos žurnālos strādājot un tos vadot muļķi, kas neprotot viņu − Tomsonu novērtēt. Viņš arī turot zem sava goda drukāties vienos izdevumos ar tādiem vājiem rakstniekiem, kādi tagad esot latviešiem ...”

Pazīstot Tomsona modus operandi un ko viņš savos rakstos teicis par citiem autoriem, nav šaubu, ka cienījamā dzejniece ir tikusi pamatīgi provocēta. Tai pašā laikā jāsaka, ka viņa pašnovērtējums nekādā ziņā necieta no mazvērtības kompleksa. Nāk prātā viena iedzeršana 50. gados Sidnejā. Saņēmis no kāda sabiedriska darbinieka pliķi (otrs sabiedrības pīlārs viņu tai brīdī turējis ciet), Tomsons, kā leģenda stāsta, skrējis pa ielu un kliedzis: „Nenosit vienīgo latviešu dzejnieku!”

Salta elpa tiek visumā saņemta atzinīgi. Krājumā ir 55 dzejoļi, starp tiem arī „Raganu kalna balāde”. Tomsons, acīmredzot, daudz strādājis pie formas, par piemēru ņemot gan iecienīto Virzu, Medeni, gan Ādamsonu, Cedriņu un franču klasiķus. Izdevumā sastopami soneti, tercīnes, franču balādes, akrostichi, heksametri. Daudz vārdā minētu dižgaru no dažādām mūzas pasaulēm, kas arī vēlākos dzejoļos Tomsonam tik ļoti raksturīgi. Krājumā Salta elpa dominējošā stīga pieder romantiķim, paužot skumjas, pamestību un dzimtenes mīlestību, taču šur tur pamanāms jau izteikti tomsonisks vaibsts:

Es tevi jūtu, visulabā
Zem saviem pleciem un man šķiet:
Tu vienīgā, kas sevī glabā
Tos sapņus, kuŗi vīra dabā
Ar sievas sapņiem kopā iet. („Gulta”)

Manā subjektīvā vērtējumā kā labākie jāmin „Kains”, „Odas mortalitates”.

Četrdesmito gadu beigās Tomsons ar kundzi dodas uz Austrāliju. Kuģis pa ceļam saplīst un nostāv Spānijā 3 mēnešus. Spānija ir apdzejota daudzos viņa dzejoļos. Beidzot odiseja ir galā, un Tomsons nonāk Sidnejā.

Sev nodarītās pārestības viņš nav aizmirsis un saviem nelabvēļiem − dzejniekiem, kritiķiem un avīžu redaktoriem − Tomsons atspēlējas, 1954. gadā izdodot grāmatiņu Rupuči raugā apgādā Sadarbs, Adelaidē ar pseudonimu Re Wells. Priekšlapu grezno liels Rirdana zīmēts autora šaržs un norāde: pavīpsnājumi un paskvillas par dažiem Vācijas četrdesmito gadu dzejas niekiem. Rīmējums ir veikls un asprātīgs:

Tev slavu dziedāšu,
ai, recenzenta prāts,
Kā gudrā svētā govs
ja topi sveicināts,
Tad rādi lēnībā,
tad rādi lietu dabā,
kur dzeja pareizā,
kur dzeja visu labā.

Kad es 50. gadu sākumā sāku apgrozīties Sidnejas latviešu sabiedrībā, Tomsona slava jau bija tālu jo tālu izpaudusies. Dažās mājās viņš bija persona non grata, jo viesībās mēdza „brūķēt” neganti rupju muti. Liekas, ka viņam nebija lielāka prieka, kā šokēt daiļo dzimumu, saucot cilvēku anatomijas daļas nelatīniskos vārdos vai ieskaitot to pasaules vecākajā profesijā. Protams, šāda rīcība izraisīja konfliktus ar lauleņiem, un draugi nevienu vien reizi dabūja viņu aizvākt projām, lai pasargātu no miesas bojājumiem. Taču Tomsona draugi apgalvo, ka aiz izkārtnes slēpies jūtīgs, sirsnīgs, viesmīlīgs un gādīgs cilvēks. Jautāts, kāpēc viņš tā dara, Tomsons kādam paziņam atzinies, ka viņš citādi nevarot. Tēlojumā „Orionam blāzmojot” (Kliedziens) viņš pats sevi izskaidro tā: „Bet ļaudīs esot, bieži vien uzmācas neatvairāms kārdinājums nospēlēt vai nu dzērušu idiotu vai nedzērušu muļķi ... Par pilnu neņemamam vientiesim katrs mēdz kaili, pat bez atlikuma, parādīt savu īsto, kaut citkārt gauži ‘lazēto’ un pasaulei slēpto raksturu.”

Kādā vēstulē Mintautam Eglītim viņš raksta: „Mana daba jau nu gluži tāda nav, kā to iztēlo − riebeklis, blēdis, huligāns, anarchists, dzērājs, sievu pavedējs, krāpnieks, nūģis, plukata, lupata, cūka, necilvēks, lops, balamute, mēsls. Kā pats redzi, man par to ne silts, ne auksts.”

Man likās, ka ar laiku Tomsons pats vairs nevarēja atšķirt masku no sava īstā Es, lai gan viņa draugi apgalvoja, ka tas tā nav. Bez tam, reiz nodibinātā reputācija bija jāuztur. Man aiz šīs maskas izdevās ieskatīties tikai daļēji, un tagad man ir žēl, ka neiepazinu viņu labāk. Tomsons savu sirdi rādīja tikai draugiem, un vai tam, kas šo uzticību piekrāpa. Tāds tika norakstīts uz visiem laikiem.

1959. gadā Salas apgādā, Sidnejā, iznāk Dramatiska septīma, paša autora grafiskajā iekārtojumā. Titullapā teikts: „Skumja kamermūzika ar prologu un elēģiju astoņos dziedājumos, veltīta kritušo un bez miņas zudušo draugu piemiņai.” Kā visas izdevēja Mintauta Eglīša grāmatas, arī šī ir grezna savā vienkāršumā un to ir patīkami paņemt rokā.

No visām Tomsona grāmatām šī ir vismedeniskākā. Daudz te pielietoti tautasdziesmu motīvi, jēdzieni un simbolika („Aizmūža gaisma”, „Veļos tavi bāleliņi”, „Zīle steidz ar ziņu” u.c.) Tēmas visnotaļ ļoti patriotiskas. Prologs ir rakstīts atskaņās, tāpat elēģijas divi panti, un tie mani personīgi aizkustina un patīk vislabāk.

Ļaujiet man raudāt pie Daugavas
Raudāt pie Daugavas klusi −
Dus mana dzimtenes dvēsele
Dzelmē tur nogrimusi.

Ļaujiet man raudāt pie Daugavas
Atveldzēt degošās delnas
Uguņu blāzmā tur izraudāt
Asiņu asaras melnas.

1960. g. Dramatiska septīma saņem Austrālijas latviešu Kultūras Fonda balvu.

Tai pašā gadā Tomsons šķiŗas no otras sievas, kas no viņa aizgājusi un grib precēt kādu citu. Šķīrējs ir Viņa godība, tiesnesis Dovijs, arī leģenda mūsu pavalstī − ļoti kodīgu mēli. Patiesībā Tomsons lūdz, lai otru laulību anulē, jo viņa pirmā sieva, ko nogalinājuši krievu tanki, kad tie uzbrukuši vilcienam, kuŗā sēdējis Tedis ar lauleni, tagad atradusies dzīva un vesela Rīgā un gribot braukt šurp. Atreferējums austrāliešu avīzē ar virsrakstu „Pirmā sieva atpakaļ no miroņiem” izklausās kā īsts mednieku stāsts, bet laulību tomēr anulē.

Kā mans draugs un aculiecinieks grafiķis Juris Dukurs stāstīja: „Tas bija viens varens teātris. Tedis bija nepārspējams. Kad liecība bija pabeigta, raudāja Tomsons, raudāja tiesnesis un raudāja publika”. Teodors zināja, ka viņa sieva ir Rīgā, un viņam ne prātā nenāca viņu saukt šurp. Taču šī mazā epizode norāda uz kādu cēlu rakstura īpašību. Pretējai pusei zināmu iemeslu dēļ ir vajadzīga ātra šķiršanās, un šis ir viņa reveranss.

1971. g. Salas apgādā Sidnejā iznāk Tomsona dzejoļu krājums Spēle. Nosaukums ir Mintauta Eglīša ieteikts. Dzejnieks to gribējis nosaukt Drūma diena. Tomsons ir apņēmis jaunu sievu, un krājums ir veltīts viņai ar moto:

Aiju, aiju aijaijā
Viss kā rēgu pasaka
Un kā neminamu mīklu
Svešums auž ap sevi tīklu −
Auž un samežģina tā,
Atrisināt ka nekā.

Tematika ir dažāda. Dzejnieks raksta par savām sajūtām svešuma tīklā, sabiedriskajiem notikumiem Sidnejā, slaveno latviešu naktsklubu „Elite” („Ellīti”), ceļojuma iespaidiem, zaudēto dzimteni, dzīves trakulībām, mīlestību. Meistarīgi atdzejots H. Losona (H. Lawson) „Svīnijs”.

Tomsons pierāda, ka lieliski pārvalda formu un prot sekmīgi izvēlēties un pakārtot ritmus maksimālam efektam. Viņš ļoti ciena Verharnu un uzskata to par vienu no visliekākajiem dzejniekiem. Verharna „Senas dzīres” Tomsons mīlēja skaitīt no galvas, un šis sacerējums izmantots kā fons dzejolim „Sievas teltīs”.

Grāmata skan kā no diviem gabaliem, un man grūti izšķirties, kuŗš ir tas skanīgākais − patīk abi. Vairums darbu pieder dzejniekam − romantiķim, kas daudz runā par tumsu, ēnām, nāvi, iznīcību, kapu, svešuma žņaugiem, bet visam pāri kā plīvurs klājas kas mistisks, rēgains, sirreālistisks. Smeldzīgā grūtsirdība (bet ne sentiments, ko Tomsons tik ļoti neieredzēja) fascinē un nelaiž lasītāju vaļā.

No viņa patriotiskiem dzejoļiem vēl jāmin „Iznīcības arka” − gaŗāks dzejojums par Eiropas likteni beidzamajā kaŗā, bet vissmeldzīgākais un efektīvākais dzejolis šajā krājumā ir „Vīzija”:

Kam tik nogurušas kājas?
Jāņuzāļu pļavās brienu
Plūkt to puķi, plūkt to vienu
Līgo.

... Vairs ne ceļu, vairs ne mājas
Svina debess zalgo blāvi −
Vai to dziesmu, to par nāvi
Līgo?

Pusnakts rasa zālē klajas
It kā sapnī klausos sirdi,
Senu, tālu dziesmu dzirdu:
Līgo.

Pārējo daļu aizpilda ļoti robusta dzeja, reizēm salikta ugunīgos ritmos, ironiska humora pilna, sevišķi, ja ir runa pašam par sevi. Tā ir tipiski tomsoniska un daudz labāk saderas ar viņa publisko seju, nekā romantika un melancholija. Lūk, kā Tomsons apraksta sevi dzejolī „Portrets”:

Mans vecums mani kaitina
Kā ezis kurmi ziemā
Un tamdēļ, cēlis platmali,
Es aizstaigāju svilpodams
Pie Vīnaģeķa ciemā
Gan sen jau pāri pusnaktij
Te sēžam mēs uz trucas
Ir Vīnaģeķim draugu daudz
Ir ugunīgas draugaļas −
Un mucas, mucas, mucas
Tak kaunu proties, buntavniek −
Ne tu vairs siržu lauzējs!
Un tamdēļ, cēlis platmali,
Tāds eju mājās svilpodams
Vecs āzis − kūlas grauzējs.

Kas par brīnišķīgu, neparastu un daudz izteicēju vardu − Vīnaģeķis!

Tomsonam raksturīgs ir arī pašportretiskais dzejolis „Es”. Sniegšu tikai dažus izvilkumus:

Es esmu nicināts un mūžam skauģu nīsts
Teic, visas manas dienas sievu brunčos tītas
Gan smejot, glāžu šķindā, tračos aizvadītas
...

Nu sīka dzīvība kā mats te kļaujas klāt:
Ai, Teudi, muļķa desa, kā gan patikt vari,
Ja vienumēr un visur nepareizi dari
...

Kā āzi kaulainu tad mani projām vāc
Ar kājas spērienu, kas mērķēts īstā vietā:
Kas guļ uz gruvešiem, lai nosprāgst gultā cietā
Bez liekas gudrības un izmanības ar
Tāds sīkiem zemes oļiem spēlēdamies eju
Un atkal atgriežos.

Tomsons nekad savā dzīvē nav dzinies pēc mantas, karjeras vai sabiedriskiem amatiem. Ilgus gadus viņš strādā pie Vulāras priekšpilsētas pašvaldības kā parku apkopējs. Kā viņš man kādreiz stāstīja: Esot brīvs cilvēks. Kad apnīkot pļaut, aizejot uz krogu. Izkapti vienmēr atstājot ārpusē, lai boss notes brīdī varot viņu atrast. Vēlāk viņš uzdien par atkritumu izgāztuves pārzini, kas atrodas ļoti gleznainā vietā okeāna krastā. No turienes viņš savāc visādas interesantas lietas, uz ko viņam ir laba acs. Teodors nodarbojas arī ar tēlniecību, patiesību sakot, ar montāžu un ar vienu eksponātu izstādījies arī pie austrāliešiem. Izstāde Latviešu namā − Neekspresīvā konfigurācija.

Tomsona nākamā grāmata Danse macabre iznāk Upeskalna apgādā, Amerikā, 1976. g. Vāku zīmējis un grafisko iekārtojumu veicis autors, lietodams vāka abstrakciju dažādās variācijās nodaļu sākumā. Krājumu ievada humoristisks Jāņa Sarmas Tomsonam veltīts dzejolis. Apakšā parakstīts: „Sveiciens Tev un Tavam kungam!” Nākamajās lappusēs mans vecs paziņa − komponists un pianists Eižens Freimanis, arī krāsaina un īpatnēja personība. Arī Eižens pie Vīnaģeķa nebija svešinieks, un ja viņam kur sevišķi patika, noteica: „Es te nu palikšu” un izmeta enkuru uz visu nakti.

Bet es te nu palikšu
Un velti nesērojaties,
Jo man te iepatikās
Par visu vairāk
Bet es te nu palikšu,
Tā pats ar sevi,
Klusumā
... Bet es te nu palikšu
Kādu sīku mirkli ...
Kādu gaismas gadu −
Kādu mūžību. („Eižens Freimanis atvadās”)

Dzejnieks saka, ka „dzīves ciklā visiem, kas piedzimst, ir jāmirst. Dzīvā matērija laika posmā pārvēršas un dod vielu jaunai dzīvībai”. Viņš to sauc par riņķa līnijas filozofiju. „Dzīvei ir divas galējības”, viņš saka, „vienā galā mīlestība, otrā nāve. No viena gala nāk, otrā krīt iekšā”. Un tā, lasot dzejoli pēc dzejoļa, var ievērot, cik ļoti šis krājums atšķiŗas no iepriekšējiem. Saistīto dzeju gandrīz visur aizstājis brīvais pants, dominē intelekts, ass kā ķirurga nazis, valoda vienkārša, nesamudžināta un skanīga. Ļoti koncentrēti un labi Danse macabre pasauli savā recenzijā definējis Anšlavs Eglītis:

Visumā dzejnieka attieksme pret dzīvi kļuvusi prasīgāka, skeptiskāka, vērojoša. Senāko apokaliptisko vīziju vietā stājas vīpsnājošs pasaules skatījums un bezilūziju rezignācija. No galējā pesimisma dzejnieku glābj ironija.

Dzejnieks daudz strādā, lai tiktu vaļā no „ligatūras”, un lai „sašaurinātu izteiksmi”. Dzejoļus raksta un pārraksta, strādā pie katra vārda.

Lasot tālāk, nesaistītā panta plūdos lasītāja acs apstājas pie dzejoļa „Atelpas brīžos” − veltījums albuma lapā, kas savā formā un vieglumā atgādina Virzas eleganci. Grūti saprast, kā var ar pāris lakoniskiem vārdiem tik daudz pateikt un radīt tādu noskaņu.

Sabiedriskā darbā Tomsons nepiedalās, lai gan cītīga apmeklē sarīkojumus − koncertus, teātŗa izrādes un literāros vakarus. Rakstnieku dienās viņš piedalās reti, jo, šķiet, izņemot Kārli Ābeli sen., Jāni Sarmu un vēl kādu saujiņu, viņš citus sev par līdzīgiem neturēja. Atceros, ka uz Klauverta aicinājumu piedalīties kādās rakstnieku dienās Sidnejā, viņš rakstiski paziņoja, ka pateicas par parādīto godu, bet tieši tajā dienā esot jāved runcis rūnīt. Vienā rakstnieku dienu komitejā mēs tomēr dienējām kopā. Tomsons gan daudz runāja, bet darīšanu atstāja mums, plebejiem.

Klauvertam neizdevās noorganizēt viņa dzejas vakaru, jo Tomsons pieprasīja vīru koŗa piedalīšanos. Melburna un Brisbane aizsteidzās Sidnejai priekšā. Par Brisbeni viņš man stāstīja, ka esot aizbraucis incognito, paklausīties, ko par viņu tur runā. „Un slavē un slavē! Man palika drusku gaŗlaicīgi, un es sāku maisīties pa starpu. Visi griežas atpakaļ un čukst: kas tas tāds?”

Šī maisīšanās pa starpu literārajos vakaros bija Tedim diezgan raksturīga. Nebija jau nekas liels − pāris starpsaucienu, ja dzejnieka domas ar referentu dalījās. Sliktāk klājās kādas literārās tiesas advokātam, ko Tomsons burtiski nobļāva no „beņķa”.

Vienās rakstnieku dienās Sidnejā es vadīju dzejas vakaru. Tomsons uz aicinājumu piedalīties nebija atsaucies, bet bija redzams klausītāju rindās. Pļāpājam abi par šo un to, uzreiz viņš sacīs: „Tu taču mani neaicināsi ko skaitīt?” Signāls ir nepārprotams. Es pasmaidu un nekā nesaku. Pārtraukumā Tedis ir atkal klāt: „Klausies, tu taču mani neaicināsi ko skaitīt?” − „Mīļais dzejniek”, teicu, „tik daudz no tevis es esmu mācījies: vienmēr dari to, ko no tevis negaida”. Pašās beigās es aicinu Tomsonu noskaitīt ko impromptu. Viņa uzstāšanās techniku bija vērts papētīt katram aktierim.

Teodors izskatās pārsteigts. Mans aicinājums ir viņu ķēris kā zibens spēriens no zilām debesīm. Gausi, it kā negribīgi iznāk publikas priekšā. Nevainojami ģērbies. Zamša kurpes, bikses, kamzolis, krekls ar kaklautu, neiztrūkstošās saules brilles. Nopozē, atbrauka ar roku sirmo matu cekulu, nopauzē un peŗ vaļā. Pazudusi ir mazliet stieptā valmierieša valoda. Kadences ceļas un krīt. Vai nu vārsma dzimusi impromtu vai ne, tā tiek nodeklamēta ar lielu efektu. Dažkārt viņa deklamēšana likās teatrāla, bet tad man bija izdevība noklausīties viņa īsi pirms nāves ierunāto Dramatiskas septīmas prologu. Tas bija tik patiess, pārdzīvots, ka man tirpuļi skrēja pa kauliem.

Gadu skrejā vētras putns sāk pierimt. Viņš daudz lasa, klausās mūziku, dzejo un pieņem viesus. Tas ir gandrīz nerakstīts likums, ka iebraucējus māksliniekus ved iepazīties ar Operas māju un ar Tomsonu.

Periodikā parādās pa lasītāja vēstulei vai dzejolim, bet tie parasti ir komentārs kādam notikumam, izteikumam, pilni ar mefistofeliskiem smiekliem vai trallallā, un neiesvaidītais ne velna nevar saprast.

Ap 1986. g. iznāk Tomsona jau publicētie dzejoļi skaņu ierakstā − Vizuļu spēle Dr. O. Grestes izdevumā. Tos lasa autors. Kad Sidnejā viesojas pazīstamais portretists Uldis Zemzaris, viņš uzglezno arī Tomsonu, bet Tedis bildi nenopērk, toties pasūtina no Viļa Motmillera 12 portreta fotogrāfijas, ko izsūtīt draugiem.

Tad Sidneju aplido ziņa, ka Teodors ir nedziedināmi slims. Savu slimību viņš panes stoiski un nezaudē dzīves prieku. Iet gan uz pārbaudēm, bet ārstēties neārstējas. 29. janvārī, 80. gadu nesagaidījis, dzejnieks mirst, līdz beidzamam palikdams uzticīgs Jāņa Medeņa vārdiem, ko viņš nemitējās citēt: „Dzejniek, trulu spalvu necilā...”

1988. g. Jumara apgādā, Sidnejā iznāk Kliedziens, kur sakopoti avīžu raksti, kā arī recenzijas par Tomsona grāmatām. Grāmatas moto:

Kad atnāks latviešiem tie laiki
Kad pabaros suni
Pirms vilks jau nav iecirties lopos.

Rakstiem skan cauri apsēstība ar zināmu tematiku: tautiešu godkārība, pašslavināšanās, lielmanība utt.

Summējot visu teikto, kāds tad bija Teodors Tomsons?

Buntavnieks, patriots, vīnaģeķis, interesants sarunu biedrs, netolerants, smīniķis, romantiķis, sentimenta nīdējs, erudīts, bļauris, ironizētājs, plātīzers, optimists, sirdscilvēks, argumentatīvs, robusts, rupjš, jūtīgs, galējību cilvēks, krāsaina personība, viesmīlīgs, gādīgs, lojāls, uzticīgs, devīgs; dabas, glezniecības, mūzikas, literātūras cienītājs; bravūrīgs, apsēsts, intelektuāls, izšķērdīgs ar padomiem, paradoksāls, formas meistars, DZEJNIEKS.

Viņa vieta mūsu literatūrā?

Ai,
Dzīves koklētāj!
Var notikties
I tā.
Ka Tavi
Krāšņie darbi
Atmirdz
Mūžībā.