PAR MANU SKOLNIECI ZANI

Tā viņa ir - Zane. Jāzeps Danovskis

Atzīstos. Esmu vecmodīgs. Neesmu pārstājis mīlēt cilvēkus un īpaši pieķeŗos saviem bijušajiem audzēkņiem. Vieniem esmu palīdzējis ieiet zinātnē un kļūt par kandidātiem, citiem, topošajiem aktieŗiem un režisoriem, konservatorijas Teātŗa fakultātē esmu lasījis latviešu teātŗa un drāmas vēsturi. Negribu apgalvot, ka šī mīlestība būtu abpusēja, jaunieši, protams, savu bijušo profesoru ātri izdzēš no atmiņas, bet manā viņi dzīvo visi tādi, kā bija kādreiz nodarbībās Teātŗa fakultātē, sēdēja prožektora stara gaismā zāles vienā galā, iepretim viņiem pie galdiņa es.

Pirms kāda laika Jaunās Gaitas teātŗa redaktore Brigita Siliņa lūdza, lai pastāstot par jaunām sejām Latvijas teātŗa pasaulē. Es iztēlē pārlaidu skatienu visiem, kas pēdējos gados ienākuši teātrī, viņu ir daudz, un ziedi šai aktieŗu buķetē ir krāšņi. Bet kuram pievērsties? Domās kavējos pie viena, otra, trešā, un mans skatiens apstājas pie slaidas tumšmates, viņas gaŗie mati ir aizmugurē atpakaļ atsprausti un viņai ir neparastas starojošas, labas, siltas acis. Viņas vārds ir Zane − Zane Jančevska, un meitene mācījās tā saucamajā Liepājas kursā. Ilgāku laiku Latvijā pastāv tradīcija, pēc kuŗas aktieŗu kursu gatavo darbam noteiktā teātrī, un Zanes nākamajai darba vietai vajadzēja būt Liepājai. Viņas bija četras, visas gaužām jaukas meitenes: Inese Jurjāne, Daina Grīnberga, Inga Aizbalte un Zane. No viņām tikai Inese un Daina aizgāja strādāt uz Liepāju, Inga kļuva par Valmieras teātŗa vadošo aktrisi, bet Zani A. Jaunušans uzaicināja uz Drāmu, tagadējo Nacionālo teātri. Abas viņas ir labas draudzenes.

Toreiz, pirms trim gadiem es no Zanes saņēmu vēstuli.

Nē, tā nebija mīlestības vēstule, pats biju lūdzis, lai jaunieši pastāstītu paši par sevi un minētu, kādas lomas viņi teātrī gribētu nospēlēt. Zanei, studijas beidzot, palika divdesmit divi gadi, tikai dzimšanas diena ir 29. jūnijā, bet diplomu jaunā aktrise saņēma trīsdesmitajā ... Divdesmit divi gadi, bet jau bagāta biogrāfija: aktrises diploms, vīrs − visai izskatīgs, slaids operdziedātājs, baritons Bruno Egle, nospēlēta kinoloma J. Streiča filmā Svešās kaislības, un Zane Jančevska filmējās kopā ar V. Artmani un J. Paukštello.

Zane ir dzimusi kurzemniece, ventspilniece, bet tēvs viņai no Latgales, tēva senčiem saknes meklējamas poļu zemē. Bet pati sevi Zane skaita par kurzemnieci, jo tur − Ventspilī līdz skolas gadiem meitēns dzīvojis pie omītes. Nu jau omītei ir deviņdesmit gadu, viņa pārcēlusies dzīvot pie meitas Saldū, bet joprojām viņa ir modra, dzīvesprieka pilna, taisnīga un izpalīdzīga, vienīgi abi kaŗi atmiņā sametas kopā − pirmais un otrais.

Zanes omīte nodzīvoja sūru mūžu. Ēdoles pagastā kādreiz viņai bijušas mājas, kas slīgušas ābeļu un ķiršu birzē. Bez jebkāda pamata viņa kopā ar divām meitām izsūtīta uz Sibīriju. No pārāk smaga darba Zanes vecaistēvs turpat Sibīrijā uz mūžu palicis.

Pati Zane uzskata, ka viņa nekad neesot bijis aizrautīgs, skaists, interesants, temperamentīgs bērns, dziedāt un dzejolīšus lasīt gan paticis, un citiem bērniem paticis tos klausīties. Vecāki likuši Zanei pie klavierēm sēdēt un vingrināties. Zanes māte jaunībā loloja sapni kļūt par dziedātāju, sākusi mācīties mūzikas skolā, bet vecāki Sibīrijā, naudas nav bijis, jāsūta pakas izsūtītajiem vecākiem, tāpēc studijas nācies pārtraukt un viņa sākusi strādāt veikalā.

Zanes pirmā īstā saskarsme ar mākslas pasauli sākās Rīgas kinoaktieŗu studijā, kādu laiku Rīgā tā bija populāra, pirmās aktierdarbu iemaņas tur ieraudzīja lielāks skaits jauniešu, citiem bija jau divdesmit pieci, Zanei − četrpadsmit, toties viņa sparīgi ķepurojās, nospēlēja galveno lomu Svešajās kaislībās, iestājās konservatorijas vokālās nodaļas sagatavošanas kursos, līdz nonāca Teātŗa fakultātes Liepājas kursā un sēdēja tur, manā priekšā. Klusa, kautra, neziņas pilna, bet starojoša. Jā, Zanē sadzīvo dažādas stihijas: kautrība, zināma neticība sev un spēja uzkvēlot spoži, spoži, jo toreiz nevarēju ne iedomāties, ka biklā meitene jau pēc gada spoži notēlos alkano Aiju pēc Jaunsudrabiņa romāna veidotā filmā.

Studijas beidzot, Zane man rakstīja: „Pasniedzēj, man šķiet, ka es Jums labprāt atrakstītu arī pēc trim četriem gadiem”.

Un tā − trīs gadi pagājuši, zied ābeles un ķirši, bet solītās vēstules no Zanes nav. Es jau arī neticēju, ka tā tiks uzrakstīta, esmu pārāk ilgi dzīvojis zemes virsū, lai ticētu meiteņu vai jaunu aktrišu solījumiem. Tālab neatlika nekas cits kā pašam sameklēt Zani, ataicināt pie sevis uz darba kabinetu. Un atkal sēžam viens otram iepretim, tikai tagad manī raugās aktrise, Nacionālā teātŗa uzlecoša zvaigzne, kas tikko kā nospēlējusi titullomu Fr. Šillera traģēdijas Marija Stjuarte iestudējumā. Meitenei dzīvē veicies. Pēc teātŗa fakultātes beigšanas pagājuši tikai trīs gadi, bet jau nospēlētas lielas kinolomas, bez jau pieminētās Aijas arī Alda G. Cilinska filmā Bailes, tikko viņa saņēmusi piedāvājumu filmēties Ungārijā filmā Marija Grūbe, aktrise atgriezusies no Budapeštas, kur uzlaikojusi kostīmus. Viņa būšot karaļdēla traģiska mīļākā, vārdā Sofija, bet karaļa dēlu spēlēšot kāds poļu aktieris. Tāda ir Zane Jančevska.

Karaliene, primadonna, bet manā priekšā tā pati skolniece ar sirsnīgajām, zaļajām acīm, nekrāsota, gaŗiem, brīvi krītošiem mātiem, mazliet samulsusi un bikla, un es Zani nevaru iedomāties ar cigareti pirkstos. Bet varbūt es maldos?

Zanes pirmā loma Drāmas teātrī bija bez teksta, jādarbojas masās un jādzied P. Pētersona lugā Tikai muzikants. Bet Zani nevarēja nepamanīt viņas starojošo acu dēļ. Tad nāca Zelmiņa Indrānos, meitene pelēkos lindrakos, un atkal lieti derēja Zanes siltums.

Ar Zelmiņu nepavisam negāja tik viegli. Viņa ir tāda, kāda biju es līdz astoņpadsmit gadiem. Es nebiju interesanta meitene, puiši mani dancot neaicināja, pat brūtgāna nebija neviena, bet es toreiz to nepārdzīvoju. Tāda ir arī mana Zelmiņa. Un tieši Zelmiņu tēlojot, pārdzīvoju vienu no laimīgākajiem brīžiem mūžā. Mēģinājumu procesā nekā negribēja sanākt pēdējā aina, bet ģenerālmēģinājumā, kad neviens no manis vairs neko negaidīja, man tā kā migla nokrita, pēkšņi radās apskaidrība, es redzēju tikai Indrāntēvu − K. Sebri, zālē absolūts klusums, un es sajutu, ka es varu izdarīt, ko gribu. Tad rodas brīnišķa brīvības sajūta, bet tādi mirkli ir retumis.

Kā tu iegāji teātrī?

Mani uzņēma ļoti labi. Varbūt tāpēc, ka ar prieku es teātrī ienācu. Protams, kolēģi ir dažādi. Ir tādi, kuŗus es uzlūkoju par saviem cilvēkiem. Tāda ir Dace Bonāte, šķiet, ka viņa ir nost no visa, bet ļaujas tikai skatuvei. Vai godīgais, sirsnīgais Dainis Porgants. Daudz palīdzēja man pirmais partneris Ints Burāns. Teātris ir tāda pasaule, ka tur nav īsti neviena, kas varētu palīdzēt. Varbūt Lidija Freimane spētu, bet neērti tā klāt iet. Helēna Romanova prata pasacīt un īstos vārdus atrast, viņa aizgāja viņsaulē, un tikai tagad saprotu, cik viņa daudz spētu līdzēt.

Cik paveikts šais gados?

Šo to esmu padarījusi. Jūs jau, pasniedzēj, pieminējāt manas kinolomas. Mīļa loma man ir Johannesa Reitera sieva Ģertrūde A. Geikina lugā Reiz dzīvoja kāds jātnieks.

Te man jāizsaka kompliments: Tu ideāli nes kostīmu. Tas nepavisam nav maz, jo bieži jāskatās, kā jaunas aktrises netiek galā ar stila kostīmiem.

Jā, un tad Stjuarte, to jau jūs redzējāt.

Redzēju. Tā bija pirmizrāde, pārliecīgs satraukums, pārliecīga atbildības sajūta, kādēļ aktrise nevarēja vēl absolūti brīvi valdīt pār lomu un skatuvi. Zane mūsu teātrī ir neparasti jauna Stjuarte, allaž šo lomu tēlo pieredzes bagātas aktrises. Zane to nospēlēja divdesmit četru gadu vecumā. Priecēja viņas dvēseliskums un emocionalitāte, pietrūka tā, kas Zanei nevar vēl būt: pieredzes un īstas valdnieces izjūtas. Zane bīstas karalienē ievilkt pa skarbākam triepienam.

Jā, es redzu un zinu, kādai Marijai vajadzētu būt, bet nevaru to visu nospēlēt un vairāk man vajadzētu parādīt to, kas vārdos nav uzrakstīts. Katrs karalis vispirms ir cilvēks un ir mirkļi, kad visa cilvēciskā būtība man pretojas karalienes statusam.

Vai Marijai ir arī kāda saskare ar mūsu laiku?

Ir gan! Spēlējot Mariju, es jūtu mūsu Latviju. Marija ilgus gadus turēta ieslodzījumā, vai to var piedot? Un vai ir otra tauta, kas bijusi tik ilgi apspiesta kā mūsējā?

Un klasikas vieta mūsdienās?

Manā uztverē šodien vajaga vairāk klasikas. Nez vai pēc piecdesmit gadiem dažu labu no mūsdienu lugām kāds spēlēs, bet Mariju Stjuarti gan, tā nenovecos. Klasikā cilvēki var smelties garīgo spēku un attīrīties. Vēl mani ļoti interesē folklora un ne jau tikai tāpēc, ka tā nākusi modē. Folklorā ir milzīgas bagātības, taču es ticu arī zīmēm un tautas burvestībām. Un Lielvārdes jostu skaidrojumam es ticu.

Un kā ar ticību Dievam?

Jā, es ticu. Es nedomāju par tā atklāsmes veidiem, taču ir kāds spēks, kas vada pasauli, un tam es ticu, kaut arī īpaši reliģioza neesmu.

Savukārt, es neesmu pārstājis atgādināt, ka aktieŗa reliģija ir teātris, jo teātris tāpat kā baznīca spēj cilvēkam dot garīgumu un viņu apskaidrot, iedvest spēku, un ticību un attīrīt no sārņiem. Savu reliģiju, savu dievību − teātri − aktieŗiem nevajadzētu novērtēt par zemu.

Studijas beidzot, Zane vēstulē man nosauca virkni lomu, ko viņa gribētu spēlēt, tur bija Raiņa Ārija, Lelde, Baiba un Zane, tur Aspazijas Guna, F. Molnāra Jūlija Liliomā, Blaumaņa Ilze, Ibsena Solveiga un Nora, T. Viljamsa Blanša, M. Ļermontova Ņina (Maskarāde), Šekspīra Viola, Fr. Šillera Luize Millere. Un klāt pierakstīts: „Vai drīkst tik daudz gribēt?”

Drīkst, Zane, drīkst! Kas nelolo lielus sapņus, tam tie arī nepiepildās. Ilzes vietā nospēlēta Blaumaņa Zelmiņa, Luizes Milleres vietā Marija Stjuarte, Aspazijas Guna nospēlēta televīzijas iestudējumā. Ja tik strauji piepildīsies sapņi, kas paliks rītdienai?

Rītdienai? Varbūt Anna Kareņina. To es gribētu spēlēt. Un Kleopatru Šekspīra „Antonijā un Kleopatrā”. Baibu joprojām gribu spēlēt, bet pašlaik man iedalīta Antrīne Brigaderes komēdijā Kad sievas spēkojas. Mans partneris tur ir Ivars Puga. Lugu mēģina Fredis, mūsu cienījamais Alfrēds Jaunušans. Viņš ir līdzīgs manai omai ar savu burkšķināšanu un paradis visu priekšā rādīt, bet nav jau tā, ka viņš prasītu tieši atdarinājumu, un no Jaunušana var daudz mācīties.

Teātris, mēģinājumi, izrādes. Bet ko par to saka tavs vīrs?

Pagaidām uz visu reaģē normāli, jo arī viņš pieder mākslas pasaulei un arī nav īpaši saimniecisks. Es, diemžēl, nevaru regulāri ēdienu pagatavot. Mamma palīdz. Arī produktus sagādāt. Es pati to nespētu. Viendien, rindā stāvot, pat raudiens uznāca.

12. maijā būs Marijas Stjuartes pirmā abonementa izrāde. Vai gaidi to?

Gaidu, bet drusku bailes, jo vairāk nekā mēnesi to neesam spēlējuši, kamēr mūsējie ar Sarkanmataino kalpu braukāja pa Ameriku. Gribas spēlēt, un ir mazliet bailes.

Tāda viņa sēž manā priekšā − karaliene Marija Stjuarte, Nacionālā teātŗa zvaigzne, par ko teātŗa vēsturnieki rakstīs apcerējumus. Es ticu viņai. Zane ir kā dzidrs, skanīgs rīts. Un tāpēc es turu īkšķi par Mariju Stjuarti. Un arī citām vēl nenospēlētām lomām. Es domāju, ka tas ir vienīgais, ko šai dzīvē varam − ticēt cilvēkam un censties darīt viņam labu.

 

Viktors Hausmanis.

Rīgā, 1989. g. pavasari

Marija Stjuarte — Zane Jančevska. J. Danovska uzņēmumi.