Jaunā Gaita nr. 175, novembris 1989

 

 

Aina Vāvere

MANS VĀRDS

 

To, ka mūsu tēva Jēkaba Kalēja Kalvja otrais vārds, Kalējs, nebija nekāds īsts vārds, bet tikai iesaukts starp kristīto vārdu un uzvārdu, tā kā tas ar zēniem mūsu dzimtā esot noticis kopš seniem laikiem, to mums pastāstīja brālēns Jānis Kalējs Kalvis, kad mēs Rīgā satikāmies. Viņš, Staļina upuŗu pēctecis, dzimis un audzis Irkutskā, Sibīrijā, atbraucis uz Rīgu satikt savus radiniekus. Mēs - no Austrālijas, kur mūsu vecāki nonāca, mēģinādami izbēgt no līdzīga likteņa. Mēs meklējam mūsu saknes.

Mūsu vārds, Austrālijā pārvērties par Kalējs-Kalvis, ar strīpiņu pa vidu, izskatās ļoti dižciltīgi, un Kalvi māte sāka rakstīt kā Calviss. Kalēju viņa gribēja mainīt uz Smith, un, ja viņa pati nebūtu nomirusi pirms nomira Paulas tante, tad viņa to arī būtu izdarījusi. Paulas tantei piemita spēks, kuram māte reti iedomājās pretoties. Ne jau skaļš un vārdos izteikts spēks, bet vienkārši Paulas tante bija Paulas tante. Kā māte mūs bija nosaukusi par Edmundu un Edmi, par to es vēl tagad brīnos. Edmunds vēl nekas, bet Edmei esot vajadzējis būt Edei, apgalvoja Paulas tante. Toreiz, kad viņas bija tikko ieradušās Austrālijā un mēs piedzimām, un māte meklējusi mums vārdus, viņa atcerējusies, ka kādreiz angļu valodas stundās bija lasījusi Šekspīra lugu par diviem brāļiem, kuri abi gribēja iegūt tēva labvēlību. Viens bija labais brālis, otrs ļaunais. Māte gribējusi dēlu nosaukt labā brāļa vārdā, bet viņai bija sajucis, kurš bija kurš, un tā Edmunds dabūja nelabā vārdu. Tā kā es biju meitene, tad franču vārds Edme labi saskanēja ar Edmundu. Paulas tante esot iebildusi, ka latviešiem ir labs vārds Ede, bet māte, Paulas tantei nezinot, mani tomēr piereģistrējusi par Edmi. Viņa bija pārliecināta, ka jaunajā zemē un jaunajā dzīvē bērniem jādod visas iespējas, sākot ar kulturāliem un piemērotiem vārdiem. Ede beidzot tika pievienota, bet drīz vien aizmirsta.

Mūsu tēvam pie mūsu vārdu došanas neiznāca nekāda teikšana. Karu pārdzīvojis un bēgļu nometnes izcietis, viņš kuģī ceļā uz Austrāliju dabūja plaušu karsoni un tika apglabāts siltajos Indijas okeāna viļņos, pat nezinādams, ka priecīgajā ekvatora krustošanas naktī vēl paspējis mūsu mātei nodot savu pēdējo dāvanu, mūs, dvīņus, Edmundu un Edmi. Par Kalējiem un Kalvjiem viņš nekā nebija paspējis izstāstīt. Ja viņš zinātu, cik mūsu uzvārdiem tagad ir palicis maz līdzības ar viņējo, jūras viļņu kapā viņš apgrieztos otrādi.

Visās Kalvju paaudzēs puikas bijuši vai nu Jēkabi vai Jāņi. Tās senās paaudzes Jānis Kalvis esot bijis īsts kalējs. Viņam piederējusi smēde, lakta un plēšas, un viņš kalis, ka dzirkstis vien lēkušas: arklu lemešus, ecēšu tapas, cirvjus, zirgu pakavus_: Ja viņš būtu dzīvojis tanīs aizlaikos, kad radās pasaule un universs, viņš būtu izkalis pat sauli un mēnesi.

Pēdējais, kurš stāstu par šo seno Kalvi mācējis stāstīt tā, ka klausītāji noticējuši katram viņa vārdam bez šaubīšanās, bijis mūsu vecvectēvs, arī kalējs.

Īsajos gados starp pirmo un otro pasaules karu, kad latvieši apdziedāja cīņas un varoņdarbus, kas bija veduši uz patstāvīgu valsti, un kad modē nāca gremdēšanās tautas pagātnē un dvēselē, mūsu vecvectēva smēdi apciemoja jauns dzejnieks no galvaspilsētas. Viņš bija mērojis gaŗu ceļu vilcienā un ilgi braucis ar divriteni caur Kurzemes siliem, lai atrastu smēdi, kuŗā kala kalēji Kalvji. Vārsmotāju aprindās Rīgā klīda nostāsti par kādu Kalvi, kuŗš kāda sena kaŗa laikā, daudz senākā nekā pēdējais kaŗš, ar sarkani nokaitētu āmuru bija aizstāvējies pret iebrucējiem, vāciešiem, krieviem, igauņiem, zviedriem, tas nebija skaidrs, un visus smēdē iebrucējus vienrocīgi nokalis beigtus saukdams: Lai dzīvo brīva Latvija! Kopš tā laika, likumsakarīgi, katrā Kalvju paaudzē esot bijis vismaz viens kalējs, un vismaz vienam Kalvim esot bijis piešķirts pienākums, sods, nolikums, sauc kā gribi, izdarīt kādu varoņdarbu. Kam tāds vārds dots, tam cita ceļa nav.

Šis stāsts Pegaza jātnieku bija tā iejūsminājis, ka viņš apņēmās rakstīt balādi. Viņš brauca, lai satiktu varenā kalēja pēcnācēju, iegūtu autentiskas ziņas, cerēja celt gaismā sen aizmirstus varoņdarbus, kuŗi ļoti labi arī apgaismotu nesenos pirmā pasaules kara notikumus un cīņas.

Kalējs dzejnieku saņēma laipni. Ar roku nobraucis melnos putekļus no soliņa, vēlēja apsēsties. Dzejnieks ievēroja, ka smēdes stūri ar tādiem pašiem melniem putekļiem apklātā plauktiņā stāvēja grāmatas, un starp tām varēja saskatīt Ovīda Metamorfozes, Raiņa lugas un Gorkija stāstus, kas liecināja, ka kalēji Kalvji bija arī lasītāji un domātāji. Kalējiene, par kuŗu bija zināms, ka viņa bijusi kaimiņu pagasta visbagātākā saimnieka meita un kalēju apprecējusi pret vecāku gribu un tādēļ palikusi bez pūra, pilsētas ciemiņu pacienāja ar maizes riku un skābu putru. Bet runa kā negriezās tā negriezās uz Kalvju senčiem. Kalējs darbu nepārtrauca, plēšodams turēja ogles sarkanas, nokaitētiem pakaviem pa brīdim uzsita ar āmuru, uz jautājumiem atbildēja labprātīgi un bez kavēšanās, bet, kad iztaujātājs gribēja beidzot kaut ko pierakstīt, viņš aptvēra, ka patiesībā nebija dzirdējis nekā vairāk kā to, ko viņš jau zināja.

Jā, Kalvji bija kalēji kopš seniem laikiem un ilgām paaudzēm. Jā, šinī pašā smēdē, jo vienmēr, ja arī tiešajam kalējam nebija piemērota pēcteča, kāds cits Kalvju puisis pārņēma smēdi. Vai Kalvji kaluši arī ieročus? Nu, protams, kā citādi; ik katra kaŗa laikā lemešus pārkala par zobeniem. Cik tālu atpakaļ Kalvju vēsture aizstiepās, to pašreizējais Kalvis nezināja. Kalvju dēli bija cīnījušies tepat pēdējā kaŗā krievu-japāņu kaŗā, Napoleona vīriem asinājuši zobenus, kad tie pa ceļam uz Maskavu bija apstājušies Kurzemē atpūsties, zviedru kaŗā Rīgas aizstāvji nēsājuši Kalvju kaltas bruņas, bet cik tālu pagātnē tas aizstiepās, kas to lai zina. Un par tiem varoņdarbiem? Arī par tiem kalējs teicās nekā daudz nezinām. Starp Kalvjiem noteikti bija bijuši tādi, kas lemešus pārkala zobenos un bruņās sev pašiem ļaudīm un tādi, kuŗus svešinieki ar varu piespieda trīt ieročus, lai tos grieztu pret kalēja paša novadu un dzimtu. Par Kalvju ik paaudzes varoņdarbiem kalējs negribēja runāt: dzīvot vien jau esot varonība diezgan, nomirt daudz vieglāk, un, kas vienam liekas varonība, to otrs apzīmēs par gļēvumu.

Jaunais dzejnieks aizbrauca tikpat gudrs kā atbraucis - stāsts bija kļuvis tikai neskaidrāks. Bet skaistā pavasara diena un pelēkzilais maija vakars, kuŗš riteņbraucēju visu ceļu skāva smaržīgām, miklām rokām, atstāja dziļu iespaidu. Vēl tanī pašā vasarā lielākajā literārā žurnālā parādījās balāde par senlatviešu kalēju un viņa cīņu ar krustnešiem. Tā bija pirmklasīga balāde, uzrakstīta pareizā stilā; tā attēloja traģiski-fantastisku notikumu kā tas balādē pienākas, rādīja spraigu darbību, sniedza dramatisku vēstījumu. Jaunais dzejnieks kļuva pazīstams, viņa balādi deklamēja aktieri, mācījās skolnieki, to norunāja radiofonā un izdeva mazā, greznā grāmatiņā.

Liels bija literatūras cienītāju izbrīns, kad, ziemai pienākot, jauno dzejnieku sauca pie tiesas par goda laupīšanu kādai Kalvju dzimtai pavisam tālā Kurzemes nostūrī. Kalējs Kalvis bija pieņēmis vislabāko galvaspilsētas advokātu - ļaudis melsa, ka viņš esot lielījies, ka esot ar mieru pārdot smēdi un izputēt, bet, varbūt, bagātajai saimnieka meitai pie kalēja izejot, māte tomēr rokā bija iespiedusi kādu zelta gabalu - un arī pats teicies braukt uz tiesu dot liecību.

Dzejnieks kļuva vēl slavenāks, grāmatiņu nācās iespiest otrā un trešā izdevumā. Rīgā notika literārās tiesas, pārrunu vakari. Izglītības ministrs nodibināja komisiju ar uzdevumu apsvērt balādes lomu skolu programmās, un valsts prezidents personīgi pieprasīja no žurnāla redaktora sīkāku balādes analīzi. Ko gudri un izglītoti cilvēki bija atzinuši par labu un pareizu, to kādam nemācītam kalējam nenācās apstrīdēt.

Advokātam tiesā daudz neiznāca runāt. Gandrīz visu runāšanu izdarīja kalējs, un neviens nevarēja saprast, kur viņš varēja ņemt tik daudz elpas, ka pārspēja pat tos, kuru amats ir runāt bez apstājas. Viņš ilgi runāja par to, kā balādē aprakstītie notikumi nevarēja būt notikuši tad, kad dzejnieks teic tie esot notikuši. Viņš ar piemēriem pierādīja, ka trīspadsmitā gadu simteņa smēde, ieskaitot plēšas, laktu un āmurus, nebija tāda, kā to dzejnieks aprakstīja, ka dzelzs saturs toreiz bijis daudz citādāks nekā, balādi lasot, to varētu saprast, ka ogles' nebija no Anglijas importētās melnogles, bet gan tepat jūrmalas priežu sveķainie celmi, un ka ne tikai zirgi bet arī vīri krustnešu laikos bijuši daudz mazāki augumā un ka runāt par tādiem pakaviem un tādām, kā to darīja dzejnieks savā dzejojumā, bija galīgais absurds. Ar vārdu sakot, balāde bija neakurāta, nepatiesa, un katrs godīgs kalējs to varēja saredzēt ar pirmo acu uzmetienu.

Pēc divu dienu klausīšanās tiesnesis deva vārdu dzejnieka aizstāvim. Pats pirmais, ko viņš kalējam jautāja, bija par varoņdarbu, kurš taču bija dzejojuma galvenais punkts, kaut arī tur nebija specifiski norādīts, kamdēļ vācu krustneši toreiz iebrukuši smēdē, ko viņi no kalēja gribējuši, un cik viņu bijis. Skaidri tomēr bija zināms, ka senlatvieši 12. g.s. izrādījuši lielu pretestību zobenbrāļu ordenim, tāpat kā viņi to darījuši visus nākošos septiņsimt gadus, un, ka pieveikt bruņās tērptus vīrus ar tikai kvēlojošu āmuru rokās bija jāuzskata par varonību, vienalga kādos apstākļos tas noticis.

Uz to kalējs nicīgi apgalvojis, ka iebrucēji nav bijuši bruņās tērpti un ka viņi bijuši tikai divi. Tiesas telpā tas sacēla lielu izbrīnu, kas pārvērtās neticībā, kad uz neatlaidīgajiem aizstāvja jautājumiem viņš padevās un turpināja liecību. Iebrucēji nebija nekādi zobenbrāļi. Viss notikums notika daudzus gadsimtus vēlāk, tad, kad Kurzemes kungi, pa Itāliju ceļodami, bija samācījušies, ka zemnieku un kalpotāju līgavām, ja viņas bija skaistas un piemīlīgas, nakti pirms kāzām pienācās pavadīt kunga gultā. Ne jau viņas to darīja labprāt, pretošanās iespēju nebija, bet daudzas tāpat kā viņu līgavaiņi to piecieta, jo meitas no kunga gultas nereti atgriezās pilnām riekšavām sudraba dukātu. Parasti līgavu uz pili aizveda sulaiņi, un parasti no vecāku sētas, bet šoreiz līgava dažas dienas pirms kāzām bija aizgājusi uz smēdi, varbūt, lai apkaltu kāzu zirgu, bet varbūt tas bija tikai iemesls, un varbūt viņa mēģināja izbēgt un tos kunga dālderus nemaz negribēja, un varbūt bija norunājuši kunga pavēlei pretoties.

Lai nu kā, lielkungs un viņa mežkungs smēde iegriezās miermīlīgi, necerēdami tur priekšā atrast līgavu, nedz ari sagatavojušies viņu ņemt līdzi. Kādēļ viņi iegriezās, kas to lai zina, varbūt medību bisēm vajadzēja kaut ko pielabot. Tīšām, nicinājuma vai izsmiešanas labad tas nevarēja būt, jo toreizējais lielkungs vēl ilgi ļaužu valodās bija pazīstams kā labs un taisns kungs. Ne viena vien līgava to jau bija piedzīvojusi; viņš tikai ņēma to, ko zinājās sev pienākamies, un par to ari atlīdzināja. Viņi nebija bruņojušies un, ja bija, tad tikai ar medību bisēm, kuŗas bija par garām, lai mazajā smēdē būtu noderīgas.

Kas īsti smēdē notika, neviens īsti neuzzināja, Tikai otrā rītā pirmie zirgu kalt gribētāji blakus laktai atrada trīs ķermeņus sašķaidītām galvām. Lielkungs, mežkungs un līgava. Pie laktas vēl bija pielipušas saceptu smadzeņu pikas, un oglēs iemestā āmura kāts bija nodedzis melns. Kalēju pašu atrada aiz smēdes pļaviņā uz svaigi uzasinātas izkapts nodūrušos.

Šinī bridi tiesnesim likās pareizi tiesas sēdi pārtraukt.

Kad dzejnieka advokātam bija iespēja atkal runāt, viņš plaši paskaidroja, ka, ja arī dzejnieks bija kļūdījies septiņpadsmitā gadu simteņa notikumus pārceldams divpadsmitā gadu simtenī, tad pašos pamatos tas nekā negrozīja. Dzejniekam bija poētiskas tiesības un pat pienākums šādus notikumus iemūžināt dzejā un atstāt nākošajām paaudzēm par piemiņu un pamācību. Vai tad šāda pretošanās svešām varām nebija latviešu tautas brīvības ilgu izpausme?

Kalējs palika pie sava, balāde bija apvainojums visiem Kalvjiem, kas dzīvojuši pirms viņa un kas dzīvos pēc viņa. Viņš negribēja nekā cita kā to, kas viņa prasībā jau bija skaidri pateikts: dzejnieka balāde bija jāiznīcina, visi rokraksti, visas kopijas, visi greznie sējumiņi jāpazudina tā, it kā tie nebūtu eksistējuši, tāpat kā jāatsauc viss, kas par šīm fantastiskajām muļķībām rakstīts. Ziņas par Kalvjiem drīkstēja glabāties tikai Kalvju dzimtas atmiņās. Un sāpju naudas, ko advokāts bija pieminējis bez viņa atļaujas, tās viņi varēja iesālīt; Kalvji savu godu nepārdeva par naudu.

Publika tiesas zālē sakustējās. Te vairs nebija runa par neizglītotu un neizsmalcinātu uzskatu pretošanos augstāku un cēlāku ideju izplatīšanai. Kalējs kā ar cirvi ķērās pie ideoloģijas koka pašām saknēm. Redaktors un izdevēji nobālēja, blondās dzejnieces gatavojās ģībt, literatūras cienītāji apmulsuši skatījās apkārt, bet Kalējs atkārtoja, ka apvainojums ir apvainojums un Kalvjiem pienākas gandarījums.

Bet kur tad bija tas apvainojums? Kas īsti bija apvainots?

Kalējs arī vārdus prata skaldīt. Skaldīt noskaldīja. Kalvju dzimtas loceklis, kurš nosita savu līgavu, bija gļēvulis, un pataisīt viņu par varoni bija dzejnieka izgudrota bezkaunība. Kalvju varonība bija dzīvi izturēt, nevis viegli, pie pirmā pārbaudījuma, no tās šķirties. Kalvju gods neglabājās brūtei zem brunčiem. Nē, varonība un gods bija palikt dzīvam. Un par to „lai dzīvo” saukšanu un „lepnu dziesmu dziedāšanu” vai tad tiesas kungi nezināja, ka tas viss bija tikai mūsu laiku izgudrojums un ka īstiem Kalvjiem arī ar to nebija nekāda sakara?

Mēs trīs Kalvji sēžam Rīgas viesnīcā. Mums abiem no Austrālijas liekas, ka mūsu brālēns ir tikpat labs stāstnieks kā pēdējais Kalvis, kuŗam klausītāji ticējuši bez šaubīšanās. Sibīrietis nejūtas tik pārliecināts. Viņš domā, ka viņa priekšnesums ir tikai vāja atblāzma no īstās Kalvju folkloras. Mēs izvairāmies skatīties viens otram acīs un domājam, kuŗam no mums būs jāpārņem smēde un jāizdara mūsu paaudzes Kalvju varoņdarbs, un vai tad to sauks par varoņdarbu vai par gļēvumu? Un es neiedrošinos prasīt, vai Kalvju dzimtas nolikums attiecas arī uz sievietēm? It sevišķi uz tādām kā es, jo, ja pielieku klāt sava vīra Kena austrāliešu uzvārdu, kas tad es esmu:

Edme Ede Kalējs Kalvis Barnes?

Edme Ede Calviss-Smith Barnes?

Vai kāda cita šo vārdu kombinācija?