TAUTAS FRONTE UN TAUTAS GUDRĪBA

Kolāža

 

Tai zemei ir kā lodei divi gali. (To labāki saprast, skaties, kad dreimanis lodi dreijē, tad tu redzēsi, kā lode divējos galos stāv.) Tas viens zemeslodes gals top tas Ziemels un tas otrs gals tas Pretiziemels saukts.

Ka tu tos zemes-lodes galus un tos saules-ceļus apkārt zemes labāki saprastu, tad tie tev šai bildē top priekš acīm mālēti. Apskati to labi un patur to bildi tavā galvā.

Nu mācies. Visas tās zemes, kas uz abas vidusceļa puses starp tiem divi atgriešanas-ceļiem iet, ir tie karsti zemes-strēķi. Jo tur tā saule, pār galvu iedama, to zemi ļoti iesilda.

Nu varēsim labāki saprast, ka dienas aug un atkal raucās un ka vasara un ziema mainās.

*

Kad liela dzelzes-lode, kas no liela gabala izšauta top, ar to pašu ātrumu, ka iesākusi, uz saules skrietu un ik acumirkli simts asis skrietu, tas būtu katrā stundā vairāk neka 100 jūdzes, ko tu domā, cik drīz ta lode, caur gaisu skriedama, sauli snēgtu? Voi vienā dienā? jeb vienā nedēļā? jeb vienā mēnesī? Ak ne. Daudz vairāk neka 20 gadus tai jāskrien būtu. Tik tāļa ir ta saule!

*

Rijenieks prot pelavas no kviešiem caur vēja palīgu viegli atšķirt. Citādi bezgalīgs darbs būtu kviešus no pelavām izlasīt. Bet pret dabas visa cilvēcīga gudrība un visi spēki neko spēj. Kad labība rijā pārsutusi, tad jau sēklai neģeld un, kauču tu visās baznicās liktu Dievu pielūgt, tad tomēr nedīgs.

(G.F. Stenders, Augstas gudrības grāmata. Jelgavā: pie vecā Stefenhāgena, 1776.)

*

Es ticu, šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.
(Gunārs Astra tiesā 1983. gada 19. decembrī.)

*

Bija redzams, kā [Tautas] frontes vadība šī kongresa laikā centās pielietot demokrātiskas metodes. Delegāti bija liecinieki tam, ka demokrātija gūst apveidus.

(A. Eriksons, Zviedrijas žurnālists, 1989.)

*

Salīdzinājumā ar pērno kongresu, kad visi spēki bija koncentrēti gara modināšanai, šoreiz svārsts bija strauji pārmeties uz otru pusi un visa uzmanība koncentrēta uz miesu. Turklāt arī rūpēs par miesu varēja just aizrautīgu vienpusību − visām funkcionālajām sistēmām netika pievērsta vajadzīgā uzmanība. Pēc debatēm spriežot, galveno rūpju objekts neizrādījās vis dzemdību pieņemšanas taktika, bet lomu sadalījums vecmāšu starpā.

(T. Aršavska, zinātniece, Pad. Jaun., 1989.)

*

Diemžēl, ne visi var lepoties ar tādu patiesu inteliģenci kā Dainis Īvāns un Imants Kalniņš. Dažkārt centieni iegūt kādu „portfeli” jau kļūst traģikomiski.

(P. Laķis, filozofs, Pad. Jaun., 1989.)

 

 

Dzejnieks un arājs

Gadījās tā, ka dzejnieks Maklonins, kas dzīvoja devītajā gadsimtā, ceļodams pa Golveju, sastapās ar arāju no Dalkasas, tās, kuŗa atrodas Klērā. Arājs bija ceļā uz savu dzimto pusi, saņēmis atalgojumam par divpadsmit Golvejā nostrādātiem mēnešiem govi un mēteli.

Kad šis Dalkasas nabaga vīrs uzzināja, ka sastapies vaigu vaigā ar pašu slaveno dzejnieku Makloninu, viņš to lūdza sacerēt poēmu.

Un Maklonins pārsteidza savu klausītāju ar poēmu par godu dalkasiešiem un tūdaļ saņēma no apmierinātā zemnieka visu viņa divpadsmit mēnešu peļņu.

Taču lepnie un patriotiskie dalkasieši ar uzviju atlīdzināja zemniekam par uzticēšanos novadniekiem un par dzejniekam parādīto devīgumu. Uzzinājuši par viņa rīcību, tie viņu saņēma ar godinājumu un apdāvināja ar desmit govīm par katru viņa paša govs ceturtdaļu.

 

Vecos laikos runāja: Kas vēlējās Īrijas sašķeltību, tas domāja tikai par sevi pašu.

 

 

Dzejnieks un dāņi

Kad astotajā gadsimtā dāņi ieņēma Dublinu, dzejnieks Rumans − īru Vergilijs − devās uz šo pilsētu, lai pēc sava prāta izrēķinātos ar svešzemniekiem.

Viņš sacerēja par iebrucējiem poēmu un par atlīdzību − no tās atteikties nevienam nebija tiesību − pieprasīja pa penijam no katra zemas kārtas dāņa un pa divi peniji no katra augstdzimuša.

 

Pilsēta bija pilna ar laupītājiem svešzemniekiem, un dzejnieka mācekļi iznesa no turienes monētas veseliem maisiem.

Turklāt tās visas bija divpeniju monētas.

Rumans nogādāja savu guvumu uz labāko Rateinas skolu Kilbeganas tuvumā. Trešo daļu no visa viņš atdeva skolai, otru trešdaļu izdalīja starp atbraukušajiem skolēniem, kas apdzīvoja septiņas ielas Rateinā, un pēdējo trešdaļu atstāja sev un saviem daudzajiem mācekļiem.

Tā vēstī senas grāmatas.

 

Vecos laikos runāja: Nav vērts lauzties vaļējās durvis.

 

Namdaris Gobs

Te jums būs sensenais stāsts par namdari Gobu.

Kad lielais Gobanšors, vismeistarīgākais namdaris, kādu vien pazina senā Īrijā, turklāt arī visā Īrijā visgudrākais cilvēks, tiesa gan − atskaitot viņa sievu, − jā, kaut tikai nepiemirstu, ka arī par viņu man šis tas jums jāpastāsta, − nu tad tā, kad Gobs tais tālajos laikos devās uz Franciju celt turienes karalim pili, viņš paķēra līdzi arī savu pusaudzi dēlu.

Bija karsta vasaras diena, un abi jutās ļoti noguruši, it īpaši zēns: viņš bija vājāks un nebija pieradis ceļot.

Ap dienasvidu viņi sasniedza Kruachgormu, un Gobs sacīja zēnam:

−     Mans dēls, pārnes savu veco tēvu pāri kalniem!

Zēns izbrīnījās un sašuta:

−     Vai jums prāts, tēv! Es taču nevaru izdarīt neiespējamo, pats saprotat!

−     Nu, ko lai dara, tad iesim atpakaļ uz mājām, − sacīja Gobs.

Un viņi griezās atpakaļ.

Otrā rītā Gobs teica dēlam:

−     šodien mēs atkal dosimies ceļā, lai Dievs mums palīdz!

Un viņi gāja.

Bija karsts, un, tāpat kā vakar, kad viņi sasniedza Kruachgorma pakāji, abi jutās gaužām piekusuši. Un Gobs sacīja dēlam:

−     Ak mans dēls, pārnes mani pāri kalniem!

Zēns atbildēja:

Tēvs, jūs taču patiešām esat galīgi zaudējis prātu. Man jau pašam, nabadziņam, nav spēka uzkāpt šai kalnā, kur nu vēl pārnest jūs!

−     Nu, tad mēs atkal iesim atpakaļ uz mājām, − Gobs teica.

Un viņi vēlreiz atgriezās mājās.

Tonakt, kad Gobs jau bija apgūlies, māte jautāja dēlam:

−     Nu jau divus rītus no vietas jūs ar tēvu izejat ceļā uz Franciju, bet katru vakaru atgriežaties mājās. Ko tas nozīmē?

−     Māt, − dēls atbildēja, − man liekas, mūsu tēvs ir zaudējis prātu. Katru reizi, kad mēs nonākam pie Kruachgorma un es taisni vai no kājām krītu aiz noguruma, šis cilvēks − tu tikai iedomājies! − lūdz mani, vāju un mazu puiku, lai es viņu pārnesot pāri kalniem!

−     Ai manu puisīt, − māte viņam saka, − iekām tu varēsi iziet lielajā pasaulē, tev vēl daudz ko vajadzēs iemācīties. Citurīt tavs tēvs atkal kopā ar tevi dosies ceļā un, līdzko jūs būsiet sasnieguši Kruachgormu, atkārtosies viss tas pats. Un, kad viņš atkal lūgs tevi pārnest viņu pār kalniem, sāc viņam stāstīt „Meža dzeguzi” vai „Vientuļās salas karalieni”, vai „Princesi no Zemesmalas-pakalna” − ar vārdu sakot, jebkuŗu no skaistajām īru pasakām, kuŗas es tev pa vakariem tiku stāstījusi. Stāsti un turpini ceļu, redzēsi, kas būs!

Dēls solījās mātei izdarīt visu, kā viņa mācījusi. Un, kad viņi otrā dienā nonāca pie Kruachgorma un Gobs atkal lūdza: „Ak, mans dēls, pārnes mani pāri kalniem!” − zēns, it kā viņa lūgumu nedzirdējis, ievaicājās:

−     Tēvs, vai jūs kādreiz esat dzirdējis pasaku par Īrijas karaļa trim dēliem, kuŗi sadomājuši nozagt arābu šeicha meitu?

−     Dzirdējis esmu gan, − vecais atbildēja, − bet es varētu to klausīties vēl daudz reižu.

Un zēns sāka stāstīt, stāstīja to no sākuma līdz beigām, šo jauko, jauko pasaku, tikpat jūsmīgi, kā to savā laikā bija stāstījusi viņa māte. Un, kad viņš šo gaŗo, gaŗo un brīnišķīgo pasaku bija izstāstījis līdz galam, vecais tēvs pacēla acis un palūkojās vispirms uz priekšu, tad atpakaļ, tad uz augšu un uz leju: Kruachgorms jau bija aiz muguras.

−     Ai manu zēn! − Gobs iesaucās. − Tu esi savas mātes dēls! šodien tu tik viegli pārnesi mūs abus pāri kalniem...

(Īru leģendas un pasakas. Rīgā: Liesma, 1969.)