EZERGAIĻA GRĀMATA

Jāņa Ezergaiļa skices un atmiņas. A. Ezergaiļa un I. Miškes redakcijā. Itakā: Uliss, 1988. 247 lp.

 

Jānis Ezergailis Latvijā bija pienotavas vadītājs, bet savā jaunībā pieredzējis strēlnieku laikus, Krievijas revolūciju, pilsoņu kaŗu un Latvijas atbrīvošanas cīņas, viņš juta aicinājumu izteikt citiem savus ieskatus un prātojumus. Brāļu draudžu laikos viņš būtu bijis saiešanas nama teicējs. Jaunlaiku prese deva viņam iespēju savas domas izteikt laikrakstos. Ezergaiļa apcerējumi ir iespiesti vairākos Latvijas laikrakstos, bet it sevišķi daudz trimdinieku lielajā un mazajā presē. Apskatāmajā grāmatā ir sakopota tikai mazākā daļa no tā, ko sirmais prātnieks ir gribējis pateikt saviem tautiešiem.

Raksti grāmatā sakārtoti divās daļās, no kuŗām pirmā aptveŗ apceres par Latvijā dzirdēto, novēroto un piedzīvoto. Otrā daļā sakopoti atmiņu stāsti par 1905. gadu, strēlnieku laikiem, revolūciju un atbrīvošanas kaŗu. Sakārtotāji ir izvairījušies grāmatai pievienot polemiku par Andrievu Niedru, ģenerāli Balodi, Cēsu kaujām un citiem strīdīgiem jautājumiem. Ezergaiļa interešu loks ir neierobežots, un no viņa rakstiem dveš tāda noskaņa, kādu Latvijas neatkarības gados varēja sajust sarunās ar veciem Vidzemes saimniekiem. Šiem pašapzinīgiem večiem katram bija gatavs spriedums jebkuŗā sadzīves vai zinātnes jautājumā, bet visa pamatā stāvēja nepiekāpīga personīgo domu un uzskatu brīvība.

Tāda pašpārliecināta domu brīvība piemīt arī Jānim Ezergailim, kad viņš, piemēram, ar lielu rūgtumu rāj latviešus par vieglprātīgu sekošanu revolucionāriem saukļiem ("Letiņi", 40. lp). Bet autors nav tikai politisks polemiķis, viņš ir arī jūtīgs sapņotājs, kā to rāda esejas Nakts vijole" (70), "Vasarsvētku meijas" (78), "Kapsētas" (88) un "Izskaņa" pirmās daļas beigās (127). Ezergailis labprāt kavējas atmiņās par dzīvi Latvijā, aprakstot kā lietpratējs Jāņu siera siešanu un alus darīšanu (60), pankūku cepšanu (66), dažādus dzīvē sastaptus cilvēkus, kā riteņkrodziniekus "Raini", "Aspāziju" un "Ziemsvētku vecīti", čigānus, paunu žīdus un daudz ko citu, kas tagad aizgājis neatgriežamā pagātnē. Viņš raksta par kurelieti Upelnieku, Frīdrichu Veinbergu, dziesminieku Lapas Mārtiņu un gleznotāju, baskāji Voldemāru Irbi. Grāmatā ir trīs retas fotogrāfijas, kuŗās redzams šis savādnieks. Tās tagad iespiestas arī Literatūrā un Makslā,1989. g. 12. februāŗa numurā.

Grāmatas otrā daļa satur atmiņu stāstījumus, kuŗiem ir dokumentāra vērtība. Atskaitot aprakstu par 1905. gada revolūciju, visos citos stāstījumos Ezergailis sniedz pats savu pieredzi un izjūtas. Daļa no šīm atmiņām ir jau agrāk publicēta DV Mēnešrakstā. Ezergailis stāsta par 1917. gada revolūciju Latvijā, par savu dienestu sarkanos strēlniekos Kremļa sardzē un pilsoņu kaŗa frontēs. Viņš nicina komunistus viņu varmācības un postīšanas kāres dēļ. Komunisms nav proletariāta diktatūra, bet lielkapitālisma ļaunākais paveids," autors konstatē 201. lp. Nelietību apnicis, Ezergailis dezertē un nonāk pie ziemeļniekiem īsi pirms Cēsu kaujām. Turpmākos stāstījumos viņš raksta par savām sakarnieka gaitām Latgales atbrīvošanas cīņās un par Latviju pēc kaŗa beigām. (Redaktori nav ievērojuši, ka epizode ar daiļavām Borku stacijā 154. lp ir atkārtota 213. lp.) Grāmatu noslēdz pāris rakstu, kas polemiski atsaucas uz žurnālā Strēlnieks lasīto.

Ezergaiļa stāstījums ir nemākslots un tekošs, aizkustinādams ar savu vienkāršo vārdu sirsnību. It sevišķi tā ir izjūtama stāstījumos, kur viņš atceras savus kritušos cīņu biedrus. Sējumu ievada autora dēla A. Ezergaiļa iejūtīgs tēva raksturojums un dzīves apraksts. Lasītāji būs pateicīgi par šo grāmatu, kas liecina par kādu latvieti, hernhūtiešu gara apdvestu pasaules skatītāju.

 

Indulis Kažociņš