MELNĀ SIRDSGRUZDE UN BALTAIS KLUSUMS

Vizma Belševica. dzeltu laiks. Dzeja. Rīgā: Liesma, 1987. 157 lp. Gunāra Bindes mākslinieciskā apdare.

 

Autorvakars bija tikpat kā beidzies, kārta ziediem un aplausiem. Tad pa zāles vidus eju sāk virzīties seši jaunieši tautas tērpos, vienā balsī senus buŗamos vārdus skandēdami. Viņi uznāk uz estrādes, sastājas ap dzejnieci un lokā staigādami, piesauc viņai burvju varas svētību.

Tas notika astoņdesmito gadu sākumā Rīgā, vecajā Mazajā Ģildē, Vizmas Belševicas jubilejas pavasarī noliktajā sarīkojumā. Jaunieši nāca no Skandiniekiem, toreiz tikai nesen kā dibinātā, bet jau tālu daudzinātā etnogrāfiskā ansambļa. Kas bija klāt, tas šo ainu neaizmirst, un tā ir uzreiz prātā, lasot dzeltu laika dzejoli "Baltais pavediens". Skandinieki tanī ir saukti vārdā kā dainu takas gājēji caur tumšu nakti.

"Baltais pavediens" nav novēlota pateicība par pagodinājumu, bet liela atvēziena dzejiska glezna par gaišas dziesmas un melnas varas sadursmi. Ja gaismas strēli te raida dainu tradīcija, tad tumsonības laukā apvienojas dažādi jauni spēki un to izpaudumi. Otrādā secībā minot, te rēgojas riepu ugunskuri Jāņu naktī, piegānītas, pamestas sētas, alkohola posts, piektā gada soda ekspedīcijas, klaušu jūgs. Un pāri visam sākumā, pa vidu un beigās melnā kakla sieksta bībele kā dainu pretvaras īstenākais iemiesojums.

Rūgtums, kas laužas ārā šinī dzejolī, ir liels. Tādā reizē jācieš samēram, un vēlēties izlīdzinātus vārdus šeit būtu pavisam nevietā. Bet bībeles naidu "Baltajā pavedienā" vēl piedevām liekas uzkuŗam kāda aizvainojuma retorika, kas ir daļa no Vizmas Belševicas dzejas. Nebūs par daudz teikts, ka dzeltu laikam tā ir īpaši raksturīga.

Kopš iepriekšējā krājuma Madarās ir pagājis vairāk kā desmit gadu. Starplaikā vēl izdots apjomīgais izlases sējums Kamola tinēja (1981), kuŗā var atrast arī kādus trīsdesmit, četrdesmit dzejoļus, kas liekas galvenokārt rakstīti laika posmā pēc Madarām. Savā ziņā žēl, ka tie nav izdoti par sevi, atsevišķā krājumā - tam būtu neparasti viengabalains pamats un reizē varena daudzbalsība.

Dzeltu laiku dabā kā vasaras bēres Vizma Belševica attēloja jau kādā dzejolī Madarās, kas devis vārdu jaunajai grāmatai. Līdzības pārnesums ir reizē uzsvars. Rudenim un ziemas nākumam tagad ir vēl lielāka vieta. Zīmīgi, ka šie gadalaiki ir katrs par sevi dažādās gaismās vēroti. Atšķirība nav tik daudz niansēs kā pretstatos izteikta, kā jau tas piedeŗas spēcīgu emociju dzejā. Vizma Belševica pati kaut kur saka, ka ar aptuvenām noskaņām tālu nevar tikt, jo tikai lielas jūtas rada mākslu.

Ja dažos dzeltu laika dzejoļos ziema ir sastinguma un nespēka laiks, tad citos baltais pamirums ir tikai šķietams. Dzīvība turpinās zem sniega un ledus un vasaras sapņi ne tikai pārziemo, tie uzbuŗ siltu ziedu vilni puteņa laikā. Arī rudens nav vienmēr tumsības un rūgtas atsacīšanās laiks. Miglas segas maigums kādu dienu rada lēnīgas laimes vīziju kuŗā ārpasaule izzūd kopā ar visām raizēm. Šis dzejolis par miera šķietamību, kā vienā elpā izteikts un nedalāms, ar savu īstenības un ilūzijas saplūdumu sasniedz intensitāti, kuŗai nevajag neviena skaļāka vārda.

Pār zaļiem laukiem rudens miglas maigums.
Ne tālumu. Ne debess. Melni koki
Raud baltām asarām. Stāv nolāsojis zars,
Kā laimi sagaidījis, mēmā mirdzējumā,
Un putni - blīvi pumpuri - tai zarā
Uz lidojumu neplaukst, aizmirsuši
Par salkumu, par visām putnu raizēm,
Un pati aizmirsusi. Apkārt lēnums tāds,
Ka liekas:

miers virs zemes,
cilvēkiem labs prāts.

Pretstatu mezgli dzeltu laikā būtībā neatrisinās. Ne izlīdzinājums, ne mierīga rezignācija nav šī krājuma motīvi. Ir gan īsi brīži, kad "melnā sirdsgruzde tiekas "Ar klusumu baltu, un sāpe par laimi top", bet kopīgai izjūtai tuvāka ir aina par posta un maiguma putniem, kuŗu balsis vienlaikus un neatšketināmi piešalc atvēlēto dienu.

Par sava mūža vislielāko, viskarstāko mīlestību Vizma Belševica ir nosaukusi latviešu valodu. Viņai nav nekādu šaubu, kuŗu grāmatu ņemt līdz uz vientuļo salu - Mīlenbacha vārdnīcu, kuŗā savāktās folkloras, izlokšņu un literatūras bagātības dod visu, dzejas iedvesmu un domas nezaudēšanu ieskaitot.

Šī atzīšanās, izteikta kādā intervijā astoņdesmito gadu sākumā, pavada dzejnieci un atbalsojas arī dzeltu laikā, vistiešāk dažos dzejoļos par senu vārdu zudumu un pēkšņu jaunatklājumu. Prieks tādā brīdī nav filoloģiskas dabas - vārdu spēks, no jau nogrimušiem, tumšiem un tomēr vēl sasniedzamiem slāņiem nākdams, dzen atradējai aukstu pa kauliem.

Lielai valodas mīlestībai ir sava gaišā, saulainā puse. Rotaļīgais dzejolis "Pusaugā" nav dzeltu laikā tāpat vien iegadījies. Gluži otrādi, tam tur ir pamatota vieta. Tāda ir viena no domām, šo bagāto krājumu aizveŗot.

 

Mārtiņš Lasmanis