BRĀZMAS ATBALSS

Raits Birkmanis. Atlikulikām. Dzejoļi. Astras Lāces vāks un autora ģīmetnes zīmējums. Elgas Lejas pēcvārds. LPB Austrālijas kopas izdevums. 1988. 89 lp.

 

Austrālijas latviešu rakstnieku sarīkojumos Raits Birkmanis esot izcēlies ar savas dzejas brāzmaini varenu skandējumu. Tā pastāsta lieciniece Lūcija Bērziņa Felsberga, savā nelielajā atceres ainā pielīdzinot dzejnieka klausītāju izjūtas pārdzīvojumam, ko rada vētraina nakts egļu mežā.

Kopš tiem pacilājuma brīžiem pagājuši gadu desmiti. Pēc Raita Birkmaņa nāves 1975. gadā radies nodoms vismaz daļu viņa dzejoļu sakopot grāmatā. Beidzot tā nu parādījusies, patīkami un rūpīgi iekārtota, kā pēc kārtas 20. publikācija izdevēju sērijā, kas veltīta Austrālijas latviešu rakstnieku darbiem.

Jādomā, ka Atlikulikām būs vispirms atmiņu saucējs tiem, kas reiz klausījās paša Raita Birkmaņa priekšnesumu. Pārējie lasītāji šajās lappusēs sastaps humanitāru plašumu un uzsvērtu cenšanos pēc īpatnējas, skanīgas izteiksmes formas grožos. Un reizē atklās, ka lielāks spēks un pievilcība tomēr ir tiem dzejoļiem, kuŗos autoram izdevies atbrīvoties no sasprindzinājuma un patosa un no pastīvu atskaņu negu/segu/dzegu/degu pinekļiem.

Tāpēc vien vēl valodai nav jābūt vaļīgai. Arī atskaņām joprojām var būt itin dabīgs, nepiespiests solis. To visu labi apliecina ievads Dāldeŗu kalējam, dzejolim, ko Raits Birkmanis rakstījis formas meistara Kārļa Ābeles piemiņai:

Tas aši bij - kā viss, kas nāk, lai ietu.
Dzirksts ogļu svelmē. Lakta. Saujā nu
pulks dālderu, tik sudrabaini cietu.
Skat; vesers kluss ... un projām gājis tu.

 

Mārtiņš Lasmanis