VIEGLA AVANTŪRA AR PASMAGĀM BEIGĀM

Gunars Janovskis. Helmī. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1988. 209 lp.

 

Laika kavēklis? Jā, turklāt itin spraigs. Piebilde nav lieka, jo bieži vien apstiprinās vecais teiciens, ka izklaidēšanai domātas grāmatas ir visgaŗlaicīgākās.

Tuvāk atstāstīt šis gaisīgās avantūras saturu nozīmētu izjaukt daļu no gaidāma prieka. Protams, Gunara Janovska uzticamā publika būs Helmī jau iepazinusi, bet vēl taču var nākt otrs izdevums un rasties jauni lasītāji.

Kas tad stāstā par Helmī ir tik tīkams? Atbilde šķiet skaidra - tas ir pirmām kārtām autora rokas vieglais raitums intrigā un valodā. Un ja vieglums reizēm atgādina bezrūpību, tad lai iet par to pašu naudu, dažus izņēmumus atskaitot.

Viss būtu vēl labāk, ja grāmata beigtos brīdī, kad dzimusī austriete Helmī un viņas dzīvē pavisam nejauši iekļuvušais Anglijas latvietis Ojārs Tērauds pēc savas atmaskotās, bet tomēr it labi padevušās viltības nelielajā Austrijas pilsētiņā Fillachā nonāk Amsterdamā un tur it kā atvadās, lai jau pāris dienas vēlāk kopā dotos uz Tērauda lauku mājām Anglijā. Sekojošie notikumi stāstu ievērojami pagarina, bet interesantāku nepadara. Aprakstam un tēlojumam te ir cits tonis, kas pārtrauc iepriekšējo viengabalainību, reizē tomēr nedodot pietiekami pamatotu kontrastu. Ne bez šķelmīgi smeldzīga smaida autors šinīs nodaļās piesauc kā Hamsuna, tā - netieši - arī Jaunsudrabiņa garu, bet tie lāgā negrib atsaukties, kaut gan naksnīgā mežā kvēlo vientuļš ugunskurs un Helmī atklāj gauži nepievilcīgas rakstura īpašības.

Nē, kopā viss te īsti neturas, bet grāmatas pirmās divas trešdaļas rit gludi kā pa spoli. Jāpiemin mūsu apstākļos samērā rūpīgais korektūras lasījums, kas tomēr nav novērsis zināmu sajukumu personu vārdos un dažādos gadu skaitļos. Būtu derējusi lielāka vērība faktiskā fona detaļās, it sevišķi attiecībā uz Vīnes ekspresi, kam šajā darbā svarīga loma. Tā nu reiz ir - neuzmanība lietišķos sīkumos atspēlējas vairāk, nekā to pirmā brīdī var iedomāties.

 

Mārtiņš Lasmanis