CAUR DAUDZKRĀSAINIEM STIKLIEM

Veronika Janelsiņa. Ar un bez rožainiem stikliem. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1988. 212 lp.

 

Veronikas Janelsiņas jaunāko grāmatu ir pagrūti klasificēt, jo īsti romāns tas nav un esejas par mūsdienu kulturāli sabiedrisko dzīvi arī gluži ne. Stāstījums katrā ziņā grib būt neparasts, un daudzējādā ziņā ir, ar labu déją vu piemaisījumu. Stāstītājs "es" ir suns vārdā Miervaldis Jākobsons, kas, atbilstot savam priekšvārdam, ir miermīlīgs gudrelis, skeptiķis ar filozofiskiem prātojumiem. Turpretim viņa saimnieks, kuŗu Miervaldis sauc tikai anonīmi par "cilvēku", kādreiz par "manu cilvēku", ir Amerikas vidus šķiras banāls pārstāvis, ne pārāk inteliģents, ne arī neciešami ierobežots. Tāpat kā, piemēram, daudzās Moljēra lugās, kungs katrā ziņā ir mazāk apķērīgs un redzīgs nekā padotais, kas lietas un situācijas labāk saprot, būdams vairāk tikai novērotājs bez aizspriedumiem. Stāstījums protams aptveŗ vairāk kā tikai kunga-kalpa attiecības un sniedzas tālāk kā suņa skats un apziņa, un tā paceļas jautājums, par cik ir nepieciešama un izmantota šī paradoksālā ietvere. Reizēm, šķiet, rakstniece pati neņem pārāk nopietni stāstījuma izkārtojumu. Vienā epizodē Miervaldim tiek pasviests mākslīgs kauls, ko viņš, lai izpatiktu cilvēkiem, izliekas graužam. Un tad, kad Miervaldis saka ,man uzmetas zosāda" vai "pametu acis savā rokas pulkstenī," rakstniece pasviež kaulu, ko kritiķiem grauzt priekā par viņas neuzmanību.

Stāstījumā ir daudz ironisku novērojumu par Kalifornijas dzīvi, it sevišķi par Dienvidkalifornijas publicitātes piesātinātām mākslinieku aprindām, kas īsti spēj dzīvot tikai preses starmešu gaismā. Banalitāte, garīgs tukšums un neīstums jaucas ar dziņu būt ievērotam un bagātam šajā cilvēku saplūdumā, kur pa laikam parādās mūsdienu populārās personības kopā ar klaidoņiem un moderniem zelta meklētājiem. Tur ir mākslinieki ar greiziem, groteskiem stikliem, sieviete ar rožainiem stikliem, "kas mīlēja krāsaino abstrakto pasauli", un klusās dabas gleznotāja bez rožainiem stikliem. Taču kāda arī būtu viņu estētiskā vai ideoloģiskā nosliece, viņiem visiem, šķiet, ir bailes skatīties pasaulē un būt citu cilvēku starpā bez stikliem, atskaitot varbūt Miervaldi. Kādā vājības brīdī Miervaldis sūdz savus grēkus: "Atkārtoti novirzījos no pāvesta uz luteriem. No luteriem uz seksu ... Mana lēkājošā domāšana bija neapzinīga. Nosodāma. Nepiedodama." (45. lp) Un tiešām stāstījumā ir daudz lēkājošas domāšanas. Bez Holivudas vērojumiem ir ainas no Baigā gada, no vācu okupācijas laika pie Brīvības pieminekļa, sarunas ar tēlnieku Zāli, spriedumi par notiekošo Latvijā, kur plosas "komunisms - lielākais mēris" un "čaklie čakli izdabā Maskavai".

Ja gadus atpakaļ ar tādiem stikliem mēs redzējām no tālienes Latvijas ainu, šodien, kad zinām vairāk un tuvāk, ja negribam būt netaisni pret tiem, kuŗus rakstniece sauc par "Latvijas iztapīgiem dzejniekiem" (93. lp), mums būtu jāskatās caur citām acenēm. Tā daļa no stāstījuma ir jau novecojusi. Bet tāds ir liktenis katrai rakstniecībai, kas iestājas ar pārāk lielu pašpārliecību, lai neteiktu aizspriedumiem, par lietām un notikumiem, kuru jēgu un sakarību mēs vēl nespējam pilnīgi izvērtēt. Ierobežots laikmetā, stāstījums ir arī kulturāli piesaistīts zināmai videi, jo tur atrodam daudz tiešu pārcēlumu no Amerikas dzīves, kā piem. "ziepju opera", "četrburtnieki", "zaudēt seju", kuŗu nozīme angļu valodas nepratējiem un Amerikas nepazinējiem paliks neizprotama. Lasītājam derētu arī nodrošināties ar speciālām acenēm, kas izlabotu daudzās iespieduma un rakstības kļūdas. Taču ar vai bez stikliem, grāmatu var lasīt ar interesi, jo tā pamudina uz pārdomām, un tas varētu būt viens no rakstniecības priekšnoteikumiem.

 

Juris Silenieks