IZCILS PĒTĪJUMS

Janīna Kursīte. Latviešu dzejas versifikācija 20. g.s. sākumā: 1900-1919. Rīgā: Zinātne, 1988. 255 lp.

 

Šī monogrāfija ir vienreizīgi svarīgs sniegums latviešu mākslas dzejas formas vēsturē. Lai to izvērtētu tā, kā pienākas, vajadzētu vismaz pāris desmit lappušu. Tas šīs atsauksmes robežās diemžēl nav iespējams.

Kursīte pakļauj statistiskai analīzei septiņu 20. g.s. sākuma dzejnieku, proti, Raiņa, Aspazijas, Plūdoņa, Poruka, Akurātera, Skalbes un Bārdas dzeju un salīdzina to ar iepriekšējo 50 gadu dzejnieku - J. Alunāna, Ausekļa, Pumpura, M. Kaudzītes, Esenberģa, Veidenbauma, agrāko Poruka - darbu. Vietām pievienoti ieskati par neatkarības un okupācijas laika dzeju. Līdz ar to Kursītes spriedumi skaŗ vairāk nekā simt gadus, ne tikai nospraustos divdesmit.

Ievadā Kursīte izšķiŗ vairākas vārsmošanas sistēmas, no kuŗām latviešu mākslas dzejā visvairāk sastopam divas. Sillabotoniskā regulē zilbju skaitu un uzsvaru (pareizāk: tā trūkumu - VJZ). Sillabotoniskajā sistēmā vēl iederas jambs un mākslas (bet ne tautasdziesmu!) daktils.

Toniskajā sistēmā stingri regulēts uzsvars, bet zilbju skaits starp uzsvariem ir zināmās robežās brīvs. Rindā "Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt" (Rainis) ir četri (obligāti realizēti) uzsvari. Starp diviem uzsvariem ir viena vai divas neuzsvērtas zilbes. Toniskos pantmērus, kuŗus raksturo tieši šāda vienas vai divu neuzsvērtu zilbju atstarpe starp diviem uzsvariem, Kursīte sauc par daļeniekiem; toniskos pantmērus, kuŗos neuzsvērto zilbju skaits starp uzsvariem svārstas no nulles līdz trim (Kursīte gan raksta "no vienas līdz trim" 14 lp), Kursīte sauc par taktometriem, jādomā sekojot krievu teorētiķim M. Gasparovam.

Kursīte skaidri definē un konsekventi lieto versifikācijas terminus - pēda, ikts, klauzula, metrs (piem. jambs), pantmērs (piem. piecpēdu jambs), ritms u.c. Tas it kā būtu jāprasa no katra nopietna darba, taču praksē tas nav noticis. Nelaiķis Jānis Rudzītis Medeņa pantmērus sauc par metriem un Raiņa pantmērus par ritmiem.

Kursītes statistika vien - par 13 dzejniekiem, pāri par 4000 dzejoļu ar pāri par 80 000 rindu - noēno visu, kas līdz šim darīts latviešu versifikācijas pētniecībā. Zināmā mērā šī statistika, kaut arī iekārtota neparocīgos pielikumos, ir grāmatas mugurkauls. Ne katrs lasītājs orientēsies statistikā. Visi tomēr varēs daudz smelties no plašajām aprakstošajām nodaļām (31-154), kuŗās katrs dzejnieks apskatīts gan kā indivīds, gan kā sava laikmeta pārstāvis, ņēmējs, radītājs un devējs. Kursīte īpaši izceļ J. Alunāna un Akurātera nopelnus. Aprakstošo nodaļu teksts ir tik blīvs un trāpīgs, ka ir paragrāfi, kuŗus var citēt kā negrozāmu patiesību, kur nav ne ko pielikt ne atņemt. Piemēram:

Var rasties nepareizs priekšstats, ka Rainis rada pārāku dzejas valodu par to, kāda tā bija 19. gadsimtā. Šādam uzskatam viegli rasties arī tāpēc, ka 20. gadsimta dzeja ir gājusi pa Raina ceļu, 60., 80. gados gandrīz pilnībā pārvēršoties intelektualizētā izteiksmes veidā. Tomēr tas tā nav. Runa ir par diviem līdzvērtīgiem dzejas veidiem: jūtu un prāta dzeju. (137. lp)

Visiespaidīgākā ir ritmikas nodaļa (155.-182. lp). Tajā Kursīte ir gan sniegusi ritmikas faktus (piem., četrpēdu jambos ar vīrišķu klauzulu statistiski dominē ritmiskie varianti ar neuzsvērtu astoto [pēdējo] zilbi - 76,3%, kā Raiņa rindā "Neviena vārda neteica"), gan devusi šīm parādībām izskaidrojumus.

Vienam svarīgam jautājumam Kursīte tomēr ir noslīdējusi gaŗām - kā analizēt pseudotautiskos metrus un pantmērus. Reizēm Kursītes iztirzājumā ir skaidras kļūdas: "Četrpēdu trohajā - latviešu tautasdziesmu pantmērā - sacerēta aptuveni trešā dala A. Pumpura liriskās dzejas ..." (52. lp). Taču tautas trochajs un mākslas trochajs ir divi ļoti atšķirīgi metri un pantmēri. Tautas trochaja pēda ir četrzilbīga, tā balstās tikai uz zilbju skaitu un cezūras trūkumu starp trešo un ceturto zilbi, pie kam t.s. "lāpāmais patskanis" ir viena no tautas trochaja zilbēm. Tautas trochaja pēdu paraugi seko: māmuliņa, bērniņam, es vācieti, es savai, es ar sauli, mana mīļa, tāli skan utt. Mākslas trochaja pēda turpretim ir divzilbīga un organizācijas pamatā ir zilbju skaits un uzsvars. Pēdas otrā zilbe ir neuzsvērta, pirmā - atkarībā no pozīcijas rindā - var būt uzsvērta vai neuzsvērta. Mākslas trochajā sacerēta Esenberģa "Necienīgā" (62 lp.):

Ja šo mīlestību rauju
Sev iz krūts, tad līdz tai ar'
Ārā sirds man jāplēš būtu
Un bez sirds vai dzīvot var?

No šīs četrrindes ar tautas trochaja pēdām varētu sastatīt (ar mokām) trīs posmus: līdz tai ar', jāplēš būtu, dzīvot var. Pārējie Esenberģa divpēdu posmi galīgi neatbilst (nedz tiem būtu jāatbilst) tautas trochaja pēdām.

Tātad, tautas trochaju un mākslas trochaju vienādot nedrīkst, kaut arī to bieži dara. Atklāts paliek jautājums, kā analizēt tautasdziesmu imitācijas mākslas dzejā. J. Rudzītis savos Raiņa ritmos Raiņa "tautiskos" pantmērus sauc par toniskikvantitatīviem, kas nu ir galīgs absurds; bet par to būs jāraksta citur gaŗi un plaši.

Lai nedomātu, ka grāmata nav rūpīgi lasīta: 67. lp pirmajā rindā rakstīts: v/vv/vv/vv, jābūt: v/vv/vv/v; 158. lp 4. rindā rakstīts piektajā, jābūt ceturtajā. Intereses pēc gribētos zināt, kāpēc nav norādes ne uz vienu latvieša sarakstītu pētījumu, kas iespiests rietumos (tādu netrūkst).

Noslēdzot vēlreiz jāuzsveŗ Kursītes monogrāfijas pamatīgums, uzticamība (palīgs, kas mūs nepievils) un vispārinājumu trāpīgums.

 

Valdis J. Zeps