JG176 Vizma Belševica. Asara zirnekļa tīklā -

Klāvs Elsbergs (1959-1987)

1980. g. oktobŗa numura titullapā JG publicēja Klāva Elsberga atdzejoto 20. g.s. franču dzejas klasiķa Gijoma Apolinēra dzejoli „Rudens” (Ak, rudens nāvējot vasarai pieskārās). JG 162. numurā publicējām Klāva Elsberga dzejoļus, atvadvārdus un Gunāra Saliņa dzejoli „Kritušais” (Tu krizdams esi pārgāzies šķērsām pāri par Rīgu).

Šeit publicētās 1989. gada decembŗa vidū Stokholmā rakstītās rindas par savu dēlu Klāvu Elsbergu Vizma Belševica piesūtīja Latvija Šodien galvenajam redaktoram Rolfam Ekmanim (Mārim Raudam) publicēšanai šī gadskārtējā izdevuma nākošajā numurā, ko paredzēts laist klajā šī gada beigās. No 1965. līdz 1989. gadam Rolfs Ekmanis bija arī viens no Jaunās Gaitas redaktoriem. Red.

KLĀVS ELSBERGS

Smalkais zirnekļa tineklis pārtrūka, kad dzejniekam bija divdesmit astoņi gadi. Slepkavas izsvieda viņu caur stikliem no devītā stāva.

Un dreboša bērna balstiņa telefonā: „Vecomāt tētis ir nomiris. Viens cilvēks pagrūda tēti tik stipri, ka tētis nomira.”

Mazā Matīsa un vēl mazākās Ieviņas tētis, mans dēls, latviešu jaunās paaudzes talantīgākais dzejnieks Klāvs Elsbergs. Nē, vēl šodien mēs neesam bērniem teikuši, cik drausmīgā nāvē miris viņu tēvs. Tas būtu pāri bērnu spēkiem.

Pāri mātes spēkiem rakstīt par dēla tik īso mūžu un nāvi, tomēr man tas jādara.

Pat pasaulē nākt viņam nebija viegli. Mana nespēka dēļ trīs dienu mokas un piedzimšana afiksijā. Toreiz viņu izglāba, bet nāves ēnu sev blakus viņš laikam juta vienmēr.

Es saku − laikam. Viņš bija ļoti noslēgts bērns. Jautāja, kā jau visi bērni, daudz, stāstīja maz. Tikpat kā nemaz.

Klāva dzejā ir rindas: tā liepa, kas nokalta no manām asarām. Liepa nokalta, bet viņš savas asaras nerādīja. Atceros tikai vienu reizi.

Pirmā kratīšana mūsu mājā. Klāvs bija otrā istabā ar vecomāti, neko neredzēja un nedzirdēja, viss notika ļoti klusi. Kad mani tik pat klusi veda projām, gaitenī izskrēja Klāvs un izmisīgi kliedza: „Mamm, neej līdzi! Neej! Neej!”

Vai toreiz viņš jutās nodots: velti raudāt, velti kliegt, māte ir akla un kurla pret viņa sāpēm? Klāvam bija četri gadi. Ko var paskaidrot četrus gadus vecam bērnam par KGB?

Otro kratīšanu viņš jau saprata. Sēdēja savā istabā, zobus sakodis, un neredzošām acīm skatījās atvērtā algebras burtnīcā. Visas sešpadsmit stundas.

Sekoja kārtējie nežēlestības gadi, kad mani gānīja prese, kā nebijuši pazuda draugi, paziņas gāja pāri ielai uz otru pusi, lai nevajadzētu sasveicināties. Klāvu skolā un mazo Jāni bērnudārzā audzinātājas vajāja kā prazdamas. Nedomāju, ka tas viņām bija pavēlēts: centās katram gadījumam, varbūt pamanīs un novērtēs.

Turklāt nežēlestība nozīmē smagu nabadzību − tieši Klāva pusaudža gados, kad gribas būt kā citiem, bet jābūt nabagākam par visiem. Noplukušam un izstumtam.

Klāvam bija biedri skolā, sētā, basketbola komandā. Bērnības draugs tikai viens. Un mūžā mīlestība viena − meitenīte, ar kuŗu viņš izauga vienā sētā, mācījās vienā skolā un apprecējās pēc universitātes pirmā kursa.

Es pirmo reizi Irēnīti redzēju, kad viņai bija trīs gadi. Mazas, ļoti audzinātas meitenītes reveranss, zilas, nopietnas acis melnās skropstās, puspavērta bērna mutīte. Un pēkšņā gaišredzībā es zināju − tā ir mana vedekla. Iekšējā balss bija man žēlīga un neteica − tā ir mana dēla atraitne.

Dzejoļus rakstīt Klāvs sāka ap četrpadsmit gadiem. Man viņš to nesacīja, nekādus padomus vai vērtējumus neprasīja. Zināju tāpēc, ka viņa istaba allaž bija piemētāta ar dzejoļu uzmetumiem. Bet tā kā viņš pats neteica, es drīkstēju neko nezināt un klusībā cerēt, ka pāries, jo neviens nevēl savam bērnam grūtu dzīvi. Un kas ir grūtāk, kā godīgam dzejniekam būt Padomju savienībā? Klāvs bija godīgs.

Kad Klāvam palika astoņpadsmit gadu, viņš parādīja man savus dzejoļus. Nežēlīgi patiesu pusaudža dzīves redzējumu. Pirmā grāmata Pagaidīsim ausaino! gan iznāca, kad viņam bija 22 gadi, bet tikai tāpēc, ka padomju izdevniecības maļ lēnāk par Dieva dzirnavām. Pirmās grāmatas skaudrais godīgums tapa piedots, pat uzslavēts − uz autora jaunības rēķina. Ar otro grāmatu Bēdas uz nebēdu gluži tik viegli negāja. Grāmata iznāca 1986. gadā, neilgi pirms nāves. Pēc nāves, tad, jā, tad prēmija gan par Bēdām uz nebēdu, gan par atdzejoto Gijoma Apolinēra krājumu Gājiens. (Pusi no prēmijas valsts atskaitīja, lai atraitne un bērniņi nekļūtu bagāti.) Trešais krājums Velci, tēti iznāca divus gadus pēc nāves viņa atraitnes dzejnieces Irēnes Auziņas sakārtojumā.

Tā nu no Klāva Elsberga palikuši trīs oriģinālkrājumi, daži stāsti, atdzejojumi un tulkojumi no franču, angļu, krievu valodām.

Palikusi maza, latviska ozolkoka kapa plāksne starp citu rakstnieku pieminekļiem Raiņa kapu žogmalē. Un piemiņas akmens Staicelē − mazā pilsētiņā, kur Klāvs pavadīja zēnu gadu vasaras basketbola treniņnometnē. Naudu saziedoja Staiceles skolnieki un akmeni uzstādīja, neraugoties uz mūsu kultūras fonda un varas iestāžu pretdarbību.

Palikušas dziesmas ar viņa tekstiem. Ziedi uz kapa. Tautas mīlestība. Varas naids un nodevība. Viņa slepkavas nav un netaps tiesāti.

Pēc Klāva nāves man rakstīja un zvanīja daudzi nesodīti noslepkavotu latviešu vecāki, kas velti meklējuši taisnību padomju tiesā. Kāda jauna zinātnieka tēvs rakstīja: − „Viņi vienmēr mirst divdesmit astoņu gadu vecumā. Tad jau ir pilnīgi skaidras cilvēka potences un stāja.”

Kā jau Mežāža zīmē dzimušais − fanātisks vīrs un tēvs. Viņa ietekmē mūsu jaunie dzejnieki vairs nevelta mīlestības dzejoļus daiļām svešiniecēm vai mīļākām, bet likumīgām sievām − šai paaudzei Klāvs bija zināmā mērā etalons. Populārs kā estrādes zvaigzne. Izklausās neticami, bet Latvijā tas iespējams. Pie mums vēl dzeju vērtē augsti pat jaunatne. Apveltīts ar visām līdera īpašībām, izņemot vienu − viņš nebija runātājs. Bet runātāju mums tāpat daudz. Klāvs bija darītājs − pāri cilvēka spēkiem. Jau divdesmit trīs gados viņš sāka sirmot.

Ļoti daudz darba Klāvs ieguldīja žurnāla Avots tapšanā. Avots − nikns, avangardisks jaunatnes žurnāls parādījās pašā atklātības laiku sākumā un toreiz bija pats drosmīgākais, asākais izdevums visā Padomju Savienībā. Uz Avotu, un daudzkārt tieši Klāvam, nesa un sūtīja materiālus, ko citur nebija cerību nopublicēt.

Pēc krievu trimdas izdevuma Posev ziņām, pulkvedis Krasnovs nodeva Klāvam Elsbergam faktu materiālus par mūsu Centrālās Komitejas mafiozo darbību. Ar to Klāvam liktenis bija izlemts. Viņam bija jāmirst.

It kā nelikās ... Viss bija labi. Klāvam izdeva ceļa zīmi uz Dubultiem − tas ir tāds nams Rīgas jūrmalā, kur rakstnieki var pastrādāt mēnesi bez ikdienas rūpēm.

Klāvs rakstīja dzejoļus, tulkoja Viktora Igo Deviņdesmit trešo gadu, braukāja uz Rīgu pie ģimenes vai uz Avota redakciju. Ka viņam tur piesējās Maskavas rakstnieku kompānija, arī nelikās savādi. Avots ne tikai publicēja asus materiālus, bet arī maksāja augstus honorārus: maskavieši meklēja piekļūšanu jaunajam žurnālam. Un te − blakus Avota darbinieks.

− Vispār jau interesanti cilvēki, tikai pārāk uz dzeršanu, − teica Klāvs, par šo kompāniju stāstīdams.

Klāva ceļa zīme bija līdz septītajam februārim. Rakstnieki laiku allaž izmanto, īpaši, ja darbs sokas. Tomēr Klāvs piezvanīja trešajā, lūdza, lai piektajā (tātad divas dienas pirms atvēlētā laika) atbraucam viņam pakaļ, lai viņš varētu izvairīties no tradicionālās atvadu iedzeršanas − vecāks paliek vecāks.

Jādomā, saruna bija noklausīta. Ceturtā februāri Klāvu aizrāva no vakariņu galda − draudzīgi pasēdēt pie konjaka glāzes.

Piektā februāŗa rītā mums pavēstīja par viņa nāvi. Nelaimes gadījums pēc trafareta „vīns un sievietes”.

Pasēdēja, iedzēra pa glāzei konjaka, divas jaunas dāmas uzgāja pie Klāva dzejoļus paklausīties (Klāvs gan rakstīja valodā, ko jaunās dāmas nesaprata, bet tas nekas). Gāja prom viena dāma, pēc mirkļa otra, Klāvs, durvīs stāvēdams, iesaucās: „Ļena!” nošķindēja stikli un viņa vairs nebija.

Palika darba galds ar glīti sakārtotām dzeju un tulkojumu kaudzītēm. Tāds, kādus redzam rakstnieku muzejos vai piemiņas istabās ... Nevienu sekundi Klāva mūža viņa darba galds tāds nav bijis. Klāva darba galds allaž izskatījās, kā pēc nežēlīgas kratināšanas − bet bīstamā materiāla meklētāji šo Klāva īpatnību nezināja. Viņi neuzdrīkstējās atstāt savandītus papīrus. Glīti sakārtoja. Sīkais, bet ārkārtīgi zīmīgais fakts apstiprina Posev versiju − politiska slepkavība.

To apstiprina arī tas, ka medicīniskā ekspertīze tika ignorēta. Apģērba ekspertīze tāpat. Apģērbs pārāk skaidri uzrādīja, kas darīts pirms sviediena cauri stikliem, tas ir iznīcināts un lietiskajos pierādījumos nefigurē. Ignorēti liecinieki, kas no savām istabām daudz ko dzirdējuši, kaut gan tikai vēlāk sapratuši, kas īsti noticis. Dubultu nama personālam aizliegts runāt par Klāva Elsberga nāvi. Oficiālās izmeklēšanas slēdziens ļautu iesūdzēt izmeklētāju tiesā − ja tā nebūtu padomju tiesa. Tā notika pirmā izmeklēšana, tā, pēc advokātes Vijas Jākobsones sūdzības, otrā. Maskavas ģenerālprokuratūra neatbildēja vispār.

Jūs lasāt šīs rindas un domājat, ka tas ir nelaimīgai mātei piedodams ārprāts. Nevarēja taču rakstnieki samesties bandā un nogalināt savu kolēģi!

Varēja. Padomju Savienībā pilnīgi iespējams ne tikai būt vienlaikus rakstniekam un KGB ziņotājam, bet arī asinsdarba izpildītājam. Tā ir Padomju Savienības īpatnība pat šajos gaišajos atklātības laikos, kuŗus tik līksmi sveic skaistu vārdu un solījumu kārtējo reizi apmānītā cilvēce.

Klāva Elsberga vārds ir tikai viens no daudzajiem Gorbačova ēras asiņaino upuŗu sarakstā. Saraksts aug ik ar dienu, jo nav vairs politisko tiesas procesu ar oficiālu ieslodzīšanu vai nošaušanu. Ir nelaimes gadījumi − arvien biežāki un biežāki.

Cik maz es, runājot par dzejnieku, runāju par viņa dzeju ... Bet kopš tās drausmās dienas es viņa dzeju lasīt nevaru. Viņa fotogrāfijās skatīties nevaru. Viņš man ir tāds, kādu atceros dzīvu. Un zārkā. Un vienu vienīgu reizi sapnī: ienāca slapjiem matiem kā pēc smaga treniņa un nolika galvu man uz pleca. Dzīvs.

Tad varat nākt mani apstāvēt,
kad esat pilnīgi droši −
es neteikšu: „Nē!”

Un viņš vēl nav teicis: „jā”. Nelasiet viņu, ja jums vajadzīgs garīgs komforts un pieglaudības noskaņa dīvāna stūrī. Nē. Nē. Nē.