Inta Čaklā

DZEJNIEKA STĀJA

 

Knuts Skujenieks latviešu dzejā ienāca divas reizes. Pirmoreiz piecdesmito gadu nogalē, sešdesmito sākumā, kad periodikā parādījās viņa publikācijas, − kā jauns un cerīgs tās paaudzes pārstāvis, pie kuŗas piederēja arī Ziedonis, Auziņš un citi redzami rakstnieki. Otrreiz − septiņdesmito gadu sākumā, pēc septiņiem Mordovijas nometnē pavadītajiem gadiem, kad viņu vispirms uzņem Rakstnieku savienībā par atdzejojumiem, jo paša pirmajai grāmatai Lirika un balsis (1978) jālauž ceļš uz atklātību ilgi un grūti. Cik reižu manuskripts tika recenzēts un apspriests dažādās instancēs, kādi uzlabojumi ieteikti un prasīti − to visu sīki izstāstīt var tikai pats autors. Arī Knuts pats turpināja strādāt pie manuskripta − tikai citā virzienā, jo viņam radās jauni dzejoļi, vecie tika nolikti atvilktnē, bet grāmata iznāca ļoti kompakta gan sarakstīšanas gadu, gan liriskās tēmas ziņā. Līdzīgi − kā vienots darbs, savdabīgs romāns dzejā veidots arī otrs dzejnieka krājums Iesien baltā lakatiņā (1985), tā ka tieksme pēc nobeigtības un organiskas vienības visas grāmatas apjomā ir viens no Knuta Skujenieka principiem. Taču pilnībā un dabiskajā attīstībā dzejnieku ieraudzīsim tad, kad nāks klajā nometnes laika dzeja Sēkla sniegā.

Šī Knuta biogrāfijas daļa − 1962. līdz 1969. gadam − līdz šim rakstos nav skarta, ja nu vienīgi ar aplinkus mājienu (sak, kas nav dumjš, sapratīs). Pirmo reizi par to Skujenieks publiski runā Avota 1988. gada 10. numurā. Pastāstījis par sev inkriminētajiem noziegumiem: Britu enciklopēdijas turēšanu mājās (pretpadomju aģitācija un propaganda) un neziņošanu (par savu paziņu runām un nodomiem), Knuts saka: Kā izrādījās, tas bija tikai iegansts. (..) Tas bija aktīvs laiks arī Latvijā. Es gan toreiz vēl nebiju Rakstnieku savienības biedrs, tikko biju beidzis Maskavas Literatūras institūtu, tomēr kopā ar kolēģiem iesaistījos priekšlaicīgā pārbūves procesā. Mēs daudz domājām, kā tikt pie cienīgas Rakstnieku savienības vadības, kā veidot priekšvēlēšanu aģitāciju, kādus kandidātus izvēlēties. Tas viss tika apspriests ne pārāk plašā, taču auditorijā, kuŗā, izrādījās, bija bijušas profesionālas acis un ausis. Viss nāca gaismā, un mūsu republikas augšējos slāņos notika pārrunas, cik rakstnieku represēt, taču gala rezultātā pieņēma Zālamana lēmumu − apcietināt tikai mani, par iebaidīšanu citiem. To es sapratu vēlāk, jo, iepazīstoties tiesā ar savu lietu, atradu V. Belševicas dzīvokļa kratīšanas protokolu, kā arī Rakstnieku savienības partijas un komjaunatnes sēdes materiālus. Šajā sēdē Jānis Niedre dedzīgi lasījis un analizējis manu dzejoļu fragmentus.

Piebildīšu, ka šāda „literatūras kritikas” prakse − ja arī ne ikreiz tik graujoša, tad tomēr ar īsāku vai ilgāku drukas aizliegumu draudoša − turpinās visus sešdesmitos un septiņdesmitos gadus. To izjutuši gan Vizma Belševica, gan Ojārs Vācietis, gan Visvaldis Lāms, Alberts Bels, Gunārs Priede un citi. Presē lasāmie raksti ir tikai maza šī „literatūrkritiskā leduskalna” daļiņa − atšķirībā no Staļina laikiem, kad šai ziņā rīkojās daudz pašpārliecinātāki un atklātāki. Tādēļ uzrakstīt patiesu sešdesmito, septiņdesmito gadu literatūras vēsturi būs, iespējams, vēl grūtāk nekā par piecdesmitajiem gadiem. „To var uzskatīt par Pelšes terora vilni. Tas bija tāds klusais terors, par kuŗu cilvēki brīnās, jo Staļina laiki taču bija beigušies,” saka Knuts. Jā Latvijā „klusais terors” saistījās ar Pelšes un Vosa vārdiem, taču principā šis vilnis pārskaloja visu plašo savienību un tā upuri satikās nometnēs. Knuts atzīst, ka tur bijusi izcili laba, augsti intelektuāla daudztautu sabiedrība. Savukārt viņa nometnes biedrs, krievu rakstnieks Jūlijs Daniels, atceras Raiņa dienas, Tarasa Ševčenko piemiņas vakaru un vispār intensīvu kultūras vērtību apmaiņu ieslodzīto vidū.

Jā, „kad akmens novēlies no sirds / uz tā var pasēdēt.”

Sarunās Knuts pie „lēģera laikiem” parasti pakavējas ar humoru, pat ja tas ir melnais humors (neies jau kompānijai bojāt garastāvokli), un arī dzejā viņš šo savu biogrāfijas daļu nav īpaši ekspluatējis (es domāju − pēc tam rakstītajā dzejā). Manuprāt, ne tikai aiz apsvēruma, ka tas jau tāpat „neies cauri”, bet galvenokārt tādēļ, ka tas jau bija uzrakstīts un varēja gaidīt iespēju parādīties atklātībā (kas nu beidzot būtu tā kā sagaidīta). Viņa turpmākajā dzejā pārdzīvotā „bedres situācija” ienāk ne vairs tematiski, bet jau kā pasaules izjūtā nogulsnēta eksistences kailā dramatisma atziņa (no kā tiešas izjušanas uz savas ādas vairāk vai mazāk nokārtota ikdienas dzīve mūs tomēr pasargā, pat ja teorētiski mēs to apzināmies). No pārāk rūgtās personiskās pieredzes, manuprāt, nāk arī Skujenieka noraidošā attieksme pret stipri izkāpinātu patosu, skaļu vārdu, plašu žestu; viņa vīrišķībai ir vienmēr tāds slāpēts tonis − izrunāt to un tik, cik var piepildīt:

nav ko slieties dižā stājā
nav ko lepnus vārdus dvest
jo tāpat nemaz nav viegli
ikdienišķi galvu nest

neraudāt par to kas bijis
nebīties par to kas rīt
tikai saudzīgi un droši
savu vagu taisnu dzīt.

Pāršķirstu savus norakstītos Knuta nometnes laika dzejoļus. Lūk, atskārstums, ka liktenis ir pārlūzis, un tas apdraud pašus garīgās pastāvēšanas pamatus: Tad nāca brāzums. Pabeigt nepaspēju ... Man lapa aizlaidās ar necietīgu vēju Kā balta balta dzērve rudenī ... Es pēcāk atradu. Es satriekts biju. Es salūzušu domu ieraudzīju. Kā man vairs uzrakstīt ar roku lēnu Par zāli siltu un par mīkstu ēnu? Citā dzejolī: Tas nav cilvēka liktenis − Dzīvot starp „bija” un „būs”.

Un: Es savu gaismekli sargāju Salā sazilējušās plaukstās. Nezinu, vai šie darbi būs Knuta sakārtotajā krājumā − viņš pret saviem dzejoļiem izturas diezgan drakoniski. Taču šajos dzejoļos atklājas tas, par ko autors citādi nerunā: pašizcīņas, sava likteņa lūzuma saaudzēšanas darbs, darīts vientulībā un aiz dzeloņdrāšu žoga, lai nosargātu savu dzejnieka dzīvību un iekšējo brīvību. Mākslinieka iekšējās brīvības jautājums Knutam Skujeniekam arvien ir licies pirmreizēji svarīgs − to var jaust no rakstiem, to zinu no sarunām. „Kuŗš no mūsu dzejniekiem ir brīvs?” − tādu jautājumu viņš uzdevis vairākkārt. Pie tam − viens no ļaunākajiem „bedres situācijas” paradoksiem ir tas, ka cilvēku apdraud ne vien tieša atkarība (konjunktūrisms), bet arī sava veida ačgārnā, negatīvā atkarība. No šīs pēdējās Knuts varbūt ir baidījies, jo pirmā viņam nedraudēja. Katrā ziņā viņa atdzejotā F. Garsijas Lorkas Kliedziena (1971) ievadā par Lorku teiktie vārdi, liekas, izteic arī paša atdzejotāja situācijas apjēgsmi un izvēli: Čigāns ir bīstams ar to, ka viņam gluži vienkārši nav nekādas daļas gar pulkvežleitnanta trim zvaigznēm un divdesmit krustiem. Un izrādās, ka šajā bērnišķīgumā ir sava dziļa loģika. Jo šis „bērnišķīgums”, patiesībā − garīga neatkarība, bija tā galvenā vērtība, kuŗu Lorka loloja un apsargāja visu savu negaro mūžu.

Jau minēju, ka pēc atgriešanās Skujenieks vispirms atklātībā parādās kā atdzejotājs. Ir arī paša dzejas publikācijas periodikā, bet ne pārāk biežas. Grāmatās iznākuši viņa tulkotie Ļ. Ukrainkas, O. Župančiča, F.G. Lorkas, D. Maksimovičas, A. Sopova, J. Riča, G. Mistrālas, G. Frēdinga darbi. Kopā ar U. Bērziņu atdzejota Teika par Igora karagaitu. Drīz klajā nāks Dziesmu dziesma jaunā − K. Skujenieka − tulkojumā. Folkloras atdzejojumi: grieķu, poļu, lietuviešu tautasdziesmu grāmatas; moldāvu, somu, spāņu, slovaku tautasdziesmas publicētas periodiskos izdevumos. Atdzejojumus Knuts iekļauj arī savā pirmajā oriģinālajā grāmatā.

K. Skujenieka atdzejotāja darba pamatā ir vairāki principi, kuŗus viņš piekopj pats un propagandē citiem. Pirmkārt − augsts profesionālisms. Oriģināla valodas un kultūras pārzināšana, nevis atdzejošana ar starpniekvalodu vai parindeņu palīdzību. Tā, ķeroties pie jauna dzejnieka, Knuts bieži vien apgūst arī jaunu valodu − vismaz tik daudz, lai varētu lasīt, ja arī ne brīvi runāt. Pārliecība, ka atdzejojums nav jāpielīdzina jau pazīstamajiem latviešu dzejas modeļiem − tā uzdevums nav vis pārliecināt lasītājus, ka citās pasaules malās jūt un dzejo apmēram tāpat kā pie mums, bet gan darīt plašākus mūsu estētiskos priekšstatus. Pēdējam bijusi īpaša loma mūsu apstākļos, kur dzejai neatlaidīgi vajadzēja atkarot poētiskas brīvības telpu no sociālistiskā reālisma pieņēmumiem par pieļaujamo un nepieļaujamo (verlibrs, pieturas zīmes un mazie sākuma burti, metaforas un asociācijas, paradoksi, pesimisms, nesaprotamība un citas dažāda līmeņa parādības viena pēc otras nokļuvušas šajās „atļaut-aizliegt” krustugunīs). Apmēram kopš sešdesmito gadu sākuma latviešu oriģināldzeja un atdzeja šajā cīņā balstījušas viena otru.

Jau no Skujenieka atdzejotajiem autoriem var nojaust arī noteiktu kultūras politiku, ko viņš piekopis, mudinādams arī citus. Proti, iepazīstināt lasītājus ar jauniem, latviešiem netradicionāliem literatūras reģioniem, galvenokārt nevis „lielajām kultūras tautām”, bet tieši samērā mazām tautām, ar kuŗām mums daudz kopīga liktenī un centienos. Paplašināt un līdzsvarot eventuālo ietekmju loku − jo tikai tas var mazai tautai nodrošināt izvēles un vērtējumu patstāvību, novērst pārāk aklu atkarību no lielajiem kaimiņiem. Atdzejā apmēram trīsdesmit gados šai ziņā darīts daudz (ne tā kā prozas tulkojumos) − ne jau tikai Skujenieka pūliņu rezultātā. Te būtu jāmin vesela virkne latviešu dzejnieku un atdzejotāju, bet tā mēs galīgi aizklīstu no temata. Tiesa gan, ka Knuts, būdams apveltīts ar dzīvu sabiedrisku temperamentu un labiem skolotāja un oratora dotumiem, ir bijis nealgots „literārais konsultants”, mudinātājs, bikstītājs un vērtētājs veselai virknei jauno dzejnieku, kaut šī viņa darba daļa nav iemūžināta nekādos papīros. Tā Leons Briedis teic: tas, ka pēc izslēgšanas no LVU viņš devies uz Kišiņevu studēt spāņu valodu, lielā mērā bijis Knuta pirksts. Rezultātā latvieši ieguva ne vien labu dzejnieku, bet arī atdzejotāju no rumāņu, spāņu, portugāļu, itāliešu valodām.

Sešdesmitajos gados un septiņdesmito pirmajā pusē latviešu dzejnieki (arī Knuts) galvenokārt tulko moderno dzeju. Tam ir noteikta jēga: sasiet pārrautos pavedienus, panākt pēckaŗa gados mākslīgi aizkavēto − gan pašā dzejā, gan lasītāju spējā to saprast un pieņemt (jo nevar teikt, ka īpaši kultivētais „vienkāršā lasītāja” − literatūras soģa − tēls nebūtu atstājis uz publiku nekādu iespaidu). Taču septiņdesmito gadu nogalē dzejnieku uzmanības lokā arvien vairāk nonāk seni dzejas darbi; RS atdzejotāju apakšsekcija (kuŗā darbojas arī Knuts) kaldina grandiozus plānus latviskot izcilākos pasaules kultūras pieminekļus, dažādu tautu epus, par jaunu atdzejot Danti un Bībeli. Uldis Bērziņš cenšas pārvarēt mūsu eiropocentrismu un pievēršas Āzijas tautu arhaisko un viduslaiku kultūru bagātībām. Knuta Skujenieka veikumu jau minēju, perspektīvā ir darbs pie senģermāņu mītiskās dzejas kopojuma − Edas atdzejošanas. Tāpat kā citām dzejnieka interesēm, arī šai aizsākums ir jau pasens: sešdesmitajos gados rakstīti dzejoļi, kuŗos izmantoti Vecākās Edas tēli un mitoloģiskie motīvi.

Taču sava arhaika ir arī latviešiem pašiem − folklora. Septiņdesmitajos gados, manuprāt, var runāt par jauno folklorisma viļņa aizsākumu, kuŗš kulminē ap astoņdesmito vidu (K. Barona jubilejas laiks!) un tikai nupat ir mazliet pieklusis − tāpat kā daudzas kultūras parādības − politisko aktualitāšu un uzdevumu priekšā. Vispirms šis vilnis parādās dzejā (V. Ļūdēna poēma Rudzi, L. Brieža Liepas koks, zalkša asins, I. Ziedoņa Poēma par pienu, arī K. Skujenieka Lirika un balsis, mazliet vēlāk − folkloras ansambļu kustībā un visbeidzot arī zinātnē, profesionālu un neprofesionālu autoru apcerēs par folkloras mīklām. Skujenieks folklorai pievērsies ne vien kā dzejnieks un tulkotājs, bet arī kā apceŗu autors, kuŗās viņš turas pie zinātniskā virziena (iepretim „romantiskajam”, kas izvirza aizraujošas hipotēzes, bet daudz nebēdā par savu spriedumu argumentēšanu). Taču abiem virzieniem kopīga un „jauno vilni” raksturojoša īpatnība ir tā, ka uzmanības centrā nonāk paši arhaiskākie, ar mitoloģisko pasaules uzskatu saistītie folkloras slāņi, ka ir tieksme cauri nacionālajam, latviskajam ielūkoties aizvēsturiskajā, cilvēces kultūras sākotnē. Šķiet, ir skaidrs, kādēļ šāda interese: dzīvei arvien vairāk degradējoties un haotizējoties, personība vairs nespēj, atspērusies tikai pati sevī, uzņemties šo haosu izšķiŗot, vērtēt un harmonizēt. Tā meklē kādus paraugus kolektīvajā pieredzē: kā tad senais cilvēks tika galā ar savas pasaules haosu? Par šiem momentiem Skujenieks runā apcerēs „Dziesmu segli” un „Piemirstas, bet dzīvas ainas” (abas izlasāmas grāmatā Paša austs krekls, kur apkopota arī Knuta Skujenieka literatūrkritika), tie ienāk arī viņa dzejā. Lūk, viena no Knuta atziņām par latviešu tautasdziesmu, ko var attiecināt arī uz autora dzeju: Latviešu tautasdziesma māca ... cilvēkam neieņemt pasaulē vairāk vietas, cik tam nepieciešams. Arī filozofiskā plāksnē − lai neizjauktu pasaules līdzsvaru. Taču pieticība nebūt nenozīmē pazemību. Tikai sava pašcieņa nav domāta demonstrēt pasaulei.

Pirmajā grāmatā Lirika un balsis kā šādi elementi, kas individuālo pārdzīvojumu saista ar iepriekšējo paaudžu pieredzi, kalpo simboliskie koka, grauda, upes, putna u.c. tēli, kuŗu nozīmes tuvas mitoloģiskajām. Dzejas „es”, būdams iegremdēts savu jūtu unikalitātē, vienlaikus ik brīdi apzinās, ka ir „cilvēks”, t.i., pārdzīvo cilvēkam lemto, gadsimtos jau daudzkārt bijušo.

koka asinis ir manās dzīslās
rudzu graudu pussnaudums zem mēles
tā es dzīvoju un tā es ceru

upes jautājums ir man ap kājām
tā es dzīvoju un tā es ticu.

Citātam izvēlējos rindas, kuŗās tas viss īpaši sabiezināts, bet principā šīs simboliskās atbilsmes izvijas cauri visai grāmatai. Būdams cilvēks, kas vienlaikus izjūt sevī arī koku, upi, graudu, viņš ir gan dabas, gan kultūras daļa, un šis spriegums starp dabu un kultūru, izteikts „rokas” un „mutes” kontrastējošā pārī, veido konfliktu (līdzās spriegumam starp indivīda unikalitāti un cilvēka likteņa atkārtojamību). Kultūra (mute, vārds, atmiņa) nevar ne uzsūkt sevī „dabu” bez atlikuma, ne arī atcelt to:

tev paliek viss ko nevar pasacīt
kas nomirst roku līnijās un šūnās.

Tas, ko saucam par pieredzi, ir vienīgais dzīvošanas procesa ieguvums, kuŗu varam pavēstīt citiem − un tomēr tas ir nožēlojami maz salīdzinājumā ar esamību („tev paliek viss / nekas tev nepieder”).

Tādējādi Skujenieka dzeja pārstāv to līniju septiņdesmito gadu literatūrā, kas atsakās no tiešas sociālu konfliktu un sadzīves vides atveides, pievēršas tiem eksistenciālo jūtu līmeņiem, kas kopīgi dažādiem laikmetiem un iekārtām. „Pulkvežleitnanta trim zvaigznēm” (ja atceramies par Lorku teikto) viņi gluži vienkārši pagriež muguru, pat nemēģinādami dzejā pierādīt, ka varbūt viņam šīs zvaigznes nepienākas. Kritikā šī virziena dzejniekus, arī Skujenieku, dažkārt dēvē par kultūristiem vai jauntradicionālistiem. Ar tradīciju viņus saista pati atgriešanās pie „mūžīgajām tēmām” − mīlestības, dabas, dvēseles pašizziņas − kā pie dzejai galvenajām vai pat vienīgajām, arī vesela virkne poētikas elementu. Savukārt apzīmējums „jaun” ir tādēļ, ka viņi tiecas tradīciju pārveidot no iekšpuses, izmantojot modernās poētikas atradumus: atsakās no aprakstoša apcerīguma un dzejas situāciju paskaidrojošiem izklāstiem, tā panākot lielāku koncentrētību un arī daudznozīmību. Skujenieka grāmatā metaforas, salīdzinājumi un epiteti pārsvarā ir netradicionāli, bieži pat aloģiski un iracionāli, t.i., attaisnoti tikai iekšējā pārdzīvojuma realitātē.

Starp jauntradicionālistiem un sabiedriski tendētiem dzejniekiem reizēm ir bijusi arī tāda slāpēta polemika, jautājums, vai tā nav izvairīšanās no asiem jautājumiem, aiziešana no cīņas. Negribu dziļi iegrimt visai sarežģītajā tēmā par dažādu septiņdesmito gadu virzienu zaudējumiem un ieguvumiem, teikšu tikai, ka katra īsta dzeja, lai cik individuāla un tīra lirika tā būtu, ar savu humānismu un īsto vērtību izcēlumu nostājas opozīcijā dārdošai pseidovērtību propagandai.

Nākamais Skujenieka krājums Iesien baltā lakatiņā iznāk tikai pēc septiņiem gadiem, un atkal tā ir mīlas lirika. Salīdzinājumā ar iepriekšējo šajā grāmatā redzam arī vairākas jaunas iezīmes. Autors atteicies no simboliskajiem caurviju tēliem un krājuma vienotību panāk citiem līdzekļiem. Var teikt, ka šī dzejas grāmata ir vairāk individuāla un biogrāfiska (ne daiļrades impulsu, bet rezultātu nozīmē). Nodaļas apzīmē sarakstīšanas gadi, un kopumā veidojas secīgs lirisks sižets, romāns dzejā ar aizsākumu 1980. un beigām 1984. gadā. Kontrasta un zināma atsvešinājuma loma, ko iepriekšējā krājumā veica atdzejojumi, šeit uzņemas humoristiskie un ironiskie darbi, kas dod atelpas un izlādēšanās brīžus krājuma dramatiskajā gaisotnē, dažādo psiholoģiskās situācijas un gluži vienkārši − ar savu lakonisko un noasināto izteiksmi iegūst aforistisku skaņu. Vairāk nekā agrāk dzejā izmantota sarunu valoda, pat mūsdienīgs žargons („neņem galvā ja melnie nāk sirdī” un tamlīdzīgi), biogrāfiskas detaļas („vecums un lepnums un pleci stīvi” vai „jau skatiens kļuvis tramīgāks / un delnas kraupainākas”) un sabiedriskās gaisotnes raksturības („bez grafika bez plāna / bet viena diena nāks”). Tas viss neizvēršas patstāvīgās tēmās, bet uzbur konkrētu atmosfēru, to nogurdinošo nedzīvi, no kuŗas liriskais „es” aiziet mīlestībā un kuŗā viņš atgriežas („es atgriezos no citas saules”). Galvenā krājuma tēma ir dzīve „citā saulē”, dziļākās, personiskākās dvēseles daļas pārsvars pār ārēja cilvēka, sociālo lomu un pienākumu gūstekņa dzīvi. Virknē dzejoļu šo konfliktu raksturo dienas un nakts pretstats („tāda dzīve / atkal pārlaist dienu / kamēr mani pamodinās nakts”). Kaut arī Skujenieka lirikas „es” tēls nav nekāds paraugzēns un harmonijas iemiesojums, krājumā jo spilgti ieraugāms viņa ētiskais un estētiskais ideāls, ko veido interesants romantiskās dzejas un folkloras elementu un principu sakausējums. Tautasdziesmai joprojām ir liela nozīme Skujenieka dzejā. Atsevišķi dzejoļi rakstīti tautasdziesmas stilā, apspēlēti un izmantoti raksturīgi tēli, bet vairāk un galvenokārt atrastas smalkas, bet ne burtiskas sakritības pasaules izjūtā un, ja tā var teikt, latviskas uzvedības izpratnē, piemēram:

kas zin

varbūt mēs raudāsim
tā pat bez asarām uz iekšu
bet sevi stingri turēsim
kā noridātu namapriekšu.

Kad Knutam Skujeniekam bija piecdesmit gadu jubileja un Iesien baltā lakatiņā bija tikko kā iznākusi, atceros, viņš teica: „vēl vienu grāmatu man gribētos uzrakstīt un panākt vēl lielāku pietuvinājumu dzīves situācijai un konkrētajam impulsam”. Nu Knuta dzīvē ir šis tas mainījies, pavērušās iespējas tādiem darbiem un veikumiem, no kuŗiem līdz šim viņš, kaut pieklājīgi, bet tomēr tika turēts pa gabalu. Knuts nodarbojas ar valodu likumu, piedalās nacionālo kultūras biedrību dibināšanā, var pat aizbraukt uz ārzemēm ... Vai viņam vairs pietiek vienatnes dzejai? Un kāda tā varētu būt?