Darba aizlauztiem pirkstiem,

stīviem no vecuma,

viņa tvarsta taureņus,

iedomās vien tiem skriedama pakaļ,

atmiņās vien redzēdama to krāsainos spārnus.

„Kam tev taureņu, tantiņ?”

„Taureņi?” ar drāniņas malu viņa

velti berž miglu no acīm,

„Puķītes, meitiņ, plūcu puķītes

Līdz kaulam iekož bēda:

zvaigznes, kas raksta dzejoļus,

kas silda cimdos,

krīt caur jumta šķirbām

peļķēs uz klona grīdas.

Pēdējā suņa niknums,

sizdamies sijās un kaktos,

tās aprij.

Un kādā rītā

būs tikai migla un klusums,

Sauciet, aiciniet,

lai dzejnieki, Poruka pēcteči

nāk zvaigžņu istabā dzīrot,

dzejot un mirt!

Lai senlaiku meklētāji

nāk zvaigžņu gaismā

neuzrakstītās lappuses šķirstīt,

lietus urdziņas tieši no debesīm

cauri seno jumtu segumam

no acīm raust un saukt:

„Lai steidzas kāds stiprinieks,

kāds Antiņš, muļķis trešais brālis

vecvectēva cirsto istabu glābt.”

Bet kamēr

saucēji klaigā un

cirsmā sāk koki augt

jaunu jumtu lubiņām,

ik nakti sieks zvaigžņu

grūstošu māju caurajos jumtos

„Upe bij’ kaut kur tur lejā.

Bet tagad ir sausums..”

vālodzes kliedziens vecās sievas balsī

čukst par kurlumu.

„Kur tu augi, daiļā meita?”

mēļo žagata.

Nātrēs slīgst vecītes slieksnis,

brunču vīle krāsu neatceras,

autos autas kājas.

„Tomēr – akā vēl ūdens turas,

kaut nolūza vinda.

Nāciet uz istabu

Vecumā vārgas

spāres viena pret otru

vēl kaut kā atspiežas,

viena otru vēl drošina,

kad vēji dzen mākoņus cauri jumtam.

Šogad, šo vasaru tās

vēl kaut kā turēsies,

varbūt šo ziemu, bet tad...

Un vecā saimniece goda istabai

aizveļ durvis pēdējo reizi,

pārstumj gultu uz citu kaktu

un noglauž suņukam galvu:

„Šogad vēl kaut kā iztiksim,

šo ziemu, ja nebūs pārāk barga,

vēl kaut kā...”

un iziet sētsvidū,

kur zirgskābenes un suņuburkšķi

sakāpuši puķu dobē.

„Vareni gan šovasar aug zāle,

kur bija kviešu lauks.

Lopiņiem netrūks siena,

Tikai lietus vēl sargā šo māju,

vilkdams irstošu aizkaru priekšā.

Un noziedējis jasmīnkrūms vēl sargā,

kalsnu zaru turēdams pārsistām rūtīm pāri,

bet arvien zemāk un tuvāk zemei liecas,

jauzdams – nenosargās vairs citu gad’.

Un klusums ar zirnekļu tīkliem sargā šo sētu,

iedams no klēts, kuŗas vairs nav,

uz aku bez grodiem,

no brūkoša kūts stūŗa

uz ābeli bez zaru.

Bet kas veco saimnieci sargās,

jau pāri astoņdesmit gadu?

Vai gaudenā suņa spurās saceltā spalva,

aizsmakušie rējieni spēs

grūstošo jumtu noturēt?

Pie izdzisušas plīts stāv večiņa

slauceni rokā un čukst:

„Tik telīti, šī gada telīti man atstājiet...

Pēc vasarām trim būs jau gotiņa.

Dos pieniņu jums un man.”

Piepūties

saltu vārdu vējš,

spēji aizcērt durvis ciet.

Iesalst viras, un

draugs draugu

vairs nesatiek.

sirmai Ievai

jaunības

Ādami, Jāņi un Visvalži

vienā mīlestības tēlā

sakusuši

kā ievārījumā

cukurotās ogas

kuŗas pasniedz draudzenēm

tējas reizēs.

Samisējās.

Bija tāda nelaimīga diena,

un visam mūžam

uz baltā krekla –

neizdzēšams plankums.

Vai saudzējot sevi,

vai kārojot vairāk

bija taisnam ceļam

sāņus

paspēries solis?

Apejot patiesībai

un vārdam,

kreklam pāri

uzvilka zīda svārkus.

Un publika aplaudēja.

Diendienā,

pie griestiem

iekārtais vētiklis

monotoni jauc

sīvu lapu gruzduma

iezilgo gaisu.

Diendienā,

pie letes bārdainis,

dēkaiņa dzīvi pametis,

skurbumam lej sevī

rūgtenu, raudzētu dziru

un kvēpina dūmus.

Diendienā

kā atspēlējamais aparāts

viņš nepārtraukti lej

apskurbušiem bāra viesiem

savus varoņstāstus ausīs.

Neslava pilsētai

kļuva par otro vārdu,

un neslavai pilsēta

uzcēla pieminekli.

Vai pilsēta vainīga,

ka apjucis dēkainis

savu negodu kala

uz viņas rēķina?

Ar neatbildamiem jautājumiem

grāmatu grāmatas pierakstīja,

par prezidentu,

par slepkavu,

bet pilsēta neslavai

uzcēla pieminekli,

ierakstīdama savu vārdu

pasaules vēsturē.

Saulstaru izklātos palagos

dzirksteles dzīvībai šķiļas:

čaulas plīst sēklām

kā petardes izkaisās,

pilna zeme

dzietiem un ziediem.

Zīdā tīts kāpurs

par taureni dzimst.

Ūdenī gļota

aizpeld kā zivs.

No olas izšķiļas

rāpulis, putns.

Zvērs un cilvēks –

no savas cilts.

Pa evolūcijas iemītu taku

iedzimtība,

kā pa noliktām sliedēm,

katrai radībai velkas

līdzi.

Bārenīšu laiva gāja,

Pa jūriņu līgodama,

I saulīte Dievu lūdza,

Kad tik tiktu maliņā.

(Latv. t.dz.)

Drausmās palaistas laivas

zvārojas jūŗā,

dzimtu paliekas kā skaidas

izbārstās klaidā.

Pilnas izmisuma

pārkrautas laivas,

bangu šļakatās skalojas.

Sāļums acīs,

skats aizmiglots,

ne apvārsni saredzēt.

1986

Grūti laiki?

Vēl grūtāki būs!

Ziedi un zāle

Akmens un smilts,

Pāri visam uguns smilkst.

Viss Dieva ziņā?

Viss liktens varā?

Jāj mani bāliņi,

Atkal jāj kaŗā!

Kamēr vēl zvanam nav izrauta mēle,

Iezvani mieru! Iezvani mieru!

Kamīnu apzaga sen

sen sen

Vectēvam atņēma kaujas dziesmu

arī sen

Kamīnu apzaga sen

sen sen

Vēcināmai atņēma līgavas dziesmu

arī sen

Kamīnu apzaga sen

sen sen

Mātei atņēma manu tēvu

arī sen

Kamīnu apzaga sen

sen sen

Sen?

Nesen?

Uguns zagšanu pasaule zin

sen sen

Sen?

Nesen?

Nu jau visi būtu tā kā paēduši,

Nedzirdu badu klaudzinām pie sienām.

Nu jau visi būtu tā kā aprimuši,

Nedzirdu pa pagrabiem ķecerus dziedam.

Nu Jau visi būtu tā kā apsiluši,

Neklab drebuļos zobi novembŗa naktīs,

Nu jau visi būtu tā kā mīlējuši,

Divām vecmāmuļām viens mazbērniņš ko pieskatīt.

Nu jau visi būtu tā kā sapratuši,

Mūžs īss, mūžs īss.

Nu jau viss būtu tā kā apdarīts,

Atlicis vien paklausīties,

Kā virs paša mūža mājas

Klusi klusi zāle dīgst.

Izdega svecīte.

Izdedzināja.

Pat ne stariņa nesaglabāja

Citam rītam.

Apēda maizīti.

Sadrupināja,

Pat ne doniņu nesaglabāja

Citai dienai.

Kamolu kamolus samudžināja,

Ne cimdu pāri neuzadīja

Citai ziemai.

Dārzu dārzus izcirta,

Celmus izcēla,

Pat ne atvasi neatstāja

Citam gadam.

Virs sievu pameta,

Ģimeni izjauca,

Ne dvēselīti neatstāja

Citam mūžam.

Aiz ko mani bāleliņi

Tik nabagi palikuši,

Aiz ko...?

Aizver logu, aizver logu!

Kur trūkums pa durvīm iekšā,

Tur mīlestība pa logu laukā.

Es labāk bez maizes – desmit gadus,

Nekā bez mīlestības – vienu dienu!

Aizver logu, aizver logu!

Vel ilgi līdz algas dienai.

Sikspārņi – lidsuņi

ar galvām uz leju

trakulīgu deju

šonakt dejoja,

izsmiedami mani,

mēdīdami mani:

– Tu tā nevari, tu tā nevari.

Jā, tā es nevaru, naktī un viena,

Ar galvu uz leju, smiedama dejot,

Bet es varu domāt – paceltu galvu!

Un to jūs, lidsuņi,

Nevarējāt!

It nekā nepietrūka,

It ne nieka nelūdzos,

Tik to vienu, sen zināmu:

– Caur sidraba birzi iet,

Ne zariņa nenolauzt...

Asiņaina saule aust.

Es, savas zemes meita,

maldos svešā valodā

un saknes meklēju tiem vārdiem,

kuŗi lieki liekas –

tie lāstu vārdi, lamu vārdi.

Nu izrādās,

ka nākuši no mongoļiem un tatāriem.

Jūgs nokratīts,

bet važas palikušas –

raupjums valodai

un klejot griba.

Iet klejotāju ceļš pār akmeņiem

nekādas pēdas neatstājot.

Pie Zemes ejiet, klejotāji!

Ej, bērniņ, mājās!

Ej uz Dzimteni! Pie Mātes!

Mācies Mātes valodu – to tīro, skaisto!

Nevis klejotāju – mongoļu vai tatāru.

Ej, bērniņ! Mājās atgriezies!

Ja māja sabrukusi,

skurstenis būs palicis,

kā ceļa rādītājs.

Cel, bērniņ, jaunu māju

vecās vietā!

Tikai savām rokām cel, ne sveša.

Tad māja stāvēs simtu gadu.

Ej, bērniņ, ej!

Uz mājām.