Jaunā Gaita nr. 176, februāris 1990

Patiesība ir tevī pašā. Pašportrets. 1945. Audekls, eļļa. 45 x 38,5 cm. Atrodas privātkolekcijā.

Zigurds Konstants

ATCEROTIES UN IEPAZĪSTOT JANI PAUĻUKU

  

Gleznotājam Jānim Pauļukam (2.9.1906. - 23.6. 1984.) ir īpaša nozīme pēckaŗa mākslas norisēs Latvijā. Ilgu laiku „spaidīts” un vajāts, izolēts un noklusēts (viņam un latviešu mākslai par laimi fiziskās represijas un iznicināšana gāja secen) viņš nepadevās un nesalūza pāraudzināšanas dzirnās. Pat vairāk − Pauļuks tolaik totalitārā režīma žņaugos uzdrīkstējās vislielāko ķecerību: sludināt un demonstrēt individualitāti, savu Es mākslā. Tas daudzējādā ziņā palīdzēja raksturā vājākajiem izturēt un, galvenais, pēckaŗa laika topošajos māksliniekos sēja cerību sēklas. Patstāvība un nepiekāpība netika aizmirsta līdz pat mūža galam. Tādēļ Latvijā pazīst un mīl Pauļuku − bez goda nosaukumiem un prēmijām. Ar dziļo optimismu apdvestā glezniecība, novatoriskie izteiksmes līdzekļu meklējumi savā veidā ietekmējuši gandrīz ikvienu šodienas vidējās un brieduma paaudzes latviešu gleznotāju.

Atzīmējot Jāņa Pauļuka astoņdesmit gadu jubileju, 1986. gada rudenī Aizrobežu mākslas muzeja telpās Rīgā tika sarīkota viņa piemiņas izstāde. Šī izstāde bija neparasta tādēļ, ka ar mākslinieka zināmo un pieejamo darbu vispilnīgāko klāstu bija iespējams iepazīties pirmo reizi tikai pēc viņa nāves.

Šobrīd apkopotie gleznu meklējumu, uzskatījumu rezultāti, salīdzinot jau zināmo ar loģiski varbūtējo, ļauj secināt, ka savas daiļrades četrdesmit gados Pauļuks radījis 600-700 dažāda izmēra un rakstura gleznu, ieskaitot studijas. Vairāk par 500 darbu atrašanās vietas ir zināmas vai nu konkrēti vai aptuveni. Pieejamo darbu salīdzināšana kontekstā ar mākslinieka biogrāfijas ziņām dod iespēju izprast viņa daiļrades ceļa attīstību. Tādēļ vispirms par tām Pauļuka dzīves gaitas šķautnēm, kas vislabāk ļauj viņam tuvoties, iepazīt tā mākslu.

Jānis Pauļuks piedzima Rīgā Ganību dambja Daugavas pusē. Šai lokālajai vietai bija liela nozīme vēlākā mākslinieka rakstura ievirzēs. Par to liecina viņa atzinums: „Ir teritorija, kuŗa vienkārši nenes sevī vērtības. Neej tur, kur apkārtne nav tava vide.” Gadsimta sākumā katrai Rīgas nomalei bija sava neatkārtojama seja, savs gars. Tas bija nerātņu gados uzsūkts, brieduma un vecuma gados sirds dziļumos noslēpts, vārdos grūti izsakāms, savas nomales lokālpatriotisms, pieticībā izauklēts un grūtajā dzīves cīņā rūdīts kopības gars, pleca sajūta. Ganību dambis un „Provodņika” fabrika izveidoja Jānī visīstāko pilsētnieku, Rīgas ielu un ļaužu mīļotāju, saglabājot acis un dvēseli atvērtu dabas uztverei.

Pauļuku ģimenē auga četri bērni, kas skolas gaitas cits pēc cita uzsāka vēl pirms Pirmā pasaules kaŗa. Katru dienu tika mērots tālais ceļš līdz V. Olava komercskolai. Noteicošais skolas izvēlē bija tas, ka mācības notika latviešu valodā. Šajā ievirzē, domājams, ļoti liela loma bija tai gaisotnei, kādu savā uzņēmumā veidoja Pauļuka tēva darba devējs Augusts Dombrovskis, kuŗa latviešu kultūras veicināšanas un pabalstīšanas centieni īpaši labvēlīgu augsni atrada bērnos un pusaudžos, tajā skaitā arī Pauļuku bērnos.

Māte un tēvs ļoti vēlējās, lai bērni mācītos, sekoja tam, piespieda. Vecākais dēls Pēteris mācījās sekmīgi, bija apzinīgs, disciplinēts. Tēvs ar viņu lepojās, pārējiem bērniem viņu stādīja par paraugu. Pēteris kļuva par morālā klimata veidotāju un noteicēju ģimenē, no viņa gaidīja spriedumus un padomus, ar viņa uzskatiem rēķinājās. Pēteris ar lielo augumu, gaišajiem matiem un zilajām acīm bija pilnīgs pretstats Jānim, kuŗš bērnībā un skolas gaitu sākumā bija sīks un vārgs, morāli un fiziski bieži cieta. Neraugoties uz ātrsirdību, saasinātu taisnības izjūtu, Jānis tomēr bija kluss, neatlaidīgs un sīksts. Spītība, neatlaidība, sportiskais gars Jānim bija jau dabas dots un agri guva attīstību spēcīgās pašizpausmēs, pašapliecināšanās visdažādākajās formās − pozitīvās un negatīvās, garīgās un ārišķīgās. Īsts neatšķetināmu pretstatu koncentrāts, allaž uzlādēts. „Es neesmu radis būt otrais. Apvainojos un tad es sāku spiest ārā no sevis visu.” − Tā viņš par sevi.

Jānis darba gaitas uzsāka agri − beidzis 1922. gadā V. Olava komercskolas V klasi, trūcīgu apstākļu dēļ viņš bija spiests skolu atstāt un strādāt Zemkopības ministrijas Zemes ierīcības departamenta Mērniecības daļā kā zīmētājs. Strādājot Jānis pakāpeniski uzlaboja raksta tehniku, attīstīja rokas veiklību, kļuva virtuozs šajā jomā, par progresu liecina saglabājošos kaligrāfisko rakstu paraugi. 

Divdesmitajos gados Jāņa dzīvē ienāca meitenes. Tās bija neizsīkstošs avots sarežģījumiem, likstām dzīvē un iedvesmai mākslā vēlākajos gados. Tās bija viņa jūtu avots un kvēlinātajās, prāta un domu asinātājas. Bez tām nebūtu viņa mākslas, dzīve satumstu, tuvie un tālie mērķi neraisītos no šaubu un meklējumu bezveida. Meitenes Pauļuka dzīvē un mākslā bija dzīvības apjausmas un skaistuma nesējas. Meitenes ar dabas doto vēlmi patikt acīm, ar plauksmes brīnumu sirdī. Toties sievietes jūtu privātīpašnieciskā iedaba, koķetērija, viltība Pauļukam bija vilšanās un ciešanu avots. Sieviete neraisīja viņa jūtu pasaules brāzmas, bez kuŗām viņš mākslā kļuva nevarīgāks par bērnu.

Jā, meitenes Pauļuka dzīvē un mākslā visu mūžu palīdzējušas izvilkt un nepārraut romantisma stīgu. Kā tāds 20. gadsimta „pēdējais mohikānis” Pauļuks allaž karstu turēja savas dvēseles romantismu. Par meitenēm Pauļuks ne tikai domāja, ne tikai juta, iemīlējās un mīlēja, − tikpat aizrautīgi viņš par un ar tām runāja, rakstīja vēstules: „Es kādreiz piecdesmitajos gados Dzintaros jūras malā izgāju gleznot. Stāvu, vēroju. Daudz ļaužu. Gaŗām aiziet bērni − jaunas meitenes. Pēkšņi viena no tām atskatās un uzdzirkstī acīm uz mani. Man tajā brīdī uzbangoja tāds nevaldāms prieks, līksme. Vienā mirklī es visu to krāsās uzliku uz kartona.” Un stipri vēlāk, 1982. gada sākumā: „Man vairs nav mērķa dzīvē, jo nav meitenes, ko mīlēt.”

Bet divdesmitajos gados dzīve vēl tikai sākās. Viss vēl bija priekšā. Darbā Pauļuks uzkalpojās, bija vislabākais zīmētājs, kaligrāfs. Kolēģi tādēļ mudināja uzsākt mācības Mākslas akadēmijā. Tikmēr arī Jāņa brālis Pēteris bija kļuvis par tādu kā mūžīgo studentu akadēmijā, te pārtraucot, te atsākot studijas. Ģimene, nepieciešamība pelnīt iztiku, interesantais darbs Valsts vērtspapīru spiestuvē kavēja mācības, iespējams, ka traucēja arī nepārvaramās slāpes dzēst iekšējo uguni ar ko stiprāku, pietrūka neatlaidības. Tajā pašā laikā arī Pēteris nemitīgi mudināja brāli iestāties akadēmijā.

Kaligrāfija un intensīvs pašsagatavošanās darbs pavēra ceļu uz akadēmiju − 1938. gada janvārī Jānis Pauļuks iestājās Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs, bet 1939. gada 14. janvārī viņš pameta ienesīgo darbu mērniecībā. Savu atlūgumu Pauļuks nobeidza ar vārdiem: „Vēlos netraucēti studēt Mākslas akadēmijā.” No šī brīža līdz pat mūža galam viņš savu dzīvi veltīja vienīgi mākslai. Tobrīd Jānim Pauļukam jau bija trīsdesmit divi gadi.

Lēmums iestāties akadēmijā nebija impulsīvs, bet ilgstoši izlolots. Mērķus viņš sev bija uzstādījis maksimālos, bez kādām atlaidēm, ne vēsts no nedrošības, šaubām. Tās iezagsies vēlāk un ne jau mākslai pretojoties. Cilvēki būs tie, kas centīsies viņu apturēt, iznīcināt kā mākslinieku. Akadēmijā mācījās ne jau jauneklis, bet vīrs ar savu domu, dzīves pieredzi, pašapziņu, kuŗu bija izauklējušas daudzās uzslavas un atzinības par panākumiem tehniskajā zīmēšanā un kaligrāfijā. Studējot Pauļuks zīmēja un gleznoja kā apmāts, bet uzklausīja, uzsūca, pieņēma tikai to, kas pašam bija tuvs, noderīgs, vajadzīgs. Pārējais tika noraidīts, neievērots. Tas viss nevarēja neradīt konfliktus ar mācību spēkiem akadēmijā un tādi bija − vispirmā kārtā ar tiem, kas mīlēja stingru savu prasību un metožu izpildi. Pauļuks viegli aizvainojās, cieta, spītējās, cīnījās caur darbu, centās un pierādīja.

Meitene. 1958. Kartons, eļļa. 100 x 100 cm. Atrodas privātkolekcijā.

 

Ar cerībām uz drīzu diplomdarba gleznošanu Jānis Pauļuks sagaidīja 1940. un 1941. gada politiskos notikumus Latvijā. Nekļūdams par represiju upuri un nesaskaitāmies ar tiem tuvinieku vidū, viņu sajūsmināja akadēmijas audzēkņu sabiedriskās aktivitātes. Gadu ilgajā juceklī, kad Staļina autoritārajam režīmam nebija vēl laika piekļūt pie vietējās kultūras detaļām, visas norises akadēmijā bija pakļautas vietējiem naivi haotiskajiem priekšstatiem par komunisma un mākslas attiecībām, iespējams − arī personisko rēķinu kārtošanai. Audzēkņiem radās iespēja kontrolēt profesorus. Mācību spēku nomaiņas, neizpratne par notiekošo un bažas par nākotni grāva viņu autoritāti, īpaši to, kam vēl joprojām bija tuva mācību disciplīna un savu prasību bezierunu izpilde. Pauļuks, vairāk kā jebkurš cits, alka pēc neatkarības mācību procesā un ar savu rīcību pēc iespējas to veicināja. Jāņem vēl vērā viņa rakstura ļoti būtiska īpašība − mūžīgais dumpīgums, nepieciešamība pēc nemiera, vēlēšanās „jaukt gaisu”. Tas viņu allaž noveda konfliktā ar ikvienu varu − gan iestādes, gan valsts. Padomju vara Latvijā ilga tikai vienu gadu. Tādēļ Pauļuks vēl nepaguva sakonfliktēties ar to. „Atmaksa” nāca vācu okupācijas laikā − Pauļukam bija jāpārtrauc mācības. Kā mēms liecinieks saglabājies Latvijas Mākslas akadēmijas 1941. gada 29. jūlija padomes sēdes protokols: „Turpinot akadēmijas audzēkņu, kompartijas aktīvistu darbības un uzvešanās apskati komunistu valdības laikā, padome nolēma vēl izslēgt no akadēmijas audzēkņu skaita sekošus studentus un brīvklausītājus: ... 11) Jāni Pauļuku....”

Sākās okupācijas gadi. Pauļuka dzīvē tas bija ļoti nozīmīgs posms, kuŗu var izteikt ar vienu vārdu − Felicita! Felicitas un Jāņa ceļi netieši krustojās vēl pirms kaŗa Mākslas akadēmijā. Sākoties vācu okupācijas laikam Latvijā, 1941. gada vasarā abi tika izslēgti no akadēmijas. Tā paša gada nogalē notika abu tuvināšanās. Tolaik Jānim bija trīsdesmit pieci gadi, Felicitai − sešpadsmit. Apprecējās viņi 1943. gada 23. jūnijā, kad Felicitai jau bija pilni astoņpadsmit. Okupācijas gadi nebija viegli − gadījuma darbs, biežas badošanās, vairīšanās no iesaukšanas armijā. Neraugoties uz to, šis laiks bija ražīgs − daudz tika gleznots un zīmēts. Gleznoja gan dzīvoklī, gan arī plenērā − tur, kur varēja nokļūt kājām: Ganību dambja hipodromā, Sarkandaugavas apkārtnē, Vecāķu jūrmalā. Tomēr Pauļuks plašākam skatītāju lokam palika nepazīstams, jo izstādēs nepiedalījās, savus darbus nepārdeva. Tos redzēja tikai tuvākie draugi.

Pēckaŗa periodā tēlotājā mākslā (un ne tikai tajā) Latvijā kļuva īpaši sarežģīts un smags stāvoklis. No vienas puses, loģiski neizbēgamā pirmskaŗa mākslas mantojuma un pašu mākslinieku konfrontācija ar sociālistiskā reālisma prasībām. No otras puses, Staļina kulta laika realitāte, kas radošajā sfērā izpaudās kā autoritāri administrējošs bezierunu diktāts. Neatšķetināmā mudžeklī savirpuļoja neizbēgamais ar pārprasto un kroplīgo. Grūti bija atšķirt pārcentīgu pamācītāju no modra „tautas ienaidnieku” meklētāja, karjeristu no pašlabuma meklētāja. „Kristāltīrais” dzīvē ieguva gluži fantastiskas formas un saturu. Bija tādi, kas tika pakļauti vajāšanām tikai tādēļ, ka viņu vietā gribēja tikt viduvējības. Grūti bija atšķirt nejaušo no plānotā, domātā. Mākslā notika nežēlīga cīņa, ir nedomājot par iecietību, iejūtību. Tā vietā stājās kategorisms, pārpratumi, pārspīlējumi.

Pēc kaŗa Pauļuks mācības Mākslas akadēmijā vairs neatsāka. Acīmredzot, objektīvi un arī iekšēji Pauļuks bija pāraudzis akadēmijas mācību programmu, iespējams, nepatika arī jaunā kārtība, kas tur ienāca. Vienīgais, ko viņš vēlējās un bija ar mieru − uzgleznot diplomdarbu, nerēķinoties ne ar kādām formālām prasībām un robiem vispārējā mācību programmā. Kad tas neizdevās, Pauļuks atmeta akadēmijai ar roku un kopš tā brīža viņa gaitas mākslā saistījās tikai ar Mākslinieku savienību.

Tomēr visai drīz Pauļuks bija spiests saprast, ka Mākslinieku savienība nav organizācija, kas apvieno un palīdz, bet pastāv tikai tādēļ, lai realizētu staļiniskā režīma prasību bezierunu un „brīvprātīgu” izpildi. Katrs mākslinieks, katrs darbs tolaik tika sīki jo sīki apspriests, mācīts un labots, pārveidots un pārtaisīts. Šīs dzirnas Pauļukam nepagāja secen. Tā arī 1945. gadā izstādījis divas ainavas, Pauļuks bija spiests „klusēt” līdz pat 1955. gadam. Bija gan slēgtas darbu skates Mākslinieku savienībā, bet vai tas gan spēj apmierināt normālu radošu cilvēku?

1949. gada masveida deportācijas no Baltijas sakrita (varbūt bija plānotas) ar radošo (arī mākslinieku) savienību „tīrīšanas” un pāraudzināšanas akcijām. Vairāk kā 50 mākslinieku tika izslēgti no Mākslinieku savienības, to starpā arī Pauļuks. Un tas vēl bija labākais likteņa pavērsiens, jo bija arī fiziski represētie.

Nevar nepieskarties vēl vienai pagājušo gadu iezīmei Latvijā − tas bija lielais dzeršanas laiks. Bezizejas un bezcerības aizmiglošana. Pauļuks šajā dzeršanā (ne bohēmā) nebija ne vientuļš, ne kautrs. Daudzās nekārtības un nebūšanas mākslā un tās administrēšanā viņu tā uzbudināja, ka tas prasīt prasījās pēc izlādēšanās: „Es nespēju skaidrā izlādēties. Man jāiedzeŗ, lai es varētu izlamāties!” Tas bija sava veida donkihotisms. Arhīvu dokumenti liecina, ka ne mazums viņš tika provocēts uz dzeršanu. Iespējams, ka tā bija pārdomāta taktika, lai talantu un konkurentu „noēstu”, iespējams, ka tā bija iespēja savu gļēvulību izteikt caur otra „apslacīto” drosmi, bet tie ir tikai minējumi.

Te nevar neatgriezties pie dažām Pauļuka rakstura šķautnēm. Atšķirībā no neparastās mērķtiecības, neatlaidības, ieguldītā darba, uzticības, pašatdeves glezniecībai, attiecībā uz sadzīves sīkumiem, uz cilvēkiem viņam absolūti trūka elastības, diplomātijas, laipošanas, pieticības, pakļaušanās. Viņš bija karstasinīgs, impulsīvs, neaprēķināms, viegli aizvainojams, nesavaldīgs dusmās. Visas negācijas uz citiem izpaužas tieši, skaļi, neapvaldīti, vārdus un formu nemeklējot. No Pauļuka runu izvirdumiem nav bijis savulaik pasargāts gandrīz neviens no māksliniekiem, kas viņu aizkaitināja. Toties Pauļuks nekad nav bijis zemisks, nekad nevērpa klusas intrigas. Visbiežāk viņš izteica skaļi un trāpīgi to, ko citi neapmierinātībā klusi sačukstoties apsprieda un kritizēja, baidīdamies skaļi un atklāti uzstāties. Tādēļ arī radās šīs „uzkūdīšanas”, kuŗas pašam Pauļukam atnesa tik daudz ciešanu un nepatikšanu.

Un vēl viena traģēdija Pauļuka dzīvē, kas pārbaudījumu kausu piepildīja līdz malām. Pamazām, it kā nemanot, pēc kaŗa sāka šķirties Felicitas un Jāņa dzīves takas, līdz piecdesmito gadu sākumā kopējās gaitas izira pilnīgi. Jēdzienā Felicita nav ietvertas tikai atmiņas, noiets dzīves posms. Tajā ietverts vēl kas viņam dziļāks un dārgāks − noiets posms mākslā, pats izjustākais, liriskākais, neatgriežams un arī neturpināms. Pauļukam sevi mākslā vajadzēja sākt meklēt no jauna. Tas vispār nav viegli un bija jau pāri četrdesmit pieciem, kad viņš to sāka. Un vēl viens trieciens. 1951. gada 27. janvārī nomira Pauļuka māte. Pēc pāris dienām viņš rakstīja „vēstuli” mātei, kuŗā summējās viss tobrīd sasāpējušais: „Es vairs neatbalstīšu cilvēkus, kuŗi pašmērķa dēļ cīnās. Tie ir nolādētie cilvēces kropļi, vēl ļaunāki par visām slimībām. Viņi iezogas cilvēces lielajā Namā un piespļaudi, sevī domādami, ka ja mutē ir siekalas, tad dabīgi drīkst spļaut cita traukā, kas ceļā. Šādi cilvēki lepojas ar savu spēku un lielās, ka viņi tādi ir, viņi neko citu nevar darīt, jo tādi viņi ir. Es arī būšu stingrs, māt, un cirtīšu šiem noziedzniekiem ar lielo Klusumu. Tu, māt, izglābi mani. Tu man ziedoji sevi, lai es būtu tas, kas centos būt. Tava lielā upuŗa slava mirdzēs gadu simtiem. Māt, man kauns, ka es viens nevarēju tikt galā ar sevi un tikko gāju bojā. Tu esi Dieva Vietniece un sargāsi mani arī turpmāk.”

Sarma. Ap 1956-1957. Audekls, eļļa. 130 x 130 cm Latvijas valsts mākslas muzeja īpašums.

Piecdesmito gadu otrajā pusē Pauļuks atguva it kā otro elpu gan dzīvē, gan mākslā. Nelielais atkušņa laiks pēc Staļina nāves ļāva atvilkt elpu arī mākslā, bet Latvijā 1959. gadā nāca jauns trieciens − buržuāzisko nacionālistu medības, kas ļoti tieši skāra arī Pauļuku. To visreljefāk ilustrē 1989. gada žurnāla Padomju Latvijas Komunists burtnīcās publicētā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas VII, bēdīgi slavenā, slēgtā plēnuma (1959. g. 7. un 8. jūlija) stenogramma. A. Pelšes gatavotajā un J. Kalnbērziņa nolasītajā referātā citu starpā minēts: „Tā, mākslinieku sapulcē, kas apsprieda Maskavas izstādes rezultātus, gleznotājs Pauļuks teica nacionālistisku runu, kuŗā noliedza idejiskumu un partijiskumu tēlotājā mākslā. Viņš aicināja Latvijas māksliniekus būt neatkarīgiem no Maskavas un ņemt par paraugu poļu mākslinieku formālistiskos darbus. Ķīnas māksliniekiem viņš pārmeta pielīšanu Padomju Savienībai un cildināja ungārus, kas 1956. gadā ‘cīnījās par savām tiesībām’.” Debatēs LKP Rīgas pilsētas komitejas sekretārs I. Binatjans arī neaizmirsa Pauļuku: „Pauļuks, par kuŗu ir runa referātā, ir visīstākais nacionālists. 1956. gadā viņu divas reizes sauca pie atbildības valsts drošības orgāni, bet pēc zināmas profilakses lieta ar to beidzās. 1959. gadā, juzdams, ka pret buržuāzisko nacionālismu beiguši cīnīties un ka tam pat ir atsevišķi aizstāvji, viņš janvārī elektrovilcienā sāk pretpadomju sarunu par to, ka krievi esot sliktāki par vācu fašistiem, ka krievi cūkas utt. Ziņojumu šai jautājumā saņēma personiski b. Krūmiņš, marta sākumā viņš materiālu nodeva b. Lapiņai, kas runāja ar Pauļuku, un, neraugoties uz to, šis neģēlis, šis kontrrevolucionārs palika Mākslinieku savienībā, viņu no tās neizslēdza, un jau 10-15 dienas pēc sarunas ar b. Lapiņu viņš sāka pretpadomju runu, kuŗā aicina atbrīvoties no Maskavas ietekmes, atteikties no partijas vadības. Vai gan Centrālajai Komitejai ar šo cilvēku vajadzēja cīnīties tādā veidā?”

Tomēr, neraugoties uz morālo vajāšanu, sešdesmitie gadi Pauļukam atnāca ar cerībām, priekiem, panākumiem; bija arī ne mazums ciešanu, grūtību − gan paša, gan citu radīti. Būtisks visu mākslinieku ieguvums bija 1961. gadā nodotais Mākslinieku nams Daugavmalā, jo ļoti daudzi no viņiem 1962. gadu sagaidīja jaunajās darbnīcās. Viņu vidū bija arī Pauļuks. Mākslinieku nams bija ne tikai ļoti gaidītās darba telpas, tā bija arī (vai pat galvenokārt) neatkārtojamā sešdesmito gadu gaisotne, kas tur valdīja. Pacēlums, sacensību gars, konkurence, temps, arī milzīgs bohēmas vilnis ar visām tā pozitīvajām un negatīvajām sekām. Daudz tika strādāts, paveikts. „Kāpēc es turos pie Daugavmalas. Es negribu nekur citur. Daugavmalā bija ļoti sakāpināts temps. Tur bija visi kopā. Tur mēs esam mocīti, dīrāti un tur bija tāda laušanās − būt vai nebūt, tur bija cīņa. Tur nogūlās kaut kā māksliniekiem pulss un visi, kas aizgāja no turienes, kaut kā zaudēja. Kopā mums visiem bija temps. Kad mēs atnācām, tad kaut kas kurinājās.”

Melnie koki. Ap 1963. Audekls, eļļa. 120 x 159,5 cm Latvijas valsts mākslas muzeja īpašums.

Sešdesmitie gadi Pauļuka glezniecībā bija ļoti ražīgi, ja ne paši ražīgākie. Tajā pašā laikā atkal bija citi konflikti un nesaskaņas ar Mākslinieku savienības vadību. Diemžēl Pauļuku gaidīja jauni triecieni dzīvē. Sešdesmito gadu nogalē tika appludināta ar karstu ūdeni viņa darbnīca Mākslinieku namā. Daļa darbu tika neglābjami bojāti − deformēti, ar kaļķi noēsta, no audekla nolobījusies krāsa. No šī trieciena Pauļuks ilgi nevarēja atgūties, virsū mācās drūmas domas, ilgu laiku netika nekas gleznots. Darbnīca kļuva nelietojama darbam. Jāņem vērā, ka Pauļuks darbnīcā praktiski arī dzīvoja, pārgulēja. Izārdīts tika arī ierastais dzīves ritms, var teikt, pat dzīves jēga.

1975. gadā Pauļuku gaidīja vēl viens pārbaudījums, varbūt pat vēl smagāks. Tika uzlauzts un ilgākā laikā, vairākos paņēmienos izzagtas un sabojātas gleznas no viņa dzīvokļa Gorkija ielā, kuŗā viņš uzturējās tikai epizodiski, bet kuŗš bija burtiski pieblīvēts ar vērtīgiem audekliem. Lai pārvietotos dzīvoklī, viņš bija spiests rāpot uz vēdera. Pēc šī notikuma Pauļuks ilgāku laiku sagura. Aptuveni pussimts vērtīgu Pauļuka agrīnā perioda darbu liktenis vēl šodien nav zināms. Vai tie veseli, neskarti, vai neglābjami gājuši bojā? Ja veseli, kur tie atrodas? 

Kad Pauļuks fiziski un psiholoģiski atguvās no negaidītajiem triecieniem, septiņdesmito gadu otrajā pusē tika radīta vesela rinda nozīmīgu darbu. Tomēr kaut kas bija iekšēji aizlūzis. Toties Pauļuks baudīja atzīšanu. No izstādes izstādē bez kādām iebildēm tika pieņemti un eksponēti visi viņa darbi. Astoņdesmitajos gados viņš gleznoja maz, negribīgi, vairāk pašapliecināšanās nolūkā.

Vērtējot Pauļuka atstāto gleznu klāstu, salīdzinot pieejamos darbus kontekstā ar mākslinieka biogrāfijas ziņām, iespējams izprast viņa daiļrades ceļa attīstību. Pauļuka agrīnais glezniecības posms aizsākās jau studiju gados Mākslas akadēmijā, aptvēra visus četrdesmitos gadus un ilga līdz 1951.-1953. gadam. Tas bija Pauļuka lielais meklējumu laiks, un toreiz tapušie audekli vienlaikus ir atšķirīgi un vienoti savā būtībā un izteiksmes līdzekļu ziņā. Mākslinieka skats daiļrades ceļa sākumā bija vērsts pagātnē. Tā bija tāda kā mākslas klasisko vērtību pārbaude, izmantošana un pārvērtēšana, neierobežojot sevi ne laikā, ne telpā.

Žanriskajā ziņā Pauļuka intereses četrdesmitajos gados saistījās ar portretiem un pašportretiem, figurālajiem darbiem un ainavām, kā arī atsevišķiem ļoti izjustiem poētiskiem aktiem. Tomēr viņa devums šajā ziņā nebūt nebija vienmērīgs. Sava daiļrades ceļa sākuma posmā Pauļuks tika uzskatīts par ainavistu, un ne bez pamata. Turpretī viņš pats ietiepīgi un neatlaidīgi centās sevi apliecināt un pierādīt kā portretistu un, it īpaši, kā figurālo darbu gleznotāju. Domāju, ka tas bija saistīts ar diviem momentiem. Pirmkārt, Pauļuku dzīvē un domās vairāk par visu interesēja cilvēks (lai arī kā dabas sastāvdaļa, neatrauti no dabas, vides, bet tomēr − cilvēks). Otrkārt, glezniecībā, mākslā vispār, viņš uzskatīja, ka žanru hierarhijā (tādu viņš atzina un balstīja), kā profesionālās varēšanas apliecinātāji, pārāki, augstākstāvoši ir tie, kas sevī ietveŗ cilvēka tēlojumu.

Inese. 1978. Audekls, eļļa. 100 x 100 cm. Atrodas privātkolekcijā.

Agrīnajā posmā darinātajos darbos mākslinieka kolorista talants it kā palicis neatmodināts − viņa audekliem raksturīga apvaldīta toņu gamma, pārsvarā sidrabaini pelēka, vai retāk − smagi tumšā kolorītā.

Otrais Pauļuka daiļrades attīstības posms nosacīti saistāms ar piecdesmitajiem gadiem. Tas bija visnervozākais un drudžainākais, nelīdzsvarotākais un brāzmainākais. Iekšējā loģiskā jaunrades evolūcija joprojām tika krustota un mīcīta ar pāraudzināšanas didaktiku. Tādēļ šodien skatot atstāto gleznu mantojumu, viss šķiet, no vienas puses, tik dabīgs un atraisīts, no otras puses − tik samezglots un pretrunīgs, ka nevar saprast, kur beidzas paša doma, sirds un griba, kur sākas svešas indes pilieni, dūrieni un bikstieni. Tomēr Pauļuks ir tik gribēti un negribēti savpatnīgs, ka pauļukiskais gulstas pāri visam uzspiestajam diktātam. Šī posma darbi, kā jau minēts, ir visneviendabīgākie, jo tas bija arī sevis atrašanas laiks mākslā, visa liekā atmešanas laiks. Pauļuka glezniecība kļuva atraisītāka, kolorīts gaišāks. Krāsa pamazām izvērtās par vadošo līdzekli formas attēlojumā. Daba un cilvēks, kā allaž, bija Pauļuka galvenais skolotājs un iedvesmas avots.

Piecdesmitie gadi it kā pārmeta tiltu uz pēdējo Pauļuka glezniecības posmu, sākot ar sešdesmitajiem gadiem līdz pat mūža beigām. Tomēr tieši sešdesmitie gadi jāuzskata par apogeju viņa mākslā. Šī laika posma darbos Pauļuks sevi apliecināja par lielu novatoru glezniecībā, kas organiski saliedēja reālistisko mākslu ar modernās mākslas izteiksmes līdzekļiem. Vienojošs pēdējā posma darbos ir mērķtiecīgā iekšējā nepieciešamība ikvienā darbā iemiesot kustību, nemieru, trauksmi, noliedzot sastingumu, šī posma darbi žanriski un tematiski ir ļoti daudzveidīgi. Tomēr tajos dominē bērni, pludmale, jūra ar jahtām, ūdeņi, saule. Visa viņa pēdējā daiļrades posma mākslai ir raksturīga brīva un nepiespiesta kompozīcija, bagāta un skanoša krāsa, dzīva un dinamiska gleznošanas maniere. Pauļukam nenoliedzami bija liels un oriģināls kolorista talants. Viņa galvenais koloristiskais uzdevums bija virzīts tieši uz krāsu spektra harmonizāciju: viņš centās, lai glezna ne tuvu nebūtu kliedzoša un skarba. Atklāto, skanīgo krāsu priekam Pauļuka gleznās nav nekāda sakara ar tieksmēm pēc dekoratīvisma. Vēja spēkam, darba priekam, meža tveicei, viļņu klaida nemieram, visam, kas iemiesots mākslinieka audeklos, raksturīga trauksmaina, nerimtīga un dinamiska pulsācija. To nevar un nav iespējams gleznot klusināti, tas izslēgtu iespēju sasniegt ieceres būtībai raksturīgo krāsu intensitāti.

Ar katru brīdi arvien vairāk kļūdama par latviešu glezniecības klasiku, Pauļuka māksla joprojām ir novatoriska un svaiga. Pauļuka interešu loks mākslā bija reizē šaurs un neizmērojami plašs − dzīve. Viņš pats par to sacīja: „Profesionāli rīkojoties ar krāsu un līniju uz audekla, vajaga parādīt, kā tu izproti, kas ir laikmeta vērtība − kurp pasaule tiecas, kādā kultūras slānī mēs šodien esam nonākuši. Ar gleznošanu es izpērku savas dzīves kļūdas − tas ir līdzeklis, ar kuŗu es varu pateikt, kas es esmu.”

 

Zigurds Konstants dzimis 1932. gadā Rīgā. Beidzis Latvijas valsts universitāti 1955. gadā. Strādā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā. Mākslinieku savienības biedrs no 1984. gada, Valdes sekretārs no 1987. gada. Sākot ar 1975. gadu regulāri publicē darbus mākslas vēstures un kritikas jomā. Autors grāmatām: Rižskij farfor (Rīgas porcelāns − krievu valodā) − 1975. gadā, Maija Tabaka − 1983. g., Rīgas porcelāns un fajanss − 1984. g., Jānis Pauļuks − nodots ražošanā.