Jaunā Gaita nr. 176, februāris 1990

J. Putrāms. Pazemotais ceļā uz atdzimšanu.

Laimonis Mieriņš

LATVIJAS MĀKSLAS DZĪVE 1989. GADĀ

 

Ja padomju pārkārtošanās eksperiments izrādās nespējīgs apmierināt elementāras modernā patērētāja prasības, par rūpniecības pārbūvi nerunājot, tad mākslas laukā aina ir pretēja. Tās dažādība, reizēm cinisma vai nihilisma iekrāsota, pārsteidz, tās vitalitāte iepriecina. Aizvadītā dekāde ir beigusies optimistiski, rezignēti. Mākslas jau atrodas priviliģētā pozīcijā, un ar mēru var daudz ko atļauties...

Izstāžu netrūkst ne Rīgā, ne provinču centros un pilsētās. Diemžēl ne vienmēr padomju prese veltī šīm aktivitātēm pelnīto ievērību iespiedpapīra trūkuma dēļ.

Ārēji tagadējā mākslā daudz kas mainījies, jo „− nav vairs smacējošo „socreālisma” prasību pēc dzīves laķēšanas vispār un pēc reālisma tā naturālistiskajā izpratnē. Oficiāli nav, bet publikas (mākslas patērētāju) aprindās šāda prasība saglabājas un saglabāsies vienmēr.” (Lit. un Māksla 21).

Galvenais šo pārmaiņu cēlonis ir līdzšinējās konjunktūras sabrukšana. Veikli tikt pie kārtīga naudas žūkšņa ar revolucionāro cīņu, pagrīdes sapulču utt. gleznojumiem vairs nevar. Pirmkārt, ar šo mantu tāpat jau pilni visi muzeji, otrkārt, pārāk divdomīgi un daudzdomīgi šobrīd atklājas vēsturiskie un arī tagadnes notikumi, lai būtu iespējams tos naturālistiski attēlot gleznā − stāstiņā. Un, treškārt, gleznošanai „kā dabā” bez šaubām nepieciešama izcila amatnieciskā prasme, bet, kā pierāda simti un tūkstoši visā plašajā pasaulē, paša galvenā − laikmeta garīgās enerģijas − šādā gleznošanā itin bieži nav. (Lit. un M. 21).

Ir pamatoti atgādināt vizuālās mākslas valodas specifiku, kas nemainās. Tā − „grafikai vajadzētu atgriezt grafiskuma saprašanu, glezniecībai − glezniecisko izpratni, tēlniecībai − plastisko.” (Māksla 3).

Līdzīgi Londonas Haidparka stūŗa izdarībām, Vecrīgas Jāņa sēta ir kļuvusi par galveno avangarda mākslas forumu. Cauri izgāztajām slūžām ilgi aizturētie ūdeņi nes gandrīz vai visu ko. Tikai laiks var izvērtēt paliekošo no acumirklīgā, nenozīmīgā. Te gleznotājs un scenogrāfs Leonards Laganovskis sevi pieteic par „multimediju” mākslinieku, padomju ikdienas parādību kritiķi un komentētāju. Viņš lieto vizuālās mākslas līdzekļus, tos attapīgi papildinot ar iespiestā vārda kolāžām, it kā neuzticēdamies vai nespēdams izteikties ar vienas disciplīnas palīdzību, šāda ievirze latviešu mākslā līdz šim nebija manīta, jo, kā jau teikts, norādes no augšas, atskaitot pornogrāfiskās lietās, vairs neeksistē. Laganovska kareivīgumu mēdz dēvēt par „socartisku”, t.i. asa, ņirdzīgi izsmejoša nostāja pret sociālistiskā reālisma kanoniem un režīma glorifikāciju. Reizēm uzplaiksnī arī ar ekoloģiju saistītas problēmas, un ne tikai Laganovska mākslā vien.

Jauno mākslinieku nams Jāņu sētā specializējas jauno mākslinieku grupu izstādēs. Te būtu minama atšķirīgo brāļu Kristapa un Kaspara Zariņu, Vijas Zariņas un Normunda Brasliņa jaukto darbu skate. Pēdējais meklē stilistisku esenci, saliedējot jūgendstila un ģeometrisku abstrakciju elementus, ar sevišķi jūtelīga zīmējuma palīdzību, bībeliskās tēmās. Vijas Zariņas glezniecība centrējas ap sievieti, sievietes garīgumu un tās vietu pasaulē. To Zariņa veic ļoti gleznieciski, it kā aizplīvuroti, atstatus, pasīvi, izolētos veidolos. Izteiksmīgu, koncentrētu kolorītu izmanto Kristaps Zariņš, radīdams dažādu metaforu saspēles, ekspresīvi dramatiskā garā. Viņa glezniecība ir agresīva, atklāti izaicinoša. Arī labs kolorists, savdabīgs, ironisks vai sarkastisks ir Kaspars Zariņš, kuŗa tēli allaž atgādina marionetes, formalizētās bez gribas pozās un situācijās. Taisni šis aspekts, pārkārtošanās gaisotnē, piešķiŗ Zariņa glezniecības sūtībai savu loģiku, apskaidrotību.

Pie Jāņa sētas tabū grāvēju izstādēm pieskaitāma Ivara Poikāna personālizstāde. Lieliski pārvaldot dažādas technikas un strādādams karikatūru stilā, Poikāns satirizē visu bez izņēmumiem, efektīvi, dzēlīgi.

Negaidīti, pret straumi peld jauno mākslinieku izstāde Arsenāla telpās, kur sakopoti pavisam 70 mākslinieku darbi, pārstāvot glezniecību, grafiku, tekstilmākslu, metālmākslu, keramiku un tēlniecību. Atskaitot pāris izņēmumus, izskatās, ka jaunie mākslinieki grib kopt vecās ierastās tradīcijas. Ja par šīs izstādes koptoni nav atbildīgi rīkotāji un žūrija, tad jāatzīst, ka arī reakcija, revolucionārā situācijā, ir progress.

Apjomīga ir bijusi izstāde Rudens 89 izstāžu zālē „Latvija”, kur piedalījušies visu paaudžu 111 gleznotāji, 29 grafiķi, 15 akvarelisti un 23 tēlnieki. Patreizējos apstākļos to var uzlūkot par latviešu mākslas barometru. Tā varētu domāt, bet skatītāju sagaida vilšanās. No izstādes vispārējās iezīmes paliek iespaids, ka noturība ir pats galvenais. Ar Elitas Ansones vārdiem izsakoties, „... neviens te neatļausies huligānismu mākslā, kas nereti notiek manifestējošās grupu izstādēs.” (Lit. un M. 49). Pēdējā laikā, un to pierāda arī šī izstāde, mākslā ir parādījušās vēl neredzētas tēmas, kas līdz šim skaitījās tabū kategorijā. Proti, reliģiskais pārdzīvojums un mīlestības attiecības to filozofiskajā un fiziskajā izpratnē. Un mākslinieku reakcijā te ne vēsts no sausi ilustratīvas interpretācijas, tik ierastas līdzīgās situācijās. Jā, reliģija šodien ir akūta, ne tikai personīgajā, bet arī politiskajā dzīvē, sevišķi tās ekstrēmie virzieni, piemēram, islamiskie fundamentālisti. Būdama visjaunākā no lielajām reliģiju sistēmām, islams pārdzīvo tās pašas fāzes, kā nesenajā pagātnē kristiānisms. Izstādē sastopami ekoloģijas ietekmes darbi, bet pārsteidzoši − gandrīz nejūt ikdienas politiskās propagandas iespaidus. Laikam pārkārtošanās problēmu samezglojums ir vājš jaunrades katalists.

Arī populārās mākslas izstāde zālē „Latvija”, pēc skaita 31., ir pelēcības apzīmogota un ar sašaurinātiem izmēriem, it kā valdītu kaŗa situācija ... Eksponētie darbi vēl reizi pasvītro, ka latviešu mākslas galvenā dominante ir profesionāla rutīna. Ārējā formā tie svārstās no Miervalda Poļa foto reālisma, ko mākslinieks praktizē jau daudzus gadus, līdz V. Dzintares mērenām abstrakcijām. Taisni šinī izstādē netrūkst politisko aktualitāšu inspirētu darbu.

No rutīnas logātiem mēģina izlauzties dažs labs mākslinieks, ko vislabāk var novērot personālizstādēs. Jaunu ceļu meklēšana nebūt nav tikai jaunās paaudzes lieta. Šīs izstādes ir visinteresantākās, jo apliecina spēcīgu māksliniecisko personību eksistenci visās vecuma grupās.

Jānis Kreicbergs,  *  *  *

Viens no vissavdabīgākajiem jaunās paaudzes gleznotājiem laikam būs Vilnis Heinrihsons (dz. 1958. g.). To pierāda viņa darbu izlase Jauno mākslinieku klubā Jāņa sētā. Heinrihsons glezno spontāni, ekspresīvi un spilgtā kolorītā. Kaut kādu iemeslu dēļ viņš pievērsies kādreiz ļoti populārajai strēlnieku tēmai. Taču te veltīgi meklēt glorifikāciju, kā to jau dažs labs ir darījis. Līdzīgi Padegam, Heinrihsonu fascinē griezīgais, izmisums, kaŗa traģika un nejēdzība. Viņš nav klaji ilustratīvs, tieši pretēji, Heinrihsona glezniecība nav izprotama ar loģiku vien, te jāņem palīgā intuīcija, zemapziņa un irracionālā „domāšana”. Heinrihsons ir jūtu mākslinieks, kas neglaimo, bet uzbudina, nepārtraukti atgādinādams dzīves riskus, nedrošību un mūsdienu pretrunas.

Izcilākais īpatnis latviešu mākslinieku vidū patlaban ir Auseklis Baušķenieks, kuŗš tikai nesen ieguva oficiālo atzīšanu. Tikai nesen tāpēc, ka, ar savu figuratīvo, sirreāli ironizējošo stilu, likās pastāvošai iekārtai bīstams. Ne sevišķi glezniecisks, jo forma sausi, tonāli modulēta, Baušķenieks daudz aizņēmies no Breugeļa un Bosa, visam uzspiežot savu baušķeniskās filozofijas zīmogu. Baušķenieka mākslas pievilcība un spēks ir nevis gleznieciskās vērtības, bet gan neparasti dzīvā, asprātīgā izdoma.

Valsts mākslas muzejā noformēta pirmā plašākā personālizstāde 60 gadīgajam gleznotājam Vilim Ozolam. Pazīstamais kluso dabu meistars ārēji atgādina itālieša Morandi glezniecību. Ozola māksla neinformē skatītāju par dažādiem priekšmetiem. Tā iet tālāk un dziļāk. Ozols meklē esenci, lietu būtību gleznieciskiem līdzekļiem, šāda pieeja, vizuāla filozofēšana, ir interesanta, jo pārkārtošanās drudzis Ozolu gleznieciski neskan − viņš mierīgā garā turpina meklēt paliekošas mākslas vērtības.

 

Sava veida ciemošanās ir gleznotāja, Mākslas akadēmijas pasniedzēja Alekseja Naumova Parīzē gleznoto ainavu izstāde Aizrobežu mākslas muzejā. Mākslinieks pavadīja Sorbonnas universitātes plastisko mākslu nodaļā veselu gadu. Naumovs glezno ļoti enerģiskiem vēzieniem, virtuozi, rotaļīgā garā un vienmēr sensuāli, bet kolorīta specifika viņu daudz neinteresē. Šīs „ārzemju” ainavas ir labi noskaņotas un gleznotas bez parastā tūrista steigas.

Mākslas akadēmijas rektors, gleznotājs profesors Indulis Zariņš ir viens no visvairāk cildinātajiem un apbalvotajiem māksliniekiem (starp citu Ļeņina prēmijas laureāts) un ne bez profesionāla pamata. Zariņa glezniecība, ieskaitot padomju konjunktūras tēmas, ir solīda un pārliecinoša, arī tonālā izpratnē. Viņam piemīt teicama faktūras īpatnību un krāsu izjūta. Taču savā 60 g. jubilejas izstādē Mākslas muzejā „... Indulis Zariņš nav vēlējies izstādīt neko no tā, par ko lielākais oficiālais gods viņam parādīts.” (Lit. un M. 27). Izstādē eksponēta nevainojama, izteiksmīga glezniecība, ka teikt, atbilstoša jauna laika garam.

Indulis Zariņš. Hronists un peldētāja.

Ir varbūt netaisni, bet neskaidra politiski filozofiska māksla ir skatāma Dzintara Zilgalvja personālizstādē Aizrobežu mākslas muzejā, kuŗu gan pats mākslinieks, nezin kāpēc, nosaucis par sentimentālo glezniecību. Tieši sentimentālumu vai nostalģiju te grūti sameklēt. Galu galā māksla ir laikmeta liecība individuālā formulējumā. Tas pilnībā attiecināms arī uz Zilgalvi. Viņš ir mērķtiecīgi subtils, sevišķi krāsu saspēļu izvēlē. Tiek lietotas tikai pelēko, balto un melno toņu noskaņas, radot noteiktu atmosfēru − nospiedošu, bezcerīgu gaisotni. Šo noskaņojumu vēl papildina retas, sīciņas, vienas līnijas cilvēku figūras, stilizācijas, kuŗas „apēd” lielo formu kolizījas. Zilgalvis spēj orientēties sarežģītu formu attiecībās un ritmos, visu pakļaujot savu māksliniecisko nodomu īstenošanai. Šāda glezniecība ir ekspresīva, tā liek meditēt, atļaujot personīgu interpretāciju ... par ko īsti runā, ko vēsta Zilgalvja māksla. Gleznotājas Birutas Delles personālizstāde Mākslinieku namā pierāda caurmēra skatītājam, ka nevis dabas kopēšana, bet zemapziņas tēlu valoda ir daudz iespaidīgāka, vizuāli interesantāka. Tā skatītāju ieved vēl reālākā, pazīstamākā pasaulē. Taču Delles eksponēto darbu vispārējais noskaņojums nav optimistisks, drīzāk padrūms, bezcerīgs. Arī ārēja skaļuma vai viegla laika kavēkļa te neatrast, šādas pieejas mākslinieciskais efekts ir saistošs, pievilcīgs.

Organizācijas ziņā jaunu ceļu iet 13. republikas stājgrafikas izstāde izstāžu zālē „Latvija”. Tā atšķirīga no iepriekšējām ar to, ka pirmo reizi tiek „laisti pie vārda” mākslinieki, kas nav Mākslinieku savienības biedri, bet galvenais − ir iztikts bez žūrijas. Tā aizstāta ar mākslinieku paškritisku izvēli. Šādi eksponētie stājgrafikas darbi mēģina mākslinieciskiem līdzekļiem sintezēt „šo laiku politiskās un sociālās aktualitātes, kuŗu krustugunīs risinās tautai vitāli svarīgi jautājumi, priekšplānā izvirza aktīvas rīcības nepieciešamību”. (Lit. un M. 8). Un tomēr, it kā par spīti visam, latviešu grafiķi paliek noturīgi, ja neteiktu bailīgi. Viņi ir vairāk norūpējušies par savu „augsto grafisko kultūru” (Lit. un M. 8) un tās saglabāšanu.

Protams, asociācijām bagātajā grafikas darbu jūrā var vērot arī izņēmumus, kas sabango citādi miermīlīgos ūdeņus. Piemēram, Juŗa Putrāma, Ojāra Pētersona un Andra Brežes lielformāta sietspiedes, skarbā ekspresionisma stila, publicistikas iekrāsotas, sit sevišķi augstu vilni.

Daudzo izstāžu biruma starpā gadās arī pa konceptuālās mākslas izstādei (Tēlnieku namā), bet būs piemērotāk šī apskata ietvarus papildināt ar 7. republikas dizaina skati izstāžu zālē „Latvija”. Tieši dizaineriem ir jārēķinās ar padomju dzīves realitātēm vairāk kā jebkuras citas mākslas disciplīnas praktikantiem. Pirms pāris gadiem nodibinātais dizaina centrs Rīgā ir bez cerētās atsaucības. Padomju rūpniecības vadītāji par dizainu un dizaineriem neinteresējas, viņu saimniecības principu izpratne, preču konkursa jēgu ieskaitot, ir neticami vāja. Padomju ražošana joprojām „... izmanto aizvēsturiskus darbgaldus un inertu, nekvalificētu darbaspēku, kuŗā trūkst modernas un kvalitatīvas izejvielas un ir vēl daudzi citi negatīvi momenti, kā var radīt lietas un priekšmetus, kuŗu izmantošana neaizskaŗ cilvēka pašcieņu”. (Māksla 3.).

Auseklis Baušķenieks. Skrejošais akts. Eļļa.

 Priekšzīmīgi iekārtotajā skatē netrūkst interesantu, profesionāli pamatotu priekšlikumu, bagātas izdomas risinājumu un daudz attapības. Dizaina vārdā skatē piedalās arī mākslinieki, kas pēc temperamenta nav dizaineri, tādejādi ieviešot tēlotājas mākslas momentu, tā specifiku.

Protams, ir dizains un dizains, bet te vajadzētu runāt par industriālo dizainu, kas atkarīgs no budžeta un citām problēmām, kuŗām nav sakara ar tīri estētiskām mērauklām. Paliek iespaids, ka 7. republikas dizaina skate ir kļuvusi par pašmērķi un kalpo tikai jaunrades izlādēšanās procesam. Liecība šādai domai redzama arī pie āra reklāmas „... kas jau trešajā dienā rādīja neglītas rūsas notecējumus, kartona buktējumus, kuŗu starpās tumsēja konstrukcijas tukšums.” (Māksla 3).

Ar to nav teikts, ka šodien Latvijā trūktu kompetentu dizaineru. Viņi ir spiesti strādāt īstam industriālam dizainam naidīgā vidē, kas palikusi jaunās pārbūves neskarta. Un tā ir problēma. Nāk prātā klasiskā Gordija mezgla leģenda.

Patlaban, šo rakstot, Rumānijas Kaligulas Čaučesku režīms raustās terminālās konvulsijās ... Pārējās Austrumu bloka valstīs pārkārtošanās temps arī ir straujš un relatīvi miermīlīgs, bet Padomju Savienībā tas draud pilnīgi apstāties. Nav jābrīnās. Būtiski marksisms ir kolektīva doktrīna, kur individuālai uzņēmībai vai brīvai domai nav vietas. Berlīnes mūŗa mentalitāte ir jaunās pārbūves lielākais traucēklis. Ir ejams daudz radikālāks ceļš, ko saprot austrumu blokā.

Lai gan atklātības gaisotnē tiek runāts par politisku plurālismu (padomju konstitūcijas 6. pants kompartijai garantē izpildvaru), nav jāaizmirst, ka aizsāktās reformas ir izsaucis marksisma saimnieciskais bankrots. Nav sevišķi gudri Tiananmanas skvēra kāvu atspulgos cerēt, ka Gorbačovs kļūs par demokrātu, kapitālistu vai priecīgu padomju impērijas ūtrupētāju. Gada laikā mēs esam izrunājuši visu, par ko agrāk pat ieminēties nedrīkstēja. Rodas jautājums − ko tālāk? Un te nu izrādās, ka no brīvas runāšanas līdz brīvai domāšanai ir milzu atstatums. (Lit. un M. 39).

Baltijas republikas pārkārtošanās labirintā orientējas veikli, pārdomāti, saskaņoti un mērķtiecīgi. Šai kontekstā ir saprotami, bet tomēr ļoti pārsteidz prezidenta Ulmaņa daudzināšanas mēģinājumi. Vai nākotni nav labāk veidot bez „vadoņiem”? Bet tas ir cits jautājums, saistīts arī ar mākslu, bez kā nepastāv neviena sabiedriska iekārta.

 

N. Brasliņš. Ģimene.

O. Tilbergs. Instalācija. Bez nosaukuma.