ĀDOLFS Šapīro

LOMU SADALĪJUMS

 

All the world’s a stage, And all the men and women merely players. They have their exits and their entrances; And one man in his time plays many parts, His acts being seven ages. At first the infant, Mewling and puking in the nurse’s arms, And then the whining school-boy, with his satchel And shining morning face, creeping like a snail Unwillingly to school. And then the lover, Sighing like a furnace, with a woeful ballad Made to his mistress’ eyebrow. Then a soldier, Full of strange oaths, and bearded like the pard; Jealous in honour, sudden and quick in quarrel, Seeking the bubble reputation Even in the cannon’s mouth. And then the justice, In fair round belly with good capon lined, With eyes severe and beard of formal cut, Full of wise saws and modern instances; And so he plays his part. The sixth age shifts Into the lean and slipper’d pantaloon, With spectacles on nose and pouch on side; His youthful hose, well saved, a world too wide For his shrunk hank; and his big manly voice, Turning again toward childish treble, pipes And whistles in his sound. Last scene of all, That ends this strange eventful history, Is second childishness, and mere oblivion, Sans teeth, sans eyes, sans taste, sans everything. V. Šekspīrs, As You Like It, II, 7,139-166.   Valža Grēviņa tulkojumā: Ir milzu teātris šī pasaule, Un visi ļaudis tanī aktieŗi. Tie uznāk, parādās un atkal iet, Dažs vienā lugā daudzas lomas tēlo. Viņš pirmā ainā vēl ir sīciņš bērns, Kas aukles rokās brēc bez kādas jēgas; Tad − puika raudulīgs, ar somu plecos Uz skolu rāpjas gauss kā gliemezis; Tad − iemīlējies jauneklis, kas dveš Kā krāsns par savas mīļās uzacīm; Tam seko kaŗavīrs, kā leopards Ar bārdu apaudzis, pilns lamu vārdiem, Par godu trīc un dreb, uz strīdiem nadzīgs, Pēc tukšā slavas ziepju burbuļa Vai lielgabala rīklē gatavs līst. Aiz viņa cienīgs soļo tiesnesis, Kas gaiļus kastrētus ik dienas rij Un raugās stingri, bārdu apcērpj labi; No viņa jādzird dzīves gudrības Un patiesības visiem zināmas. Bet sestā ainā jāspēlē diemžēl Sauss izģindenis, kaulu kambaris; Vēl uzglabātas trešās ainas bikses, Bet kalsnām kājām tās pārlieku platas, Un vīra balss nu bērna diskantā Kā nepareiza svilpe spalgi spiedz. Pats beigu skats, kas noslēdz dīvaino Un brīnum raibo dzīves izrādi, Ir otrā bērnība − bez atmiņas, Bez acīm un bez zobiem, pat bez jēgas.

Virs senā „Globusa” plīvoja karogs ar uzrakstu: „Visa pasaule teātris, visi cilvēki aktieŗi.” Protams, šo vārdu jēga ir krietni plašāka par domu, ka visi cilvēki savā dzīvē tēlo. Nemirstīgais izteiciens tik ietilpīgs, ka pat vismazākā intonatīvā izmaiņa spēj piešķirt tam jaunu nozīmi. Man šajā frāzē valdzinoša šķiet dažādos mērogos eksistējoša laika un telpas saišu nesaraujamība. Pasaule un teātris. Līniju atkārtošanās spoguļattēlā. Kā dvīņos skatāma, vienlaicīgi tik apburoša, atbaidoša un uzjautrinoša. Gadsimtiem cauri ejošais paradums vērīgi ielūkoties vienam otrā ir kļuvis par abpusēju un auglīgu jaunatklāsmes prieku. Turklāt ielūkojoties teātŗa aizkulisēs un jūs būsit apstulbināti − cik ļoti šī mikropasaule līdzinās tai, kuŗu teātris rāda uz skatuves. Tās, ko mēs savā profesionālajā iedomībā dēvējam par mūsu problēmām, patiesībā, lai cik skaļi tas arī neskanētu, ir nevis teātŗa, bet gan pasaules problēmas.

Dzīvē lomas ir sadalītas. Tā ir vienkārša doma. Acīmredzot ir pienācis vienkāršo domu laiks. Taču vienkāršība ir sarežģīta. Cik dramatisks ir tas lomu sadalījums, kuŗš aizsākas jau bērnībā. Atveriet logu.

Pagalmā bērni uzsāk skanīgu rotaļu. Trokšņo, spiedz un no sajūsmas auro. Tā viņi sadala lomas. Jautri? Bet ielūkojieties vērīgāk, ko lai dara, lūk, tas kautrīgais? Viņam tikusi visdraņķīgākā loma. Pieprasīt citu? Ja negribi − nespēlē!” un, paši to neapzinādamies, vienaudži viņu nostāda baismīgas izvēles priekšā. Aiziet? Rotaļāties ar citiem? Bet ar ko? Šodien taču neviens cits nespēlējas? Ļauties lepnajai vientulībai. Un laikā, kad rit kopējā rotaļa, sapņot par savu − tam vajadzīga neredzēta vīrišķība. Un te vēl vecāku uzsaucieni: „Kādeļ tu nerotaļajies ar pārējiem? Ej pie bērniem! Vai tu mani dzirdi?”

Te, lūk, bērni tukšajā klajumā iedomājuši spēlēt „koncertu”:

−     Bet kam par godu?

−     Tāpat vien.

−     Tāpat vien nav pieklājīgi. Vajag kaut kam par godu.

−     Mājā mamma rīko balles tāpat vien.

−     Tāpat vien es nespēlēju.

−     Ja par godu, tad vajadzīgs salūts.

−     Es dziedāšu „Ai, donna, donna, Inese..”

−     Kur tu ņemsi salūtu?

−     Bet es – „donna Abizella!”...

−     Es dziedāšu, bet viņa lai spēlē klavieres.

−     Kur tu ņemsi klavieres?

−     Bet es vadīšu programmu. Kā filharmonijā.

−     Es māku ātri lasīt. Ātrāk par visiem.

−     Bet es būšu publika.

−     Es arī varbūt būšu publika.

−     Un mana mamma būs publika.

−     Un mans tētis arī.

−     Es uzstāšos pirmā.

−     Nekā! Elizabete būs pirmā, jo...

−     ... jo Elizabetei nav klavieŗu.

−     Tad es nemaz nepiedalos. (Uzgriež muguru, ātri šķiŗ grāmatu un lielā ātrumā, balsī sāk lasīt pasaku.)

−     Nedusmojies. Tu būsi pirmā! Tu uzstāsies pati, pati pirmā!

−     Šodien laikam nevaru iet koncertā. Šodien man jāiet ganos.

−     Īstus lopus ganīsi?

−     Pavisam īstus.

Tie ir teksti no P. Putniņa lugas „Gaidīšanas svētki” pirmajām lappusēm.

Tiklīdz izlasīju šīs rindas man luga uzreiz iepatikās. Atcerējos, ka vasarā Rīgas tuvumā jaunrades namā es biju tamlīdzīga pasākuma aculiecinieks. Interesanti, uz kuŗu pusi stūrēs Putniņš?” −es nodomāju. Dramaturgam šī situācija ir īstu dārgumu krātuve. Te jūt konfliktu. Saasinājums var rasties ik brīdi. Vai nu mazie organizatori sastrīdēsies, vai arī viņu entuziasms sašķīdīs pret pieaugušo lietišķību, kuŗu dēļ viņi patiesībā tā pūlas.

Notikumā, par kuŗa aculiecinieku es kļuvu, bija gan viens, gan otrs. Līderis izvirzījās uzreiz − cilvēks no malas. Enerģiskajai Maskavas kritiķa meitai bez cīņas tika atdotas visas administratīvās rūpes. Par rīkojumu koncentrētību un lietišķumu viņu varētu apskaust ne viens vien mūsu ražošanas lugu pozitīvais varonis. Kritiķi, režisori, aktieŗi bez ierunām šķīrās no savām drēbēm, mantām, kosmētikas. Šašliku iesmi, kuŗi rotāja kamīnu un bija šī jaunrades nama veidotāja neaizskaŗams lepnums − kļuva par rapieriem. Ap radošo procesu uzvirmoja grandiozas batālijas. Drūmais sestklasnieks cīnījās par savām tiesībām iestudēt Eshila Persiešus. Un uz darbu pie kaut kā maznozīmīgāka nebija pierunājams. Pārējie minēto daiļdarbu nezināja un nezin kāpēc, bet varbūt tieši šī iemesla dēļ, Eshilu neapstiprināja. Tad sestklasnieks piekāpās un piedāvāja „Gaisa kuģi”. Viņš bija kaislīgs Napoleona cienītājs. Visi to zināja un saprata, ka, noraidot Ļermontovu, zaudēs kolēģi. Balerīnas meita vēlējās dejot. Vietējās meitenes paziņoja, ka dziedās tikai tautas dziesmas un nekā cita viņām vispār nevajag. Kāds cits gribēja tikai un vienīgi dziedāt solo, un bez viņa draudēja izjukt koŗa priekšnesums. Un to visu apsprieda līdz aizsmakumam, līdz pilnīgam balss zudumam. Koncerts teju, teju draudēja izjukt. Tikai pateicoties mūsu līdera, protams, no tēva mantotajam, demokrātiskās domas plašumam, svētkus izdevās saglābt. Beidzot tika panākta pilnīga vienošanās.

Taču katastrofa iestājās, kad vismazāk to gaidīja. Kāds no atpūtniekiem atgādināja, ka pulksten septiņos (bērnu noliktajā koncerta laikā) televīzija atkārtos Dziesmu svētku norisi. Dziesmu svētki Latvijā, tāpat kā Tbilisoba Grūzijā − nacionālas svinības. Tajā gadā tie notika simto reizi un tādēļ bija īpaši apgaroti. Kaut ko tādu piedzīvot var tikai vienreiz mūžā. Taču televīzija ļāva vēlreiz pārdzīvot saviļņojumu, skatīt Rīgas svētdienīgās ielas tautas tērpu raibumā, sadzirdēt tūkstošgalvainā koŗa piano un redzēt izredzēto virsdiriģentu sejas. Tādēļ laikā, kad uz televizora ekrāna tūkstoši dziedāja par labestību un mīlestību, pie halles durvīm drūzmējās bariņš ērmoti „uzpucētu”, apjukušu, sakaitinātu bērnu, no kuŗu trīsošajām skropstām pār nokrāsotajiem vaidziņiem ritēja asaras. Te nebija vainīgo vai nevainīgo. Tādās reizēs mēs bezpalīdzīgi noplātām rokas un apjukumā murminām: „Dzīve ...” Bērniem to ir grūti saprast.

Tomēr koncerts notika. Televīzijas pārraides iedvesmotā auditorija prata novērtēt bērnu pūles. Atzinību izpelnījās gan mazie mākslinieki, gan viņu vecāki. Un sestklasnieks, izmantodams bijīgo klusumu, kuŗš bija iestājies pēc Ļermontova darba noklausīšanās, bez mazākā mulsuma paziņoja: „Uz ‘bis’ es nolasīšu Eshila Persiešus”. Un noskandēja. Fotoattēls fiksējis vakara noslēgumu − apmierinātos bērnus ar šašliku stieņiem-rapieŗiem rokās. Liekas, ka viņi pilnīgi aizmirsuši divu stundu pazemojumu, ciešanas un netaisnību. Es tam neticu.

Pauls Putniņš stāstīja, ka viņa luga arī radusies meitas rotaļu iespaidā.

Viņš ir malacis, ka nepalaida gaŗām iespēju un pieticīgo sižetu iemiesoja skumjā notikumā par agro vientulību un bērnības tiesībām uz pašizpausmi.

 

Ādolfs Šapīro

 

 

 

Ādolfs Šapīro iestudējis lugas Latvijā un visā pasaulē. Viņa radošo režisora darbu diezgan labi raksturo 1984. gadā rakstīta vēstule Tallinas teātra scenogrāfam Martam Kitajevam darba sākumā pirms tikšanās ar aktieŗiem − Ļ. Tolstoja lugas Dzīvais mironis iestudētājiem.

Mart, dārgais!

Telefona sarunā Tu jautāji, kas lugā ir mūsdienīgs, un es apjuku. Jau vairākus gadus es par to nedomāju.

Iestudēju izrādes par „mūžigo”. Tāpēc Pērs Gints, Homburgas princis, Dzīvais mironis. Par mūžīgo un par cilvēku. Taču mūžīgais saduras ar mūsdienām, ietveŗ tās sevī...

Lūdzu Tevi ievērot: Kareņins, viņa māte, Liza, kņazs Abrezkovs un visi pārējie, kuŗi ir ap Protasovu, nav slikti cilvēki. Šīs lomas es uzticēšu simpātiskiem aktieŗiem. Nedrīkst radīt priekšstatu, ka Protasovs aiziet pie skaistules čigānietes no neglītas, apnikušas sievas. Ja būtu tā, tad visiem viss būtu skaidrs.

Tas nav melnā un baltā konflikts. Tas ir melnbaltā konflikts ar mirgojošu daudzkrāsainibu.

Starp citu − krāsai izrādē varētu būt sava loma. Izmeklēti skaistas, harmonijas pilnas ainas pie Ļizas, pie Kareņiniem (melnbalta, pelēka - melna - balta, pelēkbrūna gamma) un brīvestības vilinoši krāsainā disharmonija...

Citā vietā par tās pašas lugas iestudējumu Tallinnā A. Šapīro raksta:

Darba sākumā es apjuku no ... Tolstoja varoņu atklātības. Kāpēc visi runā un runā? Par sevi, savām jūtām, pārdzīvojumiem? Gribējās, lai būtu kā Čehovam − īsāk, noslēpumaināk, apslēptāk. Pēc tam apjēdzu − jāmeklē, ko viņi noklusē. Tas ir aizrautīgs process, un iespējams, ka tieši noklusētajā slēpjas patiesība.