NESAKĀRTOTA BRĪVĪBA

Imants Ziedonis. Taureņu uzbrukums. Dzejoļi. Mākslinieki Kurts Fridrihsons un Dainis Lapsa. Rīgā: Liesma, 1988. 158 lp.

 

Jau sen, kopš Imanta Ziedoņa rakstos vērojama kāda šķirtne, ko nenosaka žanru dažādība vien. Dalījuma nepieciešamību, tā liekas, radīja šaubu un pesimisma sabiezējums septiņdesmito gadu sākumā. Tas piestrāvoja izcilo dzejas krājumu Caurvējš (1975), kuŗa vietu un nozīmi Ziedoņa darbos vēl pienākas atklāt. Zīmīgi, ka šī grāmata parādījās apmēram vienlaicīgi ar kolhozu un kultorgu pusceļa pozitīvismā rakstīto Kurzemītes 2. sējumu.

Ja Latvijā toreiz bezcerības izpaudumi publicistikā vai aprakstā vispār nebija iedomājami, tad tāpēc vien nav jāpieņem, ka tanī pašā laikā izteikta sabiedriski konstruktīva kritika un celsmes aicinājumi neatbilstu autora pārliecībai. Apņēmība un šaubas, neticība un cerības, aktīva līdzdalība un savrupība pastāv mūsos līdzās ne tikai šodien, bet visos laikos. Sarežģītāka šī šķietamā pretruna būtībā nav. Un drūmu izjūtu uzticēšana dzejai ir jo pašsaprotamāka, ja citu iespēju trūkst.

Pretējas līnijas var būt kā konflikta, tā līdzsvara spēki. Imanta Ziedoņa darbu kopums gadu gaitā tiecas uz izlīdzinājumu. Strupceļi viņam ir pārejas stāvokļi, nenoliedzami, bet pārvarami. Caurvēja melnajiem brīžiem sekoja Poēma par pienu un dzejas krājums, kas aicināja no tumsas nevairīties, bet to iemīlēt: Man labvēlīgā tumsā (1979).

Grezni izdotajā, Kurta Fridrihsona bagātīgi rotātajā sējumā Taureņu uzbrukums sakopoti dzejoļi, kas rakstīti laikā no 1978. līdz 1986. gadam, tātad pa vislielākai daļai vēl pirms straujo pārmaiņu brāzmas, kuŗas tuvumu vietām var jaust, vismaz atskatā. Bet taureņi nav vētras vēstneši, arī tad ne, ja tās mākoņi jau pamalē savilkušies.

Kā Kurzemīte savā laikā bija Caurvēja atsvars, tā Taureņu uzbrukuma dzejoļi astoņdesmitajos gados mainās ar plašo Tik un tā aprakstu par Madlienu un tās sovhozu. Pretstatu atšķirība nav kļuvusi mazāka, drīzāk otrādi. Par spīti visam Caurvēja izskaņa nebija pesimistiska. To pat varēja uztvert kā tālākas sabiedriskas iesaistības zīmi kā sociālas sūtības izjūtu:

Tas ir labi, ka vienmēr kā liekot,
Kā lūdzot uz tevi kāds raugās.
Un tu eji un caurvējā stāvi.
Šķirbās. Un durvju spraugās.

Ja no šīm rindām nav grūti iedomāties pāreju uz Tik un tā grāmatu, tad savienojumi starp sovhoza piezemēto un taureņu gaisīgo pasauli paliek apslēptāki. Varbūt labāk tos nemaz nemeklēt, bet saņemt Imanta Ziedoņa jaunāko dzejas krājumu kā apliecinājumu mākslinieka pretiniciatīvas tiesībai, par kuŗu viņš iestājās kādā no saviem rakstiem jau tanī pašā Caurvēja gadā.

Pretiniciatīvai šoreiz nav ne protesta, ne spītības raksturs. Taureņu brīdis pasaulē ir brīvība, līdz kuŗai lēnām jānobriest. Ne lai tanī paliktu, bet lai to atklātu un atzītu par vienu no iespējām un vērtībām, kas papildina citas. Atklājums dzejniekam ir turklāt divkāršs - tagadnes atraisītajā acumirklī atspoguļojas kāda agra laimes izjūta, toreiz neapzināta, tagad taureņa vai arī pūpola gaišajā vieglumā attēlota. "Līst pūpolsvētdiena pār zvejniekciemu."

Savā astoņdesmito gadu dzejas grāmatā Imants Ziedonis raksta par brīvību, ko rada atsacīšanās no stingra pamata un taisna virziena, par brīvību, ko iegūst, vairs neko negaidot, bet pieņemot ikkuŗu brīdi, kāds tas ir. Šī izvēle nav pielīdzināma rezignācijai. Uz vienu pusi tā gan ved vientulībā, kuŗai netrūkst rūgtuma, bet stiprāka un šinī krājumā vairāk sastopama ir ar atbrīvojumu saistītā pacēluma sajūta, reizēm kā šūpoļu reibuma, kā vieglas eiforijas apņemta. Droša pamata un taisna ceļa zudums tad nav drauds, drīzāk atvieglojums, kas paver jaunu skatu uz mūžam mainīgo pasauli.

Nu jau mēs svārsti esam.
Pasaule šūpojas.

...

Šodien ir šūpoļu svētki,
kad smieklus iešūpo vainās,
debesis lielas un melnas
un zvaigznes mainās.
Tā es tev arī garām
ceļos un krītos.
Milzīgi skaista un viena
saule stāv rītos.

Tāpat kā taureņi nav vētras vēstneši, tā viņu vārumam nepieder ne pārāk cieša izpēte, ne smagāka simbolu un metaforu slodze. Tādā ziņā Imants Ziedonis īsti saudzīgs nav bijis, neatlaidīgi meklējot vēl kādu izgaismojumu, vēl kādu sakarību. Līdz ar to viņa neskaitāmo taureņu krāsainais virpulis var sākt nogurdināt kā lasītāju, tā pašu autoru, kuŗš kādā vietā izlūdzas sev miera brīdi visā ņirboņā.

Pret līkloču rakstu un impulsīvo kustību zibšņiem šinī krājumā izceļas apstājas vietas, mierīgas gaismas un liela klusuma mirkļi, kad ar vārdiem tālāk vairs netiek. Pati dzeja aizslīd aiz līnijas atpakaļ nerakstītajā. Nav vairs ceļa uz priekšu, nav sākuma un beigu, viss ir klāt vienā un tanī pašā brīdī.

Svārstības starp nemieru un mieru Imanta Ziedoņa grāmatā ir apzināti svaidīgas, neregulāras. Savā pulsējumā tās skar dažādus starpslāņus. Nekas nav taisnveida, saka dzejnieks, pasaule ir juceklīga, un tādai ir jābūt arī dzejai. Taureņu uzbrukums teikto apstiprina. Pacēlumi mainās ar kritieniem, lielas un cēlas lietas ar mazām un triviālām, pieticība ar varenu pašapziņu, lakoniska, blīva un mirdzoša dzejas valoda ar vaļīgām rindām, kam reizēm pieliktas ironiski uzsvērtas un reizēm gluži vienkārši apdeldētas atskaņas.

Varētu teikt, ka tādai nesakārtotai dzejas ainai piemīt kaut kas atbrīvojoši anarhistisks, ja vien šis jēdziens nebūtu tik bieži pārprasts un nevietā lietots. Lai kā, nav grūti pievienoties Jānim Liepiņam, kad viņš Taureņu uzbrukumu nosauc par polītisku grāmatu.

 

Mārtiņš Lasmanis