DIVPADSMIT DIENAS RĪGĀ

Aina Zemdega. Līdz vārtiem - un tālāk? Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1988. 202 lp. Vāku zīmējis Eduards Dzenis.

 

Šī ir grāmata par divpadsmit dienām Rīgā Ziemsvētku un Jaungada laikā. Gads nav tieši minēts, bet no pārkārtošanās dramatiskajiem notikumiem vēl ne jausmas. Nav gan arī grūti uzminēt vai aplēst, ka gadmija ir viena no pašām pēdējām pirms jaunās atmodas sākuma.

Stāstītāja piedalās ārzemju latviešu grupas braucienā. Viņai ir bez tam kāds sevišķs uzdevums - atvest uz Latviju tēva urnu. Nelaiķis tā vēlējies.

Notikumi kādreiz apsteidz laiku. Tagadējā atmosfēra Rīgā vairs nav salīdzināma ar noskaņu, kas valdīja pirms četriem vai pieciem gadiem. To lieki atkārtot, toties varētu jautāt, vai Ainas Zemdegas grāmata pārmaiņu straujumā nav zaudējusi aktualitāti. Atbilde būtu, ka žurnālistiskā nozīmē noteikti, bet tā, protams, nav tik svarīga darbā, kas nosaukts par romānu.

Juris Silenieks šinī pašā JG nodaļā nesen pieminēja bēdīgo likteni, kas skāris vienu otru pārsteidzīgi nosodošu un paštaisnu spriedumu par apstākļiem un cilvēkiem Latvijā. Viena no Ainas Zemdegas Rīgas grāmatas raksturīgajām īpašībām ir jebkādas moralizējošas iedomības trūkums. Un līdz ar to nesenās pagātnes attēlojumam arī šodien apgaismojuma maiņa nav vajadzīga. Tādā nozīmē šis darbs nav novecojis.

Decembŗa slapjdraņķa dienās stāstītāja atceras savu pirmo Rīgas apciemojumu pirms sešiem gadiem. Toreiz ziedēja ievas, tagad pilsētu klāj drēgna migla un tumsa. Viešņai piemetas ne tikai nejaukas kakla sāpes, kas kulminējas drudzī un murgos, bet arī kāda vispārīga nožēla. Tā iesūcas visos stūros, ir sastopama vai katrā grāmatas nodaļā. Nav jau arī tādā braucienā, tādā reizē un laikā daudz par ko priecāties. Sarunu un saprašanās barjeras atbraucēju un vietējo starpā šķiet turklāt kļuvušas lielākas. Pirmajā satikšanās reizē aizturēti rūgtumi laužas ārā, atvestā mīlestība paliek sirdī kā smagums.

Brašāki braucēji tādas jūtas spētu apvaldīt, nedotu tām tik daudz vietas. Lai šis nav viņu stāsts. Taču izrādās, ka Līdz vārtiem - un tālāk? ir ne tikai apbalvota, bet arī daudz lasīta un no rokas rokā dota grāmata.

Ar izjūtām vien tik tālu nevarētu tikt. Tām ir jāsaistās ar kaut ko tiešu, uzskatāmu, tveŗamu. Pat kakla iekaisums tādā sakarībā var stāstījumā noderēt, tas var izskaidrot vairāk nekā dziļas nopūtas. Mitrā decembŗa saaukstēšanās un gripa, kas uzklūp kā ciemiņiem, tā mājniekiem, palīdz tādējādi piezemēt īsti neizdibinātu žēlumu.

Ainas Zemdegas grāmatā tā arī apvienojas divas plāksnes. Vienā emocionāls paisums, otrā noenkurojums konkrētībā, raksturīgās detaļās. Ja no pirmās tā kā par daudz, tad otru varētu vēlēties vairāk izvērstu, varbūt uz dažu romantiskāku izlocījumu rēķina. Reiz nu autore tik labi prot aprakstīt iespaidus, kas spilgtāk paliek prātā uz nedaudz dienām atbraukušam un viesnīcā nometinātam klaida latvietim. Neveiklību, ko rada atsvešināšanās, nedrošību visās malās, dāvanu prieku un dāvanu slogu, teātŗu apmeklējumus, atbalsis no veciem laikiem, tiešus un netiešus pārmetumus tiem, kas aizbēga. Un pa reizei lielu sirsnību, kā tanī brīdī, kad Bauskas vecāmāte palīdz atbildēt uz jautājumu Kāpēc tu nebrauc atpakaļ?"

Jau vairākkārt pieminētā žēluma vājā puse ir pārāk devīgs, pārāk daudzpusīgs sadalījums, no kuŗa tiek visiem. Stāstītājai pašai, uz Sibiriju aizvestajiem, bet turpat blakām arī ārzemju latviešu sagaidītājiem lidostā, jo viņiem pa slapjumu un tumsu pašiem jākuļas atpakaļ uz pilsētu, kamēr atbraucējus ar siltu autobusu nogādā ērtā, gaišā viesnīcā.

Grāmatā ir kāds simts vai divi simti iespieduma, rakstības un valodas kļūdu. Reizēm nav tik viegli izšķirt, kuŗa puse vairāk grēkojusi.

Visu dienu vējš dzen sniegu gar puķu veikala rūtīm. To skatlogu malas ir noledojušas, un pus ietnes pazudusi zem sētnieku samestā sniega vaļņa. Bet uz galdiem, uz grīdas un platās palodzes turpat aiz loga, pret aukstajiem stikliem liekdamies, plaukst baltie ceriņi, zied tulpes, maijpuķītes un alpu vijolītes. Tās var sasmaržot pat ārpusē pie loga stāvot, kad pircēji iekšā, ārā staigājot virina durvis.

Tādā rindkopā autorei, apgāda redaktoram - ja tāds būtu - un korektoram vēl atlicis daudz darba.

 

Mārtiņš Lasmanis