PATIESĪBA, PILNA PATIESĪBA UN NEKAS CITS KĀ PATIESĪBA

Visvaldis Lāms. Kāvu blāzmā. Romāns. Rīgā: Liesma, 1989. 479 lp.

 

Kāvu blāzmā ir iecerētas romāna triloģijas otra daļa. Šim faktam tomēr nav nekādas lielas ietekmes uz romānu kā pabeigtu, pašu par sevi saprotamu, patstāvīgu darbu.

Romānu triloģijas pirmā grāmata Nemierā dunošā pilsēta publicēta 1957. gadā un skaŗ Latvijas, īpaši Rīgas, dzīvi, sākot ar 1935. gadu un beidzot ar 1941. gada jūniju (kad SS virsnieks Manheims, viens no personām Kāvu blāzmā , kopā ar savu kaŗaspēka vienību gatavs atgriezties Rīgā, no kuŗas bija repatriējies uz Vāciju).

Par triloģijas otra romāna Kāvu blāzmā tapšanas laiku 1989. gadā izdotajā grāmatā minēts 1951. gada marts līdz 1963. gada maijam. Turpat atrodama autora piebilde: No 1987. gada 1. oktobŗa līdz 1988. gada 9. janvārim romānu esmu mākslinieciski rediģējis. Būtiski grozījumi nav izdarīti." Šo Visvalža Lāma romānu "pēc būtiskas īsināšanas", kā grāmatas pēcvārdā raksta literatūrzinātnieks Harijs Hiršs, sācis iespiest žurnāls Karogs 1958. gadā. Tur no 7. līdz 11. numuram lasāmas šī romāna divas daļas. Tad publicēšana pārtraukta, trešo daļu aizliedzot. (Sākot ar 1961. gadu, Visvaldi Lāmu uz sešiem gadiem izstumj no latviešu rakstniecības.)

Par iecerētās triloģijas trešā romāna likteni Harijs Hiršs liecina, ka ar Kāvu blāzmā publicēšanas aizliegumu "autora normālais radošā darba process tika apturēts un trešā grāmata tā arī palika neuzrakstīta".

*

Visvalža Lāma Kāvu blāzmā sastopama kritiski asa boļševiku un Staļina valdīšanas laika un metožu analīze, visai plaša, kaut fragmentāra Latvijas vēstures aina, tik patiesa latviešu tautas domu, vēlmju, sāpju un cerību mozaika (man pašam šai priekšstatu kopainā jāsastopas ar daļu no saviem tā laika pārdzīvojumiem), ka brīnos, kā tāds darbs, šī patiesība vispār iekļuva Karoga redakcijā un piedzīvoja daļēju publicēšanu 1958. gadā.

Lasot romānu, nevarēju (lai kā gribētu) izvairīties no pāris jautājumiem, kas visu laiku bija klāt, neatlaidās no manis. Un arī vēlāk, pēc izlasīšanas, par šo darbu domājot, nāk līdz. Vai šie jautājumi ir kaila ziņkārība? Jeb vai tie pauž nojēgu par latviešu autoru eksistences visai raksturīgu daļu pēc Otra pasaules kaŗa, neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvotu, proti, uzspiestu vajadzību šķirot patiesību "pareizajā" un "nepareizajā" patiesībā, "nepareizo" noklusējot. Mani, vienkārt, ziņkāro, kāpēc Visvalža Lāma romānu tādu, kāds tas parādījās atklātībā Latvijā 1989. gadā, nebija iespējams publicēt pilnībā 1958. gadā? (Uz to, kā nonākts pie aizliegšanas, atbildēt mēģina Harijs Hiršs grāmatas pēcvārdā.) Un otrkārt, vai Visvalža Lāma romāna publicēšana būtu apsvērta emigrācijā 1958. gadā? Un vai tā eventuāla publicēšana emigrācijā tiktu apsveikta tagad - 1989. gadā? Attiecībā uz emigrāciju man liekas, ka abos gadījumos atbilde būtu izteikts "nē". Tas savukārt var likt, lai brīnītos, kāpēc romāna publicēšana nebija iespējama Latvijā priekš 31 gada, kad "atkusnis" tur vēl bija pilnā sparā?

Galā es kā lasītājs nokļūstu pie secinājuma, lai cik šis vai tas Visvalža Lāma romānā glaimotu vieniem vai otriem, patiesība, pat niecīgās devās pasniegta, nepatīk nevienam. Un romāns Kāvu blāzmā, cik varu liecināt no savas pieredzes, pauž patiesību, pilnu patiesību un neko citu kā tikai patiesību. Visvalža Lāma ieraksts man un manai sievai dāvinātajā grāmatā skan kā šī romāna kvintesence, zem kuŗas vēlreiz autora paraksts: "Šo vienkāršo un briesmīgo patiesību un ... tikai to!"

*

Vairāk nekā jebkuŗš cits latviešu darbs agrāk Visvalža Lāma romāns izaicina un pārliecina mani izsaukties: ak, Dievs, cik daudz mēs esam dzīvē pieredzējuši! Cik daudz mums būtu bijis jāmācās no savas sūri grūtās vēstures! Cik maz mēs esam mācījušiesl Cik izšķirīgi svarīgi tas būtu mums visiem tautas atmošanās un augšāmcelšanās laikā!

Un tomēr, esmu spiests šaubīties un atkārtoti prasīt sev, vai Kāvu blāzmā atainotais laikmets un cilvēki nav tikai lieliska stāstītāja sakairinātās iztēles produkts? Mums jau arī - gan kā kopībai, gan kā individiem, varbūt būtu izdevīgāk šo romānu uzlūkot par tīru daiļliteratūru, par "vārdu mākslu mākslas dēļ. Notēlotie cilvēki, viņu attiecības un rīcība ir tikai rēgainas, ka noreibst galva, negribas tam ticēt - vai tādi esam. Bet šo, brīžiem demoralizēto, mūsu tautas līdzdalību Otra pasaules kaŗa notikumos, kad visi tikumi panīkuši, samaitāti, cilvēkos valda palaidnīga patvaļa, šo it kā bezizvēles svaidīšanos ārēju straumju putās es tomēr nevaru noraidīt kā nepatiesu salīdzinot to ar savu personīgo pieredzi.

*

Pēckaŗa laika Latvijas literatūrai raksturīgs ir prozas darbu nepilnīgais sociālais logats. Tas sasaucas ar dažu labu emigrācijas prozas sacerējumu, kuŗā arī vērojams darbojošos personu saskares trūkums ar savu tiešo, reālo apkārtni, īpaši artās cilvēkiem. Jāpiebilst, ka šai raksturībai gan varētu būt atšķirīgi motīvi vai cēloni. Uz Visvalža Lāma darbu piebildi par sociālā logata nepilnīgumu nevar attiecināt.

Par romāna Kāvu blāzmā centrālo vai galveno personu var uzlūkot leģionāru Gunāru Veldri. Vācu okupācijas laika latviešu leģions un leģionāri, blakus, piemēram, deportācijām un migrantiem piederēja pie aizliegto vai visai riskanto tematu grupas vēl līdz 1988. gadam. Kāvu blāzmā darbība sākas leģionāra Veldres apmācību vietā, Bolderājā 1943. gada maijā un beidzas Kurzemē ar kapitulāciju 1945. gada maijā. Daudzo romāna personu dzīves stāsti un uzskatu izklāsti paplašina romāna darbību telpas un laika ziņā, ļaujot tai iesniegties pagātnē vai ieskatīties nākotnes iespējās.

Ko visu šai darbā sastopam! Latvijas republikas, Baigā gada un vācu okupācijas laika chronikā ir kaŗagūstekņi, vlasovieši, bēgļi no Krievijas, goldfazāni, šucmaņi, leģionāri, dezertieri, spekulanti, sarkanie pagrīdnieki un partizāni, UK-kartnieki, lielsaimnieki, sīkzemnieki, kalpi, rūpnīcu īpašnieki, veikalnieki, strādnieki, latviešu patrioti, padomju "patrioti", baltvācieši, nodevēji, denuncianti, provokatori, kas iefiltrējas otras puses rindās, "sarkano saraksti" - nošaušanai, "deportējamo saraksti", Volchovas kaujas, atkāpšanās no Ostrovas un Opočkas, gadījums, kad "viena māsa sasitās kopā ar boļševikiem, otra ar nacistiem", "īstās" no Rīgas, kurelieši un tā joprojām.

*

Kāvu blāzmā jeb "kaŗa ugunīs" nokļuvuši un sadeg daudz mazu, sīku cilvēciņu. Spēku, jūtu, interešu sadursmju vietā bieži valda neskaitāmas sīkas intrīgas, viltībiņas, mānīšana un mānīšanās ļaunā nolūkā.

Vācu okupācijas laika latvieši lielos vilcienos ir tādi paši kā citu laiku cilvēki ar visām savām bioloģiskām un garīgām vajadzībām, tikai ārkārtas apstākļos, kāvu blāzmā, kaŗa ugunīs, viņi atklājas kā nolikti zem palielināmā stikla. Visa viņu eksistence iegūst citas dimensijas - naids ir nežēlīgāks, atriebība asiņaināka, kāre dzīvot asāka, bet viņu apjukums, samulsums, neziņa ar daudz traģiskākām sekām. Dažādas agrākās attiecības cilvēku starpā, radušās neatkarīgās Latvijas republikas laikā, boļševiku un nacistu pārvaldes gados no cilvēciskām saitēm pārtapušas par pinekļiem pārvērtušās būŗos vai sagūstījušas kā slazdi. No šīs apjukuma un samulsuma pilnās situācijas, kuŗā Latvija atradās Otra pasaules kaŗa ietvaros, Visvaldis Lāma uztvēris un izvēlējies viņaprāt būtiskāko un notēlojis, kā minēju, visai plašu tipu galeriju, kuŗā spilgti atainojas šī konfūzija.

Bet vai šo tautas milzīgo samulsumu, šo uzskatu un rīcības chaotisko dažādību jebkad varēs pilnīgi ietvert, iesprostot literārā mākslas darbā? Visvalža Lāma romāns, viena no spilgtākām nesenās pagātnes liecībām, uzskatāmi rāda, cik kolosāls varētu būt šis pagātnes pārvaldīšanas process, lai tad galā kāds autors visu spētu varbūt pateikt 12 elēģijās vai dziedājumos. Taču lai līdz tam nokļūtu, visa tautas pieredze būs jāsavāc, visi maldi, kļūdas un nodarījumi jāuzskaita un jānosauc vārdā. Ja tas nenotiks, ja pagātne paliks neizvērtēta, nekas mums nepalīdzēs, un ar mums būs bēdīgi.

*

"Šai trakajā pasaulē nevienam nav iespējams noiet pa taisni," lasāms romāna 80. lappusē. "Labi, ja var uz kājām noturēties. Citi metās četrrāpus, vārtījās putekļos vai krita viens otram pie rīkles. Galvenais bija saglabāt savu cilvēka cieņu un ticēt, ka visa dzīve tomēr nav vienvienīga postaža." - Bet kā?

Vai tas nav centrālais jautājums: ko vācu okupācijas laikā lai būtu darījis godīgs cilvēks, kas noraidīja Hitlera Vāciju un tās izdarīto cilvēku iznīcināšanu? Vai lai būtu viņš atbalstījis Staļina varu, kas Padomju Savienībā iekļauto tautu inteliģenci un arī citas sociālās grupas bija sākusi malt Gulaga kaulu dzirnavās? Kam vēl viņš varētu pieslieties?

Romānā iezīmētas dažas galvenās izvēles iespējas: iet kopā ar vāciešiem, atbalstīt krievus un Sarkanarmiju, turēties kopā pašiem par sevi neatkarības idejas vārdā un cerot uz Rietumu atbalstu.

Grāmatā pozitīvi iekrāsota izvēle turēties kopā ar krieviem un atbalstīt Sarkanarmiju, jo šo izvēli pārstāv romāna, ja tā varētu teikt, vispozitīvākie tēli. Boļševiku pagrīdnieki dažbrīd liekas pārāk ideāli, un situācijā, kad es baiļojos par Staļina varas un terora atgriešanos, viņu nostāja man kļūst psicholoģiski visai nepieņemama, neticama. Iebilst var arī pret rožaino, minchauzenisko, šveikisko sarkano partizānu dzīves un darbības atainojumu, viņu ikdiena bija daudz skarbāka.

Abas pārējās izvēles romānā visvairāk pārstāv samulsuši, pretrunīgi izšķirties nespējīgi tēli, fiziski, bet īpaši garīgi izkropļoti cilvēki, pat tādi, kas smagi noziedzas pret cilvēcību.

Latviešu patrioti dažbrīd uzvedas un runā ar pārspīlējumu. Liekas, ka daži no viņiem (es gribētu būt viņu pusē) nav pelnījuši karikatūru likteni. Citi "latviešu patrioti" ir tādi, kādi tie bija - kaili karjeristi, sava labuma meklētāji, zvērīgi, balamutīgi, brutāli cilvēki, būdami visnesimpātiskākie tēli romānā, diskreditēdami, nomelnodami neatkarības ideju.

Šīs rindas nav aizrādījums autoram, kādi tēli viņam būtu bijuši jāatveido un kā tas būtu jādara. Abās karotāju pusēs bija daža laba vēl spilgtāka karikatūra, bija vēl pa lielākam blēdim un noziedzniekam, nekā sastopams romānā. Par to, tāpat kā par uzsvariem, par vienai otrai vēsturiskai epizodei atvēlēto vērību, var diskutēt.

*

Runājot par latviešiem, par mūsu tautas pieredzi, mēs nekad nedrīkstam aizmirst Otrā pasaules kaŗa laikā tēvu zemē notikušās nejēdzības. Mūs nospiež šī nepārvarētā pagātne, kuŗas pilnīga analīze aizkavējusies ne vienmēr mūsu vainas dēļ. No mums neatstājas kolektīvās vainas apziņas lietuvēns, ko arvien par jaunu uzsūtījuši kā latviešu nacionālismam naidīgā staļinistu propaganda, tā traģiskās žīdu slepkavošanas jeb holokosta piemiņas saglabātāji visā pasaulē.

Visvalža Lāma romāns Kāvu blāzmā ir, manuprāt, pats raksturīgākais, plašākais un līdz šim atklātākais jeb pilnīgākais Latvijā tapušais pagātnes pārvarēšanas mēģinājums attiecībā uz vācu okupācijas laiku. Latviešu leģions un leģionāri (tāpat kā, piemēram, "nacionālie partizāni" jeb "bandīti" Latvijā pēc 1945. gada 8. maija) ir būtiski svarīgs temats to riskanto tematu vidū, kas raksturīgi Otra pasaules kaŗa, pirmskaŗa un pēckaŗa notikumiem. Šī mūsu nesenā pagātne vēl joprojām nav objektīvi un brīvi izvērtēta. Vēl joprojām to sagūstījuši visāda veida liecinieku un aculiecinieku noklusētā, sagrozītā un aizmirstā tīkli.

*

Visu pēckaŗa laiku, virspusīgi skatīdamies no malas, no emigrantu perspektīvas, no savas dzīves rūgtās pieredzes nereti vien par mūsdienu Latvijas komjauniešiem un partijas biedriem, par kultūras un sabiedriskiem darbiniekiem esam domājuši tāpat, kā to romānā Kāvu blāzmā 1944. gadā dara Elizabete, saukta Bine. Viņa prasa savam skolas biedram, sarkanajam partizānam, poļitruka dēlam Laimonim: "Jūs neesat ļauns cilvēks, kāpēc ejat kopā ar ļaunumu?". Šis jautājums ir bijis mūsu tautas pēdējo 50 gadu vēstures pats kardinālākais. Un mūsu atbildes uz šo jautājumu, mūsu izšķiršanās, mūsu rīcība veido šī laika vēsturi.

Kāvu blāzmā ir romāns par latviešu sūri grūto likteni, kad, dzīvojot ļaunā pasaulē, jāizvēlas mazākais ļaunums un, turoties kopā ar to, jāsaglabā cilvēcīgums. Ka tas notika, kā tas notika un cik grūta ir šī izvēle, tā ir Visvalža Lāma grāmatas augstā dziesma.

 

Aivars Ruņģis