BIOGRĀFISKAS ATMIŅAS UZ VĒSTURES FONA

Ādolfs Šilde. Ardievas Rīgai. Grāmatu Draugs 1988. 351 lp.

 

Nesenais 80 gadu jubilārs Ādolfs Šilde trimdas sabiedrībai labi pazīstams galvenokārt kā ļoti konstruktīvs sabiedrisks un politisks darbinieks, bet nav aizmirstams arī viņa devums vēstures laukā, kur pirmām kārtām jāmin Daugavas apgāda 1976. gadā izdotā Latvijas vēsture 1914 - 1940 un daudzie raksti latviešu un cittautu presē. 1988. gadā Šildem par "viņa pašaizliedzīgo mūža darbu, kas veltīts latviešu tautas dzivā spēka sargāšanai un Latvijas valsts neatkarības atgūšanai" piešķirta PBLA Tautas balva. Tai pašā gadā iznākusi arī atmiņu grāmata Ardievas Rīgai. Tā aptveŗ viņa dzīvi un darbu lidz 1951. gadam.

Nevilsies tie, kam neatkarīgās Latvijas laiks labi pazīstams, bet kas labprāt paklausās kāda togadu aktīva līdzdalībnieka paša personiskās liecības. Vēlākām lasītāju paaudzēm ar zemāku Latvijas vēstures zināšanu līmeni toties būs grūtības sekot visām grāmatā attēlotajām 20. un 30. gadu norisēm. Autors, proti, pieņem, ka toreizējā tiklab etniskā, kā parlamentārā situācija lasītājam ir gluži skaidri jēdzieni un stāda priekšā plašo personu galeriju, balstoties uz šāda optimistiska pieņēmuma.

Papildus informācija, ilustrātivs pielikums vēstures faktiem - tā uztveŗam Ardievas Rīgai, bet pašos pamatos Ādolfs Šilde ir un paliek vairāk vēsturnieks nekā literāts. Tāpēc notikumi, dati, fakti ir galvenā sastāvdaļa arī viņa memuāru" krājumā, kamēr citi autori parasti paveŗ plīvuru plašāk un ļauj lasītājam tuvāk ieskatīties savā jūtu pasaulē un privātajā dzīvē. Šildes līnija ir turēties pie faktiem, atzīmēt norises, kas skaŗ viņa dzīvi, un to darīt veidā, kas ved domas pie senajiem chronistiem. Bet arī tad vielas, kā redzam, nav trūcis. Tam, savukārt, pamatā Šildem piemitošā enerģija, lielās darba spējas un jau agri modusies interese un griba strādāt savas tautas labā.

"Jau pirmajos studiju gados biju ieslīcis dažādu organizāciju darbā līdz ausīm", konstatē autors grāmatas sākumā. Un, kā redzam tālākās lappusēs, šis darba lauks patur savas it iespaidīgās dimensijas arī vēlāk. Ļoti agri atklājas arī Šildes žurnālista dotības. 1930. gadā, 22 gadu vecumā, viņš pieder iniciatoru grupai, kas sāk žurnāla Universitas izdošanu, bet jau pirms tam ir paguvis publicēties arī lielajā presē, pat ar vairākiem ievadrakstiem, kur apkaŗotas dažādas negatīvas sadzīves parādības, aplūkoti jaunatnes kustību jautājumi Latvijā un ārzemēs, aktīvi atbalstīta pretalkohola cīņa. Katrai organizācijai, kuŗās aktiīvi iesaistās Šilde, ir izteikti nacionāls virziens. Tāds ir arī Nacionālajam Centram (vēlāk pārdēvētam par Nacionālo apvienību) un tam tuvu stāvošajam laikrakstam Latvis , no kuŗa viņš guvis savu polītiski ideoloģisko audzināšanu. Bet, kamēr nacionālā sajūsma pirmajos neatkarības gados ir labi saprotama, dabiska un pozitiva, tā vēlāk noved arī pie pārmērībām. No Nacionālās apvienības pamazām izlaužas grupa ar agresivu, militantu nacionālisma izpratni, kuŗa satur arī neiecietību pret Latvijā dzivojošajām minoritātēm. Nodibinās Pērkonkrusta" organizācija, kuŗai pieslienas arl Šilde. Tiklab "Pērkonkrusts" kā "Strādnieku Sports un Sargs" - abi pretpoli - reprezentē jēdzienus, kam definitīvi nebūtu vietas sabiedrībā ar nostiprinātām demokrātiskām tradicijām. Bet te ir runa par 30. gadu Latviju. Tomēr interesanti atzīmēt, ka vēl šodien Adolfs Šilde nav gluži nosodošs, atceroties Pērkonkrustu" un tā idejas.

Divi Latvijas valstij liktenīgi datumi nes dramatiskus pagriezienus autora dzivē, un tie grāmatā arī izsmeļoši attēloti.

1934. gada 15. maija apvērsums nozīmē galu demokrātiskajai iekārtai un Saeimai, ko tik joti kritizējuši arī Latvis un "Pērkonkrusts". Bet ar visu to Latvja iznākšana tiek apturēta, un "Pērkonkrusta" aktīvais kodols, starp tiem Šilde, nonāk Centrālcietumā kā režīma pretinieki. 1937. gadā Šildem izdodas nobeigt studijas Latvijas Universitātē, bet pēc tam ir neiespējami dabūt savām kvalifikācijām atbilstošu darbu. Viņš nepieskaita sevi tiem, kam vadonības periods bijis tā sauktie labie gadi. Grāmatā atrodam ne vienu vien epizodi, kas apstiprina, ka 15. maija saulīte meta arī gaŗas un stindzinošas ēnas.

Ar 1940. gada 17. jūniju Šildem sākas gadu ilgs slapstišanās periods, jo jau tris nedēļas pēc krievu armijas ienākšanas izdota viņa apcietināšanas pavēle. Ir gandrīz neticami, ka visu Baigo gadu viņam laimējas izvairīties no boļševiku ķetnām, un apbrīnojama ir autora spēja vēsi un distancēti aprakstīt šo savas dzīves visdrausmīgāko posmu.

Absurdi vai nē, bet tikai vācu okupācijas laikā Šilde nonāk administratīvos posteņos, kas atbildības līmeņa un apmēru ziņā atbilst viņa nenoliedzami augstajām kvalifikācijām un kur pilnībā tiek izmantots viņa organizatoriskais un sabiedriskais talants. Ar iesaistīšanos "Tautas Palīdzībā" arī iesākas tas humānā plāksnē ievirzitais darbs mūsu tautas labā, kas aktīvi tiek turpināts vēl šodien. Par laiku no 1941. gada 1. jūlija grāmatā ir daudz interesantas informācijas. Viss 1941. gada jūlijs Rīgā bija neziņas, bet reizē grūti valdāma optimisma un politisku meklējumu pilns mēnesis, par kuŗu līdz šim tikai sporādiski kaut kas rakstīts. Naivais optimisms sarūk jau pirms vasaras beigām, kad neatkarīgās Latvijas vietā izveidojas "Generalkommisariat Ostland" un sapņiem par latviešu pašnoteikšanos tiek pārvilkta melna svītra.

1944. gada septembri, īsi pirms Rīgas atstāšanas, Šilde kļūst "Tautas Palīdzības" priekšnieks. Aprūpes darbs drīz vien jāveltī tiklab Kurzemē palikušajiem latviešiem, kā arī daudzajiem latviešu bēgļiem Vācijā. Sakaros ar vācu iestādēm konflikti ir ikdienišķa lieta. Pienāk kapitulācijas diena, un latviešu aprūpes darbā Šilde Vācijā pasāk jaunu un svarīgu posmu, kas zināmā mērā turpinās vēl šodien. No pēckaŗa aktivitātēm īpaši jāatzimē Šildes organizētā latviešu izvešana no apgabaliem, kas tiek atdota krieviem, un milzu apmēru dokumentācijas sagatavošana, kas tiek veikta 1955. gadā Frīdlandē, intervējot atlaistos vācu kaŗagūstekņus par deportētajiem latviešiem Padomju Savienības vergu nometnēs.

Grāmatu izlasijušam, paliek patīkamais iespaids, ka autors vairāk pūlējies aprakstīt visu tautu skaŗošas norises nekā tajās izcelt savu lomu un savus nopelnus. Grāmatā minētās daudzās personas, ar maz izņēmumiem, parādās tikai tad, ja tām ir kāda politiska vai sabiedriska funkcija. Informācija mums tiek pasniegta bagātīgi, bet pasniegšanas veids nav visinteresantākais, un valoda neizceļas ar literāru krāsainību. Bet šāds izteiksmes veids, acimredzot, vienmēr bijis Šildem raksturīgs. 30. lappusē viņš paskaidro: "Savā domu gājienā esmu bijis lakonisks, man pašam licies, ka mana izteiksme bijusi strupa. Esmu vairījies no barokāliem izgreznojumiem." Ja, tātad, pieņemam, ka Ardievas Rīgai nebūt nav nostaļģisks atmiņu krājums par rīdziniekiem un vēl mazāk pačala par mūsu galvaspilsētas kanāliem, parkiem un kafejnicām, tad arī konspektīvais, žurnālistiski informatīvais stils izrādīsies gluži piemērots un atbilstošs grāmatas saturam.

Ardievas Rīgai met interesantus gaismas kūlišus vienā otrā mazāk aplūkotā un analizētā situācijā neatkarīgās valsts un okupācijas režīmu gados. Bieži ir iespaids, ka mūsu politiku stiprā puse nav bijusi demokrātiska saprašanās ar citu uzskatu pārstāvjiem. Daudzkārt jāsaduŗas arī ar atsevišku personu karjerisma tieksmēm, kas var būt tiešā konfliktā ar valsts un sabiedrības interesēm. Bet šādas parādības, no otras puses, nav tikai latviešu monopols.

Ir gadījumi, kad liekas, ka mēs, latvieši, pārvērtējam savu nozīmi un varēšanu un pēc tam esam vīlušies, ka mums draudzīgi noskaņotas tautas mūs nesaprot. Grāmatā aprakstīta epizode, kas norisinās krievu okupācijas laikā 1941. gada martā. Divos Vidzemes pagastos apzināti 80 bruņoti vīri, kas kaŗa gadījumā (un viņiem ir droša informācija, ka kaŗš būs) varētu traucēt Sarkanās armijas atkāpšanos. Šinī situācijā nacionālajai pagrīdei liekas nepieciešami šīs bruņotās grupas eksistenci darīt zināmu Vācijai vai Somijai (!). Ar lielu risku un dzīvības briesmām šī informācija tiešām tiek Berlīnē nogādāta. Viss tas grāmatā rūpīgi atstāstīts. - Nav gan tālāku ziņu par to, cik lielā mērā šis piesolītais latviešu atbalsts bija faktors, kas pamudināja vāciešus pēc trim mēnešiem tiešām uzsākt kaŗu ar Padomju Savienību!

Grāmata sarakstīta korektā latviešu valodā, kur traucē tikai nepareizi lietota ģenitīva forma: "Bieži bijām tikai 5 klausitāju","Par to man nav jāraksta, jo vēl arvien ir tiešu aculiecinieku", "Bija arī nopietnu pagrides darbinieku, kas ...". Ka "lieliski" vietā konsekventi rakstits "lieliški", varētu uzskatit par nelaimes gadījumu, tāpat kā dažus tekstā atrodamus dīvainus datumus (31. jūnijs, 31. novembris!). Korektora acij gan paslīdējušas gaŗām daudzas paviršības kļūdas ar izlaistiem vai vietu izmainijušamies burtiem.

Memuāri vai vēstures papildinājumi - Šildes grāmatu caurstrāvo simpātiski objektīvs skats uz tiem notikumu bagātajiem gadiem, kuŗos viņš bijis aktīvs līdzdalībnieks. Ardievas Rīgai dinamiskajā tagadnē lasot varam ieskatīties arī pagātnē un varbūt ko mācīties gan no tās gaišajām, gan arī ēnas pusēm.

 

Gunars Zvejnieks