DIŽORGANIZĀCIJU IZDEVUMI

 Latvija Šodien, 1988. Izdevusi PBLA, redaktors Māris Rauda (Rolfs Ekmanis).

ALA Vēstis, nr. 50, 1989. g. oktobri. Redaktore Māra Soikane-Trapāne.

 

Šie ir trimdas dižorganizāciju PBLA un ALA orgāni, un no vākiem vien var pateikt, ka tie ir mūsu „spožie” izdevumi. Tie darbojas, atšķirībā no Laika un Jaunās Gaitas [*], ārpus pieprasījuma un piedāvājuma mistiskā cenu noteikšanas procesa. Tomēr izplatīšanas ziņā ir atšķirības starp Latviju Šodien un ALA Vēstīm: pēdējā katram ALA biedram iekrīt pastkastē, gribot negribot, kamēr Latviju Šodien izplata organizācijas − to var iegādāties baznīcā vai DV namā, izstiepjot roku ar $15 plaukstā. Ne vienam ne otram izdevumam nav jācīnās pēc plaukta vietas tirgū vai abonentu samaksām.

Ja šie žurnāli ko pierāda, tad to, ka subsīdija nenosaka ne kvalitāti, ne ideoloģisko saturu. ALA Vēstis, lai gan redaktores izsludināts kā „plašāka diapazona izdevums”, tomēr rezultātā ir pašaurs mājas orgāns, lai neteiktu ģimenes lieta, labi ja ar kādreizējā ALA priekšnieka Ilgvara Spilnera rediģētā Laika ampluā. Salīdzinot ar Latvijas pēdējā laika izdevumiem, tas iesit iepelējušu smaku nāsīs. Trūkst Latvijas revolūcijas plurālisma plašā vēriena un demokrātiskās degsmes. Un tomēr, salīdzinot ar iepriekšējiem ALA Vēstu izdevumiem, Māra Trapāne ir pienesusi dažas šodienas Latvijas aktualitātes: interviju ar Eduardu Berklavu, sarunu ar mācītāju Ē. Jēkabsonu, Kaspara Dimitera dzeju un, lielākais pārsteigums, Lilitas Dzirkales spriedumus par Baltijas atbalsīm Maskavā. Dzirkale ir ilggadīga darbiniece Randa firmā, slavenākā no Amerikas „smadzeņu centriem”, institūtiem kas nodarbojas ar nākotnes iespēju zinātnisko pareģošanu, bet viņu latviešu preses druvā sastopu pirmo reizi. Pārējais žurnālā ir tikai jūsmināšanās līmenī par ALA krietnajiem un strādīgajiem kadriem. Imanta Lešinska rēga barošanu ieteicu atstāt Vagai, Latvijai Amerikā un Brīvībai.

Ja ALA Vēstis nogurdina ar savu caurskatāmību, tad Latvija Šodien ar savu blīvumu, un to nedomāju kā kritiku. Redaktoram Ekmanim žurnālu sastādīt paiet vesels gads un tik pat ilgi lasītājam izlasīt, ja gribētu pilnīgi ar tā saturu iepazīties. Nelaime ar Latviju Šodien ir tā, ka tā pārāk vedina uz bilžu skatīšanu, uzrakstītais vārds paliek sekundārs. Latvija Šodien, ja kāds to nebūtu redzējis, ir mūsu „biezais” žurnāls, bilžu un rakstu almanachs, atpakaļejošs kalendārs par iepriekšējā gada notikumiem. Žurnāls savu īsto vērtību varbūt tikai pierādīs nākotnē, kad plūdi Latvijā atvilksies, kad Staburags atkal mēness gaismā blāvos, ko iedot jaunaudzēm izšķirstīt. 1988. g. Latvijai Šodien centrālais ir revolucionārais process, demonstrāciju un ziedu dokumentācija. Kopš Ekmanis redakciju pārņēma 1980. gadu vidū, Latvija Šodien ir pārvērtusies no propagandistiska izdevuma par nopietnu padomju realitāšu analīzes orgānu. 1987. un 1988. gada numuri, un pēdējais iznācis gandrīz ar gada nokavēšanos, ir vairāk veltīti „perestroikai” Latvijā. Ja agrākie izdevumi bija veltīti padomju sistēmas korupcijas un nejēdzības atmaskošanai, tad 1988. gada burtnīcai ir ielas aktualitāšu raksturs. Redaktoram ir izdevies notvert Latvijas revolūcijas chaosu, plurālismu un troksni.

 

Andrievs Ezergailis

 

[*] Redakcijas piezīme: Jauno Gaitu nevar gluži pielīdzināt Laikam. JG redakcija un autori nesaņem financiālu atlīdzību, tādā veidā subsidējot žurnāla eksistenci tāpat, kā to dara ALA un PBLA ar pabalstu saviem izdevumiem, kamēr Laiks savus darbiniekus algo, pastāvot vienīgi no abonentu un sludinātāju maksām.

 

 

 

PAGODINĀJUMS LATVIEŠU VĒSTURNIEKAM

Šī gada 11. aprīlī Toronto tika paziņots, ka „Trillium” balva par izcilāko grāmatu, kas izdota Ontario provincē 1989. gadā, piešķirta Modŗa Ekšteina darbam Rites of Spring: The Great War and The Birth of The Modern Age (Pavasaŗa dzīres: Pirmais pasaules kaŗš un modernā laikmeta piedzimšana). Ekšteins ir vēstures profesors Toronto universitātē ar specialitāti vēlā 19. un agrā 20. gadsimta Vācijas vēsturē. Izglītojies Toronto universitātē, Heidelbergā un Oksfordā (pēdējo apmeklējis kā Rodesa stipendiāts). Godalgotais darbs ir viņa ceturtā grāmata. Tā apraksta Pirmo pasaules kaŗu rietumu frontē, tā izcelšanos, norisi un sekas no kultūrvēsturiska viedokļa. Autors izceļ ideju, ka kaŗš bija cīņa nevis starp valstīm, bet starp diviem pretējiem pasaules uzskatiem: starp „jauno kultūru”, ko sludināja Vācija un kas sasniedza savu kulmināciju (un bankrotu) Hitlera Vācijā, un „veco pasauli”, ko aizstāvēja Anglija un Francija. Grāmatas nosaukums radies tāpēc, ka Ekšteina uzskatā Stravinska balets Pavasaŗa dzīres, ko uzveda pirmo reizi 1913. gadā, ir robežstabs modernisma attīstībā, „modernisms pār visu kā sensāciju kultūra, caur kuŗu dzīve un māksla abas pārtop par enerģiju un pilnīgi savienojas.” Balvas apmērs ir $12 000 (Kan.), no kā $10 000 saņem autors, bet $2 000 saņem izdevējs Lester, Orpen & Denys.

I.V.

 

 

 

Analizējot 20. g.s. žurnālistikas vēsturi, J. Purviņš-Jurjāns nācis pie slēdziena, ka līdz šim ne Latvijā, ne trimdā nav bijusi suverēni demokrātiska dienas (nedēļas) prese, kāda ir mūsdienu ASV. Ja kāds viņam „piesūtītu kaut vienu latviešu laikrakstu, kuŗā būtu izteikti pieci dažādi sabiedrības smagāko problēmu risinājumu viedokļi, no kuŗiem tikai viens būtu pašas redakcijas viedoklis”, tad viņš savu apgalvojumu par latviešu presi atsauktu. Sekojošais raksts, mazliet saīsināts, pārņemts no J. Purviņa-Jurjāna rediģētā biļetena Prediktabilitāte 1990. g. 25. aprīļa izdevuma.

 

SUVERĒNA PRESE

Laiki mainās. Preses magnātu vara pār savu laikrakstu saturu zūd. Lai mūsdienās ASV dienas laikraksts finansiāli atmaksātos, tam jābūt savā apkārtnē dominējošam metienā, tā nodrošinot lasītāju un sludinātāju atbalstu un tam jāaptveŗ visas lasītāju šķiras un ideoloģijas. Tam jāsavieno pretēju uzskatu lasītāji.

Ja latviešu sabiedrības nākotnē būs suverēni neatkarīga prese, tajā nebūs vietas viena ideoloģiska novirziena izdevumiem. Neatkarīga prese nevar ne dzimt, ne veidoties tur, kur valda emocionāls nacionālisms. Neatkarīga, pašnoteicoša prese paceļas pāri jebkādai ideoloģijai, jebkādam patriotismam. Tās galvenais mērķis ir informēt sabiedrību. Jo informācija ir objektīvāka un precīzāka, jo sabiedrība labāk sagatavota nākotnes grūtībām un problēmām. Jo vairāk prese izpatīk sabiedrībai, jo tā ir mazvērtīgāka un pat bīstama. Tā nesagatavo sabiedrību. Palasiet Latvijas un Klaidas [Autora apzīmējums latviešu sabiedrībai trimdā.] laikrakstus. Pie kuŗas kategorijas tie pieder?

Suverēna prese ir iestādījums, kas autoritātē nostājas blakus baznīcai, valstij un parlamentam. Pat baznīca, tās pašreizējā nepilnīgā stāvoklī, nedrīkst pacelties pāri presei, par valsti nemaz nerunājot. Suverēnu neatkarību neviens nevar izkaŗot, to var tikai nopelnīt. To piešķir Tēvs [Autora apzīmējums Dievam.] savā autoritātē.

Suverēni neatkarīga prese Latvijā spētu piedzimt ar vienu lielu, labu un biezu Rīgas laikrakstu visiem Rīgas latviešu lasītājiem. Montreālas latviešu biedrības Ziņotājā 1990. g. aprīlī E. Berklavs no Latvijas raksta: „Tieši pēdējā laikā latviešos atjaunojusies vecā slimība − nesaticība un šķelšanās ... Sacenšas savā starpā radikālismā, kategorismā, skaļu saukļu saukšanā, pat bezbailībā, bet praktiskas, sistemātiskas rīcības nav.”

Kas gan varētu būt labāks latviešu apvienotājs, kā viens vienīgs vispusīgs dienas laikraksts, kuŗa pirmā lapaspusē būtu tīra informācija. Ko teica Gorbačovs, ko Lietuvas Landsberģis, viss pateikts bez paštaisnības apliecināšanas, bez antipātijas vai simpātijas. Šāds laikraksts publicētu faktus, jaunākos notikumus vienādi, kā par pašiem, tā ienaidniekiem, tā draugiem.

Ar vienu lielu suverēnu laikrakstu celtos profesionālisms mūsu žurnālismā. Lasu pēdējā laikā piesūtītos izdevumus un brīnos. Grūti ticēt, ka idejas un rakstītais vārds var noslīdēt uz šādu līmeni. Laiks latviešiem savu presi aplūkot kritiskā veidā, sevišķi sakarā ar neprofesionālo pieeju informācijas pasniegšanā.

Noslēgumā došu E. Berklavam un viņa domu biedriem, kas runā par neatkarīgu Latviju, šo nopietni pārdomājamu atziņu: prese un sabiedrība, kas par galveno mērķi uzstāda neatkarīgu Latviju, tādu nekad nesasniegs, jo vienmēr kritīs par upuri dezinformācijai. Turpretī prese un sabiedrība, kuŗas mērķis ir iegūt pareizu informāciju un to pareizi pielietot, gūs panākumus.

 

Jānis Purviņš-Jurjāns