Visvaldis Bokalders

PA LATVISKA VĀRDA PĒDĀM − LARSS VILKS

 

1980. gadu sākumā zviedru presē vairākkārt parādījās ziņa par kādu „pustraku mākslinieku”, kas Zviedrijas dienvidrietumu galā jūras malā naglojot no veciem izskalotiem koka gabaliem kaut ko monstruozu. Latviskais vārds Vilks rādija ziņkārību un ierosināja painteresēties par tā izcelsmi, iecerētais latviskums izrādījās jau izbalējis. Vienīgi Larsa vecaistēvs bijis latvietis, kuŗš jau jaunībā ap gadu simteņu maiņu pārcēlies uz dzīvi Igaunijā, apmeties Moisakilā, kur nodibinājis ģimenes dzīvi. Sieva igauniete, un viņu dēls Eino bija Larsa tēvs. Eino liktenis bija tāds pats kā daudziem citiem baltiešiem − Otrā pasaules kaŗa laikā mazā laiviņā pārcelties uz Zviedriju. Tur viņš pamazām iekārtojās uz dzīvi Heganejas mazpilsētiņā, netālu no tās vietas, kur atrodas Larsa koka materiālu skulptūra. Eino strādāja vietējā keramikas fabrikā, brīvā laikā daudz muzicēja, arī zīmēja.. Apprecēja Zviestīnu, un 1946. gadā viņiem piedzima dēls Larss. Eino mira 1950. gadu beigās, un uz viņa vēlēšanos viņa pelnus izkaisīja Baltijas jūrā.

Larsa Vilka dzīvi piepildīja viņa meklējumi mākslas laukā, kur viņš aizrautīgi pētīja mākslas darbu rašanās procesus, mākslas būtību, savas pārdomas ikdienas sistemātiski atzīmēdams dienasgrāmatā. Tā gadu plūsmā sakrājās bagātīgs materiāls, kuŗu viņš apstrādāja kā doktorands Lundas universitātes literatūras un mākslas vēstures fakultātē. Doktora disertāciju viņš aizstāvēja 1987. gadā ar tematu „Māksla un mākslas”, kur galvenā tēze bija, ka īsta māksla var rasties tikai absolūti brīvā beznormu atmosfērā. Dažas kontroversiālas domas sagādāja grūtības darbu aizstāvot. Pēc Vilka uzskata Rembrands un Rubenss neradīja mākslu, kad viņi līdz beidzamam sīkumam izpildīja pasūtītāja uzdevumu. Tie bija tikai meistarīgi nozīmēti portreti vai dabas skati. Turpretim Vorhols, gleznojot savu kokakolas skārdeni, radīja mākslas darbu, jo viņš izpauda pats savu ideju, savu pārdzīvojumu bez ierobežojumiem. Līdzīga starpība mūzikā starp daudzām gludām, amatnieciski virtuozām Mocarta kompozīcijām, izpildot pasūtītāja uzdevumu, un Bēthovena dziļi pārdzīvotiem darbiem.

Arī savā radoša mākslinieka darbā Vilks nestrādāja pierasto normu robežās, bet pretēji konvencionālai gaumei un likumu prasībām. Viņš izkrāsoja mazpilsētiņas ielu asfaltus dažādās krāsās, sakāra metāla ķēdes apstādījumu kokos, brauca automašīnā, kas pārvērsta par skulptūru un pieteica pats sevi par eksponātu izstādei. Cenšoties pēc izteiksmes brīvības, pēc neparasta, nebijuša, viņš tuvs bulgāru izcelsmes māksliniekam Kristo (Christo Javacheff), kas kļuva slavens ar savām t.s. dabas skulptūrām − 39 km gaŗo „skrejošo” drēbes sētu Kalifornijas jūrmalā vai dzeltenā audumā ietīto Pont-Neuf tiltu Parīzē un Diseldorfas māksliniekam Boisam (Joseph Beuys) ar viņa 7000 iestādīto ozolu skulptūru Kaseles pilsētā, kur katram iestādītam kociņam pievienots zemē ierakts bazalta bluķis kā simbols sākuma punktam augšanai, skulptūrai, kas turpina pati no sevis veidoties nākotnē.

Līdzīgā garā strādāja Vilks pie savas koka skulptūras Skones jūrmalā mežonīgā piekrastē pie Kategata. Ideja šim 1980. gadā pasāktam un desmit gadu ilgušam darbam radās dramatiskos apstākļos. Kādu dienu zēģelējot Vilku jūrā pārsteidza stipra vētra, viņš dabūja izjust nāves bailes, bet laimīgi izglābās vientuļajā krastmalā, kur tagad atrodas šī skulptūra. Pēc pārdzīvotā satraukuma viņam gribējās atdarīt jūrai. Viņš sāka vākt kopā daudzos krastmalā izskalotos stumbrus, dēļus un zarus, tos sanaglojot un nostiprinot ar klinšu bluķiem un akmeņiem. Tā darba gaitā veidojās skulptūra, un šo darbu viņš turpināja gadiem ilgi, pārvarot fiziskās grūtības, ko prasīja smago materiālu vākšana un nešana un mežonīgā daba. Radās tilti, torņi, kāpnes, ejas, atsevišķas slēgtas telpas. Kādā viņš iekārtoja t.s. bibliotēku, pienaglojot pie sienām grāmatas, plakātus, uzrakstus un no citām zemēm pārvestos priekšmetus, arī kādu koka dēlīti ar latvisku ierakstu. Tā pie klinšu sienas izauga ap 60 m gaŗa celtne ar līdz 12 m augstiem torņiem, kopā izlietojot kādas 60 tonnas kokmateriālu.

šāda rosīga darbošanās vientuļā jūrmalā protams radīja ziņkāri apkārtnes iedzīvotājos. Kā pret visu ko neparastu reakcija bija asa. Sākās diskusijas par to, vai tas ir mākslas darbs vai tikai dabas sapostīšana, vai būvdarbs bez piešķirtas atļaujas uz sveša īpašuma. Daži ļaudis to mēģināja izšķirt uz savu roku. Kādā svētdienas naktī nezināmas personas sazāģēja un sagāza 7 no 10 uzbūvētajiem torņiem. Vilks nodarījumu nepieteica policijai, bet būvēja no jauna, nerestaurējot izpostīto. Gadu vēlāk no jūras puses krastā izcēlās ļaudis ar benzīna kannām un nodedzināja gandrīz visu celtni, bet Vilks darbu tomēr nepārtrauca. Sākās arī juridiski procesi. Ienāca sūdzības par kokmateriālu zādzību un neatļautu būvi. Tiesu procesi turpinājās gadiem ilgi no zemākām instancēm līdz augstākām. Bija lēmums būvi nojaukt līdz noteiktam datumam. Vilks kontaktēja vācu mākslinieku Boisu, kuŗš par Vilka darbu bija ļoti atzinīgi izteicies. Boiss nopirka Vilka skulptūru, tā juridiskos procesus vēl vairāk sakomplicējot, un prātoja to pārvest uz Diseldorfu savā skulptūru parkā. Izlemjot pārsūdzību, zviedru augstākā tiesa beidzot atzina skulptūru par darbu ar māksliniecisku vērtību, bet sodīja Vilku ar naudas sodu par neatļautu būvi dabas rezervātā. Boiss mira, un viņa mantinieki skulptūru pārdeva tālāk bulgāram Kristo, kuŗš kā pateicību Vilkam atsūtīja divus parakstītus savus darbus.

Tagad Vilka vārds pazīstams ne tikai Zviedrijā, kur viņa skulptūra pēdējos gados bijusi visvairāk presē un televīzijā aplūkotais mākslas darbs, bet arī ārpus Zviedrijas robežām. Skulptūrai viņš devis latīņu vārdu „Nimis”, raksturojot tās būtību kā ceļu uz pilnību, pārpilnību, attīstoties pāri un ārpus pastāvošām robežām. Skulptūra vairākkārt filmēta. Tā ļoti pateicīga šādam darbam, jo, pa to un ap to kustoties, nepārtraukti atklājas jaunas perspektīvas un formas. Uz šo vietu sākuši nākt tūristu plūdi, un gada laikā to apmeklē vairāk kā 20 000 cilvēku. Vilks saņēmis pašvaldību pasūtījumus izgatavot līdzīgas celtnes pilsētu laukumiem un bērnu dārzu rotaļu vietām. Vecie strīdi un tiesu procesi sāk aizmirsties un naidīgie ierēdņi kļuvuši draugi. Bet pa tiem gadiem Vilks iemācījies pazīt cilvēku dabu. Viņš zina, ka vairums viņa darba apmeklētāju ierodas skatīt sensāciju un parādīt bērniem milzu rotaļu laukumu. Daudzi uz viņa priekšlasījumiem nāk pazīstamā vārda dēļ un lai skatītu vaigā „trako mākslinieku pie jūras”, bet ne intereses dēļ par mākslas būtības problēmām.

Sava vārda popularitātes nozīmi Vilks pieredzēja šī gada sākumā Stokholmas vecpilsētā sarīkotā nelielā izstādē, kur viņš izstādīja veselu rindu akvareļu un dažas eļļas. Akvareļu abstraktā zīmējumā varēja nojaust „Nimis” skulptūras līniju rakstu pamatkrāsu laukumos. Dažu akvareļu stūŗos viņš bija ierakstījis savas dienasgrāmatas piezīmju tekstus, mēģinot šīs domas parādīt gleznieciski. Divu nedēļu laikā visi šīs izstādes darbi tika pārdoti. Vilks joprojām strādā pie savas skulptūras jūrmalā. Nodoms nākamajos 10 gados vēl piebūvēt tikpat lielu celtni, turpinot to no klinšu krasta ar torņiem un laipām ūdenī. Ir jau radušies vairāki jauni torņi, viens no tiem nosaukts nāves un inspirācijas dieva Votāna (skandināvu Odina) vārdā. Kāds cits rudens vētrās sagāzās, bet tas netraucē Vilku darbu turpināt. Blakus maizes darbam, strādājot par mācības spēku Oslo mākslas akadēmijā un par lektoru dažādos mākslas kursos, viņš brīvo laiku pēc iespējas pavada Skones jūrmalā, naglojot koka zarus un dēļus.
 

 

ZEMES DIENĀ PADOMĀSIM ARĪ PAR JŪRU

Jūras liktenis šobrīd tiek izlemts uz zemes. Rīgas jūras līcis faktiski ir iekšējā Latvijas ūdenstilpne. Līcis mūs baro, tā krasti sniedz atpūtu, taču tas ir arī mūsu kopīgā... atkritumu tvertne.

Pa pilienam, pa kripatai barības vielas tiek savāktas visā sateces baseina teritorijā. Savu devu dod katra ferma, katrs ciemats un pilsētiņa, nemaz nerunājot par lielām pilsētām. Daļa šo vielu, protams „aizķeŗas” pa ceļam, taču − jo tuvāk jūrai, jo taisnāki un „tīrāki” ir grāvji un jo lielāka ir varbūtība, ka tās nonāks lielajā atkritumu tvertnē. Pēc mūsu aprēķiniem, Rīgas līcī ik gadus nonāk vairāk nekā trīs tūkstoši tonnu fosfora, vismaz piecdesmit tūkstoši tonnu slāpekļa un tāds daudzums „svaigu” organisko vielu, kuŗu sadalīšanai jāpatērē septiņdesmit tūkstoši tonnu skābekļa. Trešdaļu „svaigās” organikas, piektdaļu fosfora un trīsdesmito daļu slāpekļa dod Rīga, pārējais tiek savākts no neskaitāmiem izkaisītiem avotiem. Sauja nelaikā un nevietā izkaisīta minerālmēslojuma ūdenstilpne pārvēršas par trim kilogramiem organiskās vielas, kuŗas mineralizēšanai jāpatērē pieci kilogrami skābekļa. Šādu daudzumu skābekļa satur tūkstoš kubikmetru jūras ūdens.

Dabiskās aprites loks „no lauka − kūtī, no kūts − uz lauka” ir pārrauts. Mūsu tīrumi īstenībā ir kļuvuši par barības minerālvielu pārkraušanas punktu ceļojumā no Hibīnu kalniem uz Baltijas jūru.

 

Andris Andrušaitis

LZA Bioloģijas institūta zinātn. līdzstrādnieks.

(Red. piezīme: Un vai tas pats nenotiek ari pie mums rietumos?)