47

 

No Latvijas, ar tekošām piezīmēm (nobeigums)

 

Mēs braucam prom. „Georg Ots” trepēs igauņu „viesu strādnieki”, kuģa valūtas bodītē sapirkušies, dzied sērīgas tautas dziesmas − tas ir vesels eksoduss uz Somiju (kamēr somi Tallinnā pļēguro). Eiropas, japāņu un ASV firmas gatavojas uzpirkt vai izveidot fabrikas Austrumeiropā lai izmantotu turienes lēto darba spēku − un tādā jaunā „trešā pasaulē” uzreiz labi nebūs. Vēl pāris paaudzēm jāupurējas, lai laikrādi atgrieztu pie 1945. gada un sāktu no jauna. Pārspīlēts? Izpostītai Rietumvācijai, ar milzīgu Maršala plāna palīdzību, aizgāja 10 gadi sūrā (bet brīvā) darbā pirms tā varēja nākt atpakaļ pasaules tirgus vietās ar cietu naudu, ražas segtu valūtu. Tagad to pavirši saucam par brīnumu. Tā nav spēlīte − tā ir cīņa par paliekošu labklājību nākošām paaudzēm, par tautu nākotni. Tie nav nekādi remonti, kas stāv priekšā − tā ir jaunbūve. To saprot Latvijas jaunsaimnieku kustība, bet ne PSRS birokrātu miljoni. To nojauš plašas pesimistu aprindas, ar teicienu: „nekādas īstas pārmaiņas te nenotiks kamēr viss nebūs nosaimniekots līdz kliņķim”.

 

*

Ceļš gar Itālijas Ligūrijas krastu ved žilbinoši pāri tiltam, tunelī, pāri tiltam, tunelī, no saules tumsā, no tumsas saulē: ar visiem spēkiem jākoncentrējas tikai uz braukšanu. Tā Gorbačovs ar valdīšanu un mēs ar cerībām, it kā lielākā plānā ieslēgti virzienu nevaram mainīt, nevaram izlauzties sānis.

Austrumeiropā, visur, kur beidzot brīva izvēle, balsotāji nobīdījuši t.s. sociālismu pēdējā vietā. (Vienīgi zviedru sociāldemokrāti „saprot” krievu rīcību Lietuvā.) Pat PSRS kompartija pieteikusi savu monopola izbeigšanu, redzot uz plakātiem „72 gadi ceļā uz nekurieni”. Bet čekas centrāle Maskavā publiski deklarē: „Izmantojot atklātību un pieeju dažādību, uzbāzīgas interešu grupas zākā Ļeņina svēto vārdu un katram padomju pilsonim dārgus principus: matušku, patriotismu, boļševiku revolūciju ... Čekas vienības rīkojas un rīkosies stingri, konsekventi... saskaņā ar tautas interesēm sargās socsistēmas pastāvēšanu un cilvēku tiesības [!] sociāldemokrātijā.” Komentāri lieki.

 

*

Pēdējā cigarete − sīva trešās klases „Astra”. Tas vismaz godīgi uz paciņas pateikts! Bet godīgums ir PSRS lielākā deficīta prece. Pēc 50 gadu nemitīgas liegšanas ārlietu ministrijas „Vestņiks” sniedz komunistu-fašistu pakta slepenos protokolus − nu re, tie tomēr atradušies! Bet ne goda prāts, kas atzītu, ka Baltija iztirgota; nē, arvien runā par likumiem, legalitāti, autonomijas projektiem ... Trešās klases ietiepības mentalitāte!

 

*

Ostas gaismas − un 11. novembrī svecīšu plostiņi Daugavā, svecēs vizuļojošs Bastejkalns. Nāk karogi, tauta, atmiņas, vēlmes − un miliči vada satiksmi. Mēs pieminam, mēs vienmēr pieminam. Kuģī blakus atkal svešas valodas. Vai tiešām Baltijas tautu pienākums būtu krievu tautu audzināt? Kāpēc tāds uzdevums? Jā, dāvanas. Latvijā iebraucām ar mantām nokrāvušies un zvērējām, ka pilnīgi tukšā brauksim ārā − bet mēs braucam ārā bagāti. Var no citiem noklausīties, var skatīties bildēs, var mācīties skolā − bet tas nav tas pats, to pašam jāņem līdz. Latvija nekad nebūs tāda, kā bija, viņa būs tāda, kā būs. Viņa nebūs tāda, kā gribu, vai tāda, kā grib nākošais. Bet − būs. Jāizvēlas pašiem. CBS televīzija prasīja − vai latvieši necieš krievus? Atbildēju − vai zivis lido? Nenokurienes prātā iekrita − vai nav dumjš tas amerikāņa jautājums? Tā viens naivs rietumnieks var otram, jo mums izvēles netrūkst, varam atgriezties „pasaulē”. Bet uz vietas ir jāsakož zobus un jāsmaida.

Un jāgatavojas. Un jārīkojas.

Pirmie izgājuši lietuvieši, ar drosmīgu, vientuļu neatkarības pasludināšanu. Tagad pasaulei krievu armija un čeka parāda, cik liela nozīme „demokrātijai”, kad draud impērijas iziršana. (Saņēmis ārkārtas pilnvaras, prezidents Gorbačovs liek lietuviešiem iesniegt medību bises!) Kaila vara ideju bankrotā vienmēr pēdējā replika − brīvības centienus žņaudz dienas gaismā (nekas, tūlīt tiks izraidīti ārzemju diplomāti un korespondenti), bet tas rietumu goda prātu pārāk netraucē. Mieru un stabilitāti, labāk gaišo „Gorbiju”, nekā citu, tikai mieru, mieru mūsu laikos ... Vai pēc 50 gadiem atklāsies, ka arī Jaltai bija savi slepenie protokoli?

Igauņi nāk ar „pakāpeniskas atbrīvošanās” formulu. Sekos latvieši. „Republikas” vēlēšanās no 201 deputātu vietas 168 izšķirtas: 108 ieņems LTF, 13 „labvēlīgie”, 10 bezpartejiskie, bet 37 Interfronte. Ir labas izredzes pēc pārvēlēšanām iegūt 2/3 progresīvo vairākumu − un neatkarības pieteikumu.

Trīs Baltijas tautas disciplinēti, sistemātiski tiecas pēc nolaupītās brīvības, un ne krievi, nedz amerikāņi grib saprast (vai ir aizmirsuši), ka to vajag kā ēst, vajag kā pašu pirmo vērtību tāpat, kā visā pārējā civilizētā pasaulē, ka nekāda „stabilitāte” vai „legalitāte” nav iespējama tur, kur viena tauta uzkundzējas otrai.

Ir jātiek no žilbinošā ceļa nost, ir jāapstājas, jāprasa − uz kurieni, galu galā, ripojam? Kas to noteiks? Vai mums ir „iekšā” noteikt pašiem? Cik ilgi vēl sevi kropļosim ar citu „vajadzībām”?

(Tādēļ Literatūra un Māksla: „Kāpēc vel stāv šis [Pelšes] piemineklis?”)

 

*

Nolieku ēdienkarti − somu valodā − un atceros vizītkartes Rīgā: viena tūlīt saprotama kā darba, bet otra ir kooperatīva, ar to pašu telefona numuru! Normāli. Tagad kooperatīvi diskreditēti − esot plēsēji, un viss. Kapitālisms, lūk, nedarbojas.

Modē − kopfirmas. Visā 285 miljonu cilvēku Savienībā pierakstītas 1000, bet tikai 150 aktīvas, no tām kāds ducis Latvijā. Patiesībā − kopfirmas ir tikai valūtas un importa ievilināšanas mechanisms. Taču bez privātīpašuma garantijām... Atkal improvizācija − ceļā uz kurieni? Neviens nezina. Starp ļeņinismu un brīvu tirgu vidusceļa nav, un robeža ir tur − Tallinnā, muitai cauri uz doka, kur par bagāžas stiepšanu jau pieņem finmarkas − kur stobru vairs ausī nebāž. Vai evolūcijas teorija attiecas uz tautām, politiskām iekārtām? Jā un nē. Kapitālisms nozīmē pārmaiņas, labas un sliktas. Bet sociālisma prakse liecina, ka cilvēkus − kā datorus − var ieprogrammēt tā, ka tā pati pavēle vienmēr dos to pašu rezultātu. Līdz galam, lai cik tas nejēdzīgs. Bet tā ir cilvēka pārvēršana rīkā. Turklāt, jāatceras infovides aksioma: mēsli iekšā = mēsli ārā...

Sāksim pierast pie tālākiem argumentiem un taktikas, jo uz tankiem neviena vara ilgi paļauties nevar:

−     Baltija bez Savienības izejvielām nevarot iztikt. Atbilde: tik daudz nevajadzētu, ja izvāktu nejēdzīgo smago rūpniecību un kaŗaspēku. Par nepieciešamo var salīgt normālu tirgus cenu, tāpat kā par eksportiem uz Savienību.

−     „Separātistiem” jāmaksā atlīdzība par rūpniecību, ostu, saziņtīklu infrastruktūru. Atbilde: labprāt, ja PSRS atmaksās par vides piesārņošanu, iedzīvotāju veselības iedragāšanu, nozagto teritoriju, pievākto 50 gadu peļņu.

−     Jākompensē PSRS pilsoņus, kas nevēlētos neatkarīgās valstīs palikt. Atbilde: par ieguldīto − atlīdzību, par migrāciju − nē. Kā pirmajiem un bez debatēm jāizbrauc atvaļinātam okupantu armijas personālam un „drošības aģentiem”.

−     Jāgarantē minoritāšu tiesības. Atbilde: absolūti, tāpat, kā starp abiem pasaules kaŗiem brīvvalstī. Bet arī otrādi − minoritātēm jārespektē darba valodas un pilsonības likumus.

−     Jāievēro PSRS stratēģiskās intereses − aizsardzība, ledusbrīvas ostas, utt. Atbilde: Baltijā nebūs svešvalstu bāzes, arī padomju ne. Baltijas valstis nevienam nedraudēs un tādā zīmē slēgs līgumus − nepiedaloties nevienā „aizsardzības” blokā. Ostas salīgs normālām tirdzniecības vajadzībām − nekādas „tiesības” svešvalstīm uz tām nav.

Visu to bez draudiem un revanšisma varētu nokārtot soli pa solim, valsts ar valsti (ja vajadzīgs, ar starptautiska tribunāla palīdzību), ievērojot principu, ka izvarotais izvarotājam nemaksā, ka reiz zagta brīvība no zagļa nav atpērkama. Nākotnes attiecībām jāveidojas uz izlīdzinātas pagātnes pamatiem. Kāpēc ielaisties Gorbačova „izstāšanās likumprojektā”? Nekāda iestāšanas nav notikusi − jāizbeidz okupācija.

 

*

Pie Brīvības pieminekļa ar skrejlapu, bļenduku pārdošanu, ar pārrunām, vienkārši ar savu izniršanu dienas gaismā sūdzas krievu monarchisti un demokrāti, zaļie, „īstu” arodbiedrību organizētāji, pacifisti, LNNK: ne jau Haidparks, bet sākums tomēr − un pikta krievu tantiņa gaŗāmejot kaut ko nober trīsstāvīgi par „kārtību”. Un kāds čalis viņai iesaka to sameklēt mājās un iespraust. Pārliecības mums netrūkst. Lāčplēša dienai veltīta Pulvertorņa muzeja izstāde − atbalss tai pārliecībai, kas veda uz pirmo 18. novembri. Katru dienu satikām pārliecinātus cilvēkus − un viņi teica: pietiek. Arī nejēdzība pārliecina.

Kaut kas − daļa no tā, bijušā un topošā, man pieder. Ne abstrakti, bet tieši. Varbūt esmu pārvērties no emigranta atpakaļ uz trimdinieku. Pirmoreiz − Šekspīrs latviešu valodā: tas man bija atņemts, tas man ir vajadzīgs, un tāpat simts mazās un lielās lietās. Kāpēc Šailoks šeit uzreiz simbolizēja minoritātes cīņu pret (Venēcijas) nomenklatūru? No augstu un zemu stāvošiem cilvēkiem izrādes starplaikā pastaigā − klausījos, minēju. Pirmoreiz sapratu intelektuāļu loloto vārdu − alienācija. Latvietis drīz būs tik alienēts no sevis, ka... nē, jārāpjas atpakaļ, un jāsāp no jauna.

Jāizsāp kopā. Un galvā skan: „Mēs pārtiekam viens no otra, un nevis no pārtikas precēm”. Vai tā ir? Izvēle liekas − mīlestība, vai kanibālisms. Vēl vienu to somu alu, lūdzu, citādi nevar skaidri domāt te viļņiem cauri šķeļoties: galvā viss uzkrātais rūc un sīc dīzeļiem līdzi. Ja govi pārāk ilgi slauc − tad nebrīnīties, ja pakavs ģīmī. Labs laucinieku padoms. Bet krievs ar labu neko neuzdos, nav viņa dabā. Vai līdz pakava brīdim izturēsim? Kāds tad būs plāns − rūpniecību ārā, tikai dilles un datorus? Siltumnīcu Latvija? Baltijas puķu tirgus?

Aiz loga stikliem − melna jūra. Un sejas, balsis. Tur pukst un rit un gatavojas. Tur strīdas − un cer. Tie ir mūsu cilvēki. Tie Ļeņinam puķes nenes, bet pakājē pieliek galošas un koferi: re, brauc prom un pārkārtojies.

Un viņš taisās.

 

Juris Mazutis

 

Nodaļas redaktors Juris Mazutis 1989. g. beigas pavadīja mēnesi strādājot savā profesijā Latvijā.