„Nav sliktu orķestŗu un koŗu”, kādreiz teica Tomass Bīčams (Thomas Beecham). Ka tas tā varētu būt, apliecināja Marisa Jansona viesošanās Toronto š.g. februārī. Viņš ir Oslo filharmoniskā orķestŗa diriģents, tāpat darbojas arī kā Ļeņingradas filharmoniskā orķestŗa diriģents. Savā laikā viņu labi ieredzēja slavenais Karajans. Viņa tēvs bija pasaules slavenība − Arvīds Jansons, par kuŗu plašāk izrakstījos JG 153. izdevumā.

Pat slaveni orķestŗi kādreiz izlaižas slinkumā, nevērībā, dažreiz pat apātijā. Vai gan lai Toronto simfoniskais orķestris būtu izņēmums? Un te pēkšņi atnāca Mariss Jansons ar veni, vidi, vici. Atnāca un uzvarēja! Tas sevišķi sakāms par Rachmaņinova 2. simfoniju e-minorā. Tādu vijoļu skanēšanu reti gadījies dzirdēt. Disciplinēti, impulsīvi, ar smeldzošu kantilēnu. Pār visu valdīja muzikālās domas spraigums, mūzikas lidojuma plašā amplitūda, vispār muzicēšana šī vārda cildenākā nozīmē. Skaisti! Bravo! Žēl, ka Jansons nav šī orķestŗa pastāvīgais diriģents.

 

*

Laikrakstos lasām, ka tagad trimdas mūziķi dodas uz Latviju plūkt laurus savā mākslinieciskā varēšanā un nevarēšanā. Rafi Haradžanjans (duo-pianists) 1989. g. 9. dec. Literatūrā un Mākslā, runājot par Komponistu savienības 10. kongresu, iebilst, ka

... Labi, ka pārvarēti aizspriedumi: nodzēsta demarkācijas līnija starp „diasporu” un „metropoli”. Tikai viens „bet”, par kuŗu man, nelatvietim, ne pārāk ērti runāt. Uz Latviju braucošie tautieši − mākslu ļaudis − reizēm pārvērtē savas mākslinieciskās iespējas. Viņi ņemas risināt daiļrades problēmas, kas tiem gluži nav pa spēkam, bet rīdzinieki labprāt uztic viņiem tās. Reizēm rodas problemātiskas situācijas, no kuŗām labāk būtu izvairīties − pašas idejas vārdā. Kaut, protams, dominējošam jābūt vēlīgumam un vēlreiz vēlīgumam.

Līdzīgi par kādu konkrētu gadījumu runājis arī kultūras ministrs Raimonds Pauls Tēvzemes avīzes 1990. g. 8. februāŗa izdevumā:

... Negribu noliegt, ka Amerikā vai Venecuēlā, vai vēl kur citur ir latviešu izcelsmes ārsti vai arhitekti. Bet tagad, vērojot, kas pie mums brauc pa tā saukto „kultūras līniju”, un ko šie cilvēki dara, man gribot negribot jānāk pie slēdziena, ka bieži tas tomēr ir kaut kas tāds, ko mēs saucam par pašdarbību. Es to sauktu savādāk − varbūt par diletantismu. Un ap šo diletantismu mēs sākam vīt tādu krāšņu vainagu riņķī apkārt. Cik tas ir skaisti, cik tas ir labi! Mēs taču paši sevi apkrāpjam. Tagad jau vairs nevar likt pirmajā vietā to, ka šis cilvēks ir latvietis. Tagad viņš ir jāvērtē pavisam citādāk. Ja reiz es eju uz koncertu, tad es klausos nevis latvieti, bet gan mūziķi. Es gribu dzirdēt komponistu...

Jāpiekrīt Paulam, ka jāklausās nevis latvietis, bet gan mūziķis. Man savādi likās trimdā dzirdētie vārdi: „Ja viņš nav tīrs latvietis, tad es par viņu nemaz neinteresējos.” Šinī gadījumā bija runa par Marisu Jansonu. Žēl.

Intriģējoši ir arī Paula vārdi par tukšām koncertzālēm. Pauls jautā, ko lai dara ar tiem 900 konservatorijas studentiem, kuŗi tikai „skaitās” un kuŗiem mūzika nav sirdslieta. Šķiet, ka te ir pacēlies vecu vecais jautājums, kādēļ konservatorija nerada t.s. „zvaigznes”. Bet lai atrastu zvaigznes, ir jāpazīst piem. Greizie rati, resp. galaktika vispār. Varētu gan te būt runa par meistarklasēm, kuŗās iesaistīt arī speciālistus no ārzemēm, ja tādus atrastu, kas gribētu darboties „mūsu mazā zemītē”. Taču ir vēl viens aspekts par koncertu apmeklēšanu. Kur gan paliek konservatorijas studenti? Kad es apmeklēju konservatorijas kompozīcijas klasi 1930. gadu beigās, Vītols un pārējie mūs ar dzīšanu dzina uz visiem koncertiem gan operā, gan citur. Nauda? Nē, mūs iemācīja kā bez naudas iekļūt operas koncertos. Bez tam mums bija atļauja apmeklēt visus operas jauniestudējumu un pirmizrāžu ģenerālmēģinājumus. Varējām arī sekot radiofona orķestŗa pārraidījumiem radiofona telpu balkonā. Vītols savās stundās runāja ar saviem studentiem par bijušo vai nākošo koncertu. Vai tam, kas bija nogulējis vai aizgājis kaut kur citur. Kāpēc to nevarētu arī šodien? Saprotams, Vītola autoritātes nevienam vēl nebūs, bet tomēr... Ja gribat mūziku mācīties, tad der arī to klausīties un, pēc iespējas, vērtēt. Tāpat mums bija pieejami visi konservatorijas telpās notiekošie koncerti. Visvairāk imponēja operas ģenerālmēģinājumi, kur drīkstējām arī uzrunāt diriģentu un izjautāt solistus. Lielās „zvaigznes” parasti bija laipnas un pretīnākošas, savukārt mazākās „zvaigznes” parādīja untumainu nervozitāti un neiecietību. 1939. g. rudenī runājām pat ar lielo diriģentu Leo Blechu tolaik diezgan ierobežotā vācu valodā. Tas notika Otello pārstudējuma laikā. Jūs varbūt nezināt, cik ļoti vecās slavenības ilgojas runāt ar jaunajiem mūzikas studentiem. Daudz vairāk nekā ar pārgudriem mūzikas kritiķiem. Tā, apbruņojušies no bibliotēkas aizlienētām kabatas formāta partitūrām, gudras sejas vaibstus savilkuši, mēģinājām izsekot dzirdētai mūzikai un to saprast. Un apmeklējām koncertus.

 

*

Kādā Latvijas Jaunatne izdevumā (3.2.90) iepazināmies ar jaunā Latvijas komponistu savienības priekšsēža Juŗa Karlsona domām par turpmāko darbību. Man ļoti imponēja Karlsona intervijas pats pirmais vārds. Anda Ābele jautā: „Kā jūtas cilvēks, nonācis šīs organizācijas galvgalā?” Karlsons atbild: „Slikti...” Nekad neesmu ticējis cilvēkiem, kas iesāk ar „ļoti labi”, „ļoti optimistiski” u.t.t. Taču vēlāk izrādās, ka intervija ar Karlsonu nebūt nav bezcerīga vai pesimistiska. Saturā viņa ļoti plaša, varētu gan mazliet piebilst pie tik nepateicīga temata kā roka mūzikas tendencēm. Piekrītu, ka roka mūzika jāatstāj mierā. Viņa ir un būs vēl labu laiku. Līdz ar to viņi risinās paši savas problēmas, kas ir atšķirīgas no simfoniskās, koŗu un kamermūzikas. Karlsons domā, ka Latvijā roku neder dziedāt angliski. Te ir problēma. Pavisam negribu uzdoties par roka speciālistu, bet drusku esmu viņu klausījies un jāsaka, ka gluži nesimpātisks viņš man nav. Jūs varbūt neticēsit, bet ar roka mūziku iepazinos trimdas latviešu skolā, mācīdams latviešu mūzikas vēsturi. Skolēniem ne vienmēr daudz interesēja latviešu klasiskā mūzika, ko ilustrēju ar skaņu platēm. Beigās panācām kompromisu. Par katrām pāris latviešu klasiskās mūzikas platēm, man bija savukārt jānoklausās viena roka (amerikāņu) plate, ko komentēja paši skolēni. Tā abas puses kaut ko ieguva. Manuprāt roku tomēr vislabāk izpildīt angliski, jo dažas latviešu roka plates trimdas skolēni noklausījās ar līdzcietīgu smaidu, visai nenopietni. Var jau būt, ka roka mūziķim vislabāk būt melnajam, narkotisku vielu lietotājam un, ja iespējams, arī aklam. Es jau dzirdu lasītāju sašutumu, bet ir lietas, kuŗas nevarēsim pēc savas gribas mainīt. Nedomāju, ka roka mūzikā latvieši sevišķus laurus gūs. Kaut gan pret narkotiskām vielām latvieši ir visai uzņēmīgi (folklorā bieži parādās kaņepe un driģene), afro-amerikāņus mēs nepārspēsim.

Latvijas laikā vidējās paaudzes (pat jaunās!) komponisti ļoti uztraucās par džesa mūziku, tāpat par tā laika moderno operešu uzvedumiem Baltā nama svētnīcā. Te jāpiemin Paula Ābrahama operetes: Havajas puķe, Viktorija un viņas huzārs, Balle Savojā u.c. Ļoti par tām žēlojās Graubiņš, Zālītis u.c., bet Jēkabs Vītoliņš bija pat patīkami pārsteigts. 1932. g. aprīlī Rīgā notika pirmais simfoniskā džesa koncerts, kur orķestri vadīja Jānis Vītoliņš (bija kādu laiku dzīvojis ASV), bet kā konferansjē uzstājās Jēkabs Vītoliņš. Nesajauciet abus, viņi pat nebija radinieki. Kā koncertmeistars piedalījās slavenais vijolnieks Arvīds Norītis. Te atskaņoja arī Geršvina Zilo rapsodiju, kuŗas pasaules slavu neviens nevarēs noliegt vēl šodien. Zālītis tomēr te saskatīja „idejisku tukšumu”. Vēlāk Graubiņš, nākdams „pie šprices” mākslas kamerā, šo mūziku prasīja noliegt ar likuma palīdzību, pasludinot to par „mākslas pornogrāfiju”. Veltīgi cīniņi! Austrijas ķeizariene Marija Luize, vērodama Štrausa valsi dejas kustībā, izsaukusies: „Ak Dievs! Manā jaunībā tādas lietas darīja tikai gultā!” Visu laiku jaunatnei modernās rosības neviens nav spējis aizliegt. Tāpat kā šodien.

Ir pacēlušās balsis, ka latviešu mūzika iet bojā, jo simfoniskie koncerti vāji apmeklēti. Var jau būt, jo mums vēl nav latviešu Sibeliusa, kas savā laikā glāba visu somu tautu. Nebija jau daudz labāk šinī ziņā arī Latvijas laikā. Palasiet rakstos, ko saka Zālītis, Graubiņš, Cīrulis, Poruks, Vītoliņš. Šodienas Rīgas apstākļus ļoti izsmeļoši raksturo Karlsona rindas:

− Jā. Neieinteresētības vīruss un ieraušanās sevī mūs ir dziļi skāruši, tas tiesa. Bet no otras puses − iedomāsimies cilvēku, kas ap pieciem, pussešiem beidz darbu. Tad cauri dubļainajai Rīgai dodas pa veikaliem atrast elementāras lietas, nokārtot elementārus jautājumus un atgriežas mājās, ģimenē, kur ir bērni, sieva vai vīrs, kad pēc darba jāsavāc un jāsagrābj viss, ko vien vari, kad vēl neatrisināts ir transporta jautājums un tā joprojām... Pusastoņos lai es tad dotos atpakaļ uz centru, uz simfonisko koncertu? Man jāsāk domāt: vai man tas maz ir vajadzīgs? Labāk es skatos televizora ekrānā, kā politiķi strīdas par iespējamām ekonomiskajām vai politiskajām situācijām Latvijā. Un tad ir tā, ka teātŗi pamazām kļūst tukšāki, bet koncertzāles lēnām izmirst. Pilsēta kļūst lielāka, attālumi kļūst lielāki − tās ir sociāli ekonomiskas parādības. Bet, ja viss būtu kārtībā, tad es pēc darba mājās noskalojies dušiņā, varu pārģērbties skaistā vakarkleitā vai frakā un pēc tam savā „buikā” braukt uz simfonisko koncertu.

Bet ievērības cienīgi joprojām ir turpat pirms 60 gadiem Zālīša rakstītie vārdi Jaunākajās Ziņās 1932. g. 11. aprīlī:

Nav īstas laimes mums ar parastā parauga simfoniskiem orķestriem un koncertiem. Tie notiek samērā reti, un arī reti tie gūst lielajā publikā plašāku ievērību. Varbūt vairāk palaimēsies šādam nule tikko sastādītam amerikāņu tipa modernam simfoniska džesa orķestrim? Var jau būt, ka visa milzum bagātā klasiskā, romantiskā un modernā mūzika tagadējam laikam par nopietnu, par smagu, liekas lieka. Varbūt arī vecais, masīvais simfoniskais orķestrs jau daudziem šķietas par smagu, bezkrāsainu un tamdēļ jārod jauns, tagadējās gaumes prasībām atbilstošs orķestrs; orķestrs, kuŗā plašāka vieta ierādīta eksotiskajiem instrumentiem; repertuārs, kuŗā arī savukārt lielāka vērība piegriezta eksotikas piesātinātai modes mūzikai? Lai kā, bet jākonstatē, ka džesa kults, kas tagad pārvalda dejas grīdas, pamazām iespiežas arī salonos un pat koncertu namos. Varbūt pārejoša, varbūt arī paliekoša parādība. Bet par vienu analoģiju nešaubīsimies: kā savā laikā visi un viens sajūsminājās par valša ritmiem, tā tagad sajūsminās par tālzemju džesa ritmiem.

Nav ko liegties. Sajūsma bija milzīga. Pat Jānis Niedra vēl trimdā ar labpatiku atcerējās savu amerikāņu sūtņa lomu Viktorija un viņas huzārs operetē, dejojot un dziedot angļu valsi „Pardon, madam”.

Te varētu piemetināt vecā vācu dzejnieka Teodora Štorma motīvu P. Aigara atdzejojumā:

Vai kristīgs kalps vai ķecerīgs
no dārziem augļus raisīs,
šī pasaule jau neiznīks,
un daiļums neizgaisīs.

 

*

Trimdā ir apklususi mūzikas sacensību rosība. Arī dziesmu svētku vecā tradīcija šinī ziņā jau ir mirusi dabīgā nāvē. Tomēr ir vēl „mazi cinīši”, kas gāž „lielus vezumus”. Te jāapbrīno Dziesmuvaras koŗa organizācija, kas joprojām rīko koŗdziesmas konkursus latviešu komponistiem. Viņu sirdīs jūtam latviešu dziesmas mīlestību, ko iepotēja Ādolfs Ābele − viņu garīgais vadītājs un dvēsele. Regulāri un pašaizliedzīgi viņi ziedo latviešu koŗdziesmas nākotnei. Pagājušais konkurss deva ievērojamu pienesumu 20. vispārīgajiem latviešu dziesmu svētkiem Rīgā (Anitas Kuprisas dziesma). Bez Dziesmuvaras šīs dziesmas varbūt nebūtu. Tāpat jāpiemin skaistās G. Geduļa un P. Aldiņa dziesmas.

Arī šogad Dziesmuvara rīko konkursu latviešu koŗa dziesmai ar paaugstinātām godalgām, kuŗas pasludinās Kanādas latv. dziesmu svētku laikā 1991. g. Toronto. Šoreiz šis konkurss paredzēts visiem latviešiem visā pasaulē.

 

Imants Sakss