KRITISKAS PIEZĪMES PAR LAIKMETĪGU GRĀMATU

Aina Ozoliņa. Kā lapas vējā. Romāns. Rīgā: Liesma, 1989.

 

Autore, pēc profesijas agronome, ienāk latviešu literatūrā 1970. gados, rakstot par sev tuviem tematiem - par dzīvi Latvijas laukos. Četrās stāstu grāmatās un 1977. gadā izdotajā romānā Aculiecinieki viņa turpina reālisma tradīcijas, balstoties uz morāli, ko pazīstam no R. Blaumaņa darbiem, bet viņas vēstījumu literārā vērtība palikusi Blaumaņa skolas zemāko klašu pakāpē. Latvijas kritiķi viņai veltījuši ne visai lielu uzmanību, kaut arī nesen iznākušajā Regīnas Ezeras apceŗu grāmatā Virtuvē bez pavārgrāmatas lasāmi jau pirms 10 gadiem Ozoliņai izteiktie aizrādījumi par viņas neveiksmēm un padomi turpmākam darbam. Tomēr - kā dzird - Ozoliņas darbus lasa, un viņas grāmatas nav atrodamas veikalu plauktos Rīgā.

Pieņemu, ka romāns Kā lapas vējā šogad Latvijā ir sevišķi daudz lasīts. Tas trāpa naglai uz galvas - skaŗot visu, par ko vēstīja Latvijas prese, runāja turienes radio pārraidēs, rādija izstādēs, proti - staļinisma postu un bēdas.

Romāns aptveŗ vēsturiski precizētu laiku: sākas ar 1949. g. 25. marta laucinieku aizvešanām, ko pieredz jauniete Ilze, darba galvenais tēls. Lasītājs tālāk seko viņas biogrāfijai no kolhoza darbiem uz Dārzkopības tehnikuma mācībām. Autore vielu paplašina, izgaismojot varones un viņas līdzgaitnieku gaitas pagastā, Rīgā, pat vietējā slimnīcā, un, lietojot daudzas deportēto cilvēku vēstules, izvērš notikumu aprakstus līdz tālajiem austrumiem. Stāstījums nobeidzas gadu pēc Staļina nāves, kad Ilze gatavojas stāties Lauksaimniecības akadēmijā.

A. Ozoliņa, domājams, ir aculieciniece daudziem grāmatas atgadījumiem; īpaši jauniņās Ilzes niansētie pārdzīvojumi liecina par dziļu autores iejūtu un līdzdalību. Manuprāt, tieši Ilzes iekšējās pasaules izklāsts šai vēstures posmā ņemams vērā, atceroties līdz šim pazīstamo jauno cilvēku attēlojumus padomju latviešu literatūrā, piem., Ilzes Indrānes darbos. Ilzes tēls var kļūt vērtīgs pienesums arī psichologam, analizējot homo sovieticus tapšanu un attīstību.

Ilzes tēvu apcietina, iemīļoto draugu deportē, kolhoza vadītāji atlikušo ģimeni ierindo kaitniekos un Ilzi "... pāridarījums grauza kā tārps ... jutu naidu pret kaut ko bezveidīgu, bezpersonisku, ļaunu un postošu ... vajadzēja kaukt kā sunim mēnesnīcā, bet es rādiju zobus... dzīvoju kā mijkrēsli ... sarūgtinājums, niknums, neuzticība pret neatbildētiem jautājumiem ... sūrsme no bezspēcības ..." Tādā jutoņā Ilze mācās, strādā, raksta sienasavīzē, piedalās sacensībās, nezaudēdama spīti un paštaisnību. Visnotaļ jūtams sacerētājas līdzjūtības un dvēseles siltuma tuvums šai reālo faktu un romantisko elementu savījumā, un tas arī dod lasītājam emocionālo pacilājumu.

Un tomēr par labu literāru darbu šo grāmatu nevar pieņemt. Ir pat grūti paturēt tam "romāna" žanra terminu, kaut arī pašlaik literāro žanru robežas ir visai neskaidras. Fakti un reālijas ir pārliecīgi sablīvētas, pārmērīga ikdienas sīkumu pieminēšana un aprakstīšana piesārņo mākslas darba vidi, nevis izgaismo tā mērķus. Klibo vielas atlase, klibo darba kompozīcija, klibo dialogi un monologi - vēstules.

Literatūrā un Mākslā (1990. g. 4. nr.) pieminētā "sensācija līdzautorībā", uzrādot šī romāna autores un S. Brontes Džeinas Eires daudzās stila līdzības, kas it kā liecinātu par A. Ozoliņas tieši norakstītām rindām no Brontes darba tulkojuma latviešu valodā, arī pasvītro kopiespaidu par A. Ozoliņas dialogu diletantismu un neprasmi rīkoties ar citiem rakstnieka amata "noslēpumiem".

Kaut arī jākritizē šādi profesionāli trūkumi, kas var kaitēt autores reputācijai literātu sabiedrībā, nez vai šie aizrādījumi iedragās lasītāju labvēlīgo attieksmi: laikmetīgo strāvojumu sacerējumos lasītāji smeļas kā informāciju, tā pārdzīvojumu.

 

Valentine Lasmane