BEZDIBEŅA VILINĀJUMS

Māris Čaklais. Mīlnieks atgriežas noziegumvietā. Dzejoļi 1987 - 1989. Rīgā: Zinātne, 1989. 163 lp.

 

Viens no dzejas mērķiem neapšaubāmi ir attīstīt dialogu starp dzejnieku un lasītāju - dialogu, kuŗa gaitā divas subjektīvas pasaules meklē kopēju "platformu". Un ja to atrod - kaut pa daļai - tad nu ir savs prieciņš, mazāk izolētības. Šādā garā - kā impresijas un pārdomas - lai būtu domātas arī šīs rindas par Čaklā jaunāko dzejoļu krājumu Mīlnieks atgriežas noziegumvietā .

Man imponē, ka Čaklais savā dzejā nav palicis imūns pret technoloģijas atnestām pārvērtībām, kuŗu rezultātā cilvēks no "dabas bērna" ir pārvērties par fanātisku un reizē it kā bezkaislīgu un neitrālu skatītāju - pētnieku. Stāvēdams bezdibeņa malā, viņš

kaleidoskopā skatās.
Un pasaules sabirst, un jaunas top -
viņa redzokļos platos. (123)

Daba ir kļuvusi par cilvēku iežogotu rezervuāru, par aprūpes (vides aizsardzības) un zinātniskas ziņkāres objektu.

Kur mežu cērt, tur skaidām
ir vienreiz jābeidz vaidēt.
Kad mežs ir gana pletēts,
var nākt un interpretēt. (35)

Kur tad lai tādā laikā kad "debesis sārņu pilnas", dabū garīgumu, kaut kādu, teiksim, metafizisku veldzi? Čaklais atbild:

Svaigi vien bezdibeņi.
Tie ir viņi, kas vilina. (123)

Šeit un citās pasāžās dzejnieks, šķiet, flirtē (bet vai tikai flirtē?) ar sava veida misticismu. "Bezdibenis" jau nav nekas cits kā tas, ko lielie vācu mistiķi (Bēms, Ekharts) sauc par Urgrund - nezināmais, neizzināmais un baismīgais Dievs. Un ievērojiet: tas ir "svaigs" - kā kāda mūžam tīra, verdoša ūdens straume, ko nekad nevar piesārņot un aprīt cilvēka "redzokļi platie". Bet šis bezdibenis nav viegli pieejams. Šodienas pasaulē sen viss viens tērauds", un pat uzsēsties uz mākonīša daudz neko nelīdzēs, jo "debesīs iesiets mezgls" (128. lp). Arī debesis ir mēmas. Virs zemes nav labāk. Jūra

ne dzintara gredzenu - vēl vieni maldi -
fosfora gabalu dāvāja saldi. (135)

Čaklā dzīves skatījums nav pārāk rožains. Sēdēdams kaut kur Kalkutā, viņš pie loga redz kaķi, kas grauž kaltētus taureņus "pusplaukstas lielumā."

Lasu vēsturi uzrakstītu,
par neuzrakstīto domāju
kraukšķieni, vien kraukšķieni.
Mainās kaķi un lomas. (24)

Bet šeit nav rezignācijas - tikai pareizu vārdu zibšņi uzmet gaismas šalti lietām un notikumiem. Poētikā to (laikam kopš Aristoteļa) mēdz saukt par katarsi: likt lasītājam nojaust sakarības, kuŗas tikai dzejnieks redz, un līdz ar to šķīstīt, attīrīt dvēseli no pierastām un omulīgām drazām. Kā katram ģenuīnam dzejniekam, Čaklajam nav iespējams piekabināt optimisma vai pesimisma birku. (Franču katoļu rakstnieks Žoržs Bernanoss kādreiz ir teicis, ka vienīgā starpība starp optimistu un pesimistu pastāv tanī, ka pirmais ir laimīgs muļķis, otrais - nelaimīgs muļķis). Iras noslēpuma priekšā var būt tikai jautājumi, bet - jautājumi, kas formulēti tik poētiski precīzi, ka lasītājam nemaz neprasās pēc kogentas, "apmierinošas" atbildes.

Kas to var visu atšifrēt?
Acis, vaigus un mutes
sagriezis vienā vērpetē
sniega? ziedu? dvēseļu? putenis (37)

Lai top mistērija! Vita brevis - ars longa. Līdzīgu gaisotni jūt arī it kā panteistiskās rindās:

Vējš - lapa - cilvēks - zeme.
Kurš kuram iečukstēja?
(53. lp, sal. "Vīzija" 56. lp)

Katram dzejniekam (māksliniekam) viss sākas un beidzas ar zīmēm, tēliem - pretēji burtiskam lietu skatījumam.

Sāksim no tā,
kas nav izmērīts.
No nojautas nesajauktas.
No zīmes. (61)

Dzejniekam vienīgā īstā pasaule ir tēlu pasaule. Bet to nedrīkstētu sajaukt ar izplūdušu romantismu, kuŗā varētu paglābties no t.s. reālās dzīves. Iztēle, kā to jaunjungieši teiktu, ir realitāte, problēma pastāv tikai tanī, ka šodien tā vairs tikpat kā nav pieejama ne tikai caurmēra cilvēkam, bet arī dzejniekiem. Jāprecizē: iztēle atrodas pabērna lomā tāpēc, ka pati daba - iztēles un inspirācijas avots - ir kļuvusi mēma.

Bet vakars kad logus ciet līmē,
mēs ieraugām to, ka Dievs
nav atvēlējis no zīmēm,
no mājieniem atkopties. (127)

Kā tad tā? Vai pat Dievs te neko nevar līdzēt? Vai Dievs būtu greizsirdīgs uz dabu, uz paša "roku darbu"? Man nav jausmas, vai Čaklais šais rindās kaut ko tādu implicē, bet savādāk es to nevaru tulkot. Jūdu-kristiešu (oficiālais) Dievs necieš sev blakām citus (dabas) dievus: tie ir degradēti par elkiem, māņu tēliem, kuŗu vienīgais nolūks ir mūs pazudināt, novērst no vienīgā Vaiga kontemplācijas. Cilvēks var pa īstam atkopties" tikai monoteistiskā Dieva pielūgsmē. Dabas funkcija ir kalpot cilvēka labklājības celšanai, progresam. Viņš šo mudi ir ņēmis ļoti nopietni, un mēs jau labi zinām, kas no tā visa ir iznācis. No otras puses - nebūtu nekādas nozīmes šo dabas desakralizācijas procesu nosodīt, moralizējoša pieeja var tikai pacilāt mūsu sirdis, ļaut mums justies zinošākiem un pārākiem. Jāpieņem - daudz lielāki un tumšāki spēki te ir tikuši pie vārda, visa rietumu vēsture, sākot ar Platonu, ir tiekusies šai virzienā. Kā to Čaklais pasaka:

Tas notiek ar mums jau izsenis -
vai mēness riet vai lec -
gadsimtu labi trenētas acis
caur krēslu redz (127)

Pēc manas izpratnes Čaklais grib teikt, ka šodien mēs spējam redzēt lietas tikai caur krēslu, t.i. spalgajā un viennozīmīgajā racionālisma un burtiskuma gaismā, nevis, kā to varēja agrāk (mītu laikmetā) - ar krēslas acīm - tēlaini, poētiski, metaforiski.

Tas nu tā. Dzejnieks tomēr paliek dzejnieks. Par spīti visiem "kraukšķieniem" Čaklais, šķiet, ir saglabājis kādu neizdeldējamu drošību.

Neprasi vairs neko, viss nāk no aizlaiku dziļuma.
Caur tavām rokām strāvo neizmīlēti mīļumi (71)

Aso, aprauto, aforistisko pantu skaldītājs izrādās maigs radījums. To pašu jūt viņa politizētajos dzejoļos, kas, nekad nepaslīdot zem mākslas līmeņa, tīri labi iztiek bez jēlu, brutālu dusmu vai rūgtuma izvirdumiem. Latvijas politiskās dzīves ačgārnības Čaklā dzejā paklausa mākslas imperatīviem - tie ir emocionāli pārstrādāti un izfiltrēti absurdumi. Vēl vairāk, dzird it kā piedošanu (kā var piedot tikai mākslas skaistuma vārdā).

Izbridis asiņu peļķes,
cilvēks pats sev nozvēr:
katrā bēdā - pa neļķei,
katrā pārestībā - pa rozei (92)

Šis motīvs atkārtojas vairākos kontekstos un brīžiem skan kā budisma līdzjūtības un universālas mīlestības "bauslis".

Mīlestība - tā nav viena krūzīte,
Bezizmēra ir viņas mūzika.
Kamēr dzīvo, tikmēr spieto.
Un tu atgriezies noziegumvietā (99)

Kad "zaļā pavasaŗa tumsā" aiz loga it kā draud "Nekuriene", Čaklais jautā:

Kas ir šī kustība -
šermulis? šaušala?

Un tad viņš rezonē:

Bet varbūt otrādi -
rīkstīte? mīlestība? (51)

Jāsaka - par tādām rindām nebūtu ko iebilst pat lielākajam kristiešu mistiķim Meistaram Ekhartam. Aiz visa chaosa un nežēlībām, ko vēstures gaitā pastrādājis cilvēks, nestāv vis kāds ļauns Demiurgs, bet - varbūt nezināmais Dievs (deitas abscondita) vai pareizāk, Viņa ēna, bez kuŗas Dievs nevarētu būt Dievs šī vārda visdziļākajā nozīmē, t.i. kā visaptveŗošas labestības Princips. Pēc mistiķu uzskatiem arī Dievs cieš, un starpība starp Dieva un cilvēka ciešanām varbūt pastāv vienīgi apstāklī, ka Dievam Viņa ciešanas (tāpat kā prieki) nepielīp. Un, kad dažādu grūtumu sarodas par daudz, Čaklajam palīdz piešalktas dienas dzelmē rēnajā" un "brīdi sēdēt starp sēņu ēnām ..." (42. lp).

Šie metafiziskie ekskursi tomēr nekavē Čaklo uzrakstīt pa ļoti intīmam un jutekliskam "parastās" mīlestības dzejolim. Piemēram, rinda dzejolī "Vasaras nevar atstāstīt":

Tavās rokās - vēl pēdējo reizi -
par zvaigznēm padarīt putekļus

(114. lp, sk. arī "Elēģija" 103. lp)

Dzejnieku aicina ne tikai bezdibeņi, bet arī zemes sulas aprīlī:

Grants piebriedusi, tvīkstoša, samilzis māls.
Izkušana un pāršķelšanās, dzīļu atvēršanās, un ne
vārda par debesīm
viss tik neglābjamseksuāls (115)

Ja visu Čaklo varētu vērtējoši savilkt kopā, tad būtu jāsaka, ka katru reizi, kad viņš savā koncentrētībā un poētiskajā precizitātē sasniedz augstāko pakāpi, mums ir darīšana ar izcilāko, ko latviešu lirika ir devusi pēdējās dekādēs.

Lai man atļauts nobeigt ar ne-urrājoši patriotisku tēmu par "vienu tautu".

Ar Olafu sen noruna -
ja kāds savā puslodē nosals -
sakļausim tās vienu otrā -
Rīgas torņi izlīdīs Losandželosā,
vai arī pilnīgi otrādi -
kādā saltā ziemā
Diznejzeme ar visu vasaru
izpeldēs Iļģuciemā.
No Ņujorkas apmežotās
nāk tikdaudz malkas smalkas.
No Austrālijas, uz Austrāliju -
nenoblēdamas alkas (157)

Sveicieni no Kalamazū ap-tēraudotiem mežiem!

 

Roberts Mūks