Jaunā Gaita nr. 177, maijs 1990
KRITISKAS PIEZĪMES PAR ĻOTI NODERĪGU VĀRDNĪCU
Latviešu valodas vārdnīca. Avots: Rīgā, 1987. 833 lp. Atbildīgā redaktore D. Guļevska.
Jāsaka, ka beidzot iznākusi kārtīga viensējuma skaidrojošā vārdnīca latviešu valodā: Latviešu valodas vārdnīca, A-Ž, - turpmāk Ā-Ž. Glīta apdare, labi iesieta (mans sējums vēl pēc divu gadu cītīgas lietošanas nav izkritis no vākiem), labs papīrs, visā sējumā tā pati kvalitāte.
Arī grafiskā apdare, vai kā šodien Latvijā teiktu - noformējums - gaumīga un mērķim atbilstoša. Šķirkļa vārdi izrakstīti lieliem trekniem burtiem, skaidrojumi sīkā, tomēr vēl labi salasāmā drukā. Vārdu un vārdkopu izskaidrojumi rakstīti kursīvā, kas diemžēl pietiekoši neatšķiŗas no vārdu piemēriem, kas rakstīti ar taisniem burtiem - īpaši ne gaŗākos piemēros.
Aplūkojot vārdu izkārtojumu, jāsaka, ka tas sniedz ļoti plašu informāciju. Tomēr arī šeit rodas jautājumi. Piemēram, paralēlas formas ar atšķirīgu morfoloģisko izveidojumu - birzs/birze, zibsnīt/zibšņot - atrodamas pie attiecīgā šķirkļa vārda, vai nu ar individuālu izskaidrojumu, vai arī ar norādi "sk.", kur vārds izskaidrots. Toties neizprotams man šķiet tas, ka nav kaut vai iekavās atzīmēti vārdu literārie varianti ar fonētiskām atšķirībām, piemēram krakšēt/krakšķēt, lai gan ievadā teikts, ka tas, ka vārdiem nav dotas paralēlformas, nenozīmē, ka visas šīs paralēlformas ir neliterāras" (7). Tieši tādēļ, ka priekšvārdā un arī ievadā visos skaidrojumos uzsvērta literārā valoda, liekas neizprotama šo literāro paralēlformu neievietošana vārdnīcā. Vai paši autori ir šaubījušies par attiecīgo vārdu "literāriskumu"? Toties atrodama pārskatāma un lietderīga informācija par vārdiem, kuŗu gramatisko formu atšķirības saistītas ar diferencētu vārdu nozīmi; kā piemērs ievadā dots "vēlēt": es vēlu laimi, es vēlēju deputātu. Tāpat arī nepārprotama ir izziņa par bieži lietotām paralēlformām, kuŗas nav saistītas ar vārda semantikas maiņu, piemēram: sēžu, sēdi, sēž vai sēdu, sēdi, sēd. Atzīmēti arī homonīmi un homogrāfi ar izrunas norādēm.
Šķirkļa uzbūvē pēc norādījumiem ievadā atrodams 1) pats šķirkļa vārds, 2) norādes par tā izrunu, 3) gramatiskās norādes un vārda gramatiskās formas, 4) norādes par ierobežojumiem vārda lietošanā, stilistiskais un normatīvais raksturojums, 5) Šķirkļa vārda semantiskie skaidrojumi, 6) ilustratīvais materiāls - vārda lietošanas piemēri, 7) frazeoloģismi un 8) atvasinājumi.
Informācija par pašu šķirkļa vārdu visumā ir nevainojama. Šķirkļa vārds, protams, dots pamatformā; skaidra ir informācija par vārda dzimti, daudzskaitļa un vienskaitļa lietojumu; īpašības vārdiem šķirklī dots arī apstākļa vārds.
Toties lieli ir trūkumi izrunas norādēs. Lai gan ievadā teikts, ka, norādes par šķirkļa vārda izrunu dotas gadījumos, kad vārda izrunā var rasties neskaidrība vai kad valodas praksē vērojama nepareiza izruna" (8), un turpat atrodama diezgan plaša tabula par izrunas norādēm, vārdnīcā šīs norādes ir tikpat kā neatrodamas. Šaurā un platā e, ē izrunas svārstības nav atrodamas tikai homogrāfos, kā sniegtajā piemērā -
(municipalitātes galva),MĒRS [ē]
MERS [ē]*mīkstināts* (mērīšanai),bet arī daudzos citos gadījumos. Piemēram, mūsu ortogrāfijas mīkstinātā ŗ zušanas rezultātā veidojas jaunas izrunas normas" šaurā un platā e, ē izrunā, kuŗas nav ignorējamas. Vai nu jāpieturas pie vecajām izrunas normām, kuŗas nosaka mūsu gramatiskajā sistēmā iekļautais, lai gan runātāju vairuma neizrunātais mīkstinātais ŗ, vai arī jāfiksē jaunas izrunas normas šī mīkstinātā ŗ zušanas rezultātā. Katrā gadījumā tās šādā plašai publikai domātā vārdnīcā būtu bijis jāatzīmē. Arī izlokšņu iespaids ietekmē e, ē izrunu; ļoti bieži dzirdam, piemēram, vēsturi un vēstuli ar šauro ē, un ēst ar plato. Un kā ir ar svešvārdiem? Rīgā pat filologi runā par plēnumu ar plato ē. Ja vēlamies latviešu valodā - vēl - ieturēt noteiktas e, ē skaņas izrunas normas, tad būtu bijis nepieciešams tās atzīmēt katrā vārdā. Tas pats attiecas uz o burta izrunu svešas cilmes vārdos. Priekšvārdā gan ļoti uzmanīgi formulēts, ka, "vārdnīca var noderēt arī cittautiešiem, kas mācās latviešu valodu", bet, ja pašiem latviešiem nav skaidrības izrunas normās, kā to lai apgūst sveštautietis, ja nav konsekventas norādes?
Kas attiecas uz gramatiskām norādēm, domāju, ka tās ir viennozīmīgas; pārpratumu var rasties ļoti maz. Šķirkļa vārdu un gramatiskā izziņa atvieto pareizrakstības vārdnīcu, jo vajadzīgā informācija jau iekļauta šajā vārdnīcā. Noderīgas ir arī norādes par darbības vārdiem, kas tikai (vai galvenokārt) lietojami 3. personā, kā arī informācija par atgriezenisko darbības vārdu locīšanu.
Par vārdu semantiskajiem skaidrojumiem nebūtu daudz ko iebilst. Vietām bagātīgi sniegti sinonīmi, tā, ka vārdnīca reizēm atvieto arī sinonīmu vārdnīcu, bet vietām tomēr prasās semantiskos paskaidrojumus papildināt ar sinonīmiem. Šai ziņā nav īstas konsekvences. Telpas trūkuma dēļ, protams, ilustratīvais materiāls, frazeoloģija un atvasinājumi nevar būt pārāk plaši, bet dotā skaidrojošā informācija visumā ir apmierinoša.
Lielākie iebildumi tomēr vēršami pret vārdu atlasi. Priekšvārdā teikts, ka Vārdnīca ir domāta plašām lasītāju aprindām -... un ikvienam lasītājam, kas interesējas par latviešu valodu, grib paplašināt savu leksiku un ievērot literārās normas. Vārdnīca var noderēt arī cittautiešiem, kas mācās latviešu valodu." (6) Tālāk uzzinām, ka "Atšķirībā no akadēmiskās latviešu literārās valodas vārdnīcas šajā vārdnīcā aplūkoti tikai tie literārās valodas vārdi, kam ir samērā liels lietojuma biežums un kas veido literārās valodas leksikas kodolu. Vārdnīcā nav uzņemti retāk sastopami apvidvārdi, novecojuši vārdi, sarunvalodas vārdi, kā arī termini, kuŗi ir maz izplatīti ārpus attiecīgās nozares specifiskajiem tekstiem." (6) Ievads informē lasītāju, ka latviešu valodas vārdnīcā ievietota mūsdienu latviešu literārās valodas leksikas nozīmīgākā daļa, ko lieto daiļliteratūrā, publicistikā un populārajā speciālajā literatūrā, kā arī literārajā sarunvalodā. Ir doti arī daži novecojuši vārdi un apvidvārdi, kas plaši tiek lietoti literārajā valodā vai kas ietilpst sarunvalodā izplatītā frazeoloģismā (piemēram, riķis, sklanda)." (7) Turpat uzzinām arī, ka ,Vārdnīcā ievietoti daži no valodas kultūras viedokļa nevēlami vārdi un nozīmes, kas īpaši sarunu valodā ir bieži sastopami. Tie raksturoti ar norādi nevēl." (10)
Tātad vārdnīca domāta plašam lietotāju pulkam - ne tikai skolniekiem - kā vispārējs latviešu valodas palīgs. Tieši tādēļ jāiebilst pret jēdzienu "literārā valoda", kas šajā vārdnīcā izskaidrots šādi: literārs; tāds, kas atbilst rakstu valodas normām". Kādas tad ir šīs rakstu valodas normas? Latvijā un Austrumeiropā valodas normas nosaka valodnieki, rietumos aizvien stiprāk par valodas normu uzskata lietoto valodu. Kāpēc mums ir vajadzīga literārās - tas ir mākslīgi ierobežotās leksikas - vārdnīca? Daudz svarīgāk būtu vārdnīcā fiksēt mūsdienās lietoto latviešu valodu, nevis valodnieku izstrādātu atlasi. Tad arī šķirkļa vārdu raksturojuma ceturtajam punktam - norādes par ierobežojumiem vārda lietošanā, stilistiskais un normatīvais raksturojums" - saredzama lielāka jēga, jo neliterāro vārdu A-Ž ir gauži maz. Lai nu lasītājs mani nepārprot, negribu īpaši izcelt neliterāru valodu, lamu vārdus, nepieklājības, tā saucamos tabū vārdus, bet domāju, ka šādai vārdnīcai, kas domāta plašam lietotāju pulkam, ir jāatspoguļo reālā valoda, nevis valodnieku ieceres. Man liekas, ka tā ir valodnieku augstprātība vienkārši ignorēt sarunvalodas un vienkāršrunas slāni, ko tautā plaši lieto. Tieši šiem vārdiem jau ir vajadzīgs stilistiskais raksturojums.
Palūkosimies dažos piemēros no šīs tabū sfēras. Piemēram, latviešu valodā diezgan plaši pazīstamais vārds "mazmājiņa" vārdnīcā nav atrodama. Ir tualete un ateja, kas izskaidrota šādi: "Telpa, arī īpaša neliela celtne dabisko vajadzību nokārtošanai". Bet ir velti Ā-Ž meklēt šo dabisko vajadzību nokārtošanas precizējumus, attiecīgos darbības vārdus. Spriežot pēc šīs vārdnīcas, mums šādu vārdu nav. Bet kā tas ir reālajā dzīvē? Varbūt latviešu filologu bērni nokārto savas dabiskās vajadzības autiņos, un vecāki filologi pirms iet pastaigāties prasa saviem mazuļiem: Mīlulīt, vai tu esi nokārtojis savas dabiskās vajadzības?" Bet ko saka pārējie? Diemžēl visi latvieši nerunā pēc literārās valodas normām. Vai viņi tādēļ būtu sliktāki, ka viņu izteiksmes veids būtu tāds, ka no tā pat jāvairās vārdnīcā? Kādam manam vācu studentam Rīgā gadījās dzirdēt sulīgo teicienu "čurāt pret vēju", bet veltīgi ir meklēt šī teiciena visas sastāvdaļas A-Ž. Vēl jau kaut cik ir saprotams, ka vārdnīcā nav atrodamas tādas deficītpreces kā prezervatīvs un spirāle, bet ka latviešu sievietēm arī nav mēnešreižu ir diezgan interesants fakts. Tāpat, spriežot pēc A-Ž, latvieši gan nodarbojas ar dzimumvairošanos, bet ne ar dzimumsakariem; žēl tikai, ka tas vēl nav iespaidojis latviešu demogrāfisko stāvokli. Toties jāpriecājas, ka pie viena vārdnīcā nav arī ievietots, manuprāt, briesmīgais vārds - dzimumdiena. Reizēm tomēr mūsu vecās -šanas ir derīgākās.
Latviešu filologi laikam pieder pie tiem "godīgiem" latviešiem, kam, kā bija dzirdams kādā "Labvakar" raidījumā, bērni dzimst kāpostos; pārējie var iegūt attiecīgo informāciju un paplašināt savu leksiku, lasot Zīlīti. Tas nu tā par cilvēkiem, bet kā ir ar dzīvniekiem? vārdnīcā tikai vējš auro, bet ko dara kaķi? Un ko kuces? 1968. gada vācu-latviešu vārdnīcā "kuce meklējas", bet Ā-Ž "govs meklējas"? Ko tad dara kuce? Un vai vārdnīcas lietotājiem nebūs kuces izdarības tuvākas par govs dzimuminstinktiem?
Ja jau "Vārdnīcā ievietoti daži no valodas kultūras viedokļa nevēlami vārdi un nozīmes, kas īpaši sarunu valodā ir bieži sastopami. Tie raksturoti ar norādi nevēl," tad šo atlasi būtu bijis kaut kā īpaši jāatzīmē un stipri jāpaplašina. Rīgā vai katru dienu nākas dzirdēt (arī filologu aprindās) - savārīt kafiju, uzspēt autobusu un kādam pazvanīt. Katrā valodā veikli ieviešas zināmi sārni, apkārtnes iespaids ir neizbēgams, un, protams, ka tik plaša izdevuma vārdnīca varētu arī palīdzēt valodu atsārņot, bet ne jau ar zināmu valodas slānu ignorēšanu.
Ļoti lietderīgi būtu bijis vārdnīcā arī ievietot Latvijā plaši lietoto saīsinājumu sarakstu ar paskaidrojumiem, piemēram, HES, MP, VDK u.t.t.
Neesmu domājusi šajā recenzijā apcelt latviešu filologus, kas īstenībā veic lielu un pašaizliedzīgu darbu ne tikai mūsu valodas, bet arī kultūras labā. Tīšām neesmu pieskārusies politiskajiem vārdiem un modes izteiksmei; domāju, ka tās ir valodas nodaļas par sevi, kuŗām būtu jāveltī dziļāki pētījumi. vārdnīca visumā ir laba, pat ļoti laba, labākas mums nav, un tā pilnīgi attaisno savu mērķi. Tādēļ jāizsaka autoru kolektīvam atzinība un liels paldies, ka beidzot mūsu rokās ir tik daudzpusīga viensējuma skaidrojošā vārdnīca, kas ir noderīga visiem. Mani iebildumi pret literāro valodu nav domāti absolūti, bet gan vairāk kā provokācija. Vai mums vispār kādā vārdnīcā (atskaitot Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīcu, kuŗā iekļauta ļoti plaša latviešu valodas leksika) ir fiksēti sarunvalodas, vienkāršrunas un žargona slāni? Tuvāk aplūkojot šos neliterārās leksikas slāņus, tajos ir saredzamas interesantas sociālas struktūras, valodas rotaļas un reizēm tik gleznaina ekspresivitāte, par ko literārā valoda šos slāņus varētu vienīgi apskaust. Nedrīkstam arī aizmirst, ka kāda vārda neliterārums nav "mūžīgs", tas ir atkarīgs no sabiedrības nostājas. Daudzi neliterāri vārdi kļūst literāri, sabiedrības struktūrai un uzskatiem mainoties. Nav tā, ka šie neliterārie valodas slāņi apdraudētu mūsu valodas kultūru. Tos lieto šā vai tā, tie ir interesanta parādība katrā valodā un to drīzāk padara bagātāku nekā nabadzīgāku. Tieši tādēļ būtu bijis svarīgi šo leksiku fiksēt vārdnīcā, jo ne jau šie vārdi kā tādi ir neglīti. Par neglītiem viņus padara attiecīgais konteksts, lietotāja nodoms un lietošanas situācija. Mums nav jābaidās no neliterārās valodas kā tādas, īpaši ne vārdnīcā, mums ir tikai jāpārzina tās stilistiskais lietojums.
Aija Priedīte