DŪMAKAS UN GAIŠUMI

Maija Meirāne. Dūmistaba. Dzejoļi 1977-1987. Autores iekārtojums un grafika. Toronto: Valters Ziediņš, 1988. 134 lp.

 

Maija Meirāne, kas ir pazīstama kā grafiķe un mākslas recenzente Maija Šlesere, ar Dūmistabu publicē savu pirmo dzejas krājumu. Kā dzejniece paskaidro pielikumā, šie dzejoļi ir "tapuši lēnām, pa lielākai daļai tumšajās Jaunanglijas ziemas naktīs ... Patiesā Dūmistaba atrodas Brīvdabas muzejā, restaurētā guļbaļķu celtnē un ar aizšaujamo lūku loga vietā. Tā ir no Meirānu sādžas Gaigalavas pagastā, un tur pirms 235 gadiem dzīvojis mans vectēva vectēvs." Krājumā ir pārsvarā liriska rakstura dzejoļi, kas visbiežāk ietveŗ dabu, tās norises un cilvēka attiecības ar to, dažādi modulētas. Šī daba ir ziemeļnieciska, dažreiz specifiski Latvijas, citreiz, šķiet, ar Jaunanglijas niansēm, kas ir zināmā mērā līdzīgas Latvijas ainavām. Šī ir daba tverta no grafiķa viedokļa, bez krāšņām krāsām, izceļot kontūras un balti melnos kontrastus, to dinamiskās mijiedarbības. Dzejoļos dominē tumšie toņi, tipiski ziemeļnieciskā melancholija, kuŗas sākums varbūt ir meklējams dūmistabā. Dzejas telpa ir it bieži prombūtnes un naidīgu rēgu piesātināta. Tur glūn nezvērs, kam ir zināma līdzība ar Bodlēra (Baudelaire) "ennui", mikrobu, kas uzbrūk iejūtīgām dvēselēm.

Kā chimera uz katedrāles jumta
tā man virs galvas tumsas burve sēd.
... Nāk rīs, un tumsas pūce lido
vēl ātrāk nekā vakar man pār galvu.
... Un nodzēš zelta sauli. (56)

Lai aizdzītu tumsas burvi, kuŗai nav miesīgas eksistences, ir jālūdz Māras palīdzība un jālieto seni buŗamvārdi. Tā Meirānes dzejā ir bieži sastopamas burvestības zīmes un ticējumi, senās latviešu dievības, it sevišķi Māra, latviešu sievietes sargātāja, ainas no senās pagātnes, izteiktas dainu ritmos un pārfrāzējumos. Bet pretēji Bodlēra kārdinājumam mesties nebūtībā, lai arī cik dziļš ir dūmistabas tumšums, dzejnieces spīts un dzīvot griba apstiprina dzīvi. Bēŗu skujas tiks aizslaucītas, "paliks tik / gaišums" (96. lp). Dzejolī, kas veltīts Dzintaram Freimanim, kas izšķīrās pats atstāt dzīvi, nāvei ir dzīvības ieskaņas:

Nāve vecumā ir kā vagas gals
ziedoša tīruma malā (98)

Kad atveŗ dūmistabas lūku, gaismas un tumsas spēles uzbuŗ dažādas ainas. Dūmistabā ienāk aizgājušo draugu tēli. Tur parādās arī Hercogs Jēkabs, kas taisās "tālajā braucienā / uz zaļo zemi" (40. lp). Vairākos dzejoļu ciklos figurē "mēs", "es" un ,"tu", kuŗu biklos mīlestības žestus gandrīz vienmēr pavada traģiskas ieskaņas.

Labirintu ejās
lodājot bites mūžu,
leņķa ārpusē palicis
vispirms tu. Tad es. (84)

Pēc spēlēm "Lielā Sāpju izsoles dienā"

arī mums
pasniedza veltes -
bālus ziedu kātus
nocirstām galvām. (85)

Dūmistabā dzīves apliecinājums vienmēr izsauc ko biedinošu un atgādina dzīves niecību.

Dūmistabā ir savdabīgas un tipiskas modernās dzejas iezīmes. Meirānes dzeja ir eliptiska, fragmentēta, izteikta visbiežāk īsrindās, it kā lai nepieļautu retoriskam skatumam sakāpināties un palētināt izjūtu dziļumu. Izteiktu atskaņu vietā, kuŗas Verlēns (Verlaine) jau simts gadu atpakaļ nosauca par lētu vērdiņa vērtības greznojumu, ir asonances, aliterācijas un mainīgi ritmi. Nozīmīgs ir arī grafiskais iekārtojums, kas panāk zināmu sinkopāciju starp formu, kas ir sprieguma pilna, un stāstījumu, kas surdinēts raksturojas ar aizturētu retorisku plūdumu. Meirānes debija mūsu dzejā ir apsveicama, un gaidīsim turpinājumu.

 

Juris Silenieks