KO MUMS DARA SVEŠATNE

Aina Vāvere. Svešatnes albums. Stāsti un noveles. LARAs grāmatu klubs, 1989. 170 lp.

 

Kas ir virsrakstā minētā svešatne? Tā ir autores trimdas mājvieta Austrālijā, kas par svešatni kļuvusi latviešu bēgļiem, kuŗi tur ieceļoja pēc 2. pasaules kaŗa.

Albumā autore ievietojusi gan trimdas latviešu sabiedrības grupu bildes, gan atsevišķus portretus, kuŗu raksturus un īpašības veidojusi šīs sabiedrības augsne. Varam minēt, ka Albumā ievietotie attēli fiksēti ap 1960. un 1970. gadiem, kad latvieši - jau kaut cik iedzīvojušies un tikuši pie turības - ceļ biedrību namus un kopj sabiedrisko "latviskumu" ar visiem tā klišejiskiem atribūtiem, kuŗi tautas tērpos sapostajai, bet savā starpā angliski runājošajai jaunākajai paaudzei ir nesaprotami un liekas pat smieklīgi. Aina Vāvere it kā ar fotogrāfa zibspuldzi apgaismo tradicionālos piemiņas aktus ar drūmām un pelēkām runām, dziesmu svētkus, kuŗos latvieši spēlē, dzied un klausās tikai atzītu mūziku", sarīkojumus ar komitejas locekļiem rezervētām vietām, kuŗās, Dies' pas', neviens nepiederīgais neuzdrošinās iesēsties, ceremoniālas izdarības ar "latviskajiem svētumiem", kā piemēram dzimtenes smilti greznā bļodā ar vēl greznāku vāku utt. Īsi sakot, grupa bildēs dominē latviskā mietpilsonība. Šķiet, ka tur darbojas Mērnieku laiku personāžs, gadsimtu vēlāk pārcelts uz svešo Austrāliju, bet palicis uzticīgs saviem prototipiem.

Autore uz svešatnes latviešu sabiedrību noraugās ar vieglu, bet visumā labsirdīgu un saprotošu smīniņu, un arī ar iejūtību situācijas skumjajā patosā. Dzīvodami zem Dienvidu krusta zvaigznāja, kur Ziemsvētku laikā ir karstākais vasaras vidus, šie savai zemei atrautie ļaudis, kā vien mācēdami, izmisīgi turas pie pagātnes ideāliem. Tie vismaz mēģina kaut trūcīgi atveidot Eiropas vidi, ap saviem mājokļiem pūlēdamies ieaudzēt bērzus, jasmīnus un ceriņus, kas neierastajā klimatā tomēr novīst un iznīkst. Tāpat nīkuļo vai pat deformējas cilvēki, kas, pēc dzimtenes ilgodamies, dzīvo tikai ar skatu pagātnē. "Brīnišķīgā pagātne - trimdinieka vienīgais vairogs". Un autorei nākas atzīt, ka pārrautu nabas saiti nav iespējams savienot. Saites, kas mūs tur pie mājām, pie bērnības, tās saites, reiz sarautas, nav sadziedējamas. Rēta vienmēr paliek."

Jā, paliek vismaz rēta. Nespēja no Eiropas līdzpaņemto garīgo bagāžu integrēt ar jaunās svešatnes dzīves realitātēm ir kopīga vairākiem autores fiksētajiem individiem. Atšķirīgu pasauļu sapludināšanas problēmu katrs risina pa savai modei. Egons ievelkas sevī un kļūst par kluso darba rūķi, kuŗš vairās no sabiedrisko amatu tituliem. Alise no nepieņemamās īstenības paglābjas iedomu pasaulē. Pēckaŗa bēgļu bērnu Saulcerīte - Solu pazudina gēnos ieprogrammētā latviskā spītība, kas tai liek pārāk nopietni ņemt austrāliešu koledžas studentu modes saukļus par protestu kā dzīves mērķi. Abu pušu nelokāmā stāja arī rada daudz diskutēto un nepārkāpjamo paaudžu plaisu starp Saulcerīti un viņas vecvecākiem. Atmiņu tēlojumos rādītā Paulas tante turpretī svešatnei savu morālo vērtību sistēmu iedragāt neļauj un kļūst par latvisko gudrību krātuvi saviem māsas bērniem.

Dubultportretā Roberts un Edīte iekļauta vielas pārpilnība, kas manuprāt prasītos pēc plašākas izvēršanas romānā. Pārāk skopi, šķiet, ieskicēts bagātu austrālieti apprecējušais Edītes tēvs, kuŗš galu galā Edītes dzīvē spēlē tik liktenīgu lomu vēl sen pēc nāves. Arī Roberts ir psicholoģiski intriģējoša figūra, līdz šim latviešu literatūrā tikpat kā nemanīts tips - seksuāli impotents vīrietis, kuŗš savu problēmu atrisina visai oriģinālā un pārsteidzošā veidā.

Ainas Vāveres latviešu valoda ir spirgta, svaiga un raiti plūstoša. Personu un situāciju attēlojumi liekas ar vieglu roku rakstīti. Jauki trāpīga ir divu latviešu dāmiņu saruna pie brokastu galda dziesmu svētkos (91. lp). Autore fabulu risina un sava personāža portretus liek kopā līdzīgi Imanta Tillera gleznojumiem - tie sastāv no visumā īsiem fragmentiem, tagadnes un pagātnes drumstalas mijas juku jukām, un šī mozaika var viegli mulsināt, kā, piemēram, stāstā par Alisi, kur īstenības pavediens pazudis ne tikai stāsta varonei, bet draud pazust arī lasītājam. Arī Alises stāstā ir daudz pilnīgi neizmantota materiāla. Alises vīrs Jānis, piemēram, vispirms parādās kā čaklā, uzticamā latviešu strādnieka, jauniebraucēja Austrālijā, stereotips. Viņš samērā īsā laikā, no nekā sākdams, sasniedz apmierinošu labklājības līmeni, kad rakstniece to pēkšņi nogādā pie malas ar lakonisko aizrādījumu, ka viņš "nodzērās". Ar "nodzeršanos" no skatuves novākts arī Edītes tēvs jau minētajā novelē.

Mazliet sadomāti un neīsti dažkārt liekas fabulas samezglojumi un atrisinājumi, īpaši Alises stāsta nobeigumā. Loģiskais prāts pa laikam apšauba šo vai to arī dažos citos stāstos. Taču par to, vai dzelžaina loģika ir izšķiŗoša mēraukla literāram darbam jau var būt dalītās domās.

Ceļojuma biroja darbinieks Sīmanis stāstā Ultima Thule nav tieši definēts kā latvietis, tomēr itin labi iederas latviešu portretu galerijā kā "pēc kaut kā cēla, nezināma" līnijas pārstāvis. Sīmanis romantiski ilgojas izbēgt no savas trafaretās ikdienas un nonākt tur, uz kurieni neviena lidmašīna neiet". Šajā darbā īstenība noslēpumaini savijas ar skandināvu mitoloģijas tēliem un priekšstatiem. Autorei visai tuva arī latviešu folkloras pasaule. Folkloras tēli un simbolika vietumis pušķo un padziļina viņas stāstījumu. Folkloras elementu iepinumi arī pasvītro vienu no krājuma kopsaucējiem - atziņu par tagadnes stingro sakņošanos pagātnē, senu ticējumu un mītu saskarsmi vai konfliktu ar moderno dzīvi. Tā, piemēram, stāstā "Pasaulē atgriežas kārtība" Paulas tantes māsasbērni instinktīvi sajūt, ka mātes lēmums aizmirst pagātni un kļūt par labu jaunaustrālieti rada biedējošu garīgu nekārtību.

Cits pavērsiens parādās stāstā par Paulas tantes Zilo kalnu Mujānos, kuŗā latviešu bārenīte paskaidro, kādēļ apprecējusi austrāliešu vīru. Dzīvot "svešatnē" ar atšķirīgu garīgo mantojumu nozīmē arī - neiederēties, stāvēt malā, būt citādam, vienmēr kaut ko pierādīt sev un citiem. Un tad ir tik vilinoši meklēt piederību un drošību pie kāda, kas jau tik pamatīgi iesakņojies, ka to vairs par svešu neuzskata.

Svešatnes albuma vāka iekšpusē lasām norādījumu, ka sagatavošanā ir arī Ainas Vāveres lugu un romāna manuskripti. Kopsavilkumā jāsaka, ka Svešatnes albums noteikti garantē lasītāju interesi arī šiem vēl gaidāmajiem autores darbiem.

 

Biruta Sūrmane