JG178 ATBALSIS

PAR CEĻIEM UN NECEĻIEM UZ PAŠNOTEIKŠANOS DOMĀJOT

Trimdas politiskā un morālā pagrimuma visdrūmākajās dienās, pirms 5 gadiem, kad šeit vairs daudz kas netrūka no dzimtenes latviskuma vēstnešu − dziedātāju, dejotāju, tēlotāju un to ansambļu publiskas spīdzināšanas, spiežot viņus dziedāt vai līdzdziedāt un runāt vai līdzrunāt to, ko „tautu cietuma” administrācija noliegusi, dzimtenes dzejnieks un gaišreģis Imants Ziedonis tur publicēja rakstu „Par nākošajiem dziesmu svētkiem domājot” (Lit. un Māksla, pārspiests JG nr. 156). Iepriekšējie Rīgā bija tikko notikuši. Bija bijusi jūsma, veldze, prieks, jaunu „gandrīz himnu” dziedāšana, arī vēlmes, pakļaušanās un nedrošība okupantu varmācību dēļ. Ar atklātu uzsvaru „kā latvietis”, Ziedonis bija atradis savu domu pateikšanas iespēju − it kā pat neapdraudot sevi. Un šīm domām bija atzinēji, daudz atzinēju, ļoti daudz, pat starp viņa „amata brāļiem”, par spīti trimdas „politiķu” nievām.

Tagad šie svētki tikko notikuši. Daudzām tautas un Ziedoņa iecerēm rasts piepildījums, pat vairāk: tie nosaukti un izveidojušies par pirmajiem vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem pēc otrā pasaules kaŗa. Starplaikā šis tas līdzīgs, kaut daļēji neplānoti, paudies vai gadījies arī trimdā, piemēram Losandželosā, par ko dzirdēta zobgalīga iegavilēšanās: „aizver actiņas un smaidi, Rīgas viesus talkā gaidi, tādas trimdas vairs nav”. Diemžēl, nekā cita tās vietā arī nav, uz kāda zīmogpapīra absolūti nekā nav, pat paša papīra nav. Tikai nepārbaudāma vēlmju domāšana. Fakts vienīgi − ka Gorbačovs savu veco Staļina tautu cietumu tagad aizzieģelējis ar nepārbalsojamiem likumiem, tā tad − tur vairs nav, uz ko cerēt. Vismaz viņa dzīves laikā nē.

Tomēr vienmēr var sakonstruēt, ja vēlas. Latvijas Augstākās padomes priekšsēdis Anatolijs Gorbunovs izteicies, ka 1991. gadā „uz strīpas” būšot svētki Toronto. Iespējams, tikai apmēram tā. Tiem jāveidojoties dzimtenes un trimdas kopējo vēlmju virzienā. Un Toronto Dziesmu svētku „augstākās padomes” rīcības komitejas priekšsēdis Zigurds Miezītis − atkal iespējams, ka tikai apmēram tā − to publiski apsolījis. Gan, kā bija dzirdams kādā „Labvakar” videolentē − „par cik mums to līdzekļi atļaus”. Tā tad − ar rezervāciju, bet apsolījis. Nelaimīgā kārtā ar to pats kļuvis par politiķi, kam solījums jāpilda. Jo, pēc Tautas Frontes vienīgā trimdā dzīvojošā deputāta Valža Liepiņa pēcsvētku liecības kādā informācijas sanāksmē − vēlreiz apmēram tā − Miezītim vienīgajam līdz šim dota iespēja uzrunāt Rīgas raidītājos miljonu latviešu. Praktiski tas būtu un, laikam, arī ir − pasaules latviešu absolūtais vairākums. Kuŗam no „īstajiem” trimdas politiķiem te varētu nesāpēt sirds?

Vai un kā tas tā sanāk un par cik nesanāk, par to atkal „šodien nē − bet rīt noteikti” politika − veca spēlīte, kā Kanādai ar indiāņiem. Arī preses balles vairs nenotiek un pīlēm nav izdevības izpīkstēties. Kādi īsti būs Miezīša turpmākie soļi jaunu tautas deju choreogrā... − atvainojos! − starptautiskajā politikā, grūti pat zīlēt. Bet „kā latvietis” pēc Ziedoņa, viņš tagad varētu celt vienu otru citādi nekustināmu akmeni. Piemēram, viņš varētu uzaicināt Latvijas Augstākās padomes priekšsēdi Toronto svētkus atklāt − un tas varbūt būtu pat viņa pienākums. Vienalga, ko daži teiks. Vai − mēģināt iekārdināt Raisu ... Tas nemaz nebūtu pirmais tāds „gājiens” trimdas dziesmu svētku diplomātiskajā vēsturē. 1973. gada Klīvlandes dziesmu svētkos ASV prezidenta meita, Niksona jaunkundze, toreiz vēl ļoti jauna gados, teica svētku runu. Daži priecājās, bet citi... Niksonam pašam gan drīz pēc tam ASV kongress piešķīra „vilka pasi”, bet tas, kā Čikāgas Piecīši mēdza dziedāt, − „nekas” ... Ne jau par kādiem meitas grēkiem.

Varētu mēģināt pa jokam andelēties ar pašu Gorbiju. Pa galvu nesitīs − kas iznāks, iznāks. Ja kaut kur pie runāšanas, tad gan tikai pēc stingra pārbaudījuma latviešu valodā, lai redz, kā ir, kad tevi „rusificē”, kamēr „čelovjek poņimajet” − cilvēks saprot. Gorbijam varētu piesolīt 20 000 dziedātāju, 10 000 dejotāju un 2500 tauru pūtēju Padomju puspasaules karaļģenerālsekretāra kronēšanas svinībām, kad atkal gribēs kādu jaunu amatu un liks sevi ievēlēt. Par, teiksim ... par „brīvības grāmatu” Latvijai, ieskaitot krievu izvākšanos un dažu multimiljonu derīgas sēklas naudas Latvijas bankai. No mūsu puses, ja vajadzētu, vēl varētu piesviest gatavu jaunu himnu „Žil ras dvenadcaķ rasboiņikov” („Reiz dzīvoja divpadsmit laupītāji”), likvidētajai agrākai divpadsmit cilvēku centrālkomitejai par godu, kas tagad ieskaitīti fēmhallē. Neviena jauna karaļa kronēšanas svinībās uz Zemes vēl nav piedalījušies programmas izpildīšanā 32 500 mākslinieku. Krievs un komunists, tradīcijai turpinoties, atkal būtu pirmais, bet amerikānis dusmās vārītos par „nočikinēšanos” ar Baltijas valstu neatkarību.

Jā, bet kas tad pēdējos gados tā pārmainījies? Kā gadījies, ka trimdas tautas labākajai daļai, kas sevi tik ilgi tā cildinājusi, groži pēkšņi izslīdējuši no rokām? Vai tie nekad tajās nebūtu bijuši − maiņa aizkavējusies? Vai tiešām visi trimdas gadu desmiti ziedoti Latvijas demokrātiskās iekārtas vēl neizveidoto tradīciju, par ko mira brīvības cīnītāji 1918. gadā, pirms un pēc tam, izsvītrošanai no tautas un vēstures atmiņas? Kam par labu − kādam garīgi slimam neaprobežotam vadonim − tie visi kļūst varas slimi pēc 4 gadiem − neatbildīgai slepenai „domu talkai”, izlasei, kuŗai internacionāli, komunistu partijai līdzīgi mērķi? Jeb vai tiešām izgudrota pagājušā gadsimta blēžu vecu tantiņu biedējamā fotomašīna − fotografēšanai ar kājām gaisā?

Tie ir fotopsichotechnoloģiski rietumpasaules bojāejas jautājumi, kas te nav atbildami. Gudri vīri, mācītāji mēģinājuši, saskatīdami vainu negudrajos − nesekmīgi. Vaina pašos gudrajos. Vēsture jau daudzkārt pierādījusi, kamēr kādu tautu mēģinās vadīt kāda slēgta sabiedriska organizācija − tauta nīkuļos. Vadībai jābūt atklāti kontrolētai. Nelaime, ka nav vairs lamuvārdu.

Līdzšinējie trimdas − komunists, sakarnieks, dzimtenes apciemotājs − acīmredzot, tādi vairs nav. Līdzšinējie dzimtenē, ja bijuši, arī, laikam, tādi vairs nav. Bet fototechnika progresējusi.

Divdesmito gadu sākumā uz Latvijas-Igaunijas neapsargātās robežas kādu tantiņu ogotāju mežā reiz pārsteidzis robežsargs un prasījis pasi. Te mana pase − atbildējusi ogotāja, pagriezusi muguru un noliekusies − pēc ogas, protams. Riskanti gan bijis, bet... Bez riska nav pat ogu.

Vecais Santīms