Jaunā Gaita nr. 178, septembris 1990

 

 

Gunārs Bekmans

KOKI, ALBATROSS UN RONIS

 

Reiz, kad es biju jauns, smuks un bagāts, man piederēja zēģeļlaiva. Piecdesmit sešas pēdas gaŗa, sacīkšu klases, taisnu ķīli, divām burām.

Un portugāliete. Piecarpus pēdas, ne gluži pirmās klases, šķībām acīm, vienu krūti.

Jachta man bija no tiem laikiem, kad es pārvadāju kokaīnu no Kolumbijas uz Floridu. Ar to es divreiz izmuku no ASV krasta patruļas un paglābos Kubas ūdeņos. Viņas vārds bija „Frisco Bay”.

Francisku es ieraudzīju nedēļu atpakaļ Ipanimā. Tūriste. Skolotāja. Apzagta, palikusi bez naudas. Prata vietējo valodu, mācēja izpatikt vīriešiem un zināja apmēram, kur ir Latvija. Ar to man pagaidām pietika. Es viņu saucu vienkārši par Cisku.

Tā mēs trīs: es, mans draugs un pavadonis Pedro un Ciska uzrāvām baltu zēģelīti un kreisējām pa Brazīlijas piekrasti.

Pa dienu mēs burājām, gozējāmies saulē, peldējāmies un kožļājām kokas lapas. Pedro mūs baroja ar viņam zināmām vietējām delikatesēm un vakaros, kad saule bija nogājusi, viņš spēlēja ģitāru un dziedāja savas indiāņu dziesmas. Tās bija tik smeldzošas, tik saldsērīgas, ka mēs ar Cisku bieži nozagāmies kabīnē un mīlējāmies raudādami visu nakti.

Ceturtajā dienā, tā ap pusdienas laiku, mēs atradāmies kaut kur iepretim Espirito Santo.

Pedro priekšgalā makšķerēja. Mēs ar Cisku klausījāmies Čiko Buarkē un dzērām „caipirinhas”. Uzreiz Pedro sāka bļaut: „Orilhas! Orilhas!”

Ausis? Mēs saskatījāmies.

Ausis? Velns, vai tad viņš būtu atkal ticis klāt pie mūsu liķieru kabineta?

Bet nē.

Tur, kur Pedro rādīja, ne tālāk kā pēdas desmit no laivas peldēja kaut kas, kas tiešām izskatījās kā trīs cilvēka ausis. Mēs salasījām tās pa vienai kā gailenītes un ielikām plastikas kulītē.

Tad kaut kas atsitās pret starborda malu, un mēs visi trīs raudzījāmies slīkoņa ģīmī. Tas tā kā pasmaidīja, dabūja vēlreiz pa pieri, apsviedās otrādi un nogrima. Pa visiem mēs viņu izķeksējām ārā un uzvilkām uz klāja. Tas bija dižena auguma, pajauns vīrietis. Dokumentu viņam nekādu nebija, toties lodes caurums kaklā identificēja viņu kā nedabīgu galu ņēmušu. Negadījums?

Hmm.

Es paskatījos apkārt. Ne laivas, ne kuģa tuvumā neredzēja. Jūra bija mierīga. Mēs bijām noenkurojušies netālu no mazas saliņas. Vai nelaimīgais būtu nācis no tās?

Šāviena neviena mēs nebijām dzirdējuši. Bet tas varēja notikt ar klusinātāju. Bez tam mums spēlēja patafons.

No otras puses, apkārt bija arī vēl citas salas un saliņas. Cietzeme pati tik tālu nebija ar, un kas zin, cik ilgi viņš bija bijis ūdenī.

Vispār, viss tas prasījās pēc mazas apdomāšanās un labi daudz šņabja. Mirušo klātbūtnē steiga ir nepiedienīga.

Es atrāvu vaļā liķieru kabinetu, un mēs visi nodevāmies kādu laiku dzeršanai. Tad es nogāju lejā pastudēt kartes un iemarķēt vietu, kur mēs nelaiķi izvilkām.

Es nezinu, šis šāviens kaklā man nedeva mieru. Es kaut kur biju lasījis, ka tieši šādā veidā Mafija tiek vaļā no tiem, kas viņiem nepatīk. Es gudroju un gudroju, bet nekā nevarēju izgudrot. Viss, kas nāca prātā, bija anekdote:

Viens nočiepj Mafijai miljonu dolāru un aizlaižas uz Meksiku. Mafiosi dzenas pakaļ, noķer, bet naudas šim vairs nav. Kur tā palikusi? Noķertais kaut ko stāsta, bet nekā nevar saprast, šis runā tikai spāniski. Uz ātru roku tiek sameklēts kāds, kas var pārtulkot.

„O, seņores,” saka tulks. „Viņš saka, ka naudas, šīs vairs nav. Ir pazudusi”.

Tie sapļaukā bēgli, lai nestāsta niekus, un liek prasīt atkal. „Nu tā, seņores,” saka tulks. „Gājis pār tiltu. Vējš izrāvis naudu no rokas. Iepūtis jūrā.”

Tie saklapē nabagu tā, ka tas knapi noturas uz kājām. „Prasi vēl vienu reizi. Ja neteiks taisnību, tad ...” tie pārlaiž roku pār rīkli.

Vīrelis stāsta atkal.

„Nu, kas ir?” tie kļūst nepacietīgi.

„Vai, seņores,” saka tulks. „Nav varējis pateikt, kurā virzienā tās aizpeldējušas. Liekas, ka uz Ķīnu.”

Gangsteriem pietiek. Tie izrauj revolverus, pieliek bēdzējam pie galvas.

„Labs ir. Pēdējo reizi. Ja neteiks, tad šim beigas ir”.

Vīrelis nu redz, ka joku vairs nav, nobīstas un izstāsta ar, kur tā nauda ir noglabāta, visos sīkumos.

„Ko viņš tur saka? Kur ir tie miljoni dolāru?” tie uzvelk gaiļus.

„Miljons dolāru, seņores?” saka tulks. „O, seņores, viņš saka, ka naudas, šīs vairs nav. Ir pazudusi. Jūrā.”

Kad uznācu atkal uz klāja, liķieru kabinets bija tukšs, bet puse no manas komandas pilnā.

Pedro bija sapinies savā makšķerē un gulēja, pakritis augšpēdus, uz klāja.

„Sagatavot gumijas laivu braucienam uz salu!” es pavēlēju.

Pedro tikai nokunkstējās, pārmeta krustu un palika guļam tikpat nekustīgs kā džentlmenis viņam blakus.

Es paskatījos uz savu otru bocmani.

„Merda,” viņa teica un pārlauza kokteiļa maisāmo.” Ko tad es tur varēju darīt? Ja viņš grib dzert, lai dzeŗ.”

Nu, tagad es tā nedarītu, liktos mierā, bet toreiz... Ar Pomerāniju vien laikam nebija pieticis, gribējās vēl. Vēl biju nemierīgs, vajadzēja dēkas. Bez tam, tad man vēl pavēle bija pavēle, kaut arī paša dota, bet tā bija jāpilda, vai patika, vai ne.

Otrs, ko es dienestā biju iemācījies, bija: nelaidies šādās šļurās viens pats - dabū kādu, kas tevi var vismaz iznest ārā.

„Tu taču nedomā laisties tur uz to salu?” ievaicājās Ciska neticīgi. „Viens pats?”

Ko lai es saku? Par sieviešiem reglamentā nebija nekas minēts. Tā es neteicu nekā.

„Nu, tu taču esi traks.”

Es sakārtoju laivu, tad nogāju kabīnē pārģērbties.

Es sēdēju uz kojas, kad ienāca Ciska.

„Ja esi nākusi mani atrunāt - nepūlies,” es izrāvu Uzi no kojas apakšas un sāku to tīrīt.

Ciska izrāva garu naga vīli no azotes un sāka vīlēt sev nagus.

„Es iešu tev līdz,” viņa teica pēc brīža.

* * *

Krasts bija stāvāks nekā izskatījās. Un augstāks. Un pilns ar iežiem. Kāpjot tie saira, un mēs pastāvīgi šļūcām lejā.

Katru reizi, kad Ciska dabūja sākt no jauna, viņa lietoja stiprākus vārdus.

Ieķērusies klints sienā, viņa izskatījās drusku jocīgi. Koši lakotiem nagiem, tādas pašas krāsas blūzītē, īsās, baltās biksītēs viņa izskatījās kā sarkans zirneklis saules brillēs. Es iesmējos.

Tā bija kļūda.

Nākošo reizi laizdamās man garām viņa pauda jaunceptu atziņu, ka neko tā savā dzīvē nenožēlojot, kā dienu, kad satikusi mani. Bēdīguma ziņā tā stāvot tālu priekšā visām pārējām un, viņa nevarot nekādi saprast, kā es esot palaists vaļā un staigājot apkārt bez trako krekla.

Tas esot nepiedodami, bet tad ar viņu pašu droši vien arī neesot viss kārtībā, ka esot ļāvusi vienam dullam latvietim sevi pierunāt, un kur viņa pašreiz varētu būt atlaidusies vienā lēzenā, smilšainā un visādi patīkamā karioka pludmalē, viņa tagad karājoties kaut kur starp debesīm un jūru, kādā tur Dieva pamestā, guano apgānītā, pekles sakarsētā klints gabalā.

Bet kāpšanu viņa neuzdeva, viņa cīnījās uz augšu.

Augstāk iežu vairs nebija, bet bija stāvāks un bija mazāk vietas, kur pieķerties. Bija vairāk jāuzmanās, un viņai negāja viegli.

Aplūza nagi, nobrāzās ceļgali, sāka trīcēt rokas un kājas. Kad viņa beidzot pārvēlās pāri augšas malai, viņa bija tā piepūlējusies, ka nokrita nespēkā man pie kājām.

No augšas atklājās brīnišķīgs skats uz visu salu. Ja neskaita šo vienu krastu, tā bija plakana kā pankūka.

To redzot, Ciska pietvīka. Viņa nevarēja parunāt nemaz. Viņa rādīja ar pirkstu uz līdzenumu un vārstīja muti meklēdama piemērotus vārdus.

Es pasteidzos citēt ko vēl atcerējos no grenadieru kursiem Čechoslovākijā: par augstuma priekšrocībām, pārsteiguma svarīgumu, pielīšanu ienaidniekam no negaidītās puses un, jā, un kā es varēju zināt, ka sala tik lēzena.

Bet viņa manī neklausījās; viņa apmētāja mani ar oļiem.

Vēl minēju Hannibala pārgājienu Alpiem un Musolini izglābšanu no Gran Sosse, bet, kad tas ari nelīdzēja, iegāju brikšņos un suņu burkšķos un sāku cirst mums ceļu lejā uz tuvāko līci.

Tas bija velnišķīgi grūts darbs. Cilvēks te vēl nebija kāju spēris. Vīteņi, krūmāji un nezāles dilba resnumā bija saaugušas krustām šķērsām. Es cirtu, kapāju, dūru ar dunci un minu ar Rībaku, bet progress bija lēns.

Es svīdu kā velns zem lecekts. Parādījās visādi knišļi un circeņi un reti riebīgas ķirzakas. Ar teleskopiskām acīm tās brīnījās, nosprieda, ka viņu paradīzei nu reiz pienācis gals, un momentā dabūja infarktu.

Uzi es uzticēju Ciskai, kas pa šo laiku bija apbrīnojami atspirgusi. (Man palika pie liela piesieta pistole).

Nevaru teikt, cik ilgi gājām, tas likās kā vesels gadsimts, bet pēkšņi es saskatīju priekšā tādu kā klajumu. Tur bija koki, klints bluķi un - pludmale. Mēs bijām glābti!

Es atskatījos atpakaļ. Ciska nāca lēnām. Rotaļādamās viņa lasīja manis nopļautās puķes un sprauda sev aiz taļļas. Uzi viņa nesa pakārtu elkonī kā rokassomiņu.

Tad priekšā kaut kas sakustējās. Instinktīvi es pieplaku zemei un rādīju Ciskai darīt to pašu. Izrāvu pistoli un gaidīju.

Ciska pielīda man klāt.

„Kas ir?” viņa čukstēja.

„Man likās, ka tur kāds bija.”

„Tu redzēji?”

„Nē, bet kaut kas ieslīdēja ūdenī.”

Es jutos gandrīz kā toreiz pie Neustrelitzas. Mēs nogaidījām kādu laiku, bet, kad nekas nenotika, es piebikstīju Ciskai.

„Tu ej pa priekšu, es tevi nosegšu.”

Viņa paskatījās uz mani it kā es būtu teicis ko nepieklājīgu un purināja galvu.

„Labs ir, tad abi reizē.”

Lēnām mēs iznācām no brikšņiem. Iegājām starp kokiem. Jūras malā, puslokā, saslējušies viens pret otru stāvēja lieli, iesarkani klinšu gabali.

Mēs tiem tuvojāmies, kad uzreiz kas skaļi ieķērcās man taisni virs galvas. Es paklupu, un tanī pašā laikā atskanēja šāviens. Lode atsitās pret klints bluķiem, ievaidējās Ciska.

Uz baltajām biksītēm, teiksim tā, starp gūžām parādījās mazs, sarkans plankumiņš,

Mēs vērojām to klusēdami, bet, kad tas mazāks nekļuva, es beidzot teicu:

„Mēnešreize?”

Viņa papurināja galvu.

„Bikses nost.”

„Tu gribētu gan,” viņa šņāca un ierāva Uzi dziļāk padusē.

„Neesi jocīga..” es gribēju vēl ko teikt, bet tad ievēroju, ka manai pistolei gals mazliet tā kā kūp.

Kas tad tas? Va traks, vai tad es būtu krītot.. pats izšāvis? (Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc augstāk par grenadieri nebiju ticis. Ap ieročiem esmu galīgs nepraša.)

Ciska tomēr paklausīja un bikses novilka.

Paldies Dievam brūce nebija no lielajām. Lode, nokususi riņķodama apkārt pa bluķiem, bija ierikošējusi Ciskai.. ē .. starp gūžām.

Es, protams, tūlīt metos tai virsū un izrāvu ārā to pats ar saviem zobiem. Kaut kā man taču bija sava vaina jāizpērk.

Es noziedoju savas apakšbikses, pārsēju ievainojumu kā prazdams, tad viņa uzsēdās man uz pleciem, un mēs bridām atpakaļ uz mūsu peld-līdzekli.

Ka es ievēroju nākošajā līcī labi paslēptu motorlaivu, to es Ciskai neteicu.

Uz zēģeļlaivas abi palicēji vēl gulēja, tikai viens no tiem bija sācis mazliet bojāt gaisu.

* * *

Kā to ciemu sauc, es nezinu. Uzraksta tur nekāda nebija. Viegli celtas mājeles, ko drīzāk varēja saukt par būdām, bija sastatītas gar vienīgās ielas abām malām. Mēs pagājām garām kantīnei, hotelim, kas bija redzējis labākas dienas, un benzīna tankam.

Iela bija smilšaina, cilvēka neviena.

Mēs ar Cisku gājām pa saules sakarsētās ielas vidu līdz pašam galam. Tur pie mājas, kas izskatījās nedaudz lielāka kā pārējās, atspiedies pret lieveņa stabu, stāvēja vīrs un kožļāja kokas lapas.

Viņš bija ģērbies smilšu krāsas kreklā, tādas pašas krāsas biksēs un kovboja zābakos. Galvā viņam bija sombrero.

„Boa tarde”, es cēlu gaisā kulīti ar ausīm. „Vai varat pateikt, kur te ir policija vai kāda kārtības iestāde?”

Vecis paskatījās uz mani, paskatījās uz Cisku, paskatījās uz kulīti. Tad, pacēlis mazliet smakri, laida vaļā spļāvienu. Pikucis nokrita centimetru no manas sandales.

Hmm.

Vai viņš mani būtu pārpratis?

Es paskatījos uz Cisku, bet viņa tik paraustīja plecus. Es iedevu kulīti Ciskai un izvilku no jostas dunci. Vecītis uz mani glūnēja, bet nekā neteica.

Es nesteidzos. Es pakāpos atpakaļ. Noslaucīju asmeni starp rādītāja pirkstu un īkšķi. Satvēru dunci starp trijiem pirkstiem, izmēģinājos, divas, trīs reizes, atvēzos un laidu, lai lido. Šo mešanas techniku es iemācījos Zedelgheimā no kaprāļa Baltiņa. Mēs metām durkļus barakas sienā stundām no vietas.

Duncis iedūrās lieveņa stabā collu no veča sombrero, saliecās un nokrita zemē.

Vīrelis palēcās, paskrēja drusciņ uz priekšu, tvēra sev aiz muguras un izrāva no kabatas - kaķeni. Viņš pielādēja to, apskatījās pēc mērķa, atstiepa gumijas un palaida vaļā. Divdesmit pēdu tālāk zemesvēzis palecas gaisa, apsviedās otrādi, uzķepurojās atkal uz kājām un pazuda alā.

Man atlika divas iespējas: ķerties pie pistoles un rādīt savu nemāku šaušanā vai atkārtot triku ar dunci.

Es izvēlējos pēdējo.

Nu, dunci mest nav liela māksla. Viss atkarājas no tā, cik labi proti noteikt attālumu vienam apgriezienam. Pareizā attālumā duncis gandrīz vienmēr iedursies mērķi.

Attālums man bija pareizs, tikai vajadzēja sparīgāk sviest. Es savācu savu metamo, gāju atpakaļ, bet šoreiz nostājos taisni divreiz tik tālu kā pirmo reizi. Izrocījos vairākas reizes, notēmēju un - žvauks.

Duncis lidoja. Taisni kā bulta. Garām stabam un - logā iekšā. Nošķindēja stikli un iestājās klusums.

Mēs raudzījāmies viens uz otru, it kā kāds no mums būtu sasmirdinājies, tik nevarēja pateikt kurš.

„Perdao,” tad sacīju es. „Šodien nav mana laimīgā diena,” un gāju savākt atkal savu sviežamo.

Tas bija lievenī, ārpusē zem palodzes. Es notupos, lai paceltu, bet, kad cēlos augšā, es raudzījos stobrā vislielākajam revolverim, kādu es jebkad biju redzējis. Tas bija nolietots, spīdīgs un izrotāts, un, skatoties augstāk, es redzēju, ka vīram zem cepures ir tikai viena auss.

„Mao, senhor, mao,” viņš teica. Viņš teica vēl ko, no kā es nekā daudz nesapratu. Kaut kas ar viņa seju nebija kārtībā. Viņš runāja caur degunu. Tas bija pārkāries pāri mutei kā papagaiļa knābis.

Pienāca Ciska. Es domāju, ka viņa nāks par tulku, bet viņa pārsteidza mūs abus. Viņa izrāva ko no azotes, piestājās vecītim cieši aiz muguras un iesaucās: „Okē, papiņ, rokas augšā!”

Jāsaka, tanī momentā es uz savu otro bocmani biju tīri lepns, bet tad es palūkojos vēl neizsistajā loga daļā un nobālēju. Tur atspoguļojumā varēja skaidri redzēt, ko viņa tur pie veča mugurkaula. Tampona rullīti!

Pareizā doma, nepareizais ierocis.

Nelaimīgā kārtā to bija ievērojis arī vienausis, nolaidis rokas, un nu revolveris vērās man atkal pakausī.

Pamanījusi pati sevi nodevīgajā rūtī, Ciska atlika rullīti atpakaļ kabatā.

„Ah, nevar zināt, kad šādas lietas ievajagas,” viņa teica, it kā nekas nebūtu noticis.

Vecim bija laikam kaut kāds stīvums kaulos, jo pagāja labs brīdis, līdz viņš saliecās un sataustīja man pistoli pie liela.

To viņš man atņēma, tad ieveda mūs namelī.

Tas izrādījās bija cietums. Tumša, paliela telpa. Istabas gals bija aizrestots. Aiz restēm bija divas gultas. Vienā no tām kāds gulēja un stipri krāca.

Gaiss istabā bija skābi sājš, smirdīgs. „Senhors šeit, senhorita hotelī.”

Vecis pagrāba atslēgu no ķekša un grasījās jau atslēgt režģa durvis, lai laistu mani iekšā, kad es ieraudzīju, no kurienes nāca šī riebīgā smaka.

Uz grīdas pie gulētāja bija vēmekļa peļķīte ap ko mielojās krietns bars prusaku.

Nē, te es palikt nevarēju.

„Pagaidi,” es sāku protestēt. „Kāpēc tad es arī nevaru iet hotelī? Ko tad es tādu esmu izdarījis? Par to sasodīto logu es taču samaksāšu.”

Šerifs mani nesaprata, bet, kad iejaucās Ciska, viņu sarunas tā ievilkās, ka man bija jāpārtrauc.

„Nu, ko tad viņš tur saka?”

„Ō, ir tikai viena brīva istaba.”

„Nu, un?”

„To viņš dod man.”

„Bet mēs tak varam kopā.. Tu tak neatstāsi savu kapteini te..” Bet viņa izlikās mani nedzirdam.

„Ciskiņ?”

* * *

Hoteļa istaba bija tikai drusku labāka par cietumu, gulta drusku platāka, prusaki drusku mazāki.

Pārpalikušo pēcpusdienas daļu mēs ar Cisku pavadījām uz gultas malas, stāstot viens otram par mūsu dzimtajām pilsētām. Es par Jaunjelgavu, viņa par Makao. Viņai tēvs bija bijis Portugāles armijā, māte ķīniete. Tas izskaidroja viņas iešķībās acis. Vēl atlika izdibināt otru viņas savādību - vienreizējo krūti.

Es jau ķēros pie tās lietas klāt, kad atskanēja spēcīgs klauvējiens pie durvīm. Tās atsprāga vaļā, un istaba piebira pilna ar ērmīga paskata cilvēciņiem. Mazi, sašķobītiem, kraupjainiem ģīmjiem, apauguši vātīm, kārpām, krevelēm, karbunkuļiem.

Ciska nobijusies atkāpās stūri, bet es tos pazinu tūlīt.

Tie visi bija spitālīgi. Mēs bijām iekūlusies leperu kolonijā. Reiz Latvijā mēs dzīvojām tiem tieši blakām.

Es pat atceros, ka, mazs būdams, es prasīju mammai:

- Kāpēc tik daudziem viņiem trūkst roku un kāju pirkstu?

- Tos ievajadzējās Dieviņam, un viņš tos ir pievācis.

- Bet kā tā var par velti ņemt?

- Par to viņiem atmaksās vēlāk tūkstoškārtīgi.

- Tūkstoškārtīgi?

- Jā, tūkstoškārtīgi.

- Un tad viņi būs bagāti?

- Jā, tad viņi būs ļoti, ļoti bagāti.

Tagad tie mani apstāja, spieda rokā vīna kausu un sita pa kamiesi.

„Malacis!” rēca vīri, un mēs dzērām.

„Varonis!” kliedza jaunie un kratīja man roku. Un mēs dzērām.

„Glābējs!” spiedza sievas un ķērās man vai ap kaklu. Un mēs dzērām atkal.

Es nezinu, kas tas par elles padzērienu bija, bet es nevarēju vairs saskatīt istabas stūrus.

„Ak, to viņam vajadzēja! Kā tu to izdarīji?” viņi sauca cits caur citu un daudz ko vēl, ko es nesapratu. Man vajadzēja kādu, kas izskaidro.

Es skatījos apkārt pēc Ciskas, bet tur, kur viņai vajadzēja būt, stūrī pie naktsgaldiņa tagad stāvēja pusaudži un apbrīnoja manu tuteni.

Es pakāpos uz gultas malas un mēģināju vēlreiz saskatīt Cisku, bet nekur viņu neredzēju.

„Amigos! Amigos, eu nao falo portugues,” es teicu. „Es portugāliski neprotu.”

Tas viņus gaužām apbēdināja. Žokļi nokrita visiem kā vienam un būtu tā droši vien palikuši, ja kāds ar bruņurupuča seju nebūtu ieminējies:

„Nu, kādas valodas tad svešais prot?”

„Letao,” es teicu bez vilcināšanās. „Latviski.”

Kas? Letao? Tie nesaprata. Tie murmināja pie sevis un raudzījās nelaimīgi apkārt. Letao?

Vārds „letao” gāja apkārt pa visu istabu, atsitās visos kaktos. Priecīgs, ka ticis tik viegli cauri, es jau taisījos kāpt no gultas nost, kad dzirdēju pašā istabas dibenā:

„Vai te kāds teica letao?!”

Istabas stūri no taburetes norausās maza, resna sieviņa ar uztūkušu, pumpainu ģīmi un pielīgoja pie gultas. Viņa noskatīja mani no galvas līdz kājām, tad seja sačokurojās tādā kā bezzobu smaidā, un viņa sniedza man roku.

„Mīļais, velc nu Almiņu gultā,” viņa teica pa latviski.

Kad es vēl vilcinājos, viņa atkārtoja to pašu portugāliski un pielika klāt vēl ko, kas izraisīja tūlītējus skaļus smieklus, aplausus un divdomīgus izsaucienus.

Es atspēros un vilku ar, bet, kad viņa bija man blakus, gulta salūza, un mēs abi sakritām vidū.

Tas šiem nabaga cilvēciņiem bija par daudz. Viņi pārsmējās, viņi nezināja no smiekliem, kur dēties. Priekiem nebija gala. Kaut ko tik jocīgu viņi nebija vēl piedzīvojuši.

Tas viņiem bija tik liels joks, ka vakars tika tūlīt izsludināts par festivālu. Tas uzdzina jautrību jaunā augstumā. Vēl nebeiguši smieties, tie sastājās viens otram aiz muguras, ierāva mūs ar Almu vidū un tad kongas ķēdē, dziedādami un lēkādami mēs atstājām istabu un vijāmies līku loču pa hoteli, pa ielu, pa aplinkus ceļiem, atkal uz hoteli, līdz nonācām tā pagalmā.

Tur jau viss bija svētkiem sagatavots: lāpas sadegtas, spundas atrautas, mūzika spēlēja.

Vēl nebiju paspējis atgūties, kad ieskanējās Musica Suave, Alma pieglaudās klāt, un mēs ienirām dejotāju straumē.

Cik ilgi mēs dejojām? Kas zina. Nākošais, ko atceros, mēs sēdējām pie atspirdzinājumu galda, un Alma stāstīja par dzīvi Vārpā, Odesā un Novo Odesā.

Tā nebija, ka es būtu aizmirsis Cisku pavisam. Ieraudzīju viņu pie mūra, es tūliņ cēlos augšā, bet Alma parāva mani atpakaļ, iespieda rokā pusstopu un sāka stāstīt par kādu tur cirkus vīru.

Par kādu, kas strādājis daudzus gadus cirkū, tad sapinies ar narkotiķiem, palicis tiem par piegādātāju. Vēlāk ticis par uzticības vīru un naudas ievācēju. Vienu dienu šis pazudis. Līdz ar viņu pazuduši vairāki miljoni dolāru.

Atlaidies te un paslēpies vienā no šīm salām. Pagājis gads, tad uzpeldējis viens no viņa bijušajiem cirkus biedriem un sācis pēc šā prasīties.

„Liels, brutāls tēviņš. Cirkus stiprinieks. Ko mēs zinot par Donu Miguelu un viņa naudu. Visi klusē. Dons Miguels ir beigts, viņš saka, un izvelk no ķešas divas ausis. Ja negribat, lai ar jums notiek tas pats - stāstiet l

Mēs mēmi kā butes. Labs ir, šis saka, es jums dodu vienu nedēļu. Ja pa šo laiku es neatradīšu naudu pats, es būšu atpakaļ, un tad, ja neteiksit, es aizlaidīšu jūs visus pie Dieva. Kādam taču ir jāzina, un šis izvelk garu nazi.

Šerifs sāk iebilst, sāk, tā taču nevar. Milzis skatās uz šerifu, skatās, tad pieiet klāt, nogriež tam ausi, iebāž to kabatā un aiziet. Pēc nedēļas, visiem šis vēl noteic un pārlaiž roku pār rīkli.

Visu šo laiku, vienu nedēļu, mēs dzīvojām vienās bailēs, līdz tu, mīlulīt, līdz tu viņu nošāvi.”

„E-es nošāvu?” man uznāca žegas.

„Jā. Pedro visu izstāstīja.”

Ak, Pedro. Mēs viņu atstājām laivā, tepat ielas galā pie steķa. Tikko saož šņabi, tā tam stāstāmā netrūkst.

„Un kur tā nauda ir... jūs zin-zinājāt?”

„Fui ne. Kāds gan atcerējās, ka reiz jūrā vētrā izglābis vienu motorlaivu. Svešais iedevis pāris simts kruzeros un pieteicis, ka viņš ir Dons Miguels un ka ja ar viņu kas notiek, lai iegaumē teicienu.”

„Tei-teicienu?”

„Jā. Tulkojumā tas skan apmēram tā: Koki, albatross un ronis. Ja galvas nav, tad ir tev kronis.”

Mēness bija pakāpies. Liels un spožs. Tik tuvu, ka varēja aizsniegt ar roku.

Koki, albatross un ronis? Ja galvas nav, tad ir tev kronis?

„Daudz jēgas tajā teicienā nav. Roņu šinīs salās nav,” teica Alma.

Kausi mums bija tukši. Galvā? Galvā dzelteni salmi. Un varbūt drusku mīlestības. Viss tagad bija spilgtās, žilbinošās, psichedeliskās krāsās. Burvīgi, bija neticami burvīgi. Bija silti, bija auksti, bija pavasaris.

„Iesim dejot,” viņa aicināja.

Kājas man vairs neklausīja. Mēs buksējām un buksējām, tad sākām griezties vienā vienīgā trakā bachanala danci. Pa vidu viss virmoja un griezās. Es pamanīju Cisku drīz vienā, drīz otrā pagalma stūrī, bet, līdzko dabūju viņu fokusā, viņa pagaisa.

Halucinācija? Nē, smadzenes man vēl strādāja. Tās man vēl darbojās; brīžam drudžaini, brīžam nemaz, bet darbojās. Es uztvēru visu. Sakāpināti, strauji, intensīvi. Brīnišķīgi.

Albatross? Jā, kas tur bija ar to albatrosu? Albatross? Un tad man kā kāds iesita pa pieri. Tā ķērciens bija tas, kas mani tanī salā sabaidīja. Jā, tas bija albatross!

Koki? Jā, tur bija koki! Un ronis? Tas, kas ielīda ūdenī nebija nekas cits kā ronis! Jā, ronis! Koki, albatross un ronis un .. ā, bet tanīs salās roņu neesot.

Hmm.

Es dancoju, es lēcu, es stampāju kā mēnessērdzīgs, līdz prāts vēlreiz tika pacelts citā pasaulē. Pasaulē, kur viss ir spožāks, jūtamāks, asāks. Un tad es izdomāju.

„Ko tas .. cirkū darīja?”

Lēkājot vardi nāca pa vienam.

„Kas?”

„Tas .. kam tā nauda .. ar ko viņš cirkū .. nodarbojās?”

„Mīļais .. es .. nezinu .. Dresētājs.”

„Roņus?.. Dresēja roņus?”

„Nezinu.. varbūt.”

Tagad es to redzēju visu skaidri. Kā uz skatuves, kā uz ekrāna. Nē, vēl skaidrāk. Vēl skaidrāk kā vakar, kad es tur pats biju.

Jā, tur viņi bija. Divi iesarkani klints bluķi. Ūdenī, netālu no krasta. Saslējušies kopā tie veidoja alu.

Jā, viss bija acu priekšā. Kā uz bildes. Šaura ieeja. Ronis dresēts raut auklu, ja kāds pie tās parādās. Aukla pievienota revolverim, tēmētam cilvēka galvas augstumā.

Cik asprātīgi izgudrots. Vienkārši, bet eleganti.

Ja galvas nav, tad ir tev kronis? Tas bija tikai viņa veids kā teikt, ka, ejot alā - pieliecies. Dūšīgais virs to nezināja. Būdams garš, viņam trāpīja kaklā.

Mīkla bija uzminēta. Teiciens atrisināts. Dolāri mani! Taisni tagad, kad man sāka to pietrūkt ... Mani!! Tie ir mani!!

„Mīļais, vai nepietiks? Tu man uz kājām vien lec,” un viņa smējās. Ne tik daudz ar ģīmi, kā acīm. Mazām un spožām kā ezītim.

Un es smējos līdz. Es sāku un nevarēju beigt. Man gribējās smiet, smiet, smiet! Un lidot! Nedomāt, nesajust, atraisīties un lidot! Miljonārs atkal! Multimiljonārs!!

Es apskāvu Almu, un mēs lidojām. Augstāk un augstāk, līdz vairāk nevarēja.

Mēs pakritām zem kolitas krūma. Viņas galva man uz krūtīm, pinkainie mati man sejā, un es varu zvērēt - es saodu ceriņus.

Tas notika daudzus, daudzus gadus atpakaļ. Tagad es neesmu vairs ne jauns, ne smuks; tikai ļoti, ļoti bagāts.

* * *

Man ir lepra.