48

 

Ko mēs būtu varējuši darīt? Rīkot iekšā zaldātus, tankus, lidmašīnas, artilēriju? (Tāds gājiens būtu izbeidzis pārbūvi un demokratizēšanu) ... un ko tad mūsu ļaudis teiktu? Padomju Savienības diplomātija nepretojās un nevarēja iedomāties pretoties tādu uzspiestu, svešu un totalitāru režīmu likvidēšanai.

− PSRS Ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze

 

Tā ministrs šī gada jūlijā kompartijas kongresā militāristiem atbildot uz jautājumu: „Kas pazaudēja Austrumeiropu?” Bet delegātu replikas un partijas autoritātes norieta atreferējumi liecina, ka vecajai gvardei − un labai daļai jaunās maiņas − domāšana neiet tālāk pie ministra (nejauši?) izceltā, pikantā paradoksa: kā vispār Austrumeiropa iegūta, kas tai tādus „svešus, totalitārus režīmus” uzspiedis? Biedri murmina: kā drīkst visam līdz šim grūti izcīnītam „progresīvam, humānam” tik krasi mainīt raksturojumu!

Pēkšņi priekšā: atbildības bezdibenis, savējo uzburts, ne kapitālistu propaganda. Vairs neder pekstiņi par „šķiru cīņu”, „dabīgu vēstures risinājumu” − no auglīgas zemes šie kaitīgie režīmi neizplauka. No gaisa gatavi arīdzan nenokrita. Nē, „svešo” kāds plānveidīgi ievazāja, iekāva un − pretīgākais − par to piespieda priecāties. Tagad: kur stobru izņem no balsotāja auss, komunisms spontāni izput un − Russen raus. Arī pārdēvēts, aizsegas formu apņēmis − tas pelna nicināšanu.

„Sociālisma” sagādātam bankrotam iznākot dienas gaismā, ar lielu rūgtumu jākonstatē cik gaŗš un grūts miljoniem būs ceļš atpakaļ uz puslīdz normālu dzīvi. Tik daudz solīts „revolūcijas” vārdā, tik daudz netīru un vēl neatzītu varas darbu pastrādāti, tik daudz melu baroti vienai paaudzei pēc otras ... un te nu mēs esam. Vai reiz nepietiks? Gribot negribot, vai nebūtu jāgriežas pie vainīgo meklēšanas? Kļūdu labošanas? Rēķinu maksāšanas?

Ar remontiem, pārbūvi nepietiek. Nabadzība nav pārkārtojama. Tukšiem saukļiem, nodeldētiem solījumiem neviens vairs netic. Nelīdz tiepšana un taisnošanās. Nav tādu formulu, kas varētu „sepdiņdesmitrīs gadus ceļā uz nekurieni” pārvērst ieguvumu pilnā ceļojumā. Viss tas: traģisks strupceļš, milzu izšķērdība, maldi un farss. Un par „lielo eksperimentu” tagad jāatbild t.s. „avangardam”, mauzolejā „iemūžinātā” mantiniekiem, laboratorijas sargiem. Nevienan citam.

Neizbēgami − Ševardnadzes pirksts rāda PSRS 16 miljonu birokrātu un militāristu virzienā, uz viņu parazītiski ērto dzīvi un privilēģijām; uz paranojā uzpūstu valsts ražas ceturtās daļas izšķiešanu bruņojumos, bļendukos nokaltu līdzestablišmentu, kam par „mieru” nav ne mazākās intereses; uz gulaga mentalitātē izaudzinātiem „drošības orgāniem”, kas tādu kārtību svēti aizstāv; uz „plānotājiem”, kas vidi sagandējuši tuvu neizglābšanai; uz kompartiju, kuŗas iedvesmā visa izvirtušā sistēma līdz šim veidota, nocietināta un eksportēta. Uz „gaišiem spēkiem”, kas piesliešanos katram jaunam vējam izkopuši par formā bagātu, bet saturā tukšu mākslu. Ar līdzjūtību − jo ir vietas, kur ar lopiem labāk apietas − pret iežogoto krievu tautu, kas novesta tāda truluma līmenī, ka neapjēdz, kas tai noticis, ko tā nodara sev un citiem − bet arvien (kā mācīts) meklē vainu visapkārt, tikai ne mājās. Un tagad nekaunīgi prasa par okupācijas barakām samaksu, pamet apkārtni − piem. Čehoslovākijā − tik bīstami piecūkotu, ka cilvēks šausminās domājot par to, kā šie „atbrīvotāji” dzīvojuši un dzīvo vēl šodien.

Galvenais un vispirms, „svešu un totalitāru režīmu” uzspieda krieviem. Tad tie nelaimīgu, izpostītu tautu „draudzības” lokā iekļāva citas (kāpēc lai tām būtu labāk nekā viņiem pašiem?) − un nu brīnās par naida procentiem. Biedri, jūs tos esat godam nopelnījuši! Krievu tauta varēs sevi no „stagnācijas” atbrīvot tikai tad, kad tā būs uzdevusi noteikšanu visur citur. Tas būtu nepieciešamākais padomju „diplomātijas” gājiens: pašizārstēšanās.

Paradoksi nepazīst robežas, tām iet pāri kā mēris. Ševardnadzes trāpīgie vārdi nav attiecināmi uz Austrumeiropu vien − tā, ar krievu zaldātu iziešanu (kad mājās būs kur apmesties), ātri atgriezīsies civilizācijā − tie ir vēl steidzīgāk attiecināmi uz Padomju savienību. „Svešo un totalitāro” ir jālikvidē visur, bez žēlastības, bez izņēmumiem − lai cik tas nacionālam lepnumam un līdz slimībai izvērstai „Lielā tēvijas kaŗa atmiņai” būtu graujošs. Lai cik putētu „paraugs” un stute citiem „revolucionāriem”.

Pussalāpīta, pusaptīrīta Padomju savienība nevar līdzvērtīgi ienākt „kopējās Eiropas mājās” − tur valda citi uzvešanās standarti. Savienība, kas ar varu cenšas citiem uztiept savas šovinistiskās intereses, nav gaidīta kā stabils partneris sarunās, kuŗu mērķis ir tālejoša, mierīga, droša sadarbība − lai kā otrpus galdam smaida un glaimo. Militarizētai, paštaisnai, vēl absurdas ideoloģijas piesātinātai Padomju savienībai, kuŗai arvien nav demokrātiski ievēlēta valdība, nekad nevarēs pilnīgi uzticēties. Sūtīt hamburgerstendus, jā; uzticēties − nē. Un piedot − ne vēl labu laiku.

Jā, kas gan tad tādus svešus, totalitārus režīmus uzspieda pa labi un kreisi? Šurp spoguli, lai patiesībai bijušais Gruzijas čekists varētu netraucēti paskatīties acīs...

...bet tad traucējošas atziņas aši nost, priekšplānā jāizceļ reālpolītika. Maiņām var iedomāties pretoties tur, kur izdevīgi to darīt. Baltijas valstīm nekādu atbildi vēl nav jādod, tur okupācijas kaŗaspēks var brīvi manevrēt, nomākt neatkarības centienus; vietējie ielikteņi un migranti lai netraucēti politizē, pelšo, rubiko ... kā jau guberņās tas parasts, Ševardnadzes vārdi − tikai pārejas laiku sentiments, garšvielu piedeva kreditu ubagošanai rietumos? Velti meklēt tiem atbalsi PSRS valdības izturībā pret apvienotām Baltijas „3 +1” prasībām − pašu mājās var runāt un rīkoties pavisam citādi. Taču − iekšēja lieta, neviens neiejauksies. ...

Rietumi arī neiejaucas, pat iesaka Baltijai iet lēnām, paciesties − lai „lielajā bildē” nenojuktu „stabilitāte”, lai nebūtu kaut kas jādara (un par to jāmaksā). Viss Austrumeiropas neatkarības gājiens Amerikai ir bijis nepatīkams pārsteigums, pat apgrūtinājums: nu jārevidē eiropolitika, jāslēdz ieroču fabrikas, jārūpējas par stāju, jāgudro atkal par palīdzību... Pēc 45 gadu „mēs esam ar jums” pūšanas brīvības pieprasītājiem, okupācijas neatzīšanas, kad tiešām laiks pienācis trīs mazām tautām palīdzēt no kakla novelt akmeni, kas jau no ieņemtās atmodas elpas kustas − aprāvusies dūša, mute ciet, rokas nolaistas un naudas maks tukšs. Re, drīzāk jāstutē varmākas „miera nolūki”, jāpapozē divatā, jāmurmina par sadarbību − kā vienmēr, „miers mūsu laikos” panākts uz mazāk spēcīgo rēķina. Morāls bankrots, un smird.

Tādā vadības vakuumā katrs brīvi rīkosies uz savu roku. Aiziet! Rietumvācija atpērk Austrumvāciju par $15 biljoniem (pat maksājot okupantu algas) un paziņo Bušam − darīts: jauns vācu-krievu draudzības pakts gatavs. Japāņi nekā nedos Maskavai, kamēr pretī nesaņems nozagtās Kurilu salas. Bodīte: laupīto jāatpērk un, ja pircējs bagāts, tad var. (Sapratīsim jauno politiku: nav runa par „pareizo” vai „nepareizo” − tikai „iespējamo”.) Mūsu liksta: nav ne naudas, nedz dramatiskā, ko uz galda likt − tā pati vecā prasība, lai netaisnību reiz izbeidz, nav pietiekami interesanta. Nu, piedāvāsim vāciešiem un japāņiem (Otrā kaŗa zaudētājiem) lētu, disciplinētu darba spēku, tad viņi nāks talkā palēkdamies...

Tik tālu par „principiem” − vienā pusē un otrā. „Uzspiedēji” ir arī tie, kas izšķirīgā momentā sēž uz rokām.

Nekas. Drīz brīvi atbildēsim jautājumam „Kas tad novāca šo svešo, uzspiesto, totalitāro režīmu?” tāpat, kā senāk: paši vien.

 

Juris Mazutis