ANTIŅŠ RUNĀ

STIKLA KALNA GALĀ
 

Austrim un Laimai

30.8.1975.

Mēs

varam mīlēt

tikai citur –

tai vietā,

kur neesam kopā

Ilgāk par naktij nozagtu brīdi.

Tik vien paliek starp mums

kā nakts melnumā

iegulēts siltums

spilvenā.

Bet lai kur

un lai kam

mēs piederam,

mums paliek

siltums

starp

mums.

*

Es esmu Antiņš. Arī to man pārciest.

Un savām sāpēm paldies teikšu rīt,

Ka melniem ceļiem neesmu es nācis,

Lai melnām rokām tevi ņemtu, Saulcerīt.
 

(Vizma Belševica, „Antiņš”)

Tā,

piķa drēbēs,

piķa kurpēs,

tumsu taustīdams

un gludu stikla sienu,

es uzrāpos nakts melnākajā vietā,

kur Greizie rati iestiguši aizlauztajām ilksīm.

Es uzrāpos.

Un ātrāk vēl par zirgu

zeltīto un zelta drēbēs

pats es toreiz.

Jā,

toreiz bija laiks

pa trejiem lāgiem ģērbties,

pa trejiem lāgiem kalnā aulekšot,

pa trejiem lāgiem tautai

trejus prinčus apbrīnot

un pacietīgi gaidīt.

Jo pasakās jau notiek tā,

kā jānotiek.

Un, sauli redzot,

tauta gavilē.

Tā notiek pasakās –

kā jānotiek.

Bet šis ir aizpasaku laiks.

Un Stikla kalna smailē aizķērusies tumsa.

Un kapa klusums apklāj tukšo zārku...

Kaut krauklis tumsu ķērkdams šķeltu!

Vai kāds pat pamanīs, ka nenāk rīts,

ka Greizie rati nebrauc saulei pretī?

Vai pamanīs,

ka Stikla kalna galā

es stāvu tumsā melns kā tumsa pats,

ka viss jau reiz ir būts – un

viss jau izdarīts – tai

zelta zirga dienā?

Cik viegli toreiz

bij ar lūpām lūpas sildīt

un tevi modināt no septiņgadu miega

dzīvei! No tava skūpsta – tev savu

dzīvi atdodams – dzīvs tapu pats.

*

Zelta sauli zemē nesot, gavilēja tauta..

Un tauta

tavus atgriešanās svētkus

svin vēl šodien, svecēm degot dzīŗu namos

jo laiks ir apstājies kā te tā tur,

kur dzīve tālāk rit, kā tai

ir jārit pasakā.

Bet šis ir aizpasaku laiks.

Un te –

te, kalna smailē, aizķērušies tumsa

un aizlauztajās ilksīs mēmi melnie

zirgi zviedz pret mēmām debesīm.

Bez skaņas zārka tukšums kliedz.

Ir manu lūpu uguns sasalusi.

Ir reiz jau skūpsts uz lūpām spiests

Ir gredzens pirkstā maukts uz mūžu mūžiem,

Ir princese jau reizi lejā nesta dzīvei,

ir raudāts, gavilēts – un atkal raudāts,

un mīlēts ir bezgala, bet kā to visu

Izdarīt – vēlreiz,

ja nav ne princeses nedz zirga,

ja lejā negaida ne karaļvalsts

nedz tauta?

Kā tumsu kliedēt tagad,

par to ir vecās pasakās –

ne vārda.

Bet esmu te,

ne lai es melnām rokām tevi ņemtu,

nē, lai es tumsā gaismu šķiltu,

ar piķa drēbēm rāpies

melns.

Un gaisma taps!

Tā taps,

kaut piķa drēbes

aizdegtos kā svece,

nakts tumšākajā vietā

ceļu rādot.

Laiks galā dzīres dzert un dziedāt.

*

Nesaules kalnā

Bezmēness naktī

bezzvaigžņu naktī

tumsa,

pret kuŗu ne

zobens nedz lode,

nedz arī burvju vārdi līdz,

mūžīgā tumsa.

Noliec galvu un

pieliec celi pie zemes,

un stāvi tā ilgi tumsā:

līdz acis aprod.

Cilvēks ir gaismas dabā:

roka atrod roku,

roka rokā taustās

rītam pretī

tumsai par spīti.

Aust rīts,

Saulcerīt,

nāc man

NEKAD VAIRS

Ne pēdu pagājības nenoklusēt:

ne to, kur asinslauks,

ne to, kur tīrums zaļš.

Bet tur, kur sargtorņi

rej visās debespusēs, –

nekad vairs atpakaļ!

nekad vairs atpakaļ!

Būs vienmēr Piektais gads.

Un strēlnieki ies slavā.

Bet tur, kur nebrīvos

sals, bads un lodes maļ,

kur nošautos kā malku sagāž gravās, –

nekad vairs atpakaļ!

nekad vairs atpakaļ!

To vētru spēku

neizmērīt ballēs.

Vēl triec mūs vilnis, saduļķots un skaļš.

Bet tur, kur Deutschland–Rußland über alles, –

nekad vairs atpakaļ!

nekad vairs atpakaļ!

Pussapuvuši sairst melu tīkli,

un visās zemes malās

dzeņi krustus kaļ.

Bet tur, kur brālis brālim

pārkož rīkli, –

nekad vairs atpakaļ!

nekad vairs atpakaļ!

Vēl klimst pa sētām

bailes, šaubas, bažas.

Vēl zelmenis nav daudzos laukos zaļš.

Bet tur, kur tautas vārdā

tautai uzliek važas, –

nekad vairs atpakaļ!

nekad vairs atpakaļ!

1988

Lai taisnoties steidz politiķi

(sen zināmi mums viņu niķi),

mēs gausi atbildēsim: – Jā... –

Vai gaidīt mums vēl gadu simtu

(gan ļaunu, stingušu, gan rimtu),

lai tauta – tautas valstī dzimtu

un neizkustu, nenogrimtu

šai zemē varen plašajā?...

Sen atbilde – ikvienā zarā,

ik sīkā lapā, asnā, starā,

kas saucas vārdā – dzīvība.

Bez tās – kur tiki un kur tiku?

Kur savu mūža spēku liku?

Ir dzīvībai viens vienīgs likums,

viens vienīgs neatņemams tikums:

tā brīvība! tā brīvība!

1988

Es gribētu, bet nespēju sev piedot,

ka pārāk maz šai zemei gatavs ziedot.

„Trūkst šodien spēka... Neredzu tur grēka:

nav mana vaina, ka tā šķobās ēka.

Un kāpēc Pēteris un Jānis vairās? –

Tiem stipri kamieši, tie iespēj vairāk!

Un ko tad jaunie? – taisās it kā perēt

(mums taču tiesības uz viņiem cerēt!).

Rau, atelsīšos kādu mazu nieku –

tad talkā došos arī es ar prieku...”

Es gribētu, bet nespēju tev piedot,

kad pārāk maz šai zemei vēlies ziedot.

Bet abi gribam viņu redzēt – ziedot?

1988

Kur tad nu dēsimies? –

Konsolidēsimies.

Protams, ka konsolidēsimies.

Tikai – ne uguns ar ledu.

Tikai – ne darva ar medu.

Tikai – ne šāvējs ar šauto.

Tikai – ne kāvējs ar kauto.

Tikai...

– Ak, jūs tad tie tīrie! ––

Sievas un jaunie, un vīri:

tirdītie, dzirdītie, māktie,

salā vai ugunīs vāktie

Ziemeļos, arīdzan Rietumos –

lēģeros, nometnēs, cietumos!

Kur tad nu dēsimies? –

Konsolidēsimies.

Protams, ka konsolidēsimies.

Tikai – ne vilki ar ganu.

Tikai – ne bites ar tranu.

1989

Kā, tauta, sadalīšu tavu bēdu?

Nē, nedalāms šīgadusimta lāsts:

no vieniem – Ziemeļsniegos nebūs pēdu,

bet citi gaisīs – krematorijās ...

Un visur ņirgs par cilvēcības jūtām,

gan sals, gan guns vēl audžu audzēm dzels,

kad mulsi taujās: kuriem bija grūtāk?

ko smagāk piemeklēja svins un dzelzs?

To neizšķirs ne mirušie, ne dzīvie.

Kad nebūs dalāmā –

tie būs tie brīvie.

1988–1989

Šie Imanta Auziņa (ar 1989. g. Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs) dzejoļi pārņemti

ar atļauju no viņa dzejlapas Tagad, ko izdevusi Liesma, Rīgā, 1989. I. Auziņa dzejoļi iespiesti arī

Mūsu brūces ir sākušas dzīt,

sen sistās vātis aizvērties.

Paliks vēl rētas – tās nezudīs.

Tanīs kā senajās,

akmenī cirstajās rūnās

runās mūsu vēsture.

Paliks vēl rētas tautas miesā

un atgādinās,

atgādinās asinis,

kas pa tām sūkušās

daudz ilgu gadu.

Šis laiks ir dziedinātājs,

ir atdalītā kopā liedinātājs.

Šī laika gaismu neatņems neviens

un vecās rētas neuzplēsīs.

Varbūt būs jaunas,

bet vecajām

ir pāri klājusies

šī laika

dziedējošā gaisma.

1989

Es raugos goda sardzē pie mūžīgās uguns

1989. gada 25. martā.

Ir ritējis laiks, asaras rit vēl arvien.

Nezinu, ko darīju es šai dienā.

Bet jūs, mani mīļie, jūs aizgājāt,

aizgājāt sāpju un nāves ceļos.

Es raugos goda sardzē Brāļu kapos

un prasu: Cik daudz var izturēt tauta?

Bet kapu kopiņām atbildes nava.

Es prasu: Cik daudz var izturēt cilvēks?

Man atbild goda sardze pie mūžīgās uguns.

Man atbild tēva nezināmā kapa vieta.

Man atbild dzimtas kapenes svešumā

un Dapatu krāsmatas:

To tev, meit, nekad nezināt.

Tev bij lemti citi ceļi.

Tev bij lemts valodiņu

pie rociņas trimdā vest.

Paklāt tai paladziņu

diža ceļa maliņā,

apaut tai baltas kājas,

svešus ceļus staigājot.

Tev bij lemts valodiņu

kā uguni nosargāt.

Kad balini vārtus vēra,

uzklāt goda villainīti,

pārvest tēvu valodiņu

tēvutēvu sētiņā.

SARUNA AR

INDIĀŅU DZEJNIECI

Oklahomas Indiāņu dzejniece,

palīdzi man, palīdzi saprast

to, kas tā sāp.

Tavas cilts sāpe ir sena,

tavas tautas bēda nav izbēdāta.

Tu saki:

„Viņu dziesma skan no zemes.

Tas tad ir noticis ar balsīm.

Tās nogrimušas pazemē.”

Es nāku saklausīt

savu brāļu balsis,

bet dzirdu nakti

vilku gaudas.

Es nāku sataustīt

viņu kapu kopiņas,

bet to nav šeit,

to nav šeit.

Indiāņu dzejniece, iesim mēs kopā

salasīt savu tēvu kaulus,

sazīmēt viņu dusas vietas.

Tavējie zuduši asaru ceļā,

manējie moku ceļos.

Tu saki:

„Neredzamie,

kad mēs paejamies sānis,

ārpus laika,

viņi ir ap mums.”

Ārpus laika.

Es stāvu plaisā

starp pagātni un tagadni,

stāvu ārpus laika un ausos.

Ausos savas tautas.

Balsis, kas skan no zemes,

mīļās balsis, kas skan ap mani.

Tu saki:

„Es zinu, ka senajie ir šeit.”

Tie ir šeit,

Čikaso cilts dzejniece,

tie visi ir ap mums,

tie dod mums savu

dvēseļu spēku.

Tu saki:

„... un tik daudz dzīvības aug

visu lietu salauztā sirdī.”

Un zāle augs un koki,

skaidrs ūdens ritēs,

saule ausīs un rietēs,

lietus līs, un atzels zeme,

lietus līs pār mirušiem un dzīviem.

Tu saki:

„Neizmisti,

mūžsenie likumi vēl arvien spēkā,

kaut esam mēģinājuši tos pārkāpt.”

Piezīme: Čikaso cilts dzejnieces Lindas Hoganas
(Linda Hogan) dzejas citātus no angļu valodas
atdzejojusi Astrīde Ivaska. Tie ņemti no krājuma
Ietaupījumi (Savings, 1988).

MANS VECTĒVS BIJA

Jaunībā pa Leišmales krogiem

uz nebēdu spēlējis vijoli

un dikti paticis meitām.

Kad muižas kalpiem piešķīra zemi,

savus sapņus un spēkus viņš

atdeva Iecavas „Klubuŗiem”,

un vijolei neatlika vairs laika.

Vēlāk māte maksāja piecus latus

par katru manu vijoles stundu,

bet spēlmanis no manis neiznāca.

Varbūt kāds no mazbērniem

atkal vectēvā atsitas...

baznīcai aiznaglotas acis,

un tornī sen ligzdo vārnas.

Zvanu aizveda pārkausēt,

lai ar lielgabaliem

kaŗotu par mieru.

Atņēmuši zvanam mēli,

viņi gribēja arī

manai tautai to atņemt.

Kapsētā ir miers.

Vectēvs zem velēnām klausās,

kā salauztajās ērģeļu stabulēs

korāļus spēlē vējš.

Tu pēdējais no mūsu cilts,

kas guļ savā zemē.

Valentīns Pelēcis

LAI BŪTU KAUT

KAS...

Gribētos jau gan vēl art

savos Ciršņu tīrumiņos.

Art ar mana tēva zirdziņiem

Rindu un Stendu.

Apsēt ar rudzu graudiem,

kas glabāti mana vectēva

Sīmaņa klētiņā,

bet sēti, pļauti viņa vecvectēva

Ciršņu Pāvula

pirmajā, skopi smilšainajā līdumā

priežu Salas kalniņā.

Gribētos jau gan vēl art,

un taisni tā, kā jaunībā:

viegli, smaidīgi, naīvi, neatkarīgi.

Savas dzīvības ticībai – vēdera maizei.

Zirdziņi lēnīgi vilktu arklu,

svilpodams turētu roguļus,

acis sekotu asajam lemešam,

grožus pievilktu, mainot vagu.

Aizmugurē, kur strazdi medīja sliekas,

pastaigājās arī Dievestības.

Dažbrīd, bardzīgs ierūcās Jahve.

Citreiz Jēzus skumīgs sēdēja rugājos,

bet Svētais Gars šūpojās mākoņos.

Tomēr visbiežāk manas vecmātes

neuzrakstāmais, neizlasāmais Dieviņš.

Viņš bij tik jocīgi – ērmots,

dzīvodams vismazākajā, visnevajadzīgākajā

KUKAINĪTĪ

un reizē – VISUMA NEAPTVEŖAMĪBĀ.

Sen nav manas maizes arkla,

ne tēva zirgu, ne vectēva klētiņas.

Vienīgi Pāvula pirmo līdumu,

smilšaino Salas kalniņu

apsējis vecmātes Dieviņš

jaunām Latvijas priedēm.

Viņu sīkās dzīvību saknītes

apvij manas bērnības sapņu trūdus.

Toreiz nepratu atvērt vārtus

bardzībā svētītai Bībelei.

Nezināju atriebības vajadzību

asiņu upuriem – Jahves godībai.

Nu gadiem bridis un izbridis,

kā Mozus, tā Marksa Bībeles.

Vienīgi vecmātes niecīgais Dieviņš

parādās saulrietā, sacīdams:

Tavs mūžiņš nu noarts.

Dažs lemesis lūzis,

dažs zirdziņš nelaikā klupis,

īss brītiņš vēl atlicis –

paraudzīties uz Pāvula pirmo līdumu,

pacelt acis uz Bezgalības arājiem,

kas aizaras nekad nebeidzamajās

gaismas un tumsas vagās.

Varbūt mūsu esamību rijīgie tirgoņi

apjēgs:   KAS BIJA NEKAS?

KUR TAPA KAUT KAS?

KAM ATKAL NEKAS?