JG178 Andrievs Ezergailis. Premjerministram Ivaram Godmanim

PREMJERMINISTRAM IVARAM GODMANIM:

Dzirdēju, ka esat ieradies Amerikā uz diplomātiskām sarunām un tanī sakarā nosūtu dažas piezīmes, kas man liekas šobrīd primāras vienmēr mainīgos starptautiskos sakaros.

Eiropa pašai negribot lēnām atgriežas 1919. g. koordinātās, t.i. situācijā, kāda pastāvēja Versajas miera architektiem. Lai gan šodien liekas, ka Krievija ar Vāciju ir noslēgušas draudzības paktu, tas neizlaiž varbūtību, ka imperiālistiskie dzinuļi abās tautās atkal noved pie konflikta, vai tas atkal nepagriežas 1939. g. veidolā. Konflikta gadījumā cietējas, tāpat kā pagātnē, sākot no 1914. g. līdz šai dienai, būs tautas un valstis, kas atrodas starp Vāciju un Krieviju. Sevišķi apdraudēta būtu minoritāšu eksistence. Vācijas apvienošanās Latvijai ir svarīgākais šī momenta notikums: tas ņem pat virsroku pār iespējamo Latvijas suverenitātes atzīšanu Rietumos, lai gan pamatā meklēt drošību no Vācijas un Krievijas saskan ar centieniem pēc Latvijas suverenitātes. To gribu uzsvērt. Izsakoties precīzāk, Vācijas un Krievijas „draudzība” paveŗ Latvijas suverenitātes centieniem ceļus, kas agrāk bija aizdambēti vai slēgti. Pastāv sekojošās iespējas:

1. Censties atjaunot „sanitāro kordonu” (Cordon sanitaire). Visas „sanitārā kordona” valstis ir jau atjaunotas, izņemot Baltiju. Šinī jautājumā kustības iespējas pastāv, gan starp kordona valstīm, gan Rietumos. Visos pasaules forumos, jaunajos Austrumos un vecajos Rietumos nemitīgi ir jāatkārto, ka drošība Eiropā prasa pēc pilnīgas kordona atjaunošanas. Baltijas jūras internacionālais statuss kā brīva tirgus josla ir nepieciešams „Eiropai veselai un brīvai”. Arī Krievijas interesēs ir atjaunot „drošības joslu”. Un varbūt šobrīd Krievija, imperiālistiskos nagus apdedzinājusi, beidzot to sapratīs (Jeļcins varbūt labāk nekā Gorbačovs). Sākumā arī Ukraina bija daļa no drošības joslas un nākotnē atkal būtu tur ieskaitāma. Divdesmitajos gados šādu ieteikumu sauca par „vertikālās līnijas” diplomātiju.

2. Meklēt palīdzību pret Vācijas ekonomisko agresiju Baltijā no rietumu valstīm, sevišķi no Francijas, Anglijas un Amerikas kapitālistiem. Kamēr Krievija nav atteikusies no militarizācijas un nav atdevusi brīvību savām kolonijām, rietumu valstis un kapitālisti (izņemot Vāciju, kas Hjustonā saņēma balto vekseli) ir ierobežoti savā potenciālā $$$$ draudzībā ar Baltiju. Ekonomiskā kārts šobrīd var būt trumpja vērts.

3. Tāpat kā atjaunojas sanitārā kordonā loģika, Austrumeiropā reāla kļūst dambretes galdiņa, melnbalto kvadrātu loģika: mana ienaidnieka kaimiņi ir mani draugi. Ar šo loģiku varbūt durvis atvērsies Francijā un Anglijā.

4. Diplomātiskai pieejai Vācijai ir jābūt divšķautnainai. Jāatver durvis Vācijas technoloģijai un naudai, bet tai pašā reizē nemitīgi jāatkārto, ka Latvija ir Vācijas agresijas upuris ne mazāk kā Krievijas. Kas Latviju izlaupīja vairāk, vācieši vai krievi, ir vēl nenoskaidrots jautājums. Kaut Vācijai bija īsāks laiks Latvijas izlaupīšanai, tas tika darīts intensīvāk un plānveidīgāk. (Viena latviešu palama vāciešiem otrā pasaules kaŗa laikā bija „Teppichroller”.) Hitlera-Staļina pakts netika anulēts ar kaŗa izcelšanos 1941. gadā. Okupējot Baltijas valstis, vācieši neatjaunoja to valstiskumu. „Latvija” kā vārds un vācu administratīvās iekārtas jēdziens tika izdzēsts. Ne ar pušplēstu vārdu neviena Vācija nav anulējusi savu paktu ar Staļinu. Baltija vēl joprojām ir Vācijas agresijas nenokārtots jautājums. Rietumvācija ir bijusi visai dāsna savu agresīvo priekšteču parādu nokārtošanā. Baltijai šie parādi vēl nav samaksāti.

Vācijai ir jāpieiet uzmanīgi. Pēdējā gadā Kols, saskatījis Vācijas apvienošanās iespējas, kā kentaurs nelokāmas 19. g.s. valstiskuma idejas (Staatsraison) pārņemts, izsoļojis cauri diplomātiskiem buduāriem. Nebūsim pārsteigti, ja Kola vizītes laikā Maskavā notika kaut kāda veida Baltijas izpārdošana. Šobrīd no Kola vai Genšera baltieši lielu palīdzību nevar gaidīt. Baltieši tomēr varētu gūt atbalstu vācu tautā, jo vācu agresija Austrumeiropā vēl joprojām tai uz sirdsapziņas kā lietuvēns tup.

5. Liekas, ka „perestroikas” pirmā diplomātiskā fāze ar Vācijas apvienošanos ir noslēgusies. Bet Eiropa vēl joprojām nav ne „kopējās mājas” ne „vesela un brīva”. Līdz šim Rietumu lielvalstis ir barojušas galvenokārt 1939. g. agresorus. Daudz ir runāts par „drošības garantiju” Krievijai. Baltijas diplomātiskam mērķim ir jābūt drošības garantiju iegūšana agresoru upuŗiem.

Visus pēckaŗa gadus baltiešu mutes ir bijušas aizsietas un emigrantu sabiedriskā dzīve, arī mūsu diplomātiskais dienests, ir vadīts ar pamatā vācisku un atpakaļejošu orientāciju. Abi šie apstākļi ir ļāvuši krieviem pasauli pārliecināt, ka viņi ir lielie vācu agresijas upuŗi, un tādēļ tiem pienākas speciālas „drošības garantijas”. Lielā mērā visa Krievijas impērijas loģika balstās uz šī argumenta. Krievi saka, ka viņi otrā pasaules kaŗā zaudēja 20 vai pat 25 miljonus cilvēku. Ir tiesa, ka vācieši šāva bez žēlastības, un miljoni jāskaita kā viņu upuŗi. Mums nav jāpieņem imperiālisma loģika: no daudzinātiem 20 miljoniem varam atskaitīt pusi (un vēl tad krievu upuŗu skaits būs pārspīlējums). Galvenie vācu agresijas upuŗi bija žīdi, poļi, baltieši, baltkrievi un ukraiņi. Pamatā ne gluži tādā pašā secībā šīs pašas tautas bija arī krievu upuŗi. Un ja mēs krievus negribam saukt par krieviem, tad tomēr mēs varam teikt, ka šie upuŗi radās Maskavas un Berlīnes imperiālistisko impulsu rezultātā. Skatoties no kordona viedokļa, Maskava bija agresors 1939. gadā un ir agresors vēl šodien. Spēlējoties ar Hitleru, Krievija norija karstu klimpu, kuŗu vēl līdz šai dienai tā nav sagremojusi. Iznīcinot Versajas drošības joslu Austrumeiropā, Staļins pavēra vāciešiem durvis uz Maskavu.

Pašu krievu upuŗi bija bezgala lieli, bet tie bija iekšējās valdības, ne starptautiskās „drošības” trūkuma, upuŗi.

Andrievs Ezergailis, Itakā, 1990. g. 21.