JG redakcijai:

Ne banānu un bībeļu kuģi, ne vārsmas naivisma manierē dos Latvijai un Latgalei vietu Eiropā (kaut arī miesai un garam nepieciešamas lietas). Vajadzīgs šodienas Rainis un Trasuns, kas ... saprot lietu kopsakarības Latvijā un pasaulē.

Rēzeknietis.

 

 

 

JG redakcijai:

Sakarā ar nepateikto Gogoļa ielā...

Žīdu tautas ipatnējie eksistences ceļi sadūrās ar citām tautiņām jau Mozus grāmatā. Dieva (Jahves) ticības teiksmas, kas izstaro visaugstāko varu un pazemīgiem grēku piedošanu, jau pamatskolā − ticības mācības stundās, tiku lasījis un dzirdējis un skolotāja izskaidrojumus klausījies. Dievs radīja pasauli, bet turpat, viņa varenībā: kas zina, var, saprot un rada visu, tomēr pats nomaldās savā paradīzē, dzemdēdams blēdīgo Čūsku un tīšām aizliegto Saldābeli. Ticības stundās tika pieminēts arī Velns. Tas it kā nebija Dieva radīts. Toties viņš grēciniekiem totāli nepieciešams. Sākot ar Ievas netiklo grēku, kur līdzi cieta naivais Ādams. Tas sākās pēc žīdu kalendāra jau pirms 5749 gadiem. Jau pēc pazaudētās Paradīzes, Jahve noteicis ticības un grēku piedošanu upuŗus un to vērtības. Brāļiem − Ābelam un Kainam, viņu dzīvošanas svētīgumu. Kāpēc Kains neizprata Jahves pamatprasības? Nelika uz altāra nokautos dzīvniekus, nekūpināja garšīgos asiņu dūmus, bet tikai zemes labību graudiņus, saknītes?

Jautājumus mūsu skolotājs lāgā neapmierināja, ne pasaules radīšanā, ne Paradīzē, ne ārpus tās, kur sākās cilvēku savstarpējās slepkavības, gan Dievam derīgās, gan nolādētās. Visasāk mūs skāra stāstiņš par Ābramu un viņa dēlu Īzaku. Jahve jau bij noslīcinājis visus iespējamos grēciniekus. Paglābies tikai Noass ar Dieva izredzētiem, ieskaitot dzīvniekus. Diemžēl, arī pēc šiem grēcinieku nāves plūdiem, pats izredzētais − Noass, ar savu dzimtu atkal grēkos iemīlējies. Tā svētlikumīgā varavīksne Debesīs nav līdzējusi.

Tur, kā sēne, strauji uzdīga Bābele. Tur juka Jahves „likumsakarības” valoda. Tad − Sodoma un Gomora. Mums, lauku puikām, skolotāja skaidrojumi palika „neizskaidrojami”. Īpaši Dieva prasība Ābramam, kad ar savu dēlu Īzaku ceļ upuru altāru, sagādā kurināmo malku, tad sasien dēlu, uzceļ viņu sadedzināšanai. Ņem vienā rokā uguni, otrā nazi, lai pārgrieztu rīkli. Tikai tanī mirklī Jahve apžēlojas, lai laiž puiku vaļā un ņem aunu.

Pēc manas primitīvās domāšanas, žīdu tautas traģiskais notikums sākās pēc ķēniņa Zālamana varas sabrukšanas, zem Romas pagānu impērijas. Tā bija Jahves kļūda, ka par Zālamanu un augstajiem rabīniem bira zelta un sudraba šekeļi − tautai rūgti, skopa maizīte. Šķiet Jānis Kristītājs, kas pats izjuta šīs nabadzības tuksneša daļu meklēja garīgus un laicīgus glābiņus. Papildinājumus − Mozus bargajam un vientuļam Jahvem. Viņa bargā paštaisnība bij tik spoža, ka rabīni un augstmaņi, nesaredzēja patieso netaisnības ēnu, pāri nevien viņu tautas nabadzīgajai daļai, bet visai cilvēcei. Jāņa Kristītāja glābiņu ietekmē dzima nevainīgais Jēzus Kristus ar Svēto garu, kas mierinātu nevien nabadzīgos žīdus, bet arī daudzdievības dīdītās „pagānu” tautiņas.

Jau 2000 gadiņi paaudžoti, bet patiesība joprojām neatmaksājās, ne šekeļos, ne dolāros, ne rubuļos, ne i mūsu izbijušajos latiņos...

Valentīns Pelēcis, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Vai Jūs nevarētu pavaicāt Andrievam Ezergailim, vai Žans Pols Sartrs uzskatīja latviešu likteni par savu likteni? Vai francūži nejutās brīvi, kad Latvija neatguva savu brīvību pēc kaŗa? Vai francūži dzīvoja nedrošībā 1949. gadā, kad latviešus deportēja uz Sibīriju?

Andrejs Baidiņš, ASV, 1990. g. 20. maijā.

 

 

 

JG redakcijai:

Andrievs Ezergailis savos pēdējos novērojumos JG nepelnīti slavē sociālismu un nopeļ fašismu.

Sociālismā, tāpat kā komunismā, princips ir ļoti cēls: „No katra pēc spējām, katram pēc vajadzības”. Komunismā vajadzības un spējas novērtē valdība, demokrātiskā sociālismā vēlētāji paši. Ne viens, ne otrs veids nav praksē sekmīgi realizējies, jo pilsoņi visu uzmanību veltī savu vajadzību apmierināšanai, tā kā spēju izkopšana paliek novārtā.

Fašisma princips ir: „Katram sava vieta un katrs savā vietā”. Lai gan šī principa diktatoriālā izpausme noveda pie kaŗa un apspiešanas, tā demokrātiskā izvešana praksē ir realizējusies ar labiem panākumiem, kā to rāda Japānas un citu dienvidaustrumu Āzijas valstu labklājība. Acīm redzot, brīvas sabiedrības locekļi spēj atrast savu vietu, pieliekot savus talantus un apmierināt savas vajadzības bez valdības iejaukšanās.

Andrejs Baidiņš, ASV, 1990. g. 2. jūlijā.

 

 

 

JG redakcijai:

Ļoti patika dziedāšanas skolotājs Andris Repelis. Visas Gaŗezera meitenes šovasar, liekas, bija viņā iemīlējušās. ... Es to gribēju pateikt tāpēc, ka viņš noteikti lasa Jauno Gaitu.

L., Gaŗezera vasaras vidusskolas koriste.