Jānis Liepiņš

VAI LAIKA SKAITĪŠANU SĀKT AR ŽANI SPURI?

Žanis Spure, dz. 1901. g. Rīgā, miris 1943. g. Valdaja augstienē. LKP darbinieks, darbojās arī kā literāts. LPSR Rakstnieku savienības valdes loceklis 1941. gadā.

Ierosinot pārrunas par latviešu rakstnieku organizāciju uzdevumiem un pienākumiem kā Latvijā tā trimdā, publicējam Jāņa Liepiņa subjektīvās pārdomas par Latvijas Rakstnieku savienības 10. kongresu.

 

Visneizdevīgākajā brīdī, kad padomju literatūras saiņi tiek sasieti auklās, lai tos aiztransportētu uz Ikšķiles baznīcas depozītu lādēm (kamēr draudze grāmatu glabātājus nav izraidījusi no telpām), brīdī, kad neatkarīgas latviešu literatūras (īstā nozīmē!) vēl nav, notiek rakstnieku kongress bez motīva, ko šajā kopā sanākšanā darīt, ko lemt. Pārvērtēt 50 gados sarakstīto var arī biedru neklātienē, jo pārvērtētājs jau šā vai tā paudīs tikai savu viedokli, nevis kādu kopēju organizācijas uzskatu, jo, ja tā būtu, ak Dievs, tad jau vecie laiki neizdeldējami atkal ir klāt! Nu jā, tad jau mums visiem vajadzēja būt tais domās, ka ar LPSR Valsts prēmiju apbalvotās grāmatas ir tās labākās, un autori, kas iecelti nopelniem bagātu sarakstītāju rangā, ir tie gudrākie, katrā ziņā izmanīgākie. Kongresam varēja uzrasties nozīme, ja organizācijai būtu jau izveidojies kāds priekšstats, kādējādi darboties apstākļos, kad literatūru nevadīs no Maskavas vai tepat, no Politiskās izglītības nama, taču vēl raugāmies bailīgi apkārt, jo galu galā izdevniecībās sēž tie paši Brežņeva laika ideologi, un, lai nu ar ko − ar viņiem nevar strīdēties: jau tāpat nožēlojamie grāmatu iespiešanas apstākļi var tik ļauni pavērsties, ka grāmatas neizdod nemaz. Tuvu šādai situācijai jau esam. Valsts apgādi pārstāj funkcionēt, privātu, komerciālu, apgādu vēl nav.

Lai uzsvērtu savu nespēšanu izrauties no Žaņa Spures un Andreja Upīša iedibinātas savienības, kongress tiek saukts par desmito, kaut gan 4. maijs ir jau aiz muguras un Dainis Īvāns sajūsmīgi bildis, ka tagad mēs varam justies brīvi, kā brīvas valsts brīviem pilsoņiem klājas. Visai daudzos iepriekšējos kongresos esmu bijis klāt un labi turu prātā to gaisotni, kāda tajos valdīja. Par draudīgāko uzskatu 1980. gada kongresu, kas notika Dzelzceļnieku(!) klubā un kuŗa noslēgumā, kad vajadzēja vēlēt jaunu valdi, pret iespējamiem opozicionāriem bija sagatavota melno berešu grupa. Tā piedalījās vēlēšanās, kuŗās gan drīkstēja būt klāt tikai Rakstnieku savienības biedri. Uz skatuves režisora Pēteŗa Pētersona vadībā sēdēja bez citiem ideologiem pat Imants Andersons (visi melnos bēŗu uzvalkos) un raudzījās, kāda kustēšanās būs zālē, kad Voldemārs Kalpiņš nolasīs iepriekš atsijāto rakstnieku pārvaldītāju sarakstu (partijas grupas lapa). Nebija tur, protams, nekādu briesmoņu, taču mums likās apkaunojoši, ka partija var nolikt priekšā Pētersonu par režisoru un noteikt arī valdes sastāvu. Mēs steigā saucām savus kandidātus, ko režisors ar labi koptu skaļu balsi lūkoja nobļaut, līdz Jānis Mauliņš pieprasīja izrādes vadītāju no skatuves aizvākt kā tiesiski nepieņemamu komandieri. Nu jā, tad jums vajadzēja redzēt, cik Gunārs Priede par uzrakstītā scenārija izjaukšanu bija sašutis. Pat tik maiga partijas biedrene kā Ārija Elksne brēca Mauliņam, ka viņš ir huligāns. Tik drūmi jau tagad neklājas, bet saraksts tāpat iepriekš sastādīts un pēc alfabēta sarindoti potenciālie pārvaldītāji, tikai laiks ir cits un nav valdīšanas kāres, jo katrs mana, ka Viļa Lāča vārdā nosauktais baltais padomju ilgu kuģis iet gluži šķībi un jau ir sēres mudās iekšā. Krietns pulks atsakās, neredzēdami nekādas iespējas padomju literārās tradīcijas un komunistiskās administrēšanas principus iedalīt neatkarīgas literatūras un neatkarīgas valsts ietvaros.

Prezidijs sēž kā kolhoznieku gada sapulcēs, dažs prezidētājs pat atļaujas (kā agrāk partijas vārdā) draudēt runātājam, ka viņam nevarēšot turpmāk uzticēt nodaļas vadītāja amatu, nu jā, daudz kas notiek, kā noticis piecdesmit gadus, kad mūs apstaroja priekšā izkārtā sirpja un āmura zelts. Vēl vairāk, pēc veca principa tiek vēlēta revīzijas komisija, kuŗā ir vai pusducis revidentu (ko tad revidēs, ja grāmatas neizdod?), un bez revidentu grupas ir vēl liela Literatūras fonda (kur patiešām nauda grozās) pārbaudītāju padome. Vai to visu nespēj viens algots revidents, kam ir zināšanas rēķinu un kantora grāmatu vešanā? Kāpēc mums jāatdarina piecdesmit gadus nejēdzīgi koptas tradīcijas un jāvairo pašos defētisma izjūta, kas jau tāpat ir gana stipra, tik spēcīga, ka paralizē mūsu rīcību un liek arvien bailīgi mest skatus uz Kremli, vai tas ar mūsu pārkārtošanos ir mierā.

Rakstnieku kongress skaidrāk par skaidru parādīja, cik literatūras darbinieki cits no cita atsvešinājušies, cik iluzoriska bijusi šķietamā apvienošanās vienā organizācijā. Jau sen pirms kongresa katrs, kam ir cik necik nenotrulināta uztvere, ģida, ka lielā Benjamiņa māja tapusi naidīga pret ordināru rakstnieku, ka ierēdņu pulks garīgi piepūties, itin kā savienībā sēdētu, sūru sabiedrisku, nevis algas pienākumu darīdams. Jau kopš Gunāra Priedes vadības laikiem (un iepriekšējus vadītājus es nemaz neuzskatu par rakstnieku organizācijas vadītājiem, tikai par drošības dienesta izpalīgiem) iedibinājās kārtība, ka visas nozīmīgas lietas kārto partijas jeb tā dēvējamais organizatoriskais sekretārs (ko biedri sauca krievu vārdā − par orgsekretāru). Pēc tā ieskatiem notika parādes un ikdienas akcijas. Priede dzīvoja vai nu Maskavā vai ceļoja, vai rakstīja lugas (saprotamā kārtā!), bet par Rakstnieku savienības biedriem raizējās partija pēc sava subjektīva ieskata, dalīdama literatūras darbiniekus progresīvos un reakcionāros, balstāmos un apejamos, respektējamos un ignorējamos. Turklāt visai rīcībai arvien tika piešķirts misteriozitātes un augstākās slepenības izpaudums, nostiprinot elitārismu un radot sekretariātu kā partijas biroja analogu, kas tiesīgs lemt ne vien par organizatoriskiem jautājumiem, bet arī sadalīt pa ailēm literatūras producētājus, sev pašiem piešķiŗot, protams, nekļūdīgu un dievu svētītu klasiķu oreolu. Nākot Priedes vietā Jānim Peteram, Ēvaldu Strodu aizstājot ar Gunti Valujevu, visas negatīvās parādības īpaši manifestējās, ievērojot abu jauno vadītāju izteikti kundzisko dabu, autoritāro izrīcības veidu un pašradītu mītu par savu spēju neierobežotību itin visās izteiksmēs. Turklāt, pārstāvot rakstnieku organizāciju ārpusē, daudzi personiski spriedumi tiek sacīti gluži kā savienības kopsapulces lēmumi, un ārzemju preses atreferētais G. Valujeva vēstījums (pirms drusciņ vairāk nekā gada!), ka „nevar būt runas par kādu tur neatkarīgu Latviju”, pasaulē pārskanēja kā latviešu rakstnieku 50 gados nicinātas pašcieņas nožēlojams trūkums.

Kongresā sēžot un jaušot, kā no katedras atskan taču pavisam citu laiku vēsmas, dzirdot, ka Olafs Stumbrs, šis ironiskais un asi redzīgais dzejnieks, ir ar mieru, iestādamies organizācijā, stiprināt tās paškritiskos spēkus, jā, visādi vajadzētu būt daudz līksmākam prātam, sevišķi apzinoties, ka drīz kopsapulcēs būs klāt arī tie literatūras darbinieki, ko pāri jūrai un pāri zemēm esam izlikušies neredzam. Taču ar visu pašiedvesmošanos neatstājas un neatstājas drūmība, ka nekas nav mainījies (lai gan bez Stumbra ir klāt arī Valters Nollendorfs un Andrejs Irbe), ka viss notiek, kā noticis šos drausmos melu un izlikšanās gadus, šai literārās beztiesības ērā. Un es nedz Imantu Auziņu, nedz Ilgoni Bērsonu nevainoju kongresa norises šķībumā, jo greizā iešana ir sākusies, viņu nevadīta un nekontrolēta. Es abiem vadītājiem uzticos, paļaujos uz viņu taisnprātību, bet kopumā esmu neticīgs, matīdams, cik dziļi mūs visus ir skārusi apkārtrunāšana un Ulda Ģērmaņa atjautīgi diagnosticētās dubultdomāšanas liga, kas ir ruinējusi mūsu garīgus spēkus un padarījusi apātiskus mūs kā pilsoņus. Personas, kas ar administratīvām svirām ir jaudājušas ietekmēt ne vien mūsu materiālo dzīvi, bet arī literāro darbu, lielākoties sēž tais pašās vadītājvietās un tikai vairs neizrāda tādu agresivitāti kā citkārt, tomēr arī tagad viņi jūtas kā privātizdevēji, kā savas naudas maksātāji, kā savu pūliņu tērētāji, vīkšot kādu braucienu uz zemi, kuŗas pazīšanu rakstnieks uzskata par obligātu (un kas arī būtu bijusi obligāta). Bet Rakstnieku savienības braucieni uz ārzemēm ir reprezentatīvas dabas, un tad taču, protams, reprezentējas tie, kas apguvuši partijas etiķeti, kas prot ar sekretāriem aprunāties ne vien par grāmatu, bet arī restorānu ēdienu un dzērienu, kā paši sacītu, problēmām.

Un, ja šāds stāvoklis būtu radījis īgnumu tikai biedriem pret vadītājiem, tā vēl būtu tikai pus vaina, bet īgnums ir radies citam pret citu, rakstnieki nejūtas kā vienas tautas kopīgi cīņu biedri, bet kā mehāniski sajaukti komiji nepārskatāmā universālveikalā, kur tirgojas arī ar idejām.

Matīdams vecas važas visapkārt un zinādams, cik gauži no tām cieš tāpat cita garīga darba pārstāvji, jautāju Dailes teātŗa aktrisei Lidijai Pupurei, kādējādi viņa redz teātŗa plauksmi neatkarīgā Latvijā. Viņa man atbildēja: viss jāsāk no jauna, kā Smilģis sāka 1920. gadā. Tāds spriedums šķita agresīvs. Bet, ak Dievs, vai ir iespējams transponēt padomju mākslas principus un tās administratīvās struktūras Latvijas apstākļos! Smieklīga piemērošanās jau notiek, kad redzu afišās LPSR Nopelniem bagātus māksliniekus pārtopam par Latvijas Nopelniem bagātiem māksliniekiem. Bet kā tad būs ar PSRS Tautas māksliniekiem, visaugstāko padomju atzinību dabūjušiem biedriem? Ordeni, kas piešķirts par kalpošanu padomju valstij, var glabāt neredzamu aiz svārkatlokā, bet nevar taču grāfa Tolstoja titulu pārņemt padomju iekārtā, kā neklātos padomju rangu sistēmu ieviest neatkarīgas Latvijas gara dzīvē. Rakstnieku kongresā par nominācijām neviens nerunāja, redzams, visi apbalvotie jūtas mierā ar saviem pakalpojumiem, par ko goda nosaukumus un prēmijas komunistiskā partija piešķīrusi. Man liekas, tikai tāpēc ir jāsaglabā arī kongresu skaitīšana no Žaņa Spures laikiem, jo dažs jūtas tuvāks vecajai nekā jaunajai kārtībai, un rakstniekiem gan vairāk nekā jebkuŗas citas gara darba sfēras pārstāvjiem jāuzņemas atbildība par morālisko degradāciju, par denacionalizācijas postīgajām sekām, jo (vismaz kā organizācija) tā ir sekmējusi kompartijas agresiju pret latviešu tautu, sākotnēji aktīvāk pat nekā valsts drošības dienests karojusi pret tautas ievērojamākiem gara darbiniekiem. Rakstnieku organizācija nav norobežojusies no Arvīda Pelšes, kas bija šās savienības biedrs. Justies par biedrinieku Pelšem − es nezinu, kam no mums, drusciņ pāri par 200 biedriem, tāda radniecība ir patīkama. Es, vienā sarakstā ar tādu personu atrazdamies jūtos kā mūsu Augstākas Padomes deputāti, kam jāsēž līdzās krievu ievēlētajam Jānim Dzintaram. 

Citkārtēju LKP Centrālās Komitejas locekļu un locekļu kandidātu runās gan izskanēja pašlielīga pārliecība, ka viņi un viņu biedri tā dēvētajā paplašinātajā valdes plēnumā pirms divi gadiem satricinājuši pasauli, bet Rīgas Izpildkomiteja var bilst, ka tā laurus plūkusi jau gadu agrāk: vēl pirms Helsinki-86 tricinājusi Latvijas zemi, sarīkodama pie Brīvības pieminekļa jāšanas sporta demonstrējumus uz asfalta(!), riteņbraucēju sacensības, Nopelniem bagātu aktrišu deklamācijas un Kaupuža iedibinātu dejas ansambļu raksturdančus. Galu galā Eva Biteniece un Rolands Silaraups pie mūsu prātu satricināšanas tika sprīdi vēlāk. Pats galvenais − liela daļa no tiem, kas tad, kad RS sekretariāts vēl tikai apspriedās, kā nomierināt tautu un kā iespējami uzmanīgāk ieskaidrot ārzemniekiem, ka mazas reformas ir nepieciešamas, bet nekādā ziņā neatraujoties no dabiskā labklājības avota − PSRS, jā, pārsteidzīgie tagad klīst pa pasauli, neviena sirdi neapgrūtinādami, un, labvēlīgā gadījumā atgriezušies, neapgrūtinās rakstnieku sirdis arī tad. Rakstnieki ir cits citu uzslavējuši par raženu darbu visās iekārtās, par atsaucīgu reaģēšanu uz visu valdību vajadzībām, lai tribīņu strādnieki tiktu apdziedāti kā darbaļaužu šķirai pieklājas, rakstnieki ir norakstījuši no savas sirds smagumu, kas nospiež nāciju, un var raizēties tālāk par savas dzīves augšupeju, kaut arī grāmatu prieki nav tik lieli kā runas prieki Augstākajā Padomē, kas par tiem samaksās vairāk par pustūkstoti mēnesī.

Vācieši jau Pirmajā pasaules kaŗā par mums sacīja, ka esam „verderbtes Volk”, tagad tā neviens skaļi nesaka (vācieši droši vien domā), bet mums pašiem ir jāapzinās, ka, citām Eiropas tautām līdzi izvirstot, mums nekāda aizbildinājuma nav, un rakstnieku izviršana līdzi tautas lēnai bezatmaņas purvā grimšanai nav apturama ar mierīgu parunāšanu un jaunas valdes ievēlēšanu. Kā Smilģis pēc Pirmā kaŗa nevarēja un negribēja restaurēt Apollo teātri, kā nebija atjaunojams pat Rīgas Latviešu teātris, tā nav nekas grozāms, pilnīgi neatsakoties no tām literatūras pārvaldīšanas formām, kādas iedibinājis Upīts un Niedre, Žanim Spurem sniedzot savus viedus partejiskus padomus. Vairums rakstnieku ir gan izstājušies no partijas, kuŗas labumus, godaprātu neslogot, baudījuši gaŗus gadus, bet atteikties no tām priekšrocībām, ko kalpošana komunistiskajai partijai bagātīgi atnesusi, neviens netaisās, gluži otrādi: pat neatvainojoties tautai par savām greizi paustajām vēstures liecībām, pat nenožēlojot komunistiskās rītausmas slavināšanai sacerētos saukļus un rīmes, rakstu vīri un rakstu sievas kāri gaida uz jauniem panākumiem atjaunotajā Latvijā (vai dažs, skaļi savu vēli nepaužot, atjaunotā federācijā).

Kongress notika laikā, kad viena literatūra varētu sākt nomainīt otru, bet, tā kā tika paziņots (un ir bez paziņošanas katrs zina), ka grāmatu izdošana pārtraukta, jaunu manuskriptu pieņemšana nenotiks, tad jāprasa – kādēļ tērētas divas dienas. Redziet, ar visām drukāšanas grūtībām Literatūra un Māksla spējusi runas tomēr iespiest. Imantu Auziņu kopsapulcē mēs jau bijām ievēlējuši, kāda vajadzība vēlreiz apliecināt, ka mēs viņu atzīstam un uzticamies viņam kā ierēdnim. Bet uzticēties paši sev mēs nevaram, jo esam pārlieku ilgi runājuši, ko neesam domājuši, un šāda savādība tomēr ietekmē cilvēka psihi negatīvi.

Viļa Lāča portrets agrāk stāvēja priekšnieku kabinetos, taču jādomā − ja ne godāts − vismaz pa ciests, tagad tas ir izmests priekštelpā, vietā, kur savulaik stāvēja neizlasāmi gaŗš revolucionāru rakstnieku uzskaitījums uz sarkankoka plāksnes. Nu mums jāuzņemas atbildība ne vien par revolucionārajiem rakstniekiem, tagad mums jāatbild arī par tautas nodevēja un lubenieka sadarījumiem. Vai Lāča portrets karāsies kā grēksūdzes liecība vai kā bieds?

Kādā valdes sēdē ideoloģiskā sekretāre Māra Misiņa, iebilzdama pret Otomāra Rikmaņa lūgumu uzņemt Rakstnieku savienībā, brīdināja, ka uzņemot mēs dabūšot nepatīkamu biedru. Kā zināt, Rakstnieku savienībā iestāties nevarēja, tajā tikai varēja tikt uzņemts (līdzīgi kā kompartijā − nevarēja no tās izstāties, varēja būt tikai izslēgts). Rikmani jau pirms daudziem gadiem profesionāli drošības dienesta darbinieki, kas dēvējās arī par rakstniekiem, bija ievietojuši cietumā. Pēc iznākšanas no tā pa septiņi lāgi esot atlikta uzņemšana biedru rindās. Rikmanis, labi vai slikti, taču kā visi: darīja to pašu valdībai vēlamu darbu − sacerēja stāstus un dzejoļus, kas partijai patīkami vai tikai pieņemami. Neko valdībai nepatīkamu (atskaitot dažus Belševicas dzejojumus un pāris citu rakstnieku darbus) iespiest nevarēja. Izrādās, ka esam visu šo laiku, tā teikt, grozījušies ne vien valdībai patīkamas literatūras sacerētāju pulkā, bet mums bijis tas gods būt arī sadzīviski patīkamu biedru pulciņā.

Latvijas Rakstnieku savienības 10. kongress šo atziņu nostiprināja.