Pēc 42 gadu prombūtnes brīvajā Čechoslovākijā atgriezās slavenais čechu diriģents Rafaels Kubeliks. Viņš diriģēja populāro Smetanas simfo­nisko svītu Mana dzimtene (Ma Vlast). Šī svīta labi pazīstama arī latviešiem. Minēto mūziku savā laikā noliedza Ādolfs Hitlers, jo tā uztraucot čechu tautu, resp. paceļot viņu nacionālās jūtas.

Kubeliks ir jau vecs vīrs (76 gadi) un starplaikā ieguvis Šveices pavalstniecību. Viņu māc arī da­žādas slimības. Taču viņa atgriešanās dzimtenē, diriģējot Smetanas Mana dzimtene, izsauca Prā­gas Pavasaŗa festivāla dalībniekos un klausītājos vēl nepiedzīvotu patriotisku sajūsmu.

Vai tā varētu notikt arī Latvijā? Vai Norvilis vēl diriģētu savu „Svēto mantojumu” pie Brīvības pie­minekļa, kā to darīja 1935. gada 18. novembrī pieminekļa atklāšanā? Vai Jānis Kalniņš vadītu savu Ugunī Rīgas operteātrī? Vai mums būtu mūzika, ko visa tauta pazītu un uzskatītu kā savu? Līdzīgi Sibeliusa Finlandijai?

Varbūt tāda varētu būt Jāņa Mediņa „Ārija”, kuŗas skaņas neapšaubāmi rada nacionālas jūtas un liek domāt par Latviju. Autora jau sen vairs nava mūsu vidū, bet šogad ir viņa simtgade. Tādēļ dažas atmiņas par Jāni Mediņu (1890.-1966.)

... Radiofona koncertzāles pulkstenis rādīja 5 minūtes pirms 22, tātad tūlīt bija jābūt vakara ziņām. Taču radiofona orķestris vēl spēlēja Čai­kovska Sestās simfonijas trešās daļas beigu pos­mu. Diriģents Jānis Mediņš paskatījās pulkstenī un ... tad sākās. Nekad nebiju Čaikovska Sestās simfonijas pēdējo daļu dzirdējis tik ātrā tempā. Ieskaitot ģenerālpauzi pie romantiskā „Likteņa sitiena”. Bet 5 sekundes pirms 22 simfonijas pē­dējais akords bija izskanējis. Kāda precizitāte! No tās varētu daudz mācīties dažādu citu profesiju pārstāvji, piem. garīdznieki un baznīcu ērģelnieki.

Konservatorijā viņš mācīja instrumentāciju un orķestŗa diriģēšanu. Arī man iznāca vienu gadu iekļūt profesora instrumentācijas klasē. Kaut gan partitūru pratu lasīt veikli, praktiskā instrumentā­cijā izrādījos visai vājš, jo īstenībā nepazinu visus orķestŗa instrumentus. Pavisam nesapratu kokpūtēju instrumentu skaņojumus, kas man likās kā ķīniešu ābece vai tagadējā Rīgas telefona grā­mata. Ne par velti mana klavieŗu skolotāja Emma Goldmane-Elverfelde tos sauca par malkpūtējiem. Drīz vien parādījās karikatūra, kur kāds briļ­ļains Vītola audzēknis pūš bērza malkas pagalē. Sejas vaibsti likās ļoti pazīstami. Nav patīkami šīs lietas atcerēties. Konservatorijas stundās Mediņš bija visai lietišķs. Sevišķi uzsvēra, ko instruments var vai nevar dot. Beigās nonācām pie harfas, par kuŗu profesors pieminēja, ka tā maksā tik pat cik auto, tas viss. Tolaik profesors bija iegādājies jaunu auto, par ko bija ļoti lepns un atvaļinājumos brauca pat pa visu Eiropu.

Viņa dzīvē trīsdesmito gadu sākumā norisinājās dziļa traģēdija, kas beidzās ar pianistes-virtuozes Lilijas Kalniņas-Ozoliņas nāvi. Latvijas preses tabloidi nepazina nekādu žēlastību un ātri iedzina jauno un slaveno pianisti pēkšņā nāvē. Kompo­nists vēlāk rakstīja savu pirmo klavieŗu koncertu. To esam klausījušies arī trimdā Artura Ozoliņa priekšnesumā. Esmu redzējis foto uzņēmumu, kuŗā komponists, viesojoties Latvijā 60. gados, stāv pie Lilijas Kalniņas-Ozoliņas kapa. Dvēseli satricinošs, sāpīgs, neaizmirstams skats!

Pretstatā bija jau arī jautrāki brīži. Tolaik slavenā filmā Zvejnieka dēls (pēc Viļa Lāča romāna) atskanēja īsts šlāgers par laša kundzi, buti, zuti, „priekos, bēdās paiet mūžs”. Pēc dažām nedēļām kupleju dziedāja visa Latvija. Autors − Jānis Mediņš. Viņš toreiz t.s. vieglo mūziku rakstīja, paslēpies zem pseidonīma.

Vācijas trimdā pamanījām komponistu arī kā kon­certmeistaru bēgļu nometnēs. Te viņš koncertos joviāli spēlēja savu dziesmu pavadījumus no gal­vas (kādreiz gan improvizēti), tanī pašā laikā neaizmirsdams sasveicināties ar draugiem publikā, resp. pamādams ar galvu vai pamezdams ar brī­vo roku. Koncertējot Kanādā, viņš likās jau slimī­bas mākts, redzes spēja bija vāja, bija grūtības ar orientāciju. Taču katrs klavieŗu akords viņa dziesmās skanēja autoritatīvi un dziļi muzikāli.

Viņš viesojās arī dzimtenē, sagādādams trimdas sabiedrībai vienu otru neērtu mirkli. Tos laikos „Latvijas braucējs” bija pats lielākais lamu vārds. Ap šo laiku viņam vāca t.s. Tautas balvu, ko manā pusē organizēja komponists Jānis Cīrulis. Šajā sarakstā kādreiz parādījās vārdi: „Ziedotu jau vairāk, bet ka tik neaizbrauc uz Latviju.” Pazemojošos darba apstākļos pavadot Zviedrijas trimdu, komponists piedzīvoja diezgan daudz sarūgtinājumu kā no zviedru, tā no latviešu pu­ses. Trimdas sabiedrība nemaksāja autora hono­rārus, bet izlietoja mūziku gan filmās, gan citur, neatmetot komponistam ne centa. Savukārt zviedru sabiedrība nemēģināja palīdzēt latviešu mūziķim tikt uz ceļa.

Par Mediņu daudz rakstīts. Arī viņš pats sevi iz­teicis grāmatā Toņi un pustoņi (Zviedrijā: Dau­gava, 1964). Vairāki ievērojami mūziķi varēs par Mediņu daudz vairāk izstāstīt nekā mana niecīgā persona. Te vispirms pieminēšu Andri Vītoliņu, kas Mediņa mūziku ir speciāli pētījis, tanī iedziļi­nājies un devis savus saturīgus, kādreiz arī kate­goriskus spriedumus. Zinu, ka viņš rūpēsies par Mediņa simtgades pienācīgu atzīmēšanu, ja ne Eiropā, tad noteikti Zviedrijā. Viņam bija tā lielā priekšrocība personīgi tikties un kopā strādāt ar Mediņu viņa pēdējā dzīves posmā Zviedrijā.

Jānis Mediņš bija autodidakts. Savā grāmatā viņš saka: Man nav slavenu skolotāju, kam pateikties. Galvenais skolotājs sev esmu bijis pats. Ar to atšķiŗos no citiem latviešu komponistiem un diriģentiem.

Tā to izteica četru operu (Uguns un nakts, Dievi un cilvēki, Sprīdītis, Luteklīte), divu baletu (Mīlas uzvara, Tērauda spārni) autors, tāpat daudzu kamermūzikas opusu radītājs, neskaitāmu solo dziesmu un klavieŗu Dainu sacerētājs. Visu šo mūziku latviešu tauta neiemācīsies. Bet katrs zinās „Glāstu” un sesto Dainu, tāpat „Birztaliņu”, „Gredzentiņu”, „Ir viens vakars”, „Tā ietu” u.c. Man mīļākā bija Berenikas dziesma no Dievi un cilvēki. Un daudz, jo daudzi atcerēsies „Pieskaņu”. Bet visa latviešu tauta pieceļas, kad atskan „Tev mūžam dzīvot, Latvija”.

Šinī sakarībā latviešu tauta palika parādā Jānim Mediņam. Tad, kad mums pēkšņi vajadzēja kādu kvintetu, sekstetu, septetu vai oktetu, ko parādīt ārzemēs, Mediņš pieskrēja un uzrakstīja. Ar to viņš glāba latviešu tautas godu. Rakstīt viņš rakstīja ātri, nereti uz reizes partitūrā. Melodijas pilēja no katra pirksta, technika bija vienkārši apbrīnojama.

Viņa piemiņa latviešu tautā nekad nezudīs. Vai mums tāds vīrs vēl kādreiz būs?

 

*

 

Palēnām iznāk kā Latvijas, tā trimdas mūzikas žurnāli: Latviešu mūzika (Latvijā) un Latvju mūzika (trimdā). Pirmajā netrūkst visai gudru, brīžiem pat gaŗlaicīgu apcerējumu. Gandrīz gri­bas uzsaukt ar Mefistofela vārdiem no Gētes Fausta:

Draugs, visa teorija pelēka,
Un dzīves koks tik zaļš ir visu mūžu.

Zināmu ievērību saista A. Darkēvica raksts par Jāzepa Vītola kapa vietu (Latviešu mūzika 89, 213. lp). Raksta autors domā, ka Vītolam nevaja­dzēja doties svešumā. Iezīmīgu atbildi sniedz trimdas mūzikas žurnāla Latvju mūzika 1988. gada izdevuma 1906. lp, kur citēti prof. Paula Sakša vārdi: „Ir labāk būt pie Stravinska par sētnieku, nekā pie Staļina par profesoru.”

 

Imants Sakss

 

 

 

MŪZIKAS KRĀTUVĒ SAVĀKTO IZDEVUMU RĀDĪTĀJS

Mūzikas krātuves izdevums: Adelaidē, 1989. g. Sastā­dījuši Ēriks un Margarita Biezaiši. Iekārtojusi Margarita Biezaite. Manuskriptu iespiešanai sagatavojis Jānis Dūšelis. Grāmata izdota ar Latviešu Fonda atbalstu, bez kuŗa palīdzības nebūtu bijis iespējams šo darbu realizēt. Šajā krājumā ir uzrādīti visi Mūzikas krātuvē savāktie latviešu izdevumi − grāmatas un brošūras. Bez tam vēl visi citi latviešu mūzikas izdevumi no latviešu mūzikas sākumiem līdz mūsu dienām: folkloras mate­riāli, raksti par latviešu mūzikas vēstures jautājumiem, monogrāfijas un biogrāfiskas apceres par daudzām personībām latviešu mūzikas dzīvē, atmiņu grāmatas, dažādos laikos izdoti mūzikas žurnāli, zinātniski darbi un tezes, dziesmu svētku apraksti utt. Šis izdevums galvenā kārtā sniedz informāciju par to, kas Mūzikas krātuvē atrodams. Te sakopoti arī Jaunās Gaitas mūzi­kas nodaļas „Skaņas un atskaņas” redaktora raksti un komentāri par laiku no 1962. līdz 1983. gadam. Tie aptver 194 lappuses.

Rādītājs pieprasāms Mūzikas krātuvē, cena ASV $10 plus sūtīšanas izmaksa. I.S.