JG178 Ilze Valdmane. Fragmenti no 1990. g. Latvijas dienasgrāmatas

Ilze Valdmane

FRAGMENTI NO 1990. G. LATVIJAS DIENASGRĀMATAS

Sestdiena, 7. jūlijs.

Šodien lielais dziesmu svētku gājiens! Astoņos mums brauks pakaļ, lai mēs tiktu laicīgi uz paredzēto vietu pretī Dailes teātrim: Jānim un palīgiem sarunāta izdevīga filmēšanas vieta no otrā stāva loga.

Paiet astoņi, nāk jau pusdeviņi, šofera nav − kaut kas nav kārtībā, ja Aldis nav laikā. Beidzot divdesmit pirms deviņiem mašīna mežonīgā ātrumā drāžas pa Imantas ielu uz mūsu pusi: Aldis aizelsies izlec un skubina bez kavēšanās sēsties iekšā. Satiksme esot šausmīga, jo centrs slēgts satiksmei − būs jābrauc Daugavai pāri pa gaisa tiltu. Drāžamies atpakaļ uz pilsētu ar milzīgu līkumu, spraucamies satiksmei gaŗām gluži bīstamā veidā, aizmugures sēdeklī tiekam mesti no vienas puses uz otru, bet kolosāls kaifs (labi, ka nenositamies). Izdodas: divdesmit minūtēs esam atpakaļ Kirova ielā, tad skrienam taisnā ceļā uz Daili − pēdējā posmā meitu gandrīz jānes. Tur jau trotuārs pilns ar cilvēkiem: ja man ar bērniem neizdosies dabūt labāku vietu, tad būs slikti ar redzēšanu. Aldis ar Jāni dodas augšā uz otro stāvu, bet drīz nonāk lejā ar ziņu, ka mums arī tur būs vietas. Uzejam augšā, mums ierāda vietu uz kāda rakstāmgalda, uz kā varam stāvēt un skatīties filmētājiem pāri galvām. Nu atklājas, cik fantastiska šī vieta ir: ielas otrā pusē, taisni pretī, pie Dailes teātŗa ir goda tribīne, kur stāvēs valsts vīri un sveiks gājējus! Atnāk Valda un Kārlis ar pilnu klēpi ziedu, ko mest virsū saviem draugiem, arī Sarmīte un Baiba un kāda ģimene no Zviedrijas: nu jau paliekam saspiesti.

Gaidām gājienu. Pulkstens jau nāk desmit, kad beidzot parādās pirmie karogi. Vēlāk televīzijā redzam, ka pie Brīvības pieminekļa bijušas runas, apsveikumi, ziedu nolikšana, tāpēc gājiens tikai sācies mazliet pirms desmitiem. Paši pirmie nāk valsts vīri (Gorbunovs, Landsberģis no Lietuvas un Rūtelis no Igaunijas, Īvāns, Peters, Ziedonis, Raimonds Pauls, Godmanis u.c.), nostājas uz tribīnes, aiz viņiem nāk virsdiriģenti, kas nostājas tribīnei priekšā uz ceļa. Skatāmies viņiem taisni virsū visu gājiena laiku. Tad nāk svētku dalībnieki, vispirms kurzemnieki, tad zemgalieši, latgalieši, vidzemnieki, ārzemnieki un beigās paši rīdzinieki. Karogi, vapeņi − katrai grupai savs, cits aiz cita interesantāks un skaistāks, tērpi − vairums gaumīgi un skaisti, bet daži „tautiski” balagāni arī parādās, ziedi − bezgalīgs košums. Un kāda prieka sajūta − grupas nāk dziedādamas, dejodamas, it īpaši pie tribīnes − tur uzdzied valdības vīriem un virsdiriģentiem par prieku „Sveiks, lai dzīvo” (un Kokars tiem pretī sauc „Kas par meitām!”). Publika apsveic savus mīļākos ar aplausiem un ziediem; katram dziedātājam un dejotājam līdz gājiena beigām pilnas rokas ziedu. Vislielāko sajūsmu un aplausus publikā izraisa trimdinieku grupas − tām sauc „Brauciet mājās”, kas liekas no sākuma mazliet dīvaini, jo angliski tulkojot iznāk „Go home”, resp. „Brauciet prom!”, bet tad ataust gaisma, un saprotam, ka te „mājas” ir domātas Latvija.

Mani arī pārņem totāla sajūsma, saucu mūsu pazīstamos (hamiltoniešus, Renāti, Dairu Cilni, Vizmu Maksiņu, Ingrīdu Bulmani, Larisu, Ivaru, tēvu, Guntaru Geduli) tik nelabā balsī, ka grupas, kas tajā mirklī iet gaŗām tribīnei neskatās uz tribīni, kā viņiem norādīts, bet uz mūsu logu ielas pretējā pusē. Metam ziedus mūsu draugiem, bet ne visi viņus aizsniedz − liela daļa uzkrīt uz galvas skatītājiem, kas zem loga stāv. Pārsteidzu rīdziniekus ar savu rupjību − kad ieraugu kādu „jaunatnes darbinieci” no trimdas soļojot gājienā ar Ziemeļamerikas apvienoto vīru kori, man izsprūk „Ko tā vecā mauka tur meklē!”.

Beidzot pēc diviem paiet gaŗām pēdējā grupa, un aiz viņiem seko skatītāju pūlis. Gorbunovs, Rūtelis un Landsberģis nostāvējuši uz tribīnes visas četras stundas, tagad dodas uz Viļņu un Tallinu, kur arī šajās dienās notiek dziesmu svētki. Un laikam no Maskavas neviena pārstāvja nebija. Jāsaka, ka šis gājiens bija visa Latvijas ceļojuma kulminācija.

Svētdiena, 8. jūlijs. Dziesmu svētku noslēguma koncerts.

Šo koncertu esmu ilgi gaidījusi − gandrīz visu mūžu, kopš pirmo reizi redzēju Kanādas dziesmu svētku kopkori bērnībā, un vēlāk salīdzināju to skatu ar stāstiem un fotogrāfijām no dziesmu svētkiem Latvijā.

Lielā estrāde paplašināta ar papildus spārniem abās pusēs, jo kopkoris esot vislielākais, kāds jebkad bijis. Estrādes jumta abos galos pie mastiem plīvo Latvijas karogs − vēlāk tie tiks apgaismoti no apakšas un veidos varenu skatu pret saulrieta un mākoņu fonu.

Koncerts iesākas sešos vakarā ar sieviešu un vīŗu koŗiem − no sākuma nesaprotam, ka priekšā nestāv jauktais kopkoris un brīnāmies, kāpēc uz skatuves nevaram aplēst vairāk par 5000 dziedātājiem. Bet skaņa tomēr brīnišķīga (kad 2000 vīri dzied „Mūžam zili” vai „Liela pulka ģeņģu jāja”, tad sajūta ir tāda, it kā silts medus lītu pāri galvai − un sirdij). Mana meita noskrien uz tribīni iedot Imantam Kokaram puķes pēc „Mūžu mūžos būs dziesma” − jūtos ļoti lepna par viņu, ka viņa tā iedzīvojusies visās šajās izdarībās. Brīnos, ka skatītāji pa dziesmu laiku sarunājas, staigā apkārt − ne jau daudzi, bet tomēr pietiekoši, lai nepārtraukti būtu kāda darbība tepat blakus, kas stipri traucē dziesmu baudu. Viena blakus sēdētāja pat samērā skaļā balsī dzied līdzi daudzām dziesmām. Arī brīnos, ka vislielākā sajūsma un aplausi rodas nevis publikā, bet pašos dziedātājos − dziesmas tiek atkārtotas nevis publikas dēļ, bet gan tāpēc, ka dziedātāji tās pieprasa. Šī programmas daļa beidzas ar papildinājumu: Helmera Pavasaŗa klasisko „Mazs bij’ tēva novadiņš”. To dziedāja, pirmo reizi Latvijā kopš kaŗa, „Tautasdziesmas” programmā un laikam guva, kā jau tai pienākas, milzīgu piekrišanu − te arī to atkārto, un izsauc pašu veco Pavasaŗu uz tribīnes.

Programmā starpbrīža nav, bet publika izmanto programmas vidus daļu − četras tautas dejas trimdas deju kopu izpildījumā un apvienotais pūtēju orķestris − kā starpbrīdi. Tā īsti dejas un pūtēji te neiederas, varētu tik pat labi iztikt ar īsāku starpbrīdi bez priekšnesumiem.

Bet „īstā” programma sākas tikai pēc pūtējiem − tad uznāk VISS koris −15 000 dziedātāju! Kas par skatu, bet vēl vairāk − kas par skaņu! To nevar aprakstīt un nevar jebkādā elektroniskā veidā atdarināt vai uzlabot. Publika tagad daudz uzmanīgāk seko programmai un vairāk piedalās ar aplausiem. Dēls noiet uz tribīni pasniegt Haraldam Mednim puķes − izstāstu viņam par to, kā Mednis nodiriģējis „Gaismas pili” pēdējos dziesmu svētkos, ka viņš bijis vienīgais ar dūšu to izdarīt koncerta beigās uz koŗa pieprasījuma. Grūti pateikt, kuŗas dziesmas vislabākās − laikam man visvairāk pie sirds iet Melngailis un Vītols, tas pats vecais dzelzs repertuārs. Jūrjānu Andreja „Tēvijai” neizdodas tā, kā tai vajadzētu − Vīgners vairs nespēj saturēt kori kopā, un solo dziedājums neizceļas. To dzied kāda sieviešu grupa, ne jau slikti, bet bez izjūtas − te tomēr vajag īstu solisti, tādu kā Ievu Akurāteri. Nāk tumsa − koris tagad dzied Lūcijas Garūtas „Mūsu Tēvs debesīs”, publika stāv kājās. Korī pamazām izplatās gaisma: svecītes tiek aizdedzinātas, liesmiņas iet no rokas uz roku, kamēr visam korim svecītes aizdegtas. Burvīgs skats, pati dziesma dziļi aizkustinoša (vai tagad arī Viktors Baštiks „brauks mājās”?). Nu uznāk arī vīru un sieviešu koŗi, uz estrādes stāv 20 000 dziedātāju uz kulmināciju: Raimonda Paula „Manai dzimtenei”, kas jau laikam iegājis dzelzs repertuārā Latvijā (bet ne trimdā) un „Dievs svētī Latviju”. Svecītes atkal tiek aizdegtas, kamēr dzied „Dievs svētī Latviju” − beigās visi, dziedātāji un publika, stāv bez mazākā troksnīša, bez kustībiņas, kādu minūti vai divas, kamēr neaprakstāms emociju vilnis izaug no svecīšu gaismas, iziet visiem cauri un pamazām noklāj, tā sevī iztēloju, visu Latviju.

Gorbunovs uzkāp uz tribīnes un pasaka atvadu vārdus. Zigis Miezītis aicina uz Kanādas dziesmu svētkiem nākošgad, aizbildinoties ar to, ka „mums Kanādā jau nav tādas iespējas, kādas jums šeit” (!). Maza daļa no publikas sāk iet prom, bet lielā daļa paliek turpat vietās, tāpat kā dziedātāji, it kā vēl ko gaidot, it kā vēl nebūtu īsti beidzies. Koris sāk dziedāt Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava”, uzsauc Ivaru Bērziņu uz tribīnes to nodiriģēt, un publika dzied līdzi. Vēl nodzied visi kopā „Pūt vējiņi”, bet jūtu, ka nav tās sajūtas, kas bijusi pēdējo reizi, vēl „stagnācijas” laikā. Toreiz īstā svētku kulminācija varējusi notikt tikai pēc koncerta beigām, kad „Pūt vējiņi” un „Gaismas pils” pašas spontāni, trauksmaini izcēlās no koŗa un publikas.

Vēl dažas dziesmas, tad skatuves gaismas pamazām tiek nodzēstas, koris virzās nost no skatuves. Publika kustas uz izejām, mēs ar Krastiņiem dziedādami ejam uz mašīnu un ar lielu līkumu prom no pārpildītiem galvenajiem ceļiem pārbraucam Imantā.