VEIKUMI, VĒRTĒJUMI UN VIEDOKĻI
Recenzija ar vispārēju ievadu.

Andrejs Irbe. Divdesmit ceturtais austrumu gaŗums. Dzejoļi. Linkolnā: LARAs Grāmatu Klubs, 1989. 76 lp.

Andrejs Irbe ir ievērojams vismaz tādēļ, ka uz viņa rakstu darbiem attiecināti daždažādi spriedumi; viņš nav viens no tiem, kuŗus gandrīz visi atzīst vai neatzīst. Izcilam rakstniekam Irbes dzejoļi šķiet krietni vien labāki nekā Irbes proza, kas esot diezgan neinteresanta un izteiksmē vietām banāla: turpretī literatūras profesors uzslavēja Irbes prozu. Kāds cits rakstnieks vēstulē izteicās nīgri par visu Irbes produkciju un autoram, starp citu, piedēvēja (laikam tādēļ, ka Irbes stāstos "Lombejs", "Kalna uguns" un "Pašam savi debesu vārti" plosās uguns tiešā, nevis metaforiskā nozīmē) - piromāniju! Kāds recenzents nesen deklarēja, ka viņa sirdi Irbes jaunākais krājums nesildot nemaz; turpretī kāda politiski rosīga dāma reiz itin atzinīgi komentēja vienu no Irbes dzejoļiem: tas lieliski parādot trimdinieka dvēselisko situāciju (atspīdumi spoguļa lauskās). Sešdesmitajos gados vairāki literāti nopēla Irbes recenzijas, bet nesen kāds rakstītājs izteicās, ka Irbe esot labs recenzents. Ja par Irbi man nāktos spriest pēc citu atsauksmēm, nekas skaidrībai līdzīgs nebūtu radies.

Manuprāt, šai sakarā derētu aizrādīt, ka tik uzkrītošas vērtējumu atšķirības palaikam izriet ne tik vien no "draugu būšanas", atriebīga naida, skaudības, nenovīdības, bet arī no atšķirīgiem uzskatiem par literatūras svarīgākajām iezīmēm un tās "uzdevumu" ("die Aufgabe des Dichters"). Tiem, kas bijuši pārāk nevaļīgi, lai pievērstos šādām lietām, varētu palīdzēt ieskicēta vēsturiska perspektīva un šis tas par emigrācijas latviešu nostāju pret literatūru. Tādēļ Irbes dzejai tuvošos pa apkārtceļu.

Mūsdienu eiropieši un daudzi citi ir sengrieķu un romiešu mantinieki, starp citu, arī attieksmē uz literatūras kritiku un paraugiem. Homērs, Vergilijs, Katulls, Propertijs, Ovidijs un citi grieķu un romiešu autori jau kopš gadsimtiem bijuši samērā ērti pieejami; mūsdienās netrūkst modernu tulkojumu; tātad antikā vārdu māksla ir diezgan labi pazīstama arī vēlākos laikmetos, un mūsdienās ar to var iepazīties bez "lieka apgrūtinājuma". Ar Platona un Aristoteļa viedokļiem jaunlaiku ļaudis ir saskārušies gan tiešā, gan netiešā veidā, jo rakstos saglabātās un izglītoto pētītās idejas populārizētā veidā laikam gan pielipušas arī masu cilvēkam". Mūsu profesoru Jurēviču, cik saprotams, ļoti pievilka Platona vieduma paudumi; šķiet, ka Jurēvičs lielā mērā pārņēmis Platona neatzinīgo un restriktīvo nostāju pret literatūru; Platona uzskatiem radnieciskas domas paudās Jurēviča rakstos par "literatūras vainīgumu" utt.; raksti bija publicēti trimdas žurnālos un sasniedza arī mazāk intelektuālus lasītājus, piemēram, vidusskolas gadu jauniešus. (Atceros, ka mani šie raksti pamatīgi sakaitināja; bet gan jau bija lasītāji, kas Jurēviča domas lielā mērā pieņēma.) Spriežot pēc lasītā, līdzīgu norišu nav trūcis ne mūsdienās, ne agrākos laikos. Mums bez tam ir rūpīgi saglabāta folklora, kas liecina par senču pieeju vārdu mākslai. Uzskatus veido gan iedaba, gan saskare ar sabiedrību un kultūras mantojumu. Ne tik vien klasiskais, bet arī latviskais mantojums ir daudzveidīgs un var noderēt kā atšķirīgu viedokļu augsne. Ar didaktiku, daiļrunību un īstu liriku nākas sastapties gan latviešu folklorā, gan grieķu un romiešu kultūras pārpalikās.

Sengrieķu un romiešu sabiedrībā vārsmām un dzejniekiem ilgi bija daudz nozīmīgāka loma nekā mūsdienās, jo dzeja uzskatīja par suģestīvu personības veidošanas un vadīšanas līdzekli. Pamazām dzejas iezīmes pārveidojās: dzeja, kas agrāk bija retorikas maz atšķirīgā māsa, kļuva vairāk specifiski dzejiska, romantiskāka un līdz ar to attālinājās no smagnējas pamācīšanas un daiļrunīgas pierunāšanas. Izveidojās vairāk introspektīvs skatījums un subtila izteiksme. Sākotnēji dzeja bija domāta visai tautai; Romas impērijā to lasīja augstu izglītotie. Modernāk ievirzīta romiešu dzejnieka vārsmas aizkustināja lasītāju, sniedzot ieskatu cilvēka dzīvē un īpaši jau individa dvēseliskajās norisēs, intimos pārdzīvojumos; šai ziņā romieši bija daudz mācījušies no grieķu vēlīnās (t.s. aleksandriskās) dzejas. Romiešu izglītībā vissvarīgākā loma vēlāk bija retorikai, nevis dzejai jeb poētiskiem sacerējumiem (Aristotelis ne bez pamata visu daiļliteratūru uzskatīja par dzeju). Pat literatūras kritika neilgi pēc Augusta Oktaviāna nāves sāka pētīt galvenokārt retoriku. Impērijas laikmeta romiešiem daiļrunība palīdzēja spīdēt sabiedrībā", bet citādi no tās nebija nekāda labuma, jo tā neveicināja patiesības ieskatīšanu, skolās nomāca citu zinību apgūšanu un nebija svarīga valsts pārvaldē.

Kaut ko no visa tā laikam apguvuši arī latvju trimdinieki. Nāk prātā orātori, kas ar patukšu daiļrunību uzstājas svinīgos sarīkojumos. Netrūkst platoniņu, kas literatūru grib labot Prokrusta gultā. "Nospiedošais vairākums" neko neinteresējas par liriku. Emigrantu sabiedrības nostāju pret literatūru nesen (1984. gadā) raksturoja Eduards Silkalns, uzstādamies ar referātu par rakstnieku un sabiedrību (šis referāts lasāms Austrālijas latvieša 1759.-1760. nr). Citēšu dažus teikumus:

Kāpēc Andreja Eglīša dzejā Dūderštatē pie austrumvācu robežas pirms pāris mēnešiem klausījās daudzi simti, ne tikai tie divi, kas dienu vai divas iepriekš bija apmeklējuši rakstnieku cēlienu Minsterē? Vai tādas dzejas dēļ, kas rakstīta tikai dzejas dēļ? Nē, - viņi Andreju Eglīti klausījās tādēļ, ka viņa dzeja bija skaidrā nacionālpolītiskā nolūkā rakstīta dzeja. Kāpēc Arturs Voitkus šobrīd ir populārākais no Grāmatu Drauga autoriem? Atkal tāpēc, ka viņš pirmām kārtām kalpo citiem, ne tīrās mākslas mērķiem: viņa romāni ir tikai ietvars to pašu ētisko problēmu risināšanai, ar kādām viņš nodarbojas savā mācītāja amatā, bez tam viņš ārkārtīgi lielu vērību piešķiŗ lasītāju izklaidēšanai. Protams, demokrātiskā sabiedrībā neviens individs vai organizācija nevar nevienam rakstniekam uztiept, lai viņš kalpotu kādiem citiem mērķiem, kas varbūt nesakrīt ar viņa personību un iedabu. Bet, ja nu rakstnieki negrib ņemt vērā, ka tautai daudzas lietas interesē vairāk nekā "tīrā māksla", "tīrā literatūra", tad šādiem rakstniekiem nav pamata sūdzēties, ka tauta viņus nemīl un par viņiem maz interesējas.

Šīs rindas liecina arī par autora nostāju. (Minētais referāts vispār ir savā ziņā ievērības cienīgs - kā angliski saka, remarkable - tādēļ esmu to saglabājis.) "Tauta" it kā ņem pretī pamācīšanu un mudināšanu un alkst pēc laika kavēkļa literatūras, bet neinteresējas par sacerējumiem, kuŗu autori nopietni kalpo mākslai, nevis ideoloģijai. Nav pazīmju, ka Silkalns par to būtu apbēdināts vai sašutis. Gandrīz varētu runāt par vēlmju domāšanas piekrāsu, jo referātā šis tas pārāk vienkāršots, nošķiebts vai aizsegts. Piemēram, ne pārāk sen konstatēju, ka dažs diezgan konvencionāls pilsonis, kas nav nekāds ateisma sludinātājs, uzskatīja Laikā publicētos Voitkusa romānus par gandrīz nelasāmiem, bet ar lielu interesi lasīja Anšlavu Eglīti un Gunāru Janovski. Ir ļaudis, kas, nebūdami diezkādi lirikas cienītāji, tomēr lasa avīzēs un žurnālos ievietotos dzejoļus - un ne jau vienīgi tādus, kas rakstīti "skaidrā nacionālpolitiskā nolūkā". (Šķiet, ka arī mūsdienās retorika neveicina patiesības ieskatīšanu ...)

Tālāk, kas ir tā "tīrā literātūra"? - Dažkārt runā sašaurinātā nozīmē par tīro dzeju; manuprāt, ieteicams atturēties no matu skaldīšanas un par tīru dzeju uzskatīt visu, kas pamatiezīmēs nav nedzeja. Lirika ar niecīgu retorikas piedevu ir dzeja; retorika ar dzejas piekrāsu ir nedzeja - nu, teiksim, virspusīgi mazliet poetizēta nedzeja. Laba (jeb "tīra") daiļproza ir dzejisks sacerējums nesaistītā valodā un ar nozīmīgu vēstījuma sastāvdaļu. Arī labs dramatisks sacerējums būtībā ir dzejisks, bet ar spraigu darbību un konfliktiem. Dzeja šī apzīmējuma šaurākajā nozīmē ir lirika; šis paveids koncentrējas uz cilvēka dvēseliskajām norisēm, t.i., lūko sniegt ieskatu intīmos pārdzīvojumos (izjūtās, domās, iztēlē); vēstījums un darbība parādās tikai rudimentārā veidā; ar intuitīvo ieskatījumu saistītajā pārdzīvojumā lasītājs iekļaujas tiešāk nekā lasot daiļprozu vai dzīvojot līdzi lugas notikumiem, jo vēstījuma lietišķība vai no ārpuses skatītā darbība viņa uzmanību neizkliedē tik iezīmīgi kā prozā vai drāmā.

Dvēseliskās patiesības pārdzīvojums tomēr ir kopējs visiem daiļliteratūras paveidiem; ja tas ir ļoti šaurs vai gandrīz nemanāms, tad sacerējums ir vājdzeja vai nedzeja. Poēzijas trūkums nozīmē to, ka attiecīgais vārdu sakopojums nav laba (jeb "tīra" daiļliterātūra, lai gan tas var būt šādā vai tādā veidā interesants; šī iemesla dēļ bestsellers ("the greatest sales ever recorded by a work of fiction") Valley of the Dolls ir draza ne tik vien salīdzinājumā ar Madame Bovary, bet arī blakus Aidas Niedras Rožu pelniem. Vēstījums vai darbība ir tikai līdzeklis; mazvērtīgā sacerējumā līdzeklis kļūst par mērķi. Amūzisks lasītājs interesējas tikai par vēstījumu vai spraigu darbību; pret dvēseliskās patiesības pārdzīvojumu viņš ir lielā mērā nejūtīgs, tādēļ lasa mākslinieciski nenozīmīgu laika kavēkļa prozu un skatās "ziepju operas". Mūziskam lasītājam vēstījums vai darbība bez poēzijas var rosināt ziņkārību, bet viņam ir pieejama arī vērtīga literātūra un dažs populārs vājromāns šķiet drīzāk gaŗlaicīgs nekā interesants.

Problēmas risināt var gan labā prozā, gan labā drāmā, kaut cik pat lirikā. Daudziem - varbūt Silkalnu ieskaitot ? - aizdomīga vai nevēlama šķiet dzejisko sacerējumu brīvi pētošā iedaba; īstais iebildums attiecas nevis uz to, ka mākslas literatūra it kā nespētu vai negribētu pievērsties problēmām un rīkoties ar politisku vai reliģisku vielu, bet gan uz to, ka autors, tā sakot, nevalkā uniformu. (Šai sakarā der atcerēties Sartra domas par "talantu un pavadu". Nāk prātā arī "kultūrrade un vadlīnijas".) Ja Andrejs Irbe vai kāds cits raksta īstu liriku un mākslas prozu, tad jau tādēļ vien dažs "platonisks" pilsonis uz viņa sacerējumiem raudzīsies ar aizdomām. Netrūkst arī lasītāju, pēc kuŗu sajušanas īstu liriku un daiļprozu drīkst gan rakstīt, bet autors, lūk, nesniedz "pareizo" dzejas vai prozas paveidu. Dažiem ir iebildumi pret "nesaprotamu modernismu", citi nicina "vecmodīgas" vārsmas; daži smīn par "bukolisku" skatījumu, citiem riebjas dzejnieka "laulība" ar patvēruma zemes lielpilsētu (te laikam gan vismaz daļēji parādās ideoloģija). Visiem iztapt nav iespējams. Šķiet, ka latviešu emigrantu sabiedrībā tiem autoriem, kuŗu sacerējumos iezīmīgas ir viņu izpausmes paveida (lirikas, prozas vai drāmas) raksturīgās īpašības, ir mazāk izredžu iedzīvoties nepatikšanās (protams, ja viņu "stāja" lasītāju vairākumam šķiet piedauzīga, tad var gaidīt lielu brēku). Tiem, kas mēģina skatījumā un izteiksmes līdzekļos kaut ko uzkrītoši piešķiebt vai papildināt un līdz arto attālinās no ierastajām pamatiezīmēm, ir izredzes gan uz ļoti atzinīgām, gan uz pavisam nicīgām atsauksmēm.

Andrejs Irbe ir viens no šiem "reformātoriem". Par to nepārprotami liecina viņa proza, un arī vārsmās nereti manāma kāda novirze. Aplūkojamais vārsmu krājums gan ir pārsvarā lirisks un nav pārāk "nesaprotams" izteiksmē, bet tas nav sevišķi viengabalains, jo šur tur parādās novirze uz retoriku vai pasausi lietišķīgu, šķietami prozisku izteiksmi, un ir daži dzejoļi, kuŗu džungļos var apmaldīties pat iejūtīgs un pacietīgs lasītājs.

Vārsmodams par emigranta "sirdij tuviem" tematiem, Irbe šad tad lieto vairāk vai mazāk retorisku izteiksmi. Šī retorikas piedeva dažam ne visai liriski noskaņotam lasītājam būs pa prātam, bet "dzejiskas dzejas" cienītājam tā drusku traucēs. Retorika īpaši manāma dzejolī, kas sākas 72. lp. Citēšu dažas rindas:

Taisni stāvējis nav neviens.
Ja sakās stāvam, bet
nedzird vairs mazbērna mutē
valodu pareizi skanam -

arī tā liekšanās.

Pamēģināsim negribēt
būt kungi!
Cits citu līdzās
pamēģināsim
sajust
savā dzimtajā zemē.
Un
mīlēt.

Ir lasītāji, kas nosodīs šai dzejolī manāmo "stingras stājas" trūkumu un gandrīz sāks dziedāt labi pazīstamu dziesmu; citi uzslavēs autora neaizspriedumaino redzīgumu un humāno iecietību. Tie, kas uzskata "saturu" par svarīgāko, apzīmēs Irbes dzejoli par vērtīgu vai nevērtīgu galvenokārt autora domu un mudinājumu dēļ. Šā vai tā - retorika nav dzeja. Arī dažs no tiem, kas pievienosies Irbes ieskatiem par emigrāciju un okupēto dzimteni, par pagātni un nākotni, tomēr drusku saviebsies, jo pseudodzejiskā izpausme viņu kaitinās. "Islande" (39. lp) ir dzejisks dzejolis, bet tā noslēgumā jau drusku var manīt retoriku. Šāda "piedeva" ir vēl dažiem citiem šī krājuma darbiem.

Pa liekākai daļai Irbes dzejoļu izteiksme ir liriska, piemēram, šādās reizē jutekliskās un gurdeni melancholiskās rindās:

Zirgu aizved un piesien, kur dāboliņš leknāks,

bet arī lai tas netiktu projām.
Gredzenu uzmauc pirkstā.
Bullim iever riņķi nāsis.
Maijrozītes, kad uz pārziedēšanu,
birst gulētājam acīs, kas
uz diendusu nolicies, vēl vaļā acīm
pa vasaras mākoņiem staigā,
bet mugura jau pie zemes. Un pie zemes piesiets
viņš sagaidīs vasaras mēnesi
pļavā, klausoties, kā grieze griež
un kā sapņi pār izkapti
nopļauti krīt. (46. lp)

"Dvēseliskās patiesības pārdzīvojumu" šis dzejolis komunicē it sekmīgi. Var aizrādīt, ka izjūtas mazliet saldsērīgas, bet jāatzīst, ka autors paliek labas gaumes robežās. Vienīgi tas, "kā sapņi pār izkapti nopļauti krīt" ir jau drusku ārpus šīm robežām. Protams, iztēle spēj vienādot iznīkušas ieceres ar nopļautām puķēm un zāli; diemžēl, sapņi kopā ar izkapti un nopļautiem augiem rada diezgan banālu kopiespaidu. Tas nu tā - ir lasītas daudz bezgaumīgas rindas citu autoru ražojumos, un oriģinalitātes medībās var nolauzt kaklu. Tomēr arī dzejniekam ar pietiekami labu gaumi drusku jāuzmanās.

Novirze uz netiešāk lirisku izteiksmi vērojama šādā dzejolī:

Man ir stāstīts,
ka vectēvs
(vai varbūt tas bija
vecvectēvs, nav vairs
kam paprasīt)
uz mūža otru pusi
nu, gluži vienkārši
palicis traks.
Mūža nasta
bijusi
par smagu,
tāpēc.
Viņš ieslodzīts kambarītī
un durvis aizsistas ar dēļiem,
pa spraugām padots ēst.
Un kad es tā laižos
pa laika dzīparu pagātnē,
es satieku viņu
un saku:
Mēs esam rada.
Viņš ir pie tiem,
kuŗi neatbild,
bet man kaut kā liekas, ka viņš
skatās manī,
pamāj ar galvu:
Jā,
un vai tu esi ticis tām plankām gaŗām?

("Vectēvs", 45. lp)

Ja ar šādu vielu būtu rīkojies, teiksim, Ādamsons vai Čaks, tad dzejolī būtu vairāk "gaisotnes" un "kolorīta". Irbes izteiksme ir gandrīz proziska (man tā drusku atgādina kādu autobiogrāfisku Brechta vārsmojumu), bet tā kaut cik rosina pārdzīvojumu un sniedz ieskatu situācijā, kas raksturīga ne tik vien "ķertajam" vectēvam, bet arī normālākiem ļaudīm, kuŗus dzīve, tā sakot, ieslodzījusi kambarītī ar neredzamām sienām, durvīm un plankām durvju priekšā ... Patiesībā "uz mūža otru pusi" šī situācija vairāk vai mazāk samanāma ikviena cilvēka noskaņojumā - mēs visi esam vai būsim "iespundēti". Autors iejūtas konkrētās norisēs un virzās no atsevišķā uz vispārīgo, nevis tikai "ilustrē" kādus abstraktus prātojumus.

Šad tad Irbe vārsmo pārāk noslēpumaini. Tā dzejolis ar virsrakstu "Nesaprašanai" (29. lp) izskatās pēc lasītāja nerrošanas. Var manīt literāras alūzijas (piemēram, attieksmē uz Olafa Stumbra dzeju), bet - kādam mākslinieciskam nolūkam tās kalpo? Autors dzejoļa noslēpumā diezgan vīzdegunīgi deklarē:

Un ja te ir punkts un nekas nav saprasts,
tad lai paliek vien tā, jo nav nekāds kauns
nesaprast.
Cik nu mēs vispār ko saprotam
no visa, kas ap mums gaisā.
Un kad tas līs lejup, būs par vēlu
kā saprast, tā nesaprast.

Patiešām hamletiski, panglosiski un nostradamiski! Lasītājam tomēr rodas smagas aizdomas, ka Godo nerādīsies vis, tādēļ nav vērts šai vietā nīkt. Šāds lasītājs varbūt tikai paraustīs plecus un nodomās, ka Irbes penterējums nekādu pārdzīvojumu nesniegtu pat tad, ja autors būtu kaut ko paskaidrojis. Līdzīgi komentēt varētu arī 30., 31., 32. lp. lasāmās rindas. Ja viss krājums sastāvētu no šādiem dižveikumiem, tad nebūtu vērts to nopietni aplūkot.

Irbem piemīt ievērojamas spējas ieskatīt un raksturot atšķirtā, atsvešinātā cilvēka dzīves dažādos aspektus, bet viņš mēģina - diemžēl, ne vienmēr mākslinieciski sekmīgi - izlietot arī citādu vielu. Ir dzejoļi, kas raksturo ne tikvien individa, bet arī "malā atstumtas" tautas likteni. Pavisam viegli saprotamais vārsmojums "Indiāņa dziesma tuksnesi" (36. lp) drusku par daudz atgādina "ilustrāciju"; autors patiesībā virzās no plašāka, abstrakta skatījuma uz vairāk ierobežotu, konkrētu notikumu, nevis otrādi. "Pāri robežai Velsā" (38. lp) ir variācija par to pašu temu, bet apvieno neviltoti konkrētus iespaidus, tādēļ šai gadījumā nevar pārmest ne visai pārliecinošu izpausmi. "Pēdējais leduslācis Stokholmas Skansena zvēru dārzā" (41. lp) ir variācija par "iespundētā individa" temu, tikai šoreiz runa ir par zvēru, kas atšķirts no dabiskas dzīves. Šis dzejolis šķiet veidojies no patiesiem iespaidiem, bet pārāk atgādina kādu Rilkes sonetu (var jau būt arī sagadīšanās, nevis pusaizmirsti iespaidi vai apzināta piesavināšanās). Orātora runai bīstami pietuvojas "Vēstures vitrāžas" (75. lp), taču autors izsakās bez pavisam tiešiem mudinājumiem vai uzbāzīgas didaktikas. Tiem, kas sapņo par "meinhardisku" nākotnes Latviju vai "lielo, nedalāmo" impēriju, šis sacerējums liksies gaužām nelabs tajā pausto domu un izjūtu dēļ. Izpausme tomēr ir pietiekami dzejiska. Autoritārā laikmeta apjūsmotājiem "šaubīgs" rādīsies drusku zobgalīgais dzejolītis "Labie gadi"; Irbe konstatē, ka Latvijā audzis laucinieks varēja diezgan bēdīgi justies bezdvēseliski komerciālā un piesārņotā demokrātiskas lielvalsts vidē, lai gan bērnībā klājās grūti tur, kur "Balts zirgs un saule govij starp ragiem" (35. lp). Izteiksme ļoti trāpīga; piemēram, bijušās ganītes "saule, uz leju liekdamās, pieskaŗas / gaļasbuļļa skaustam / un apkvēpst virs autoceļa". Te vairs nav sendienu Latvijas vide ar lauku gaisu un paglāstītām gotiņām; ir gaļaslopi, autoceļi un smacenis.

Manuprāt, Irbes jaunākais krājums ir visumā interesants un noteikti nav bez mākslas vērtības. Netrūks lasītāju, kuŗus tas šāda vai tāda iemesla dēt kaitinās, bet ir vērts ar to iepazīties. Grāmata izdota pieticīgi, bet glīti, ar vāku pēc autora meta. Šķiet, ka iespiedumkļūdu nav.

 

Gundars Pļavkalns