CEĻ0JUMI LAIKĀ UN TELPĀ

Andris Puriņš. Bezrūpīgie ceļotāji. Romāns. Rīgā: Liesma, 1989. 319 lp.

 

Bezrūpīgie ceļotāji ir romāns, kas apstiprina jaunās noslieces Latvijas rakstniecībā šodien. Vispirms ar šo romānu varam konstatēt reālisma, it sevišķi sociālā, kuŗa ideoloģiskā doktrīna valdīja un vadīja rakstniekus un rakstītājus ilgus gadus, tālāku nojaukšanu. Romāns, kuŗu autors apzīmē kā "mazliet fantastisku", varētu piederēt fantastisko ceļojumu apraksta žanram, pie kā varētu pieskaitīt Mora Utopiju, Voltēra filozofisko stāstu Kandidu, Žila Verna romānus un neskaitāmus citus darbus, kas palīdz Lasītājam, neizkustoties no savas sēdvietas, doties dēkainos ceļojumos uz eksotiskām zemēm, dažreiz pasaules telpā, ārpuschronoloģijas likumībām. Ceļojuma romāns liek sastapties ar nepazīstamo un līdz ar to ļauj Lasītājam labāk pazīt sevi. Tā arī Bezrūpīgiem ceļotājiem piemīt alegorisks atspoguļojums, kas norāda uz to, kas ir šeit un tagad. Bez tam, romāns ir iezīmīgs ar to, ka tas ir tverts no mūsdienu pusaudžu perspektīvas kā izteiksmes veidā, tā psicholoģiskās nostājās.

Galvenie ceļotāji ir jaunieši Marks, Ingus un Džīna, un viņiem pretstatīgais sirmgalvis "filozofs" Marvins. Darbība iesākas kaut kādā mazpilsētiņā, kas iegrimusi pašapmierinātā, banālā ikdienā, kur trūkst elpas .. un jādomā tā, kā domā visi, jo visi domā tā kā visi un tāpēc domā pareizi." (8. lp) Romāna beigu aina ir pie kādas kraujas, kuŗas otrā pusē plētas līdzenums, nomācošs savā vienmuļībā." (319. lp)"Aizbēgšanas nav. Un vai aizbēgsi pats no sevis?" (8. lp) nodomā Ingus, jau pirms ceļojums ir uzsākts. Bet šis noslēgtais loks, kas savā ziņā atved ceļotājus vairāk vai mazāk atpakaļ pie izejas punkta, aptveŗ dažādas dēkas, kas aizved ceļotājus ne tikvien ārpus banālās realitātes zemes telpā, bet arī izplatījumā uz saprātīgu būtņu apdzīvotas planētas, citos laikos, vēsturiskā un mitoloģiskā pagātnē.^-Tur ir ainas no viduslaiku Rīgas, no senās Grieķijas, no 13. g.s. zemgaļu cīņām ar krustnešiem, no acteku civilizācijas bojā ejas, no pasaku grāmatām par daiļo princesi un stikla kalnu. Taču viss beidzas pie vienmuļā līdzenuma, un romāna darbības norise nevar neatgādināt Rembo (Rimbaud) dzejoli "Noreibušais kuģis" (Le Bateau ivre), ko viņš uzrakstīja 16 gadu vecumā, ilgojoties izbēgt no vienmuļās provinciālās dzīves un sapņojot par zemēm, ko neviens pat nav spējis iedomāties." Dzejolis nobeidzas ar skatu, kur zēns spēlējas ar mazu kuģīti pieduļķotā peļķē. Taču Rembo dēkainais brauciens pāri jūrām, telpā un okeāna dzīlēs ir atvēris jaunu pasauli, un tā arī Puriņa ceļotāji mēģina ienest "vienmuļajā ikdienā kaut ko krāsainu un brīnišķu."

Uz šīs fantastiskās fabulas ir uzpotētas ne tikvien pārdomas par mūsu civilizācijas likteņiem, bet arī par to, kas atrodas ārpus Laika un Telpas." (32. lp) Kad Marks kļūst par vadoni zvēru cilvēku republikā, attiecības starp vadoni un padotiem attīstās spraigā dialektikā. Tur notiek cīņas starp jauniešiem ar gaiļu sekstēm un plikpauŗiem, padsmitgadīgiem bestijām," (64. lp) kas deklarē "mēs visu sāksim no jauna" (74. lp) un pagātne ir tas, kas ir jāaizmirst" (122. lp). Šī miniatūras sabiedrība koncentrētā veidā atspoguļo cilvēces mūždienu problēmas, kas skaŗ vadoni un padotos, kad kritiskos brīžos ir jāizškiŗas starp demokrātiju un patvarību, starp kopīgo gribu un varmācību, starp brīvu vaļu un tabu. Arī māksla ir pakļauta līdzīgām sadursmēm starp radošo garu un uzspiesto estētisko ortodoksiju. Gleznotājs Bendžo, kas vēlāk kļūst par varmācīgu elku dievu, sūdzas, ka ticis kritizēts par ideoloģiski kaitīgu krāsu sajaukumu, kur nepareizās krāsas dominē pār pareizajām." (36. lp) Marvins meklē cilvēkus ar pasionaritāti, kas ir Zemes biosfēras dzīvās vielas enerģijas" (25. lp) izstarojums, bet lielākā daļa cilvēku ir deformēti, un punduri domā, ka viņi ir normālie. Tik bieži cilvēka identitāti nevar atšifrēt, jo ir vietas, kur cilvēki nēsā maskas, bet, tās noraujot, parādās tikai mūmijas nedzīvais vieplis. Ir grūti uzturēt pieņēmumu par cilvēces neapturamo progresu, jo dzīvi virza uz priekšu disharmoniskas personības." (32. lp) Bet dzīve ir nedroša, un brutālitāte valda pār visu. Glābšanas ceļi ir nogriezti, tilti sadzedzināti, apvērsumi gāž vadoņus, un zemei draud iznīcība kodolkatastrofā. Šis "mazliet fantastisks romāns", kur daudz kas, šķiet, ir nācis no amerikāņu jaunatnes kultūras (ko franči apzīmē par "zemkultūru"), kā, piemēram, džinsi, frizūras utt., norāda uz kaut ko līdzīgu žanram, kas sāk kļūt pazīstams kā "cyberpunk" literatūra un apcer nevis Utopiju bet Distopiju. Ja šis romāns gluži neienes vienmuļajā ikdienā kaut ko krāsainu un brīnišķīgu", tas katrā ziņā liek par daudz ko domāt, kas varētu arī būt labas rakstniecības atribūts.

 

Juris Silenieks